Latgalizēta

Nu, tā. Sveika, Gauja. No rīta saullēktā lepnā vidzemniece Cēsīs izveda pačurināt suni, bet pēcpusdienā jau sēž Latgales dziļdžungļos. Atnācu pateikt foršu lietu par Latgali. Man gan ir sagatavots vesels labo lietu sējums, taču iedošu jums nelielu tīzerīti.

Pirms kāda mēneša megapolē meklēju tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes". Pārdevējas balsī dzirdēju tādu kā lepnumu, ja vien nejaucu to ar acu nobolīšanu par manu neattapību: "Jau divas nedēļas kā nav". Kā tāds neticīgais Toms piestaigāju uz vēl pāris Vidzemes grāmatnīcām, līdz vienā brīdī padevos. Nu, nebūs man Brice.

Šodien ieeju Rēzeknes grāmatnīcā, un gandrīz apkrītu. Tur kaudzītē stāv trīs Brices. Trīs Brices!

Aaaaaaiiii māāāāātēēēē Lāāātgalēēēē, Tu dārga man un mīļāāāā, es raugos māāāgonēēēs, kā tavā vaigā mīļāāāā, vai rītos vāāākarooās, vai arī naktīs vēēēlūūūū, par tevi dooaaaamāju, un tavu skaisto dēlu.



Kur ir tā Latgale, ko?

Uzlieku sunim siksniņu, aizslēdzu durvis un cauri vecpilsētai lēnām dodamies uz mašīnu. Mums ar Monu Lisu the Dog te pašām sava meiteņu tradīcija - ikrīta saullēkta gājiens pa Ērgļu klinšu mežiem.

Pulkstens ir kaut kur mazliet pirms septiņiem. Šis mirklis, pirms vecpilsētā sāk parkoties mašīnas un uz spēkratu jumtiem tiek izliktas Tutas lapsas, un ielās parādās ļaudis ar vienreizlietojamām kafijas krūzēm rokā un vienreizlietojamām zilmaskām uz sejas, pirms visas Cēsu vecpilsētas atkritumu kastes kā strūklakas sāk plūst pāri malām...

Dzīvot vienā no Latvijas brīnišķīgākajām vecpilsētām un rīta agrumā iet pa šīm ielām bez konkurences, ir skaista privilēģija. Katru rītu vienpatībā klīst gar Gaujas krastiem un stāvkrastiem, ir brīnums, kam joprojām nespēju noticēt. Nopietni, es laikam pie šīs domas tā arī nepieradīšu. Kā tas var būt? Kā tik neticami var veikties ar Dvēseles izvēlēm, ko?

Kaut kur paralēlajā nākotnes dzīvē Latgalē pie mums lēnām nāk vieta, kas ir kā sākuma punkts darīšanai. Viņš bez minūtes atelpas jau mēnesi dara un dara, un dara. Vai divus. Viss laiks nojucis. Un vienā brīdī mums būs ne tikai sākuma punkts darīšanai, bet arī mājas. Man beidzot būs mājas...

Tā nedēļas nogale, kad braukājām pa Latgales laukiem, izlīmēdami plakātiņus un runādami ar vietējiem, tai skaitā vecticībnieku mācītājkungu, šķiet kā romantiska mākslas filma, ne mana dzīve.

Taču, hei! Tā IR mana dzīve.

Foto: Viņš


Pazudusi Latgalē


- Ai mīļie bāleliņi,
Man patīk še dzīvot,
Patīk man šī zemīte,
Šīs zemītes arājiņš.


P.S. Bāc, ja jūs zinātu, kā var notikt dzīve, ja ieklausies un sadzirdi Dieva zīmes.


Mūzikas epizode

Man bija dažpadsmit gadi, kad savu vecāku mājās Vaidavā, kas ir Vidzemiskākais ciemats Vidzemē, virtuvē mizoju kartupeļus. Tur parasti fonā skan Latvijas Radio 2. Visu citu dziesmu starpā pirmo reizi dzīvē dzirdēju Skaidro volūda. Neko no tās dziesmas toreiz nesapratu un knapi spēju atšķirt dzirdētās skaņas - kaut kāds "ūdens olutā". Kāpēc alū ūdens? Tas bija viss, ko varēju izdomāt. Taču mans sirds rajons tapa uzrunāts jebkurā gadījumā.

