DĀRZNIECE
Tātad, man nekad nav paticis ne sēt, ne stādīt. Dodiet man ravēt vai kaut ko novākt, taču nelieciet man stādīt. Es no tā neko nesaprotu un mani tas reāli neinteresē, astīte vispār neluncinās. Zinu, ka sievietēm ir tāds rituāls - aizbraucot ciemos, iet apskatīt draudzenes dārzu, siltumnīcu vai puķu dobi. Stāv, skatās, spriež, analizē. Esmu pieklājīga, tāpēc šo rituāla daļu plus/mīnuss ievēroju. Eju līdzi krustmātei un klausos viņas stāstos par to, kā tomāti aug, kā gurķi negrib augt un kas tur vēl tāds nenormāli garlaicīgs notiek. Šogad šī tēma man mācās virsū kā nekad - visur kāda kaut ko stāda vai audzē. Pat draudzene, kura dzīvo Šveicē, atsūta pirmās pašas iestādīto tomātu bildes. Šveicē, tātad, arī kaut ko var izaudzēt! Visur, tikai ne es.
Un tad notika gadījums. Latgales džungļos pļāvām zāli un sagribējām ēst. Gārsa ir, auzu pārslas ir, kefīra nav.
- Aizbraukšu nopirkt kefīru, - nolieku grābekli un dodos pēc maka un mašīnas atslēgām.
- Nopērc kādu dilli arī! - viņš saka.
Whāāāāāt!? Nopirkt dilli topiņā, kad visapkārt ļaudis rušinās pa dārziem un plūc lokus, salātus un dilles saujām? Man mazliet apskrienas dūša. Paga, tā tagad būs visu vasaru? Par laimi, topiņā dilles nebija. Lokus gan plastmasas tīsteklī redzēju.
Atbraukusi pie vecākiem, apstaigāju mammas dārzu, kurā pusvaga pilna ar dillēm. Visur tāda pārbagātība - loki, salāti, skābenes, piparmētra, zaļie upeņu, jāņogu un ķiršu aizmetņi. Štopēju mutē pārmaiņus gan lokus, gan dilles, gan skābenes, gan piparmētru, un gandrīz sāku raudāt - paga, kā? Vai es savā meža ielokā šogad nepiedzīvošu nevienu no šiem zaļumiem? Nespēju aptvert, ka, esot dabas vidū, man nebūs nevienas svaigas piparmētras lapiņas vakara tējai. Kas tas par dīvainu Nif-Nifa variantu!? Kamēr es esmu sēdējusi pie rakstāmgalda un steigusi pabeigt grāmatu, izliekoties, ka pavasara darbi uz mani neattiecas, ziemeļu puslodes cilvēki ir stādījuši un dēstījuši, un viņiem viss aug griezdamies, kamēr es stāvu zaļa meža vidū ar grābekli rokā un dilles taisos nopirkt topiņā.
Un tad manā galvā kaut kas apskaidrojās. Ir laiks nobriest arī šajā jautājumā. Neviens cits, kā es pati, par šo atbildību neuzņemsies. Parunāju ar mammu un brāļa sievu, un abās mājās jau pēc pāris minūtēm tiku apdāvināta ar podiem, dažādu zemi, maurlociņu čemuru, mini bazilika podiņu un iesētām dillēm. Gadiem dzīvojot kaut kādā ierasto dārzu rāmī, pārmetu sev, ka neiekopju dārzu Latgales meža vidū, bet neredzēju to, kas acu priekšā - mana brāļa sieva jau gadiem neko nestāda dārzā. Viss ir podos un augstajā dobē, kas dāsni piekrāmēta ar permakultūras elementiem - sienu un zāli.
Sākšu ar šitiem podiem un varbūt darbs darīs darītāju. Varbūt tā dabīgā interese iebakstīt salmos pašai savu kartupeli arī kaut kur izlīdīs. Interesanti, ka šo darīt un noticēt, ka arī es to varu, mani iedvesmo nevis tās, kurām perfekti sanāk vai kuras gadiem to dara, bet tās, kurām sanāk smieklīgi vai kuras vispār šajā tēmā pirmo gadu. Zane, piemēram. Kad biju aizbraukusi ciemos, metāmies viņas trijās dobītēs, vilkām nost salmus un ravējām nezāles, lai atrastu tās pāris izdīgušās pupiņas. Cilvēks mācās, ja. Un visa ģimene atbalstoši iesmaida un mācās līdzi.
Nu, okei. Lai manos podos dīgst un zaļo, lai kādā no nākamajiem ierakstiem varu zīmēt pati savus lociņus un dilles, haha.
P.S. Dilles esot ļoti kaprīzas un tādiem pirmkursniekiem kā man varot arī neizaugt nekādos tur podos. Saule nepatīk, par maz ūdens nepatīk, pārāk sekls pods arī nē. Tas tā, ja nu tās dilles tomēr nesanāk, tad man ir čuriki... un topiņš.
