Zīmēšanas blakusefekts
Atceros par savu zīmēšanas izaicinājumu. Vispār neko negribas. Neko. Līdzīgas sajūtas kā pirms daudziem gadiem, kad megapolē pārvilkos no darba un nespēju sevi pierunāt uzvilkt kedas, lai ietu skriet. Pārsvarā jau nepierunāju - iegāzos dīvānā ar pelmeņu bļodu. Taču tajās reizēs, kad pierunāju sevi tikai vienu kvartāliņu apskriet...
Paņemu vienīgo otu, ko vakar nopirku, skiču kladi, krāsu čupiņu un eju ārā. Visapkārt smaržo ceriņi, taču man nav drosmes to klišeju zīmēt. Telefonā ienāk īsziņa no Zanes, pēc brīža no Dainas. Viņas pievienojas manam zīmēšanas izaicinājumam! Yey! Nojaušu, ka tas īsti nav pierastais banālais izaicinājums, kur sevi jāpiespiež kaut ko darīt, lai mainītu ieradumus. Šis ir kaut kas cits, un, kad zinu, ka vēl kaut kur ar kladēm rokā sēž tikpat laimīgas un aizrāvušās sievietes... savējo efekts.
Vērojot un zīmējot pagāja divas stundas. Prāts saka, ka šitādu izaicinājumu katru dienu mans režīms nevar atļauties, taču jūtu, ka megapolē savāktais aizkaitinājums ir izgaisis un sieviete manī ir kļuvusi par laimīgu, un ir duka iet izlasīt pa dienu sakrājušos epastus un daudzās īsziņas. Ir duka un prieks atkal doties cilvēkos. Cilvēkam būt.
