Sieviete parkā
9. maijs, 2023 pl. 10:39
Paņemu kalendāru un izskaitu, cik dienas atlikušas līdz brīdim, kad mans Cēsu dzīves posms būs noslēdzies. Gribu iedot prātam kaut kādu atskaites punktu, lai arī tas spēj novērtēt to, kur šobrīd atrodamies, nevis airēties uz priekšu, kur priekšā līkums un tālāk aiz līkuma nekas vēl nav redzams. Kalendārs saka, ka šeit pavadāms mazdrusciņ vairāk dienu, nekā manā dzīvē priekšā vasaru. Tas labi - par visu naudu izbaudīšu gan dienas, gan vasaras. Būs pagājuši četri gadi, kopš putekļa lieluma formātā izvācos no Rīgas un atradu mājas klusajā, sirsnīgajā mazpilsētā. Rakstīšanas starppauzē paņemu suni un izejam parkā. Atceros, ka, Rīgā dzīvojot, rakstīšanas starppauzēs no hospitālenes kopā ar suni uz Mežaparku braucu ar mašīnu, lai izvairītos no tā piedrazotā un skaļā ceļa posma, kas ved gar dzelzceļu un kapiem. Tagad atliek vien piecelties, iziet pa durvīm un parkā esmu jau pēc divām minūtēm.
Izstaigāju ar suni krietnu gabalu un apsēžos uz soliņa, kājas laiski izstaipot. Jūtu, ka gribu izstaipīties arī pati. Ko tur daudz - ceļos un staipos, līdz jūtu, ka gribu staipīties zālītē pie dīķa. Tā arī daru, taču, bāc, kā gribētos basām pēdām...
