Mana balss / Epizode Nr. 1
- Ej un de-eeeedz, sādedz savu bālsi-i meklējouaaat, tikai savu balsi vienīgoaaa, tikai savu balsi-i, balsi toaaa, ouoooo...
Tā bija vienīgā dziesma, ko vīrišķīgās balss īpašnieks īsi pirms pusnakts noauroja. Heh, cik zīmīgi, es nodomāju. Šķiet, ka nepazīstu nevienu, kurš neilgotos atrast savu autentisko balsi - jebkuru radošu elementu, kas būtu raksturīgs tieši viņam, nevis saplūst pasaules kopkorī un tur pazust.
Bija laiks, kad, dažādus lieliskus rakstus vai grāmatas lasīdama, ilgojos pēc savas balss. Bija laiks, kad rakstot žurnālam, es mēģināju to atrast. Pēc pāris publicētiem rakstiem redaktorei uzrakstīju, ka nākamajā mēnesī gan būšu atradusi savu balsi - rakstīšu kaut kā pētnieciskāk varbūt vai mazliet garāk, vai vēl kaut kādāk citādāk. Kad bija pienācis nākamais mēnesis, raksts, ko biju uzrakstījusi, izklausījās kaut kur dzirdēts. Haha, savas balss meklētāja atradusies. Tā vienmēr bija bijusi manī. Neko unikālāku par sevi es no sevis neizveidošu.
Tad kārta pienāca dziedāšanai. Kā es skanu, ja nedziedu korī vai bariņā pie ugunskura, kur visi unisonā vai daudzbalsīgi dzied vienas un tās pašas dziesmas, vienas un tās pašas dziesmas, vienas un tās pašas dziesmas? Kāda ir mana balss, kad nedziedu kārtīgi sarīmētus vārdus? Kāda ir mana balss, ja atļauju sev spēlēšanās prieku, nevis rātni kāpju pareizības kalngalā? Kāda ir mana balss, ja ļauju sev skanēt, nevis dienām, mēnešiem un gadiem dziedāt čukstus, lai tikai neradītu lieku troksni?
Un kādā balsī es elpoju, dejoju un dzīvoju?
Ilustrācija: Laura Lukēviča