Nākamajā reizē šo dziesmu dzirdēju apmēram divdesmit gadus vēlāk no autentiska Latgalieša mutes, sēžot kāzu epicentrā blakus līgavas brālim. Pie pirmajiem akordiem man izsprāga asaras. Pirms iepazinos ar savu mātes Latgales skaisto dēlu, par Latgali man bija visai haotisks skats no malas. Katrā ziņā, tie bija kaut kādi viņi, ar kuriem man bija nekāds sakars. Un te nu es sēdēju pie tā galda un riju asaras, jo pēkšņi es vairs neredzēju viņus. Es sajutos kā viņi. Tas čalis taču dzied savu sirdi ārā. Sēdēju kā tāda lepnā vidzemniece, lūpas sakniebusi, jo vienīgā nepratu ne vārda no latgaliešu lepnuma - dzejnieces Annas Rancānes sacerētā dzejoļa.

Un te nu es sēžu, Latgales dziļdžungļos, stereoausu puļķiem ausīs, klausoties Skaidro volūda, joprojām knapi nojaušot katru otro vārdu, un domāju - bāc, šī planēta ir medžiks.

Jūs vēl dzirdēsiet vidzemnieces tiešās translācijas no wonderlandes, jo te ir tāāāāda wonderlande.

Pārdomu epizode


Joprojām esmu Latgales dziļdžungļos.

Kad dzīvo megapoles epicentrā vai ex-rīdzinieku pārņemtajā Vidzemes minipolē, kur oktobra rītos sētnieks ar lapu pūtēju divas lapas pa Pils ielu dzenā, tad ir viegli iekrist augstprātībā, domājot par kaut kur kamielīša pakaļā esošo Latgali, kur bezdarbs valdot un pamestība. Nu, labi. Tas gluži nav mans formāts, kā domāt par Latgali, taču kaut kāda blurred tendence tā ir.

Kad esmu šeit, tad viss tas iluzorais koncepts nobrūk. Te ir tādas Nārnijas, kas apsūnojušas un apskretušas gaida, kad atnāks jaunais un iedos tām jaunu elpu. Un ir vietas, kur nekādas elpas nav jādod - tās pašas dod.

Stāvu dziļdžungļu vidū, un abas manu smadzeņu puslodes sagriežas par 180 grādiem, un līdz ar tām sagriežas arī Latvijas karte - šeit jau nu točna nav nekāda kamielīša pakaļa. Tā ir kaut kur citur.

Emm... kaut kur pa vidu.


Dabas epizode

Braucam abi mašīnā uz dziļdžungļiem, runājam viskaut ko kolosālu, un ik pēc stundas kāds no mums pakomentē skatu aiz loga.


- Eeeee, re, akdies, kāda skaista vecticībnieku baznīca! - es spiedzu. - Brauc lēnāk, lai varu ilgāk paskatīties!

- Mhm.

- Šī gan ir skaista ēka, ne? - viņš saka, un es pagriežu galvu uz viņa loga pusi.

- Nu, jā...

- Re, kāds ezers! - viņš saka, skatoties laukā pa savu logu.

- Mhm, foršiņš tāds, - es atbildu, skatoties laukā pa savu logu.


Māju epizode

Pamostos padomju laiku vasarnīcu kooperatīva antigodībā pie Rāznas - vietā, kur nifnifizējāmies visu pagājušo vasaru, tikai šoreiz šeit nav ne elektrības, ne nopļautas zāles, ne varžu kurkstienu dīķī aiz loga.  

Esmu pamodusies īgna - tik ļoti pieradusi pie ikrīta dušām un peldēm ezerā, ka bez auksta ūdens vairs nemāku noticēt, ka tas, ka esmu pamodusies, jau pats par sevi ir iemesls priekam. Uzvelku pelčuku un eju uz ezeru. Kļūst mazliet labāk, taču īgna joprojām. Ieklausoties sevī, saprotu, ka iemesls tam ir mūsu nakšņošana šajā vietā - jūtos kā soli atpakaļ paspērusi, nevis uz priekšu.

