Mērija Popinsa laikam labāk
Smaidu, jo zinu, kāpēc šobrīd esmu šādā mīlīgā situācijā. Ir bijušas reizes, kad esmu bijusi Bokas jaunkundze - samīlējusies karlsonā un slepus rijusi plācenīšus. Īsāk sakot, pašai sava dzīves drāma un līdz galam neatvērusies sirds. Uz pāris stundām dienas laikā pieskatīt vai izklaidēt kādu bērneli - lūdzu, tad spēju būt Pepija Garzeķe, un visiem ir jautri. Bet tā, ka ilgāk? Nea. Par laimi, neviens līdz šim nebija iedomājies pajautāt, vai varu ilgāk - parasti jau omes izlīdz.
Pirms pāris mēnešiem uz dažām dienām sanāca pieskatīt māsas puiku. Tagad - mazā meitene un viņas brāļi. Saprotu, ko šie bērni man rāda. Jautrību un ālēšanos protu, vienmēr esmu spējusi īstermiņā būt foršā tante, kura izklaidē ar dumībām, taču pēdējā laikā man tas vairs nav interesanti un jūtu, ka arī bērni no manis to nemaz negaida, lai gan šķiet, ka gaida.
Ko tad viņi gaida? To, kas man nākas visnevieglāk. Kad nodzēšu gaismu un aizmiegu savā gultas stūrī, katru reizi dzirdu klusu iešņukstēšanos. Mazais tur pēkšņi ir sailgojies pēc mammas vai tēta. Sākumā jutos nelāgi, jo ne es mamma, ne tētis, nu, ko es varu dot? Ko Bokas jaunkundze var dot vienam tādam mazajam? Droši vien uzšņākt, lai čuč, ka rīt agri jāceļas, haha.
Nesen aromterapijas skolas nodarbībā gauži raudāju, atceroties, ka mamma un tētis vasarā mani, kaut kādus gadus septiņus vecu knēveli, uz nedēļu bija aizveduši uz laukiem pie vecmammas un vectēva. Viss jau bija labi - paēdusi, aprūpēta, visādi darbiņi palīdzami, parunāja kāds ar mani. Taču tā vientulības sajūta vakaros, kad šķita, ka nevienam neesmu vajadzīga... Heh. Nja.
Atceros, cik pirms pāris mēnešiem man neviegli nācās noglaudīt mazā puisēna galvu un sākt runāt caur sirds telpu, saprotot, ka vienīgais, kas viņam tajā brīdī ir blakus, biju es. Vienīgais, kurš to siltumu un mīlestību tajā brīdī var iedot. Arī mazā meitene naktīs meklē manu roku un piespiežas cieši, cieši klāt. Un man atkal sevī jāpārvar kaut kāds ko tad es varu dot, neesmu jau mamma, kā tad es tagad viņu te apskaušu un tā.
Ir sievietes, kurām mātišķuma gēns un sirdstelpa ir plaši atvērta. Man likās, ka arī es tāda varu būt, ja reiz māku mīlestību pret savu dēlu, taču izrādījās, ka citu bērnu kontekstā esmu mācējusi tikai izklaides režīmu, sirds ir bijusi ciet, taču ne jau tāpēc, ka negribētu mīlēt citu cilvēku bērnus. Nav tāda faila - uzdrīkstēties atvērt citam savu sirdi, atklāt siltumu un maigumu. Ka nedabū noraidījumu. Lūk, kur atkal atgriežamies pie drosmes jēdziena. Kādam drosme ir iet stāties pretī lielgabaliem, kādam - atvērt sirdi mazam bērnam.
omaigād.
P.S. Atceros, ka Mērija Popinsa jau arī nebija nekāda cukurvate - kaut kāda stingrībiņa bija klātesoša, taču man šķiet, ka viņa mācēja mīlestību. Būs jāaiziet uz bibliotēku un jāpārlasa. Bokas jaunkundzi māku no galvas, Mērija Popinsa jāatceras.
