Planēta Zeme
Vakar kaut kādā pirmspusnakts stundā stāvēju vecpilsētas laukumā izplestu apziņu. Iedomājos, ka, šādā stāvoklī esot, ir risks sajukt prātā - apziņai cauri skrēja, šķiet, visas uz planētas Zeme saprātotās teorijas, koncepti, spriedelējumi, zināšanas, viedokļi, priekšstati. Acu priekšā kā zootropā griezās cilvēki, kas podkāstu sarunās nopietnām sejām diskutē, spriež, analizē, vērtē, kompilē savus sakāmos no klišejiskām frāzēm, meklē vienīgās pareizās atbildes, un tas viss notiek no miljonpieredžu skatpunktiem. Mani caurskrēja aizlaiku pieredze, kad biju izraidītā un šīs dzīves pieredze, kad pašizraidījos, lai netiktu izraidīta, kā tajos neatminamajos laikos.
Stāvēju, galvu rokās saķērusi, un centos atcerēties, kuram šādā nakts stundā varu piezvanīt, paralēli mēģinot izdomāt, kur Cēsīs var tikt pie jebkāda alkohola glāzes, lai savu izplesto apziņu sašaurinātu līdz normālas esības agregātstāvoklim.
*
Mājās tikusi, uzvārīju vīgriežu tēju un krietnu brīdi sēdēju tumsā, klausoties suņa vienmērīgajā elpā. Vienkāršība ir antidots un kompass. Manis pašas sirds vienkāršība, ai mīn.
*
Šorīt brienu pa mežu basām pēdām. Sūnas čaukst zem kājām, čiekuri spiežas pēdās. Mežpļavā pielasu pilnu maišeli ar gārsu, pieneņu lapām, nātrēm un zaķskābenēm. Antidots.
*
Un tad pieslēdzas dienas izaicinājums - akadēmiskām zināšanām un filosofiskiem jēdzieniem piesātināts rakstudarbs. Šis ir mans pēdējais šāda pildījuma un formas teksts šajā dzīvē, tāpēc cenšos tam pieiet ar stoicisku mieru. Jau pirms dažiem gadiem zināju, ka šis teksts reiz pienāks un tas būs kā punkts lielam posmam, taču nezināju, ka tas pienāks brīdī, kad mana apziņa būs izpletusies plašāka par visām Zemes teorijām kopā ņemtām.