Fokusa punkts
Šodien šis ciems ir mazliet kā dadzis acīs. Piebraucu pie topiņa, izkāpju no mašīnas un šķiet, ka viss pagasts smaržo pēc jasmīnkrūma, kas aug pārdesmit metrus tālāk. Braucu atpakaļ, lūru māju pagalmos un pie sevis pukstu - visapkārt jasmīni, peonijas, vēl tur kaut kādi košumkrūmi. Visa daba pilnbriedā smaržo, kamēr mēs esam nolīduši meža ielokā un visapkārt aug tikai zaļš tāds un zaļš šitāds. Dabas pilnbriedu vispār nesajūtu, kamēr ciema iedzīvotāji to elpo pilnu krūti. Un kur lai tējas lasu, ko?
Iegriežu meža ceļā, kas ved uz mūsu mājiņu un kreisajā pusē pamanu nelielu pļavu. Pirms tam šķita, ka tas tāds zaļš pleķis, taču, ieskatoties rūpīgāk, ieraugu visu ko raibu. Nolieku mašīnu, pasaucu suni un laižam iečekot. Brienu cauri garajām smilgām un tik spēju domās penterēt līdzi tam, ko redzu - sarkanais āboliņš, madaras, baltais āboliņš, margrietiņas, zvaniņi, suņuburkšķis, vēl tur piecas puķes, ko nepazīstu... un meža zemenes! Pašā pļavas tālākajā malā pamanu pelašķi - vienu no manām mīļākajām tējām. Man ir viss! Laipoju starp smilgām uz māju pusi un pamanu, ka šurpbrizdama esmu sabridusi raspodiņus - zābaks trāpījis tieši virsū. Salasu krietnu pušķi.
Ja pļavu, kas acu priekšā katru dienu ir augusi, es pamanu tikai pēc nedēļas un raspodiņus nepamanu pat tad, ja uzkāpju tiem virsū... Šķiet, ka ir laiks pieregulēt fokusa punktu.
