***

– Dievs, runā ar mani. Es Tevi dzirdu... 
Viņa stāv aizvērtām acīm un nervu galiem vaļā, ieklausoties drēgnajā novembra rīta klusumā. Sasalušie cinguļi spiežas gumijas zābakos ieautajās nosalušajās pēdās. Vajadzēja tomēr uzvilkt vilnas zeķes. 
– Baigā migla, bļe! – klusumu pārtrauc čerkstoša balss.
Netālu sakustas krūmi. Suns saceļ spalvu, rūc. 
Nē, cilvēkus viņa negrib, ne šodien. Vispār ne. Viņa pagriežas un kraukšķina pa salnaino pļavu uz mājas pusi.


***

Viņai taču ir vajadzīgs kāds vārds. Tūlīt nosaukšu viņu vārdā. Un šeit būs cita epizode. 

***

Hanna nometa zābakus pie ārdurvīm. Nenovilkusi mēteli, viņa apsēdās pie virtuves galda un ar cimdoto roku atbīdīja no pieres cepuri. Sasodīti auksts. Pēc malkas viņa ies vēlāk, ne tagad. Ja nekustēsies, varbūt tik ļoti nesals. Pabīdījusi tuvāk sveci, viņa ar cimda īkšķi atstūma vaļā sērkociņu kastīti. Ar neveiklu spēku triekts pret kastītes sānu, sērkociņš salūza.

Neraudi, neraudi. Nafig, neraudi. Kāda jēga te no tavas raudāšanas?

Sērkociņš uzsprakšķināja liesmu. Siltums no sveces cēlās augšup līdz pat nosalušajam degunam. Noslaucījusi saraudāto seju mēteļa piedurknē, Hanna piecēlās un pacēla krāsns priekšā nomestos cūkādas cimdus. Mitri. Vajadzēja benzīntankā toreiz nopirkt divus pārus. Kamēr vieni žūst, ar otriem var strādāt. Bet kurš varēja paredzēt, ka viss šitā izvērtīsies?

Iekāpusi zābakos, Hanna pavēra ārdurvis un tumsā slāja uz šķūni. Klupdama pār izmētātajām malkas pagalēm, viņa uzlasīja paprāvu klēpīti un brida atpakaļ uz māju - bezmēness nakts tumsā tas nav tik vienkārši kā Rīgā pa Miera ielu iet uz "Pienu". Pēkšņi viņa sāpīgi uztriecās virsū kaut kam cietam un asam. 

- Stulbais stulbenis! - sataustījusi tumsā komposta kaudzes dēļa stūri, viņa nolamājās. 

Cilvēkam var būt divi maģistra grādi, bet tie viņam nepalīdzēs nakts vidū izvairīties no uztriekšanās komposta kaudzei, sasodīts! Ko līdz tie desmitnieki par apgūtajiem kursiem, ja šobrīd savai dzīvei vari iedot ne vairāk kā divi. Nesekmīgā Hanna tu!

Iekurinājusi krāsni, viņa pie radiatoriem nometa matraci un, ar mēteli mugurā, palīda zem trim segām. Māja iesils pēc pāris stundām, mazais čokuriņš zem segu kalna nodomāja, pirms aizmiga.