Mājiņa meža vidū

Megapolēs un minipolēs dzīvojot, ir viegli aizmirst vasaras lauku realitāti - sievietes sapērkās kleitas un nu tik plīvos uz laukiem atvaļinājumos un bridīs pa pļavām, tējas lasīdamas, piemēram. Vismaz es tā aizpagājušajā vasarā biju sataisījusies - aizbraucu pie Kristapa un Zandas uz viņu aizjumurdas lauku mājām, lai pēdējās vīgriezes un sarkano āboliņu salasītu. Kad piegāju pie pļavas, sapratu, ka vilkšu peldkostīmu un gumijas zābakus. Arī tad, kad dzīvoju mežmalas mājā, kleitās daudz apkārt neplanckājos. Šķiet, ka nevienu reizi nevienu kleitu, ārā ejot, tā arī neuzvilku.

Šeit tas pats. Man līdzi ir visas manas desmit kleitas, taču pārvietojos apenēs un kreklā. Uz terases, protams, varu kleitu uzvilkt, taču, ko tur lieku reizi pārģērbšos.

Kad braucu pie bunguvīra uz Latgales džungļiem pakaļ savām bungām, viņš kaut kādā kontekstā bārdā noburkšķēja: "Visi šitie pilsētnieki, kas laukos dzīvot sataisījušies. Kad sastopas ar realitāti - odi, dunduri, ērces, vējš, lietus, dubļi, tā daudzi pārgrib."

Mazliet nesaprotu, no kurienes mums galvā ir radies tas romantizētais priekšstats par dzīvi meža mājiņās un lauku mājiņās. No seriāliem kaut kādiem vai pasaku filmām droši vien.