Ingūna Rauda

Paparde


Visu 2019. gadu domāju par pirtniekiem - ausījos, klausījos, lasīju, mēģināju sajust savu. Biju nobriedusi īstam pirts rituālam, taču raustījos - met tur kaut kādās aukstās baļļās un, ja pirtnieks vīrietis, tad vispār ņea, lai cik labus vārdus dzirdu.

Kādu vakaru ietrāpījos sarunā, kur paziņa cita starpā pateica pāris teikums par savu pirtnieci, un man vairs nebija jautājumu - esmu savu atradusi. Uz manu īsziņu Ingūna atbildēja ar jautājumu - kas ir mana vēlme? Nomazgāties, es atbildēju. Nomazgāt pagātni, es biju vēl precīzāka.

Decembra vidū kāpu mašīnā un devos ceļā, un man bija intuitīva sajūta, ka tā vis nebūs kaut kāda vecās ādas noberšana, un tā arī nebija - nomazgāt pagātni izrādījās daudz dziļāk, nekā savā aprobežotajā prāta konstruktā spēju iedomāties.

Tur pirmo reizi sastapos ar aizlaiku traumām, un raudāju, raudāju, raudāju, skatoties dažsekunžu īsās reālistiskās filmu epizodes. Man bija sevis tik ļoti žēl - kas tā par fucked up pasauli, lai kuru dzīvi dzīvotu? Ingūna ar pārpasaulīgu mīlestību pret manu ķermeni un manām Dvēseles aizpieredzēm, darīja savu darbu - sataustīja brūces, tīrīja, apkopa un dziedināja. Šīs šamaniskās dziednieces kosmiskās rūpes, mierpilnā klātbūtne un redzība deva man iekšēju spēku pieņemt un būt pateicīgai par visu, kas ar mani noticis.

Kopš tās dienas esmu tikusi vaļā no pāris neizskaidrojamām zemapziņas bailēm. Tās tika izceltas no aizlaikiem un, kad apzinātas, zaudēja savu spēku pār mani.

Tālāk atkal gāju pati, taču ar vēl kādu jaudīgu instrumentu savā somā. Prasmi sadzirdēt savas Dvēseles dziedināšanu, atpazīt asaras, kas dziedina, atpazīt sajūtu es zinu, ka ar mani tā notika.

Dziļā pateicībā par dziļo dziedināšanas darbu Tev, Ingūna Rauda.

Inka

Foto: Daina Lāriņa-Rauda




Inita Krūmiņa

www.initakrumina.lv

Tas bija pirms trim gadiem. Dzīvoju Rīgā ar aizlipušu, aizputējušu, aizsērējušu intuīciju, pilna baiļu un sajūtas, ka neesmu citu laika vērta, ka neesmu gana laba. Ārēji to, protams, nebija iespējams noteikt, jo, kā katrs normāls šīs planētas iedzīvotājs, gāju cilvēkos ar savāktu seju.

Kaut kādā novembra dienā, kad veļi pa zemes virsu staigāja, biju nomocījusies ar sevi un visām savām traumām tik ļoti, ka biju gatava palīst zem velēnām. Biju atlikusi daždesmit eiro tam speciālistam, kurš man pados roku - iedos kādu instrumentu, ar kuru varētu pati sevi izvilkt no dūksnāja. Toreiz šie daždesmit eiro man bija tik liela nauda, kā citam 10 000, tāpēc nevarēju atļauties tos nomest zemē, aizejot pie kaut kāda psihoterapeita uz vienu vizīti, lai vienkārši parunātos. Arī pie astrologa nebiju gatava iet - negribēju, lai kāds noliek manu acu priekšā manu nākotni, man bija jātiek galā ar sačakarēto tagadni. Nevienu dziednieku, nevienu gaišreģi, nevienu neko. Kārdinājums to visu pamēģināt, protams, bija liels, taču izmisums bija lielāks. Man bija vajadzīgs instruments, ar kuru pati varētu strādāt ilgtermiņā.

Tajā pašā novembra dienā, kad biju zemāka par zāli, uz ielas satiku Ilzi. Viņa, par laimi, ir runātīga, tāpēc neļāva man ne mirkli justies tā, it kā es nebūtu viņas laika vērta. Kad ritēja mūsu sarunas otrā stunda, atļāvos pateikt, ka man ir sūdīgi un, ka man ir daždesmit eiro, lai kaut ko darītu. Uz to viņa, savukārt, pajautāja: "Ko tu dari rīt 14:00? Man ir viens pierakstiņš, bet es netieku."