Kamēr eju no ezera vasarnīcup, attopos - man taču neviens neliedz tagad iekāpt mašīnā un aizbraukt uz vienīgo vietu Latgalē, kur ir mana spēka vieta. Uz vietu, kur jūtos mājās tik ļoti, kā nekur šajā dzīvē. Uz vietu, kur ļoti vēlos būt. Ja kāds man jautā, vai mēs esam atraduši sev mājas, man nākas teikt, ka vēl ne. Taču sirdī esmu tādu vietu atradusi. Pagaidām tā vēl nav pārdota, tāpēc dodos uz turieni katru reizi, kad esmu Latgalē.

Ir agrs. Viņš guļ. Klusām pasaucu suni un laižam meiteņu roadtripā uz TURIENI.

Nokāpju pa akmens kāpnēm, apsēžos uz mūžsenā soliņa un aizveru acis. Māju un spēka vietas sajūta dara savu - drīz vien esmu tik magnētiskā saslēgumā ar sevi, ka gandrīz noticu, ka esmu šeit uz visiem laikiem. Apraudos neticībā no tā, ka nieka daždesmit tūkstoši eiro tam var būt jelkāds šķērslis.

Sēžu un smaidot iedomājos - ja nu kādā Losandželosas villā dzīvo tāda miljonāre, kura katru rītu pamostas ar sajūtu, ka ir vientuļa savā bagātībā un saprot, ka pasaule griežas arvien dīvaināk, un viņa nolemj doties meklēt savus cilvēkus, iekāpj lidmašīnā un aizlido uz random zemi, kas izrādās Latvija, un netīšām mežā satiek mani, un mēs sākam runāt, un viņa Latgalē iegādājas visas tās vietas, ko es viņai parādu, un radītājiem šeit pēkšņi ir darbu pilnas rokas, kamēr zemes miljonāre pastaigājas pa pļavām, sarkano āboliņu, pelašķi un vīgriezes lasīdama. Mēs aicinām darītājus un atjaunojam vietas, radām jaunu kultūrtelpu, kur cilvēkiem būt. Kur sievietes ieaicināt tādā spēka vietā, lai viņas nekad vairs neaizmirst, kas viņas ir. Kas viņas patiesībā ir.

Izkāpju no milzu lapeglē iekarinātajām šūpolēm un dodos uz mašīnu, lai brauktu atpakaļ pie Viņa. Sajūta, ka izkāpju no kādas paralēlās pasaules, kas ir tikpat reāla, cik tā, kur tūlīt došos. Tobrīd vēl nezinu, ka šodien ar mums notiks vēl pāris brīnumi, kas iedos spēcīgu sajūtu, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Lai kam jānotiek, ir sajūta, ka viss saslēgsies, ka mēs esam šeit kā paši sava lielburbuļa radītāji un ticu, ka tādu cilvēku Latvijā ir daudz - viņi jau rada savas vietas un kultūrtelpas, kur ne tikai pašiem darīt, bet aicināt arī citus radīt, un vienā brīdī arvien vairāk ļaužu attapsies, ka feisbuks, delfizācija un citi uzpūstie ziloņi ir tikai nanomilimetriska variācija par tēmu Dzīve.


Magnētu epizode


Daudzus gadus savā pasaules izjūtā dzīvoju viena. Visapkārt bija un ir brīnišķīgas sievietes, taču sajūtās un komunikācijā vienmēr slēpos, jo normālība katra cilvēka izpratnē ļoti atšķiras. Jebkurā brīdī kādas paziņas vai draudzenes acīs varu kļūt par to - ar putniem. Ir draudzene, kurai pat vienkārša joga kādreiz šķita krietna novirze no normas. Pēdējā laikā neesmu ar viņu runājusi, varbūt joga ir kļuvusi par tik meinstrīmu elementu, ka viņai tas vairs nešķiet tikai dīvaino sieviešu monopols. Šobrīd ir sajūta, ka tādu kā es ir simtiem un tūkstošiem - izbridušas savus ēnkambarus, atradušas savus jaunos formātus, vai vēl meklē. Vairs nejūtos kā multenes ezītis miglā, kurš viens pats pa upi - visapkārt ir sievietes, kurās klausoties, zinu, par ko viņas runā un kas darās viņu iekšpasaulē. Taču daudzas dzīvo pusslepus, baidoties, ka radi vai draugi uzzinās, kas patiesībā darās viņu galvā.

Tā viņas tur vācās kopā savos klāsterīšos un runā par savu pasaules uztveri sev drošā vidē. Taču zinu arī to, ka daudzām ir kļuvis vienalga. Cik ilgi slēpsies kā tāds mežabrālis? Kas tā par dzīvi slēpjoties?

Viņu ir daudz, taču es joprojām esmu sava bara meklējumos. Ir interesanti vērot, kā pa visu Latviju savelkas sieviešu klāsterīši - klāsterītis ap ININ NINI un viņas šamanisko misticismu, klāsterītis ap Intu Blūmu un viņas sirds ceļu, klāsterītis ap Lindu Vītoliņu un viņas miera telpu, klāsterīši ap sievietēm, kurām knapi pāri divdesmit, taču viņas jau vibrē kaut kādā pārultrīgā hipiju vibrācijā un pulcē ap sevi simtiem citu. Ir daudz spēcīgu sieviešu, kas ir kā saliņas, kā magnēti, ap kuriem pievelkas līdzīgi domājošās - satiekas, sarunājas par to, ko ikdienu ziņu portālos neviens neraksta, meditē, dejo, retrīto, ai, jebko.

Braucam caur kaut kādiem Latgales diždžungļiem, kur zāle priekšā uz ceļa ir izaugusi mašīnas augstumā. Viņš grib parādīt man kādu ezeru. Sēžu tāda mazliet domīga, līdz paveru muti un dzirdu sevi sakām, ka nezinu, kāds ir mans klans. Kas ir tās sievietes, starp kurām es beidzot būšu kā mājās, lai kopā darītu to, par ko ziņu portālos neraksta.

Ja pasaulē nav uzrakstīta tāda grāmata, kādu vēlos izlasīt, tad esot jāraksta sava. Ja apkārt nestaigā ideālais vīrietis, ar kādu vēlos būt kopā, tad ieraugu to, kas man blakus, un mācos tapt par viņa ideālo sievieti, lai viņš varētu būt mans ideālais vīrietis. Ja visapkārt ir sieviešu klāsterīši, kuros jūtos kā nejauša garāmgājēja, tad... tad vienīgais, kas atliek, ir atrast savu vietu, sadzirdēt savu autentisko būtību un būt magnētam.

Lai katrai un katram izdodas sajust sevi un nemelot sev pat milimetros, lai savējie var viens otru un cits citu atrast.


Cielaviņas epizode


Ejam pastaigāties Rāznas saulrietā. Mātes Latgales lieliskais dēls un mans suns pa priekšu, es - kaut kur iepakaļ.

Eju un skatos pāri Rāznai kā brīnumā. Kāpēc man Komo ezers, ja mums pašiem savs - ar saulrietā apzeltītiem mākoņu kalniem virs ezera un Mākoņkalnu. Un manam prātam neviļus piešķepselējas bērnības teiksmainākā dziesma.

Var visu mūžu alkt un tiekties,
Vēl vienmēr aicina it viss:
Gan Rāznas tāles neaizsniegtās,
Gan Mākoņkalna atbalsis.

Bērzu birzīs Inesis man toreiz šķita garlaicīgs - nu, nekas tāds. Kolkā reiz biju bijusi, tāpēc vismaz nojausma par to, kas ir Kolkas raga vēji sūrie, man bija. Taču Rāznas tāles un Mākoņkalna atbalsis man bērnībā šķita kaut kas nereāls.

Te nu es esmu. Eju pa saulrieta Rāznu ar skatu uz Mākoņkalnu un grasos šeit iesakņoties. Nereālais ir kļuvis reāls.


Piektdienas pēcpusdienā devos prom no lampizētās minipoles, lai saulrietā ierastos Latgales dziļdžungļos.

- Tu šobrīd esi kaut kur pazaudējusies, - Viņš man saka, kad jau pusstundu mēģinu vārdos sastrukturizēt savu pēdējo divu nedēļu pieredzi.

Man acīs sariešas asaras, jo tā ir. Esmu pazaudējusies trijos bērzos. Vēl minipolē domāju - kā tie cilvēki, kuri ir visos sociālajos tīklos, kuri seko ziņām, kuri sēž festivāla Lampa pirmajās rindās un gaida citu cilvēku viedokļus.... kā viņi spēj noturēties savā centrā, ja es bez visas apkārtinformācijas dažbrīd nemanāmi aizslīdu no sevis prom, aizlēkājos kā tāda sēņu sieva no viena pudurīša uz citu, un vienā brīdī pazūd sajēga, kur ceļš uz mājām.

Viņš šobrīd ir savā spēkā. Mans Latgalietis ir kā grupas Zāle dziesma Bišu spiets. Es nezinu skaistāku skatu par to, kad vīrietis ir savā saslēgumā ar sevi, savu iekšējo spēku, savu pirmsākumu, savu sirdi, savu ķermeni. Viņš ir tik skaists savā spēkā, ka man nervi netur - stāvu pēc pirts nakts vidū zem zvaigžņotajām debesīm kaila un gaidu, kad viņš nāks un uzlies man no spaiņa ūdeni, un līdz aizlaiku dziļumiem un pāri tam, kur spēj stiepties mana apziņa, pasakos kosmosam par to, ka viss ir noticis tieši tā, kā ir noticis.


Portugāles epizode

Sēžam savā Rāznas skvotā uz terases un brokastojam. Rīts atgādina oktobra beigas Portugālē, kad sezona beigusies un kūrortā ir palikuši tikai daži vietējie un aizkavējušies mēs.

Eju ar suni pāri pļavai un nespēju noticēt - atbraucu šeit piektdien, šodien ir trešdiena, un man jākāpj mašīnā lai dotos uz minipoli, un... pirmo reizi dzīvē es negribu doties no Latgales prom. Šeit ir manu māju sajūta.


Diskusijas epizode

Nupat noklausījos/noskatījos vakar Lūznavas muižā notikušo diskusiju par Latgali, kurā piedalījās arī Viņš. Kā vidzemniecei un minipoles Cēsis iedzīvotājai man būtu daudz ko teikt par to, kāpēc esmu samīlējusies Latgalē.

Katram no diskusijas dalībniekiem ir mazliet cita sajūta par to, kāda ir Latgale, un tas lielā mērā atkarīgs no uztveres fokusa un apkārtējā burbuļa. Man, esot šeit, ir radies pašai savs viedoklis, kas mazliet atšķiras no tiem, ko dzirdu. Par šiem pirmajiem neveiklajiem sarunu soļiem ceļā uz to, lai Latgale atdzimtu citā kvalitātē iekšēji priecājos kā tāds viengadnieks, kurš dzimšanas dienā saņēmis lego duplo vilcieniņu. Vai arī kā sieviete, kuras kaislība ir ravēt balandām aizaugušus dārzus. Cēsis ir glīti izravēts piemājas dārziņš ar dažām šur tur izlīdušām sprīdi garām balandiņām. Latgale ir fantastisks balandās ieaudzis secret garden, kur atliek tikai atrotīt piedurknes un ķerties pie darba.

Un es saku - šeit viss patiešām jau ir, tikai jāgrib ieraudzīt, pacelt, radīt.

Atsaucoties uz sarunu, es pat teiktu, ka nav jādomā, kā Latgalē atgriezt tos cilvēkus, kuri no šejienes ir aizbraukuši un nav jādomā par to, kā noturēt tos, kuri te ir. Kāpēc kādam kaut kas jāpierāda? Kāpēc Latgalei kādam jāpierāda, ka šī ir okei vieta? Es šeit jūtu spēka vietas, spēka cilvēkus un vēlos šeit būt un radīt. Es jau esmu šeit pat tad, ja Latgale man nenes uz spilčuka noliktu mājas atslēgu kā "Vella kalpos" Rīgas kungi vāciešiem.

Ārā jau trešo dienu līst, mitinamies mazā namiņā pie draugiem Latgales dziļdžungļos starp kaut kādiem trim ezeriem, no kuriem esmu redzējusi divus. Veikali te tālu, arī avotiņš, kur dzeramo ūdeni dabūt, ir tālu.

Arī līdz pavasarim ir tālu un tā... taču šorīt no meditācijas piecēlos ar pārliecību, ka man ir skaidrs plāns, kas man pa šiem tumsas mēnešiem jāizdara. 

Rakstu darbi, protams.