sienu GRĀBTI

Kaut kādā agrā pavasarī pieteicos par brīvprātīgo festivālam Būtība. Savā dzīvē biju piedalījusies tikai vienā festivālā un gribēju pamēģināt vēl vienu, taču ne kā patērētāja, bet darītāja - dažas stundas dienā pastrādāt un pārējo laiku pavadīt dejās un cilvēkos. Jau toreiz jutu, ka drīz kaut kas mainīsies, tāpēc gribēju paspēt ielēkt pēdējā vagonā un izbaudīt citu radītu vidi, pirms veltu enerģiju savējai. Kad maija sākumā ar mani notika savādās transformācijas, sapratu, ka šis festivāls man ies secen. Sevi tur vairs nejutu, un man nācās savu dalību atteikt.

Šodien, izmetusies pusplika vienās vecrozā DKNY mežģīņu apenēs, grābju pēdējo nesagrābto sienu un attopos, ka jau pāris dienas man būtu bijis jābūt festivāla teritorijā kaut kur pie Ķeguma. Zinu, ka visas piecas dienas smilkstētu un ilgotos pēc Latgales. Man būtu žēl ik minūtes, ko pavadītu brīvprātīgajā darbā vai pie skatuves lēkājot dejās tā vietā, lai bungotu un dejotu savā meža ielokā. Kamēr savu enerģijas un laika resursu dāļātu kaut kur, kur to var darīt jebkurš, mūsu pašu vieta stāvētu bez enerģijas. Jo... attīrīt un iekustināt enerģiju nav vīrieša stiprā puse.

Pirmo nedēļu, ko šeit pavadīju, uzvedos kā tāda kaprīza princese - savā apjukumā fokusējos uz visu, kas nav cool. Visapkārt pekeles, kaut kāds bardaks, ūdens jāņem no odu apspindzēta avota, mazgāties jāiet upē, turpat arī trauki jāmazgā, odi, ērces, glodenes. Bļāviens, kaut kāds menskeivs! Kur te sievietei būt!? Bija jau, protams, arī skaistie brīži, kad pratos pamanīt visu brīnišķīgo, kas apkārt, taču pamanījos šos brīžus sabojāt ar savu pukstēšanu. 21. jūnija pusdienslaikā gribēju doties uz Saulstāvju pasākumu citā sētā - tur būs ugunskurs, tradīcijas, tur viss būs, nevis bardaks un nevienas pļavas! Un ko tad lai es te kārtoju!? Ja šī nav mūsu vieta, ja esam šeit pagaidām, tad... nu...

- Tā atkal būs bēgšana, - viņš mazliet apmākušos seju teica.

Apklusu un sapratu, ka nekur neskriešu. Ka viss, kas man jāizdara, ir jātiek pāri apjukumam. Ja es turpināšu visu uztvert kā pagaidām un savu enerģiju