Ielūgums
Lasot programmu, esmu mazliet apjukusi, nezinu, ko domāt un kā justies. Mani pārņem dežavū - tieši pirms gada, kad biju nonākusi Glastonberijā, jutos līdzīgi. Kaut kas tajā mazajā paralēlās pasaules pilsētiņā, kur skatlogos pilns ar taro un oracle, raganu lietām, kalnu kristāliem un citiem ezotēriskās pasaules dārgumiem, bija apputējis, un es vairs nejutu, ka tā ir mana pasaule. Visu šo gadu savās sajūtās esmu mēģinājusi taustīties tajā, kā vēl nav, taču nespēju izlauzties cauri. Nez, vai man jālido salidot uz megapoles centra valpurģu nakti. Ko es tur jaukšos ar sevi ļaužu svētlietās?
Pasmaidu par sevi - neatceros, kad pēdējā gada laikā būtu kaut kur izgājusi savējo frekvenču lokā. Man nav ne jausmas, kas notiek realitātē. Visu pagājušo vasaru atrados Latgales dabas komforta zonā - atteicos no brīvprātīgās pienākumiem festivāla Būtība ietvaros, nekur nedevos ne saulgriežos, ne pēc tiem, vien iekšupvērsos arvien dziļāk sevī. Varbūt tomēr pienācis laiks spert kādu soli ārpasaulē, lai sajustu, kā vibrēju un kā citas tādas, uz slotām lidojošās, vibrē?
Vēl mazliet trinos un prātā nāk visādi iebildumi, līdz paņemu apputējušo taro kāršu kavu. Varbūt tās pateiks, kas man jādara. Nosmejos, jo tā šķiet smieklīga doma - kā tieši lai kārtis man pateiktu, vai rīt jābrauc uz megapoli ietusēt, taču izķeksēju kavu no kastītes un krietnu brīdi jaucu. Jaucot aizsapņojos, un vienā brīdī piemirsu jautājumu, tad atkal atcerējos, tad gribēju to pārformulēt, bet pēkšņi viena kārts atdalījās no kavas un nokrita uz grīdas. Lai kas tā būtu, zināju, ka tā ir mana.
Apgriežu kārti otrādi un pasmaidu. Nu, labi, okei. Kāpšu rīt uz slotas un aizlaidīšu līdz megapolei. Pat apraudos dušā no šīs domas, jo teikšu, kā ir - iziet ārā no eremīta alas būs savādi.
In a spiritual context, the Ace of Wands can see you beginning a new spiritual path or receiving an invitation to an event or gathering with other spiritual people. It might be a good idea to accept the invitation as you could gain more from the experience than you realise.
