Paperblanks Planner
/rupi kaur 'milk & honey'/
my heart woke me crying last night
how can i help i begged
my heart said write the book
***
Šo iekšējās balss čukstu pirmo reizi sadzirdēju 2015. gadā, bija brīži, kad dvēsele kliedza skaļāk par Mežaparka dziesmusvētku kori, bija jāpaiet septiņiem gadiem, lai sākotnējais čuksts taptu materializēts.
Kopš grāmatas iznākšanas drīz būs pagājis gads, un visu šo laiku esmu dzīvojusi sajūtā, ka nedzirdu nākamo dvēseles čukstu. Centos airēties, taču attapos arvien lielākā apjukumā. Ar prātu visu ko varēju izdomāt, taču ar sirdi jutu - nav un nav, nevibrē mana īstenā prieka un entuziasma toņkārtā.
Nesen mežā sadzirdētais impulss - doties uz Latgali pašretrītā, izrādījās nevis mana iegriba pabraukāties pa Latgali, bet dvēseles bakstījiens iekšējā čuksta virzienā. Apciemoju savas dziļdžungļu vietas, vēroju savas reakcijas, senu vīziju zibšņus. Pēdējā rītā, kad devos no Latgales prom, zināju, ko čukst mana dvēsele. Izrādās, ka tā mazos pirmsčukstu pikselīšus manī bija dēstījusi jau gadiem, taču es tos neuztvēru nopietni. Varbūt baidījos uztvert nopietni. Visticamāk, ka tā.
Kā var zināt, ka tas ir īstenais čuksts? My heart woke me crying last night sajūta un kluss prieks, satraukums, aizrautība vienlaikus. Tā jutos savā garajā ceļā pie grāmatas. Šo sajūtu ne ar ko nevar sajaukt.
Nezinu, kā nonākt dvēseles nākamā līmeņa čuksta materializācijā, taču ir labi beidzot zināt, ko vēlos radīt un piedzīvot. Tas ir gaismasgadus vairāk, nekā mēnešiem ieilgusī tukšuma skaņa.
