Dziedināšanas epizode
- Lūdzu, dod kādu zīmi, vai man ir jābrauc uz Latgali vai nav, - no sirds sarunājos ar kosmosu.
Man tiešām šķita, ka tas varētu būt mans prāts, kas grib aizlaisties no realitātes un ka šis noteikti nav piemērotākais brīdis, lai to darītu.
Un varbūt, ka visdziedinošāko pieredzi guvu brīdī, kad pateicu viņam "Piedod". Aplam neveikla epizode, jo atvainošanās nav mana stiprā puse. Savā mūžā kādam esmu atvainojusies vien uz rokas pirkstiem saskaitāmas reizes - mans paštaisnums ir bijis spēcīgāks. Domās pie sevis esmu spējusi atzīt ikkatru savu šķībo soli un atvainoties, taču skaļi šo vārdu pateikt ir bijis teju neiespējami - tā nav mana atvainošanās valoda. Mana atvainošanās valoda ir pēc laika iečubināties klēpī, taču man bija aizdomas, ka viņam mana vārdiskā atvainošanās varētu būt svarīgāka, nekā viņš to atzīst. Šoreiz mēģināju to pateikt skaļi, un tas izrādījās dziedinoši man pašai.