Parasta svētdiena
Pēcpusdienā uzvilkām kaut kādas smukās drēbes, pa aizaugušo ceļu bridām uz mašīnu un viņš mani veda uz Lūznavas muižas literātu pasākumu, kur notika tikšanās ar latgaliešu dzejnieku un rakstnieku. Ehzzz, 50% no visa sapratu, pārējo nojautu vai nesapratu. Saulrietā atkal ķērāmies pie darbarīkiem. Viņš pļāva, es grābu.
Zīmēšana šodien bija totāli garām - sākumā uzzīmēju smuku zāles un pērno salmu kaudzi. Kaudze man atgādināja Herbes virscepuri. Bet tad soliņš neietilpa puslapā. Kad gribēju uzzīmēt garām tekošo Maltas upi, tā vairāk izskatījās kā šņore, kas stiepjas augšup no kaudzes, un, mēģinot ko labot, es kaudzi sačakarēju. Nolēmu soliņu turpināt zīmēt blakus lapā, un man neliekas, ka tā bija laba doma. Pēdējās pāris dienas man mazliet nepatīk zīmēt - zīmēju tikai tāpēc, ka tāds apsolījums, un man šķiet, ka nojaušu, kur vaina. Tas ir tik intīms process, kurā izbaudu savu saplūsmi ar lapu un zīmējamo objektu, aizrāvusies pludinu krāsas - sanāk vai nesanāk, taču aizrāvusies. Kad rajonā ir viņš, jūtos kā uz delnas. Pēkšņi viss medžiks pazūd. Jā... tāpat kā dejot, arī zīmēšanas process ir manas iekštelpas pieredze.
