Uz rīta kafiju

29. decembris, 2021 pl. 10:10

Zvana telefons. Minipoles lejasstāva kaimiņiene. Mazliet saraujos, jo tāpat vien viņa nekad nezvana. Varbūt ārā tik auksts, ka manā minipoles mansardā atkal trubas aizsalušas? Neesmu tur bijusi kopš Ziemassvētku vakara.

- Nu, dzeram kafiju? - viņa priecīga saka. - Ak, vai, piedod! Es domāju, ka Brigita - es te bez brilles, piedod, piedod..., - un mūsu saruna pārtrūkst.

Guļu un domāju - kas man ar šo zvanu ir jāsaprot? "Dažreiz banāns ir vienkārši banāns", Z. Freids esot teicis, taču ne manā dzīvē. Manas dzīves agrā otrdienas rītā minipoles kaimiņienes zvans nav vienkārši banāns. Un tad man pielec. Tik dzīvespriecīgs uzaicinājums uz rīta kafiju un būšanu kopā ir kaut kas, ko manas kaimiņienes, Antra un Brigita, māk. Viņas nav draudzenes, taču "komūna" gan. Skatos griestos un vēlos, kaut manā telefonā būtu tādi numuri, uz kuriem uzspiežot, varētu kādu uzaicināt uz rīta kafiju - tieši tik maz, bet tik daudz.

Notinkšķ telefons. Whatsappā pienākusi ziņa no Ārlatvijas, "Mēs šonakt abas pusi nakts manā sapnī sēdējām un runājām par dzīvi, attiecībām, plāniem un sapņiem."

Antra un Brigita piedzīvo sarunas realitātē, kamēr es ar savām draudzenēm sapņos vai kaut kad vasarā, vai jau mēnesi atliktajā telefona sarunā. Ko Antra un Brigita ir sapratušas tādu, ko es vēl neesmu sapratusi?

#atvērtība #esībasvieglums