Tajā brīdī man vairs nebija šaubu, ka Kosmoss bija īpaši papūlējies, lai Ilzi no humpalu veikala izdabūtu ārā tieši tajā brīdī, kad es tam gāju garām. Lai kas būtu rīt 14:00, tas bija tas, ko meklēju.

Inita Krūmiņa ir sieviete, kuras apskāviens ir kā pieskārties skursteņslauķa pogai. Tas ir maģisks. Pirms apskāviena gan bija jāpiedzīvo stundu garš kopdarbs manas bezapziņas dzīlēs. Pie viņas es iemācījos atkalsadzirdēt savu intuīciju. Iemācījos atšķirt savas Dvēseles impulsīvos čukstus no prāta pātariem. Viņa ar savām brīnumeļļām un viedo klātbūtni vilka no manas bezapziņas tur nobāztus diegu galus, kas izrādījās milzu dzeloņdrātis. Toreiz no vienas atbildes nobijos, nepateicu pirmo impulsu. Pateicu otro. Un tas izrādījās liktenīgi. Gāju pie Initas vēlreiz - ar sameloto atbildi. Taču atkal attapos, velkot no sevis ārā kaut kādus dzeloņdrāšu murčkuļus un sapelējušas lupatas, kas sastūķēti pilnīgi citā zemapziņas stūrī.

To divu seansu laikā savedām manu bezapziņu kaut cik saprotamā kārtībā. Turpmāk pa dzīvi gāju pati, taču jau ar pavisam citu stāju. Man tika jaunatklāts visjaudīgākais instruments manā dzīvē. Mana intuīcija.

Man šķiet, ka nav tādas sievietes, kas zemu nenoliektu galvu Initas priekšā par to, ko viņa dara šajā dzīvē. Visi epiteti, lietvārdi un īpašības vārdi šobrīd ir lieki. Kad satiksi Initu, vien paskatoties uz viņu, Tu skaidri apjautīsi, kas viņa ir.

Pateicībā par pirmajiem soļiem zemapziņas tīrīšanā un Dvēseles dziedināšanā,

Inka

Foto: ievietots ar Initas svētību

Foto autore: Lauma Kalniņa



Viņš

http://www.00000000.lv

Mēs iepazināmies pirms septiņiem gadiem, un tur arī sākās mūsu stāsts, kad bijām pāris un nebijām, un bijām, un nebijām. Can't live with or without you šķita kā par mums uzrakstīts. 2019. gada jūnija beigās mēs apsēdāmies pie sarunu galda, lai viens otru beidzot palaistu. Atlaidu viņu, lai viņš varētu doties pēc tā, kā tik ļoti ilgojās - piedzīvot savu izsapņoto vienradzi. Biju pārliecināta, ka viņš tādu satiks, un vienīgais mans lūgums bija - kad satiksi savu perfekto, pastāsti man, vai esi laimīgs.

Vai man bija viegli? Nē, tas bija fakingbļāviensšit grūti. Taču intuitīvi zināju, ka arī man laiks pieaugt, ka tas, kur esam, mūs nekur neved. Tas bija strupceļš. Es devos prom no Rīgas, noplēsusi no sevis vienīgo māju sajūtu, noplēsusi vietas, pieredzes, cilvēkus un Viņu. Ar jēlu miesu sākās mans krusta ceļš pie sevis. Viņš palika megapolē būvēt savu ideālo dzīvi.

Toreiz es nezināju, ka mēs palaidām viens otru, lai jau pēc pusgada satiktos jaunā kvalitātē. Viņš mani atrada Cēsīs pie malkas kaudzes. Es biju piedzīvojusi savu iniciāciju. Viņš bija piedzīvojis savu vienradzi. Arī viņa iniciācijas rituāls nu jau kādu laiku ir aiz muguras, un mēs mācāmies būt pāris šī vārda jaunā un nepieredzētā nozīmē. Ārpus visa, ko jebkad esam par to zinājuši, ārpus jebkādiem priekšstatiem par to, kas tas ir - būt kopā.

Vai man bija viegli viņu ielaist atpakaļ savā dzīvē? Bļāviens, nē. Es mēnešiem kliedzu, skrāpēju, spļāvu viņam sejā. Es ļāvu viņam pienākt tuvāk un tad triecu ar celi tieši kājstarpē. Metaforiski. Viņš stāvēja un nepaspēra ne soli prom no manis, kamēr es ārdījos līdz aizlaikiem. Triecu visas savas mēness tumšās puses kā lielgabala lodes viņa virzienā, lai tās pārbauda viņa nodoma spēku. Viņš stāvēja kur stāvējis.

