Epizode Nr. 2
Sēžu Latgales meža namiņa vakara tumsā, un man nav labi. Jau kādu laiku nav.
Zvana telefons. Sieviete, kuru esmu satikusi vien reizes trīs vai varbūt četras. Sieviete ar gariem, sirmiem matiem. Viņas skaistākais vaļasprieks ir jantru zīmēšana. Viņas vecums ir nenosakāms, vien zinu, ka vecāka par mani. Viņā ir mierpilns viedums un klusa, pieņemoša redzēšana. Pagājušā gada februārī viņa atsaucās manam aicinājumam saulrieta mežā dejot ap ugunskuru un no Kurzemes atbrauca uz Cēsīm.
Pēc stundas viņa zvana vēlreiz. Neceļu, jo nespēju izlikties, jo negribu apgrūtināt ar neizlikšanos. Zvans pārtrūkst. Pēkšņi aptveru, ka man taču ar Visumu ir noruna - ja kāds nāk, tātad tas ir domāts man. Saņemos un atzvanu.
- Kā tev iet? - viņa siltā balsī jautā.
- Nav labi..., - samāksloti smaidot izmoku, pāris teikumos paskaidrojot, kas tieši nav labi un jūtu, kā man aizlūzt balss.
Šķiet, ka tik atklāti raudājusi neesmu nevienas sievietes klātbūtnē.
- Kā es varu tev palīdzēt?
- Nezinu...
- Ak, mana mazulīt. Iedomājies, ka ieliec galvu manā klēpī...
Atlaižos guļus un raudu, raudu, raudu, kamēr viņa mierpilni runā, un es palēnām nomierinos. Tad sāku runāt, un mani teikumi kļūst arvien artikulētāki.
- Es tik ļoti gribu rakstīt, - tā es vienā brīdī.
- Dari to, tev ir jāraksta, tava grāmata palīdzēja tik daudzām sievietēm.
- Jā... taču šobrīd man nav nekā, ko teikt. Tas, kā šobrīd esmu... tas nevienam neko nepalīdz.
- Tu pat nezini, cik daudzas šobrīd piedzīvo ko līdzīgu un viņām ir vajadzīga šī zināšana, ka nav vienas.
- Es zinu... zinu... taču zinu daudzas, kuras šobrīd ir savā spēkā - sievietes, kuras nav iebraukušas kaut kādā tupikā. Un man tik ļoti negribas šo savu tumsu nest ārup, tas man nepalīdz. Katrs prieka un pateicības pikselis šobrīd ir mana mazā uzvara. Ikkatrs, kurš šajā laikā atsūta kādu fotogrāfiju ar narcisēm vai plaukstošiem pumpuriem, vai uzdāvina savu laiku un enerģiju, vai palīdz izstumt mašīnu no sniega sanesuma, ikkatru sajūtu kā garāmlidojošu putnu, kurš kādu mirkli lido kopā ar mani, pabalstot ar savu spārnu, tādējādi palīdzot man turpināt lidojumu pāri okeānam. Pateicoties šiem mazajiem esības prieka mirkļiem, es joprojām lidoju. Un tagad Tu man piezvani. Ja vien Tu zinātu, cik ļoti tavs zvans..., - un man atkal aizlūzt balss.
- Ak, tu mana mīļā, mīļā meitene...
Tā mēs runājam, runājam, un sarunas otrā pusē jau dzirdu sevi smejamies balsī. Vēlāk viņa atsūtīs dažus savus akvareļu zīmējumus. Ieraugot sarkanās magones ar krāsainajiem kātiem, mans ķermenis pārslēgsies kaut kādā Kosmosa režīmā, un es sēdēšu ar telefonu rokā līdz aizmigšu.
Visu nākamo dienu nodzīvoju klusā pateicībā par šo negaidīto zvanu. Dzīve tik skaisti par mani rūpējas arī tad, kad nemirdzu pa gabalu.
Tu nekad nezini, ko kāda cita...
Foto: Laura