"Defekts" par efektu

Šovakar bija tā - gulšņāju gultā un iedomājos, ka varētu panašķēties ar Viņa mātes gatavoto kakao krēmu. A Viņš atnes krēmu ar ķīseli, bet es taču negribēju ķīseli! Kāpēc nevarēja pajautāt, vai es gribēšu arī ķīseli, ko? Bez kaut kādām pieklājības frāzēm uzpukstu, lai atnes man krēmu bez ķīseļa, davai. Viņš iet uz virtuvi vēlreiz un atnes krēmu bez ķīseļa... kaut kādā parastā bļodā! Kur estētika? Kur baudīšana? Eju purpinādama ar visu prasto bļodu uz virtuvi pati - pārleju smukā traukā un beidzot perfektajai man viss ir perfekti. 

Viņš bieži izdara kaut ko neperfektu - nopļeckā vienu zupas pili uz tīrās virsmas un aiziet, nomet cimdus virtuvē uz ledusskapja tā vietā, lai noliktu kaut kur normāli, nopērk kaut kādas dīvainas auzu pārslas normālu auzu pārslu vietā, ne tā paskatās, ne to pasaka, ne to ēd, ne tā guļ, ne tik klusu iet, ne tik klusu runā, ne tā brauc, ne to uzvilcis, ne tādu lampu nopircis, ne to paprasīja, ne...

Kad 2019. gada jūnijā, pēc piecu gadu kopā būšanas, mēs izšķīrāmies, mani pēkšņi pārņēma neliela panika. Viņš vienmēr bija pieņēmis mani tādu, kāda esmu - ne reizi nebija izteicis neapmierinātu komentāru par to, kā izskatos, ko velku, kā runāju, ko saku, kā eju, kā šņaukājos, kā mīlējos, ko ēdu, ko dzeru, kādas man neperfektas krūtis, kādas nenoskūtas kājas šovakar, kā neseksīgi esmu saģērbusies, kāda man riepa šoziem, kā... Jā, es reāli sabijos, ka mans nākamais vīrietis izrādīsies perfekts - pārvietosies perfektā klusumā, visu aiz sevis vienmēr notīrīs, nopirks perfektās auzu pārslas, ēdīs perfekti, piezvanīs perfektā laikā, perfekti atcerēsies, kur kas nolikts, un tādā garā. Sabijos no šādas perspektīvas, jo tas nozīmētu, ka manām kājām vienmēr būs jābūt gludi skūtām, uz sejas nedrīkstēs būt neviena pumpa, manas vienu bērnu piedzīvojušās krūtis izrādīsies pārāk netvirtas, un... nu, visādā ziņā neperfekta sieviete. Un trakākais - mans perfektais vīrietis knapi pieciestu manu suni - mūžīgās suņa spalvas visās malās, it īpaši viņa perfekti iztīrītajā mašīnā vai uz viņa perfekti melnajām biksēm. Suns vairs nedrīkstētu nakts vidū randomā ielīst starp mums, atņemot perfektajam vīrietim 2/3 segas, un... Āāāāā!

Man reāli noveicās, ka Visums man deva otro iespēju - novērtēt to, kas man ir - Viņu! Vai es to novērtēju? Kā nu kuru reizi sanāk, un pārsvarā sanāk tā, ka es joprojām esmu perfektāka visās savās izpausmēs, nekā Viņš. Teorētiski zinu, ka no garlaicības aizmigtu un neirozēs sarautos maziņa, ja atlikušo dzīvi nāktos pavadīt ar manā prātā teorētiski izdomāto perfekciju, taču praktiski joprojām gadās reizes, kad mēdzu aizmirsties un aizrauties.

- Tu esi perfekta, - pēdējo pāris gadu laikā, kopš atkal esam kopā, no Viņa dzirdu itin bieži. Tie nav tikai vārdi - to jūtu katrā Viņa skatienā, un tā ir ļoti dziedinoša sajūta. Tad kāpēc es iedomājos, ka man mūsu pārībā pieder šīs sajūtas monopols? Kāpēc es par katru cenu gribu vilkt līdz šo vecās pasaules nodrāzto sievietes-zāģētājas paternu? Ko tieši es no tā iegūšu - perfektu vīrieti? Uzmanies, ko vēlies, haha.

Manā dzīvē kopš šodienas un turpmāk viss jau a priori ir perfekti.

*Kā parafrāze vienam no Viņa Grāmata par nonullēšanos teikumiem.