Priekam pa pēdām
Ap deviņiem pietrausos sēdus - saule karsē, odu nav, jutos kā no telts izlīdusi, izdzēsu nosūtītās ziņas, ko viņš vēl nebija paspējis izlasīt. Biju piedzīvojusi kārtējo ahā brīdi.
Tātad, stāvot nedēļas nogales festivāla vidū, sajutu, ka pa spirāles loku esmu nonākusi tajā pašā punktā, kur precīzi pirms gada, kad nedēļu pavadīju Glastonberijas apkārtnē - Stonhendža, Glastonberijas Tors un tādā garā. Biju pamanījusies tur nokļūt tieši pagānu svētku epicentrā, kas sajūtas paspilgtināja miljonkārtīgi. Toreiz ļoti apjuku, jo visi Glastonberijas veikaliņi, tarologu, astrologu, kristalogu, raganologu un citu brīnumdaru bodītes šķita kā ar pagājības putekļu kārtu apputējušas. Atgriezos Latvijā un vairs nesapratu, kā būt - šeit taču teju ikkatra vai ikkatrs darbojas ar šiem apputējušajiem instrumentiem, tai skaitā es - uz galda mazi, krāsaini kalnu kristāliņi, trīs taro kāršu kavas, aromeļļas pudelītes, heh.
Kas tas īsti bija par skatu no malas, ko pirms gada ieraudzīju Glastonberijā? Tā arī nesapratu, ikdiena aizrāva tālāk, un es nomierinājos, pretestība manī apklusa un izšķīda, palika tīra pieņemšana.
Taču šorīt mežā piecēlos ar savādu ahā sajūtu un mazliet apraudājos par to, cik savādā veidā ezotēriskā pasaule ir nosaucama par egregoru un cik ilgstoši tā ir turējusi mani kaut kādā iluzoras kalpošanas mode. Kā tādā sektā. Bažījos par šo runāt skaļi - tas viss ir tepat apkārt, taču kāpēc šī atsvešinātā sajūta? Nezinu. Atbildes nav. Vienkārši taustu sevī to, kāpēc atkal esmu tajā pašā no malas vērotāja sajūtā, kur pirms gada? Kāpēc jūtos tā, it kā uz kādreiz tik labi zināmo skatītos caur stiklu. Ja kārtīgi ieklausos sevī, tad arī pati uz savu dzīvi skatos it kā caur stiklu - attālināti. Vienīgais, kad sevi sajūtu sevī, ir mežā, kad sēžu, elpoju, iekšupvēršos.
Brienu cauri mežam un dziļi elpoju. Kā būtu, ja es atlaistu vajadzību būt vajadzīgai? Ja vienkārši ļautu sev sekot tam, kurp ved mana elpa un prieks? Kā būtu, ja es virzītos savam autentiskajam priekam pa pēdām? Autentiskam, nevis tam, ko kāds man iepārdod kā prieku, lai gan arī nopirkts prieks ir prieks. Taču šoreiz es par savu autentisko iekšējā bērna prieku - kāds ir prieks, ko sevī rodu, kad palieku vienatnē? To nemaz nav tik vienkārši uztaustīt, vismaz man šobrīd to nākas atraisīt, apzināti tam pieslēdzoties. Klātesamībā sev. Domājot par rēķiniem, haha. Taču pēdējais, šķiet, padara visu vēl aizraujošāku. Kaut kā taču dzīve mani līdz šim ir izvedusi cauri arī savai praktiskajai šķautnei.
Pirms pāris dienām ar Zani sēdējām kādā pasākumā, kur uz āra skatuves dj lika mūziku un kādi desmit bērni vecumposmā ap 5-6 rādīja, ko nozīmē patiesa, autentiska sekošana priekam. Vērojām viņu dažādo dejošanu, aizrautību, bezbailību izmēģināt breika soļus vai jebkuru citu kustību, kas iešāvās prātā un augumā, un sapratām, ka šie patiesībā ir šī pasākuma hedlaineri. Viņi mums kaut ko rādīja par patiesa prieka enerģiju.
Tīri praktiski jau esmu spērusi pirmos soļus - kad ceļā ieraugu nokritušu koku, uzkāpju uz tā un cenšos noiet pa to no viena gala līdz otram. Vai arī uzrāpjos uz pamestas mājas kāpnēm, pārkarinu kājas pāri malai un sēžu, basās pēdas šūpinot. Katru tādu reizi sajūtu, kā mazā meitene manī no prieka pakniksē, haha. Gan jau pienāks arī brīdis, kad iemācītais kniksis aizmirsīsies. Kniksis. Kas tas vispār tāds par vārdu?
Atpakaļ pie vienkāršības.
