Rīts
Kā katru rītu miniatūrajā krūzītē ieberu karoti kafijas un uzleju verdošu ūdeni. Krūzīte stāv uz galda, es to pa laikam paceļu, pasmaržoju un nolieku. Šorīt, atšķirībā no iepriekšējiem rītiem, kafija smird nevis smaržo. Starp citu, šonakt sapnī apēdu vienu šokolādes konfekti Magone.
Kā katru rītu, arī šorīt iedzeru ceļteku-māla smūtiju. Vairs neskaitu serpentiādes raundus, tie ir pārgājuši tādā kā plūstamībā. Smūtiju iedzeru simboliski, lai prātam liktu zināt, ka šī nav diena, kurā iestartēt kādu laiku nerealizēto ēdienu višlisti.
Šodien daudz kas jāpagūst izdarīt, tāpēc esmu pateicīga, ka aiz loga nav ārā iešanas vilkmes cienīga skata. Defekts par efektu.
Tumsā
Vakar, piemēram, pie manis atnāca kāds pāris. Mirkli sabijām koptelpā, taču tad notika pārsteigums - tā vietā, lai es noņemtos ar sajūtu verbalizēšanu, es atņirdzu vilcenes zobus, pēc brīža caur atņirgtajiem zobiem sāku rūkt un vēl pēc brīža jau rēcu uz viņiem meža zvēra toņkārtā. Toreiz, pirms daudzpadsmit gadiem, es nepratu robežas. Tas beidzot ir izdarīts.
Viss tukšs un kluss ir atkal klajumā.
pīs n' lav
Juveliere
Dzērvju valodā
Pēdējā gada laikā manī ir noticis tik daudz nomiršanu un piedzimšanu, tik daudz dvēseles tumšo nakšu, ka jau sen esmu rimusies skaitīt. Ķermenis kā uzticīgs un pārguris suņuks ir klemperējis līdzi manās dziļajās metamorfozēs, tam nav bijusi izvēle. Šobrīd kaut kur dziļi tajā jūtu sakustamies dzīvības sulas. Rebirth.
Nākamais rīts
Klusums nevis apkārt, bet manī - turpat, kur pēdējās diennakts laikā bija risinājusies iekšēja zemestrīce, par ko pasaule pat nenojauta. Sēžu ar tējas krūzi rokā un jūtu, ka manī ir notikusi tāda kā tektoniskā pārbīde. Apkārtējiem neredzama. Vienīgais, kas zemestrīces laikā ir sabrucis, ir kāda atkarība, kas mani bija plosījusi gadiem. Klusums. Esmu brīva.
Trīs lietas
Laitvorkere
Vispār es protu vislabāko. Vislabāko vietu, kur apsēsties, piemēram. Turpmāko vakaru pavadīju pie kamīna, kurā ik pa laikam ieliku bērza malkas pagali. Vēl es protu vislabākos draugus un līdzcilvēkus, un dažkārt vēlos, kaut varētu viņiem miljonkārtīgi atdarīt par viņu esību manā dzīvē.
P.S. Annikas Lankas klavierspēle bija ziljons reižu dvēseliskāka par mana iepriekšējās dzīves klavierelka Yan Tiersen neseno performanci kādā megapoles kultūrtelpā. Caur logu vērojot saulrietu, kas pletās aiz sirreālas Andrejostas betona ēkas, klausījos viņas sound check - tik trausla un maģiska viņa tur sēdēja pie vecajām, tikai vakar uzskaņotajām klavierēm, un nespēju nedomāt par enerģiju atšķirību - sadirst sev vairs nevaru un uz diviem krēsliem nosēdēt ne tik.
Foto: Zanda Landrāte-Bedrīte
Jasmīna un es
- Kam tad tu to? - vaicāju.
- Tev, esi pelnījusi.
Pēc tam kopā ar rūpīgi iepakoto pušķi un ar Jasmīnu pavadīju vairākas stundas, taču uz pašiem ziediem tā īsti nepaskatījos. Vakarā izņēmu pušķi no papīra, secināju, ka man ir tikuši ārprātā skaisti ziedi, un tad bez emocijām ieliku tos vāzē.
No rīta pamodusies, blenzu uz ziediem un domāju - kāpēc es pret tiem neko nejūtu? Ierasto siltumu, ko parasti jūtu, kad sastopos ar puķēm. Bāc, tāds skaistums, varbūt mammai aizvest, tā nodomāju.
- Inka, izvēlies sev vislabāko, - pēdējo pāris nedēļu laikā, kopš mitināmies teju kaimiņos, Jasmīna man ik pa laikam saka, un to viņa par visu - par gaļu tirgū, par kafiju vai saldējumu Itālijas mazpilsētā, par jebko. Nē, Jasmīna nav bieza, izlutināta dāmīte, un šis stāsts nav par dārgām lietām vai šiku dzīvi. Viņa ir no Sakartvelijas, kur sētā ganās kaimiņu tītari. Tieši tāpēc stāsti par Jasmīnu un to, kā viņa izvēlas vislabāko, ir maģiski savā vienkāršībā un karaliskumā vienlaikus. Tā arī šorīt tirgū izdarīju. Makā ir 10 eiro, taču nopirku nevis robotiski novienādotās olas ar zīmodziņiem par 2.65, bet baltās un brūnās ar sūdiņiem par 3.50.
Apēdu šķidro olas dzeltenumu un turpinu skatīties uz saules apspīdētajiem ziediem. Iedomājos, ka šie droši vien ir skaistākie ziedi, kādi Cēsīs nopērkami, un jūtu, kā tiem atveros - noticu, ka tie patiešām ir domāti tieši man. Pēc brīža kaut kas vēderā sakustas, kļūst siltāks, un es sāku raudāt.
Vai beidzot atļaušu sev noticēt, ka esmu pelnījusi vislabāko?
Mīļotais un es
Man šķiet, ka šobrīd es viņu... mīlu. Tās ir nepieredzēti siltas jūtas, un gribētos ar viņu divatā sabūt arvien biežāk - iepazīt, sajust, kādas ir viņa ilgas, vēlmes, aizraušanās. Pavisam nesen piesēdu pie lapas, lai uzrakstītu, kāds viņš ir, kādu viņu jūtu. Kad pēc laika atzūmojos un pārlasīju uzrakstīto, aptvēru, ka tieši tāds ir vīrietis, kuru vēlētos pieredzēt savā ārējā realitātē. Tikai vienu nespēju sajust - viņa spēku. Man viņš šķita maigs savās rūpēs par mani un savā skatienā, tāpēc jutu sevī tādu kā nelaimīgumu - fiziska spēka elements ir tas, kā manī pašā trūkst, tāpēc teju goliātisks spēks vīrietī mani spēj aizraut, iedvesmo ļauties savai sievišķībai.
Vakar notika tā. Kopmeditācijā Ieva lasīja savu miniatūru, kas izrādījās par visu, kas man aktuāls, tāpēc nonesa man jumtu, taču pirms meditācijas viens no kolosālajiem vīriešiem, mani apskaujot, pieturēja savās rokās ilgāk, nekā standartā ierasts. Jau laidos vaļā, taču viņš mani vaļā nelaida - maigi turēja savās rokās. Spēcīgas rokas, spēcīgs ķermenis, ciešs, patiess apskāviens. Viņš dzirdēja, ko man tas nozīmēja, visi apkārt sēdošie to dzirdēja, tikai tajā brīdī vēl nebiju sev nodefinējusi, ka caur viņa ķermeni ar mani sarunājās mans iekšējais vīrietis - kā filmā Spoks, kur ārpus ķermeņa esošais Patriks Sveizijs ieķermenizējās Vūpijā Goldbergā, lai viņa mīļotā Demija Mūra varētu ar viņu kopā padejot.
Kad tā padomāju un atceros, kopš marta sākuma esmu lutināta ar enerģijās siltu vīriešu apskāvieniem, kad daži mani ir pieturējuši ilgāk, nekā standartā ierasts, tikai nebiju to tā kopsavilkusi. Šis vakardienas apskāviens jau bija tik skaļš, ka nevarēju nepamanīt. Nu, man lēnā aizdedze - ar vīriešu enerģijām līdz šim nekad nebiju bijusi uz Tu. Marts, heh.
Nebrīnīšos, ja marta izskaņā mans iekšējais mīļotais nāks man pretī pa ielu ārējā veidolā.
La Mujer Tambor
- Any questions? - Ilarija smaidot teica, kad bija salikusi visas savas bungas pusaplī ap mani.
Jau nākamajā mirklī pār mani pārlaidās milzīgs šamaņu bungu airbus, kas kaut ko sakustināja manā dzemdē un visā ķermenī. Gulēju un raudāju.
- Wake up, you have been sleeping for too long, - bunga teica un pēc krietna brīža piebilda, - I'll be watching you.
- The Earth is calling us, - teica Ilarija, kad pēc miljons mirkļiem apsēdās man blakus.
Viss svarīgākais ar mani bija noticis tās dienas rītā un šamaņu bungu meistarklase bija vien kā tāds jaudīgs bonuss. Mēs bijām 15 - divpadsmit sievietes un trīs vīrieši, visi skaisti un spēcīgi kā tādi Herkulesi, Ozīrisi vai es nezinu kādi dievi. Katram līdzi sava personīgā šamaņu bunga, ikkatrs mauca savā maksimumā, teju katrs no savas pasaules malas. Un visam pa vidu es, kura blieza ārā visu savas balss un elpas spēku, manī bija atvērušies vēl nepiedzīvotas enerģijas dziļumi. Tā bija vieta un laiks, kur līdz dzemdei sajutu, ka esam vienas sugas.
Vienu brīdi šķita, ka maija beigās man jādodas Ilarijai līdzi uz Peru, lai piedalītos piecu dienu bungu retrītā kādā no Sacred Valley vietām - Inka pie Inkiem, tas tik būtu maģiski, haha. Taču neesmu droša, ka šobrīd man ir enerģija tik lielai naudas summai. Šķiet, ka tas ir prāts, kurš tur gribētu nokļūt, lai gan retrīta un citu notikumu datumi ir ārprātā sakrītoši ar datumiem, par kuriem man jau kādu laiku ir sajūta - tajā laikā došos ārpus Latvijas. Man tomēr šķiet, ka Dvēselei ir mazliet citi plāni attiecībā uz to, kur mani manā dzimšanas dienā aizvest.
Magic is real
Šorīt devos uz labbūtības studijas Sākotne kopmeditāciju. Tas ir tepat Cēsu vecpilsētā pārdesmit metrus ap stūri. Šie iknedēļas tikšanās rīti ir īpaši, jo ir bez pretenzijām uz kaut kādu ezotērisku džagadaga, tie drīzāk ir tāda sirsnīga vietējās komūnas kolosālo cilvēku satikšanās, kur katrs laiku pa laikam novada pārējiem ko tādu, ko pats dara vai ko gribētu citiem parādīt. Reiz, piemēram, Mārcis Palsiņš, mūs vadīja hangu ceļojumā, citreiz Čārlijs lika turēt sevi kā tīru ūdensglāzi, kuras apakšā ir sabērta zeme, tad studijas radītāja Ieva Sijāte novadīja aromterapijas meditāciju un kādu citu reizi - aktīvo meditāciju, tad Inka Mastiņa ieradās ar savām bungām, un tā tālāk.
Ceturtdienās 8.30 Rīgas ielā 4, otrajā stāvā, ja kas. Brīvprātīgs neobligāts ziedojums telpas uzturēšanai. Šodien, piemēram, mans iekšējais bērns uz šķīvīša lepni nolika 1 eiro, lai gan sajūtās viss notika par miljonu. Šie rīti gan nav par naudu, bet par savējo kopnākšanu un kopradīšanu. Kas ir savējais? Tas, kurš atnāk un ir.
Tātad, mazliet apjukusi, šorīt dodos uz kopmeditāciju, domājot par savu stāstu, kas nav par atlaišanu, bet par integrāciju un par mīlestību. Un tālāk jau viss ieslēdzās kaut kādā magic is real frekvencē. Pat nezinu, ko teikt, tāpēc neko neteikšu.
Šovakar noklausīts publiskajā telpā
/Elīna Pelčere savā lekcijā Lauras Denleres kursā, kuru man uzdāvināja Austra/
Un vēl šovakar noslēdzu savu 4. rounda četrdiennieku. Gribēju ilgāk, taču jūtu, ka nav jēgas - šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, psihoemocionālā lauka atlaižamo tā arī neizdevās atlaist, līdz ar to arī bioplēve man parādīja vidējo pirkstu.
Kā apmāta jau pēc pāris dienām gribētu mesties nākamajā roundā, jo neatlaistais kaist manā laukā, taču kaut kas manī saka, lai apstājos, norimstos. Mīli viņu, jau otro reizi šajā dzīvē pie manis atnāca tieši šādi vārdi. Pleties savā mīlestībā, iekļauj viņu tajā. Šis nav par atlaišanu, bet par integrēšanu.
viss čill
Šī pieredze man liek ar dubultfokusu apzināties, cik būtiski ir sekot savai intuīcijai, nenolaist savu latiņu pašai sevī, neiemainīt to sīkumos. Gaidīt uz citiem, kad tie vienlaikus ar mani sagribēs koprealizēt manas dvēseles ilgas, ir bijusi manas dzīves lielākā ilūzija. Kuram tad citam, ja ne man pašai, tas ir visbūtiskāk, un pašai arī sava astīte jāceļ, lai to pieredzētu. Ja sakrīt vērtības, ilgas un īstais laiks, tad gan omaigād.
Trīs instrumenti un tā
#zvārtasiezis
Pirms trim gadiem kādā aprīļa dienā sēdēju uz laipas meža ieskauta ezera krastā un sajutu sevi tik lielu kā nekad šajā dzīvē, sajutu savu karalisti kosmosa lielumā un to, ka absolūti viss ir iespējams.
Vēlāk izrādīsies, ka šis kadrs iekļūs mana mīļotā ekspartnera grāmatas lapaspusēs. Un tad izrādīsies, ka šis esības mirklis laiku pa laikam pie manis atgriezīsies kā atsauce uz manis pašas spēka potenciālu. Ar šīs dienas zināšanu aptveru, ka tajā dienā visuma pirmsākums man iedeva pagaršot manis pašas lielumu, uzstādīja latiņu, lai zinu, kurp tiekties.
Toreiz, sēžot uz laipas, austiņās bez apstājas klausījos Tori Amos dziesmu Reindeer King, neklausoties vārdos, bet dziesmas plašumā, pieredzot savu pārpasaulīgo video klipu. Šovakar beidzot ieklausījos vārdos. Bez komentāriem.
He says: Your purity of soul, crystallineGotta get you back to youGet you back to youYou gotta get you back to youGet you back to youYou, you, you, you, you
Par serpentiādes virtuvi jeb aizkadrā
Kopš esmu uzsākusi serpentiādi, manā fonā visu laiku ir jautājums - kāpēc šis process ir bijis tik ļoti dēmonizēts? Jautājums drīzāk ir retorisks, nevis tāds, uz kuru vēlos definēt atbildi. Patiesībā atbildi ļoti labi apzinos, taču mīlu sevi tik ļoti, ka slinkums moralizēt, haha.
Manā pasaulē šis process ir izvērties par dziļu un mīlestības pilnu nākamā līmeņa notikumu pašai sevī. Ja iepriekš man šķita, ka mana redzība un jutība ir bijušas ēteriski asas, tad šobrīd ar sajūsmu baudu to, kā no acīm nokrīt līdz šim neapzinātas klapju kārtas un sevi mīlēt kļūst arvien vieglāk, savkuārt dzīvot - patiesāk, caurspīdīgāk, maģiskāk.
Divdabība
Serpentiādes 4. sērija
Par laimi, šajās dienās jūtos ļoti pieskatīta. Mani Sakartvelijas draugi, Jasmīna un Sebastians, šobrīd manai dzīvei ir tik klātesoši kā bērnībā kaimiņu bērni - pieklauvē pie loga un, kādreiz rūdītie veģetārieši, aicina uz tirgu sapirkties olas un gaļu. Vai citu reizi pieklauvē pie loga, jo ir sapirkušies austeres un grib mani iemācīt tās ēst, un tā tālāk. Šorīt mazliet pēc astoņiem devāmies uz Zvārtes iezi bungot - mūsu iekšējie bērni ālējās un drasēja pa ieža apkārtni ar bungām, skaņām un smiekliem, līdz atklājām pasakainu pļaviņu ar trim ozoliem, pie kuriem beidzot apklusām. Jasmīna, Sebastians un Inka - mēs no Zemes cilts.
Šodien ir diena, kad atkal sāku trīsreiz dienā dzert ceļteku, māla un oglītes smūtiju, tāpēc mani Sakartvelijas draugi solidarizējās ar mani un līdzpaņemtie sālītā tītara filejas gabaliņi palika neaiztikti, toties manis vārīto buljonu gan visi kā svētēdienu izdzērām.
Esmu iemīlējusies Zvārtes iezī un dzīvē, kura tieši pie manām durvīm atved tīrradnīgu klātienes draudzību brīdī, kad šķiet, ka visi striķi ir trūkuši. Izrādās, ka satrūkt sākušas pa pakšiem sagrābstītās, pašiniciētās vai citu sastādītās programmas. Tāpēc sāpīgi un mazliet psihi, taču ārkārtīgi skaisti.
Serpentiādes piezīmes
Pēdējās pāris dienās no dažādām pusēm man ir nākuši impulsi, ka šis process un ap to notiekošais psihoemocionālais fons ir jādokumentē. Sākumā tā nešķita gudra doma, jo pēc pirmā bloga rakstīšanas, grāmatas iznākšanas un šķiršanās jutos trausla un ievainojama, atkal biju sākusi slēpties, lai sevi saudzētu. Taču tad aptvēru apgriezto maindfaku - pašsamazināšanās turpināšanās programma, tikai pārkrāsota citā grābekļa krāsā.
Man nav paredzēts nerakstīt - ja to nedaru, galvā notiek kaut kāds sastrēgums. Šodien mežā pieņēmu lēmumu sākt rakstīt dienasgrāmatu, jau apsvēru, uz kāda papīra rakstīšu, bet tad sasmējos - paaaag, šis viss jau vienreiz ir dzirdēts. Nebūs nekādas papīra rakstīšanas, tas būtu kārtējais haoss manā dzīvē. Man vajag sakārtotu tekstu, jo teksta sakārtota piefiksēšana sakārto un izkristalizē arī manas domas un dzīvi. Tātad šeit.
Ķirpizācija, heh? Ko tur daudz. Līdz savai dzimšanas dienai maija beigās rakstīšu šeit katru dienu. Disciplīna vairo disciplīnu. Cerams.
Pati savas laimes kalēja or smth
- Bet kur tu pati paliksi? - tā viņi.
- Tad jau redzēs, - tā es.
Uz dažām dienām piestāju Jumurdas aizmežu mājā, lai pabeigtu rakstu darbu, kuram bija piesities dedlains. Šī draugu māja ir kā Debesu sūtīts pitstops - staigāju pa pļavām un izcirtumiem, taču tad notika vakardienas saullēkts, kad ārā viss smaržoja pēc pavasara un... pēc Latgales. Sāku skaļi dziedāt, lai atvairītu to, kas tuvojās, taču kuru gan es gribēju apčakarēt - pēc pāris minūtēm stāvēju noras vidū un gauži raudāju. Faaaaaak.
Iegājusi istabā, noplēsu divus papīrīšus. Uz viena uzrakstīju Latgale jā, uz otra - Latgale nē. Haha. Vispirms izvilko to, uz kura Latgale jā. Nu, neticu... samaisīju papīrīšus un vilku vēlreiz. Latgale jā. Nu pag, šoreiz pēc taustes jutu, uz kura jā. Davai, vēlreiz. Latgale nē. Nomierinājos. Prātīgs lēmums, makā tikai pārdesmit eiro, nebūtu gudri tos notriekt degvielā.
Šorīt pamodos saullēktā bez saules un sapratu - pietiek dirsties, vedu sevi uz Latgali. Vairs nespēju šim pretoties, kopš jūlija beigām neesmu tur bijusi.
Jau pēc dažām stundām sēžu pie savas spēka liepas Latgalē un man vairs nav jautājumu.
Mans iekšējais mīļotais
Brūss un Mila ir iegājušu attiecību nākamajā līmenī - lēnām tuvojas viens otram, pieskata viens otru, lolo un ceļ. Mīlestība, kas pāri vārdiem.