Viens liels posms ir beidzies un priekšā vēl nekad neiets ceļš. Nav ne jausmas, kas mūs tur sagaida, taču paļāvība uz dzīvi ir tas, kas dod mums drosmi iet tālāk.

Šobrīd esam Cēsīs, lai kopīgiem spēkiem pabeigtu darbu pie viņa Grāmatas par nonullēšanos. Viņš raksta, es rediģēju - sēžam caurām naktīm, sarunājamies un mīlam latviešu valodu. Grāmata ir par viņa dzīves transformāciju no ambicioza megapoles reklāmas industrijas švītiņa ar regulāriem, nedēļām gariem sezonālās depresijas traucējumiem un puicisku vēlmi ārišķīgi izcelties uz pelēkās masas fona... par vīrieti, kura iekšējo spēku, pieņemošu mieru, vīrišķību un sirdsskaidro pārliecību par savu ceļu šobrīd piedzīvoju katru dienu.  





Kristaps Bedrītis

Kristaps ir viena no šīs zemes gaišākajām Dvēselēm, ko man nācies sastapt. Vienkāršs, mierpilns, cilvēcīgs un skaists savā pazemībā. Pateicība, pieticība, sirdssiltums, dziļa cieņa pret Dabu un lietām, talants likt vārdus kopā, kas pārtop spēcīgās dziesmās, un drosmīga, mierpilna mērķtiecība ceļā uz savu piepildījumu - tādu es viņu redzu. Ejot savu ceļu, viņš pamanās tik skaisti kalpot arī mums - melomāniem. Pāris gadus atpakaļ tieši viņš bija tas, kurš latviešiem atgādināja par pasaulē populāro Sofar Sounds, organizējot pasākumus Rīgā.

Mēs sazināmies un satiekamies salīdzinoši reti, un, kad satiekamies, tad neesam īpaši veikli sarunu vedēji, taču viens otra dziļumus un plašumus jūtam kā savējos.

Kristapam ir divi stāsti, kas man ir vieni no mīļākajiem un iedvesmojošākajiem stāstiem starp visiem pasaules stāstiem. Pirmais stāsts ir par to, kā viņš ar savu grupu PACIFIC K 2017. gadā nokļuva uz PALLADIUM skatuves, iesildot pasaules mūziķi Fink. Tas prasīja gadus, meklējot savu balsi un izkopjot muzikālo rokrakstu, kā arī mazliet sapņu, mazliet drosmes, uzņēmības un puspasaules ticības, un tur viņi bija - spēlēja uz skatuves, kur sākotnēji iesildītāji nemaz nebija paredzēti. Otrs stāsts ir par to, ka, ja ir impulss, tad atnāks iespēja. Kristaps bija sacerējis dziesmu, taču tajā pietrūka kaut kas ļoti būtisks - viņam ausīs skanēja kāds unikāls trompetes izpildījums. Viņš gribēja skaņu, kādu spēj radīt tikai kolorītais franču džeza trompetists Erik Truffaz, un sāka meklēt, kurš Latvijā varētu ko tādu izdarīt. Un tad uz Latviju koncertturnejā atbrauca pats Eriks. Dzirdēt to, kā šis stāsts izvērtās, ir visu mūsu laika vērts, un Castaway ir šīs sadarbības rezultāts.

Šis laiks patiesībā ir ļoti, ļoti skaists. Mazliet skumjš, taču ārkārtīgi skaists savās iespējās sadzirdēt sevi un sākt ar sirdi radīt savas vienīgās šīs dzīves dzīvi. Pa laikam iedomājos par Kristapu un viņa draugiem Rihardu Lībieti un Nauri Babri (PACIFIC K). Mūziķi, kuriem būt uz skatuves ir kā elpot. Šis laiks ir apstādinājis viņu pieeju cilvēkiem tā, kā viņi prot vislabāk - klātbūtnē runājot ar acīm, ar sirdi, ar ķermeni. ĪSTI. PATIESI. AIZRAUTĪGI. Ticu, ka atnāks jauna forma, kā viņiem būt. Jau sen gaidu, kad Kristapa un Zandas lauku mājās Visumos notiks pirmā jaunās pasaules Woodstoka. Tad mēs plūdīsim uz turieni, kā ļaudis 2006. gadā plūda uz Sigur Ros brīvdabas koncertiem Islandē, kas vēlāk tika dokumentēti filmā Heima.

