Dziļumbumba
Pēdējās pāris nedēļas esmu emocionāla, mazliet apjukusi un skumja. Ir sakritis kaut kāds perfect storm. Esmu pārcēlusies no Vidzemes uz Latgali, un man nav ne jausmas, kas būs tālāk. Pirms pāris mēnešiem piedzīvoju dīvainu kvantu gļuku, kas izmeta mani no pasaules uztveres, kurā biju dzīvojusi pēdējos gadus. Pēkšņi daļu sieviešu, ar kurām bijām runājušas vienā valodā, vēroju kā caur kaut kādu stiklu. Viņu sarunas man šobrīd šķiet kā... skaista pasaka. Zinu, ka tas viss ir tikpat īsts, cik viss pārējais, kam cilvēki šajā pasaulē tic un kam velta savu uzmanību un enerģiju, taču... es tur vairs neesmu. Klausos viņās, lasu, ko viņas raksta un ar bažām secinu, ka... tas viss ir skaisti, taču šobrīd to uztveru kā vēl vienu ilūziju spēli. Vēlos tur būt iederīga, jo šobrīd jūtos kā pašpasludināta autsaidere, kas sitās pret stiklotajām durvīm, taču ballītē atpakaļ netiek. Kurš izgājis, tam atpakaļceļa vairs nav. Man viņu pietrūkst... taču, apzinos, ka šobrīd tās būtu sarunas, kurās es klausītos un priecātos par viņu pasauli, taču savējo noklusētu.
Esmu citur. Šķirstu jūtūbu un feisbuku cerībā ieraudzīt un izdzirdēt kādu, kurš ir nogājis līdzīgu ceļu manējam. Kādu, kurš ietērptu manu apjukumu vārdos. Kādu, kurš vēl pirms pāris mēnešiem mākoņos redzēja pūķus un eņģeļu spārnus, bet šobrīd, lai cik celtu skatienu augšup, redz tikai mākoņus - gubu un spalvu, kā 3. klases dabaszinību mācību grāmatā.
Kāda teiks, "Ha! Es nekad nekādus tur eņģeļu spārnus un pūķus neesmu redzējusi, tas ir bulšits, tāpat kā visas Lemūrijas un kas tur vēl! Un visādas vīzijas ir tikai prāta halucinācijas un vadītās meditācijas ir kaut kāds maindfaks." Lūk... arī šādas runas nav tas, kas ir manu pieredzi integrējošs. Šī maģiskā paralēlā pasaule man ir palīdzējusi laikā, kad bija jākasa no sevis ārā aizvainojumi un citas figņas. Tā ir palīdzējusi man iemācīties tiecību, iekšupvēršanos, dziedināt sevi, sadzirdēt savus nākamos soļus un sajust apziņas paplašināšanos bez apziņas paplašinātājvielām, un tas ir bijis nozīmīgs posms ceļā uz lielāku pieņemšanu, empātiju, sapratni, izpratni, mīlestību un esības prieku.
Grābju zāli, lasu gārsu, zīmēju, dzīvoju... lai ko darītu, es sarunājos ar to, kas augšā - lūdzu, atsūti pie manis kādu, kurā varu nospoguļot sevi, lai kaut ko par sevi saprastu. Kādu, kura zina, ka stāsts jau patiesībā nav par pūķiem un eņģeļu spārniem, vai jebko citu, kas palicis aiz stikla, bet par pilnīgi citu pasaules uztveri. Kādu, kura caur savu personīgo stāstu palīdzētu man sajust, ka savā pieredzē neesmu viena. Šobrīd ilgojos pēc kādas, kura kaut kādā online nostūrī izraksta savu dzīvi, lai es kaut uz mirkli varētu piestāt un kaut ko sajust par savējo. Vai vienkārši iet pa ceļu un satikties, lai uz trīs stundām pazustu sarunā. Apzinos, ka visas atbildes patiešām ir manī un sadzirdēšu tās, ja mazliet paklusēšu, taču tīri cilvēcīgi vēlos sarunu un sajust kādu tādu pašu.
