Nu, kur tev jāskrien?
Katru reizi iedomājoties par zīmēšanu vai urbansketching, mani pirksti novibrē līdz sirdij. Viegli orgasmiska līdzība. Realitātē pēdējos piecus mēnešus zīmulim un krāsām neesmu pieskārusies, jo man nesanāca, kā biju iedomājusies, jo nesanāca vispār. Piekusu no tā, ka nesanāk. Biju iedomājusies, ka varēšu kaut kā ātrāk aizskriet savai neprasmei priekšā, bija žēl tērēt dārgo laiku, mācoties to, kas nesanāk. Ja nesanāk, tad varbūt nav mans. Haha.
Šodien pie rakstāmgalda iedomājos, ka savas 10 000 rakstīšanas treniņstundas jau kādu laiku esmu dubultojusi, taču krietnus gadus nedomāju, ka tas ir kaut kāds mans talants, kas dzīves dots. Šķita, ka rakstīšana skaitās tikai tad, ja tā ir kruta proza vai dzeja. Ka šitā, kā rakstu, tā nav īsta rakstīšana, jo tā nāk tik viegli - apsēžos un ir, apsēžos un ir. Šobrīd ar šo domu vairs nekoķetēju. Šajā pasaulē ir vajadzīgas daudzšķautņainas balsis, un augstvērtīga proza nav vienīgais Dieva izredzētais rakstīšanas formāts.
Tikai nesen piefiksēju, ka esmu pārstājusi domās sevi dzīt uz priekšu. Fiksi, fiksi atrodi savu pašrealizāciju, lai taču beidzot esi piepildīta un laimīga. Fiksi, fiksi sakārto ēšanas paradumus, citādi būs traki. Fiksi saproti, kur dzīvosi, citādi nez kas būs. Un kā naudu pelnīsi - davai, pieslēdz prātu un izdomā! Well, dzīve ir parādījusi, ka skriet ātrāk par pašas dzīvi nesanāks. Tā noliks priekšā padeni un liks sakārtot to, kam biju gribējusi pārlēkt pāri kā tādā olimpisko spēļu šķēršļlēkšanas skrējienā. Dzīve parāda, ka, baidoties nokavēt, tieši to arī sanāk izdarīt - kaut ko nokavēt, tā apsēdina uz vairākiem mēnešiem un piespiež nokavēt iluzoro, lai man beidzot pielektu, ka viss ir divine timing.
Nesen izpakoju draudzenes dāvāto skiču kladi. Pēc šīs nakts sapņa iešu ielās un atsākšu zīmēt. Bez steigas un apsolījumiem, bez nepacietības. Vibrēšana rokās ir rādītājs, nevis tas, ko es ar to iesākšu.
Tāpat esmu pārstājusi skriet pa priekšu tam, kur dzīvošu pēc tam. Kad pirms četriem gadiem nolēmu izvākties no Rīgas, man nebija ne jausmas, kurp doties. Kādu dienu gāju pa Miera ielu, kad iezvanījās telefons - nezināms numurs. Mani kāds bija ieteicis tam un tam, un vai es negribētu Cēsīs darīt to un to? Vairākas reizes braucu uz šejieni pārliecināties, vai šī tiešām ir vieta, kur man būt, un katru reizi saņēmu kādu zīmi, ka jā - visīstākā būšanas vieta.
Te nu es esmu. Ar prātu līdz Cēsīm neatairētos. Dzīve atveda. Kāpēc lai es tai neuzticētos arī turpmāk, pārstājot skriet tai pa priekšu?
Mīlestībā un rāmā pacietībā,
Inka