Pateicībā par šo draudzību,

Inka

P.S. Foto: Pacific K 2020. gadā iznākušā albuma Light Between Oceans plate


Laura, you are more than a superstar 

@lauradaama

Laura Lukēviča


Laura man atsūtīja vēl dažas fotogrāfijas, varbūt noderēšot. Atvēru failu un apsēdos. Vāāā....

Viņai ir 23 gadi. Ko es darīju viņas vecumā? Vismaz pāris vakarus nedēļā sēdēju īru krogā un dzēru alu. Ai, biju tik ļoti apmaldījusies trijās priedēs, ka man bija simts veidu saraksts, kā efektīvāk izniekot savu dzīves laiku.

Tam cilvēkbērnam piemīt tāda gaismas caurlaidība, kādu es sevī varu dabūt tikai pamatīgi beržot aizsūbējušos logus. Tāda dabiska gaisma ir daudzos šīs paaudzes jauniešos - nekādu samocītu karmas kodu, kuri jāpiņķerē gadiem, kamēr pie kaut kādas sajēgas var nonākt. Tas būs viena knipja jautājums, un viņu ceļš atklāsies, un muguras iztaisnosies.

Kad viņi paši sadzirdēs to, kāpēc ir izvēlējušies atnākt uz Zemes tieši šajā laikā, tad vecajie vēl krietni no viņiem mācīsies, un tad neviens vairs nemēģinās skaidrot, kurš skolotājs un kurš skolnieks.

Visi būs ceļabiedri.

Foto: instagram @lauradaama


Inta Blūma

Kad pirms gadiem septiņiem es lēnām sāku slīdēt uz savas dzīves zemāko punktu un man bija tik vientuļi kā nekad šajā dzīvē, tad kā gaisma tuneļa galā pie horizonta parādījās Inta. Vispirms es viņu pamanīju Agneses Bērziņas seminārā, kur viņa stāvēja telpā starp pārējiem, taču mana sirdsredze apkārtējos atstāja blūrētus. Redzēju tikai šo sievieti. Pēc laika bibliotēkā nejauši ieraudzīju grāmatu “Latvietes karma”. Toreiz vēl biju liela ciniķe, un nespēju pat domās nevienam atzīt, ka lasu kaut ko tādu. Nu, kamon! Es pat vārdu "mīlestība" bez stostīšanās un sarkšanas nespēju izrunāt, kur nu vēl teikt, ka lasu tur kaut ko par sievietēm – tas bija tik nenormālīgi kaunīgi – atzīt, ka mācos par sievieti būt, turklāt, ne jau normālo cilvēku valodā. Čakras, enerģijas, vēl tur kaut kas, tāpēc "Latvietes karmu" lasīju paslepšus no pasaules - paslēpusies zem segas, tvēru katru vārdu, teikumu un lapaspusi, kā tīņu gados grāmatu “Dziedoņi ērkšķu krūmā”.

Vēl pēc laika nejauši (haha, kā viss šajā dzīvē) nokļuvu Intas blogā, un tālāk – viņas radītajā Sirds ceļa klubiņā. Tā bija līdz šim nepieredzēta pasaule, kur virtuālajā vidē vienkopus līdzāspastāvēja sievietes, kas vibrēja līdzīgās frekvencēs. Katra ar citu stāstu un ātrumu, taču virziens visām viens. Biju pārlaimīga, ka esmu nonākusi vietā, kur esmu starp līdzīgām, nevis viena kaut kādā tuksnesī bez oāzes. Lai ko Inta uzrakstītu vai pateiktu, tas katru reizi manā saules pinumā trāpīja precīzāk, nekā snaipera lode cilvēkmērķī. Viņa bija gatava atbildēt uz jebkuru “iesācējjautājumu”, lai gan pati atzina, ka runāt par čakrām viņu vairs neinteresē. Es pateicībā kāri tvēru katru video, katru teksta galiņu. Tur sākās mani pašdziedināšanās pirmie neveiklie soļi.

Un tad man pienāca laiks doties prom, lai ietu pati savu ceļu. Atdalīšanās nebija vienkārša – ik pa laikam rāvos atpakaļ, lai sajustu, vai visu jūtu un saprotu pareizi. Taču vienā brīdī arī to vairs nedarīju. Bija kāds brīdis, kad, kā tāda pusaudze, burkšķēju uz Intu kā uz mammu. Pēc tam sapratu, ka tas bija neizbēgams posms – kā citādi lai topu pieaugusi un eju pati savu ceļu?

Ik pa laikam piedomāju par viņu un dažkārt paskatos, kā viņai iet. Viņa turpina iet pa dzīvi tā, ka dzirksteles sprakšķ.

Pateicībā,

Inka