Atbilde
Kamēr vīri iesildās sarunai, novelku kurpes un aizstaigāju līdz vietai, kur dzied Madara un citi ļaudis. Brīdī, kad tika nolikti instrumenti un dziedāta dziesma, kuras dialektā pat nemēģināju ielauzties, sēdēju, klausījos, un sajutu, cik spēcīgi cauriet šīs kopdziedāšanas enerģija. Tāda attīrījusies devos kalnā, kur vīri jau sēdēja kameras priekšā.
Divu stundu saruna šķiet kā dienu gara - tik piepildīta un daudzšķautņaina. Pieci vīri ir enerģētiski atšķirīgi, runā niansēs, cits citu papildinot. Sev piefiksēju vismaz trīs viedepizodes, ko paņemt savai lietošanai.
Šo sarunu kādā brīdī varēs noskatīties sociālajos tīklos, taču, sēžot pie datora ekrāna, nekad nepiedzīvotu šo dzīvo vīrišķo enerģiju un brīžus, kuros Ģirts Laube runā, skatoties man acīs, un mani nepameta sajūta, ka caur viņu ar mani sarunājas Dievs. Viņa teiktais ir kā atbilde uz manu pēdējā laika ilgpilnāko jautājumu.
***
Heh, kaut kur parka vidū man pašai, savukārt, nācās atbildēt uz jautājumu par mūsu pārības izskaņu.
- Kad lasīju grāmatu, man jau dažbrīd likās, vai tiešām tur viss ir patiesība, - teica kāda sieviete.
Klusām pasmaidīju par šo viszinību. Lai jau, lai. Grāmatā patiess ir ik vārds. Tā bija tā brīža spirāles loka patiesība, tie bija svēti mirkļi - gan pa logu ārā lidojošās kafijas krūzes, gan mana dziedināšanās pieredze mūsu pārības ietvaros. Taču grāmata, tāpat kā šis blogs, ir stāsts par manis pašas ceļu, nevis mans apsolījums sabiedrībai būt tur, kur biju. Šī joprojām ir manis pašas dzīve. Šorīt mežā šai sievietei domās sāku atbildēt, taču, lēnās ieelpas un izelpas izplesta, pasmaidīju. Kā gan lai es kādam sevi spēju paskaidrot, ja zinu, ka manas atbildes uz normalitātes fona ir kosmoss? Arī viņš mani nesaprot - cenšas, taču redzu, ka savā galvā un sirdī pielāgo manis teikto savai šā brīža frekvencei un dzīves sajūtai.
Vakar, kā reiz, piedzīvoju situāciju, kad kopā ar Taru Ramatu braucām mašīnā, un Tars visa cita starpā pastāstīja par kādu epizodi no vietas, kuru mēs, es un viņš, zinām. Kad vakarā abi to pārrunājām, izrādījās, ka esam sadzirdējuši divas pavisam pretējas informācijas. Ko viens saka, ko otrs sadzird, un ko trešais.
***
Šorīt viņš man atgādināja par kādu manu human design aspektu - manī jau defoltā ir iestatīts iet un taustīties uz to, kā vēl nav. Taustīt citādāku pasauli, nekā mums ir iestāstīts. Protams, ka es būtu laimīga taustīties kopā ar esošo partneri, jo tas šķiet tik loģiski, vienkārši un saprotami, taču to mēnešu laikā, kad piedzīvoju savas dvēseles tumšo nakti, manā iekštelpā notika sprādziens, kas sagrāva ilūziju torņus. CRASH! BOOM! BANG!
No ilgām piedzīvot to, ko savā redzeslokā vēl nav nācies piedzīvot, tai skaitā tādu pašrealizāciju un pārību, kādas nav, man pašai dažbrīd ir bail. Taču, ja bail, tad tieši tas ir mans ceļš. Un tā ir teju ikkatrā jomā. Piemēram, domājot par komūnu, es nespēju domāt vienas apdzīvotas vietas vai pat valsts ietvaros. Kā komūnu sajūtu atsevišķus cilvēkpunktus visā pasaulē. Ko man ar šo sajūtu iesākt? Bietes un kāļus ziemai kopā nesastādīt.
Vai vēl, pēdējās nedēļās manā sirdstelpā ir dzimis jauns bērnu grāmatas tēls - pierakstu kaudzēm sīku epizožu, uz kurām balstīt stāstus, taču, kad piesēžu pie datora, lai rakstītu ierasto prozu, stāsts nevedas, un es jūtu, ka tas patiesībā ir mazliet kas cits - tā, kā vēl nav. Līdzīgi, kā tas bija ar grāmatu Savējām. Tā tapa tāda, kādas vēl nav. Nekas nano moderns un nekādi neredzēti salūti, taču sajūtās kas tāds, kā vēl nav.
***
Nesen mana Islandes draudzene pastāstīja, ka Reikjavīkā esot satikusi pašu Bjorku - well, usual stuff. Aizvakar Zane teica, ka esot gribējusi noskatīties filmu Dejotāja tumsā. Es sarāvos - nopietni? Kaut ko tik smagu skatīties vēlreiz? Mazliet apjuku no tik intensīvas Bjorkas klātbūtnes tik īsā laika sprīdī. Taču, ja atrauju filmas nosaukumu no filmas satura, tad...
Foto: Laura Lukēviča
