Augšāmcelšanās

Tā diena mani izdziedināja. No zemapziņas ārā nāca vārdi "bads", "bailes", "aizmiršanās", un es zināju, ka mana atkarība ir dziļāka. Ja ēdiens ir galdā, ir neiespējami atteikties, pat ja apzinos, ka tajā ir drausmīgas sastāvdaļas (piemēram, kaut kādi Adugs cepumi vai Maxima kūkas, vai kaut kas tikpat nejēdzīgs) jo zemapziņā piedzīvotais aizlaiku bads liek sarīties - ja nu nākamreiz vairs nebūs. Arī aizmiršanās ir spēcīgs faktors - ēdot esmu aizmirsusies gadiem - apēdot kūkas, gūstu ātru apmierinājumu, lai nav jādomā par situāciju, kurā atrodos, lai nav jādomā par savu ķermeni, kuru joprojām līdz galam neesmu pieņēmusi un kuru, acīmredzami, nemīlu, ja aļauju sev tajā bāzt visus pārtikas industrijas saražotos sūdus. Kādreiz aizmirsos alkoholā. Kad pārstāju to dzert, pārgāju uz "atļauto" atkarību - ēšanu. Ja resna (Filma "Supersize me" ir mani sabojājusi - tur ar politkorektumu neviens nenodarbojās) cilvēka gadījumā kāds, vismaz domās, rijēju nosodīs, tad manā gadījumā es saņemu nosodījumu, ka neēdu - tak tāpat tieva! Kas tev tās trīs desas un trīs kūkas!? Ēd! Un tas manai atkarībai nepalīdz - vienreiz atsakos, bet ja man piedāvā otro reizi, es ēdu, pat ja ķermenis raud. Ēdu, jo jābūt pateicīgai, ka man ir ko ēst. Neapzinātās pagātnes bailes, protams, projicēju arī uz nākotni. Augošās pārtikas cenas un iespējamie pārtikas trūkuma draudi nav pagājuši garām arī manām "traumētajām" ausīm, un es turpinu šo riņķa danci. Turpinu rīt, jo rīt varbūt nebūs ko rīt.

Tie visi ir pagātnes nospiedumi, ar kuriem izcīnu neapzinātas cīņas. Šī ir mana grūtākā kauja tieši tāpēc, ka ēšana ir sabiedrībā akceptēta kā svētki, kā sevis palutināšana, daļa no socializēšanās vai viena no "mīlestības" valodām (kas bieži vien ir otra cilvēka paraušana līdz savā neapzinātajā destrukcijā, kam ar mīlestību ir maz sakara). Ar daudz ko esmu sevī tikusi galā - aizvainojumiem, dusmām, mazvērtībām... bet negausīgā ēšana...

***

Vakar biju pie Kristīnes - no viņas meža šajā pavasarī tieku pie bērzu sulām. Ieteicos, ka salasīšu arī mazliet gārsas, un tā es negaidīti tiku pie meistarklases. Kristīne mani izvadāja pa savu meža dārzu un parādīja visu, ko šobrīd var likt salātos. Gārsa, virza, kaķumētra, ziemas loki, zaļvālīte, pelašķu lapas, raspodiņš, malva, ozolīte, skābenes, upeņu pumpuri. Daļu zināju, taču lielu daļu biju iepazinusi kā nezāles, kuras jāravē. Man ļoti patīk ravēt. Ļoti. Varbūt beidzot ir pienācis laiks, kad nezāles sākšu uztvert ne tikai kā lakstus, no kuriem jāatbrīvojas, bet arī kā resursu, kad pati daba man parāda, ka ar mani viss būs kārtībā - ka man nav jārij kaut kas tikai tāpēc, ka nolikts uz galda un tikai tāpēc ka ir. Vai es spēju paļauties uz dzīvi un to, ka daba par mani parūpēsies?

Palēnām mācos.

Šis laiks ir ļoti dziedinošs. 

Jūtos augšāmcēlusies.

Patiecībā.