ZANE

Cilvēkskice nr. 3

Šajā dzīvē pazīstu viņu tieši gadu, un šī gada laikā esam tikušās piecas reizes vai sešas. Esmu radusi, ka ikkatrs sastaptais cilvēks nospoguļo kādu manu šķautni, taču Zane nečakarējas ap atsevišķām detaļām - viņas jauda un enerģija ir tik liela, ka tā spoguļo mani visu. To, kāda biju, kāda būšu, kāda esmu, kāda neesmu, kāds ir mans potenciāls un kāda ir mana tumsa. Viņa ir uguns, es - ūdens. Viņa ir enerģija, es - miers. Viņa savus impulsus matērijā realizē vienu milzu soli ātrāk par mani un ar dubultjaudu, kamēr es to daru ar laika nobīdi un ne tik spilgtās krāsās. Uguns un ūdens.

Zanes čekboksi pildās tādā ātrumā, it kā viņa gribētu izskriet cauri Zemes standarta piedāvājuma paketei un beidzot sākt radīt to, kā vēl nav. Dažkārt šķiet, ka viņa kaut kādus starpposmus izdara arī par mani, lai man sava rāmi plūstošā enerģija nav lieki jātērē tamī, kam var aptecēt apkārt. Caur viņas realizāciju varu ieraudzīt, kā justos, ja būtu lieko darbību paveikusi arī savā realitātē, un tajā brīdī man pašai to radīt vairs nešķiet interesanti - tas jau ir noticis, ejam tālāk. Pat būtiskas atklāsmes mēdzam piedzīvot caur gandrīz identiskiem atgadījumiem - caur peļu radītām sadzīves neērtībām, piemēram.

Pirms dažām dienām tikāmies piekto reizi, lai apbrīnā noelstos - mēs abas esam tur, kur alkstam piedzīvot to, kā vēl nav, taču ir. Mūsu egucīšiem ir mazliet bail atlaist iemācītās pārliecības, taču mūsu dvēseles trinās. Mēs gluži fiziski varam to sataustīt, tas ir pirkstu galos, tikai tam vēl nav vārdu. Kā tādas zinātniskās pētnieces svētdienas rīta virtuvē mēģinām izvirzīt hipotēzi par nākotnes pārību, taču tā nedodas rokā. Tā nerakstās vārdos. Tas, kā vēl nav, taču ir, ir tik liels, ka ar savu šā brīža redzi to vēl nespējam ieraudzīt, vien sajust ar sirdi.

Visu augšminēto varu uzrakstīt arī vienā teikumā, jo vārdi vienā brīdī kļūst lieki. Kāds ir tas teikums? Vienkāršs, taču paplašināts. Zane ir sieviete, kurā vienlaikus sastopu savu lielumu un savu tumsu. Vienkārša, taču paplašināta.

Foto: Kaija





LITA MEŽAVILKA

Cilvēkskice nr. 2

Pielasījusi pilnas mēteļa kabatas ar āboliem, viņa brien pāri mežonīgajai mežpļavai, viņas šalle aizķeras aiz mežrozīšu krūma ērkšķiem, viņas garie mati ieķeras koka zaros. Šķiet, ka daba gribētu šo skaisto brīnumu noturēt pie sevis ilgāk, taču šodien viņai nav laika te uzkavēties - istabā uz galda gaida rakstāmmašīna.

***

Kad pienāca mana kārta nosaukt trīs impulsa vārdus, sarāvos. Tik ātri? Es taču nepaguvu izdomāt neko dzejoļa vērtu! Saucu vien, kas nāca un sakautrējos par klišejiski lielajiem vārdiem. Ko, nez, ar tādiem vienā dzejolī var iesākt?

Lita kādu brīdi sēž pie galda un uz rakstāmmašīnas taustiņiem lēnām klabina rindas, kas no Visuma plūst tieši man. Gatavs. Klausos, un jau pie pirmās rindiņas manu ķermeni caurskrien enerģija. Kā viņa zina? Pēdējo rindu noklausījusies, es sevī iekliedzos mazliet skaļāk - kā viņa zina!?

Tā viņa raksta cilvēkiem - ikkatram svarīgāko par viņu pašu.

#dzīvādzeja


ANNELE SLIŠĀNE

Cilvēkskice nr. 1


Visapkārt krēslo novembra vakars. Noliekam mašīnu kāda Ziemeļlatgales iebraucamā ceļa galā un dodamies uz māju tur - tālumā. Žļarkstinu pa dubļaino ceļu pārējiem gājējiem nopakaļus. Suns ļepato pa tīrumu, ošņādams pēdas.

- Šeit viņi saka "nui", - viņš šurpceļā man teica.

- Ko tas nozīmē?

- Jā.

- Paprasi man latgaliski, "vai tu nāksi pie manis par sievu?"

- Nu... voi tu īsi par sīvu?

- Nui.

Ar latgaliešu valodu man ir savas attiecības un tās nav ne viennozīmīgas, ne vienkāršas. Ir sarunas, kuras es saprotu, ir sarunas, kurās saprotu katru piekto vārdu, ir sarunas, kurās tikai nojaušu, par ko runā, taču tās visas ir sarunas, kurās jūtos mazliet ārpus, mazliet nepiederīga.

Šobrīd brienam dubļus pie sievietes, pret kuru viņš izjūt īpašu cieņu. Neko daudz par to neiztaujāju, jo man patīk savu pieredzi veidot pašai.

***

Jau krietni vēlāk, kad esam apstaigājuši Zeļču sētu, apsēžamies pie galda un, kamēr pārējie trīs ir aizrāvušies sarunā, es pametu acis uz grāmatu plauktu. Ontons Slišāns. Tā. Tā, tā, tā. Atceros, ka pirms dažiem gadiem dzirdēju Kārļa Kazāka dziesmu ar Ontona Slišāna vārdiem, un te nu es esmu. Te nu es esmu. Man bail skaļi jautāt, jo negribu izrādīties kultūrnepraša, taču saprotu, ka šobrīd sēžu pie viņa meitas galda.

- Nui, nui, - viņa atbild uz kādu jautājumu, liekot galdā upeņu ievārījuma burku un pašas cepto biezpiena pīrāgu. Savai prāvajai ģimenei Annele šovasar esot izvārījusi 80 litru upeņu ievārījuma. Citus gadus tas esot aptrūcies jau ap februāri.

No viņas mutes ziemeļlatgales izloksne skan tik skaisti. Sēžu, klausos, kā viņa sarunājas ar maniem ceļabiedriem un sirds stūrī pavīd nelielas ilgas. Jau kādu laiku pie sevis mazliet bažījos, vai latgaliešu valodas nezināšana varētu būt šķērslis tam, lai ar šejienes sievietēm es varētu piedzīvot dziļākas sarunas - ne vienmēr visu saprotu un mazliet kautrējos, kad viņu sētā nerunāju viņu valodā.

***

Šķirstu Anneles grāmatu 100 deču Latvijai .un lasu to daļu tekstu, kuri ir radīti latviski. Latgaliešu tekstiem acis slīd pāri. Lai tos lasītu, ir vajadzīga piepūle - saprast, kas katrs ir par vārdu un kas teikumā pateikts. Taču teksti latviešu valodā mani ieved savādi skaistā realitātes noskaņā, tie ļauj aizdomāties.

- Gribētu caur šiem tekstiem mācīties latgaliešu valodu, - viņam klusām saku.

Annele sēž man pretī. Runājot viņa ik pa laikam ieskatās man acīs. Tās ir tik siltas. Smaids - tas ir tik silts. Sēžu un klausos, klausos, klausos, un jūtos kā pateicīgs klausītājs no malas - tik tuvu, taču tajā pašā laikā ļoti, ļoti tālu.

Un tad pienāk sarunas daļa, kurā mēs abas uz mirkli saslēdzamies vienā valodā, un es vairs nedzirdu, vai tas ir latviski vai latgaliski. Mēs esam viens.

***

Tumsā brienam atpakaļ uz mašīnu. Abi ceļabiedri ir iegrimuši sarunās, kamēr es, cieši sažmiegusi Anneles Slišānes jaunāko grāmatu Tuoroga stāsti, esmu iegrimusi savā iekšpasaulē. Par Anneli domāju vēl pāris nākamās dienas, un tad vēl un vēl.





Pirkumu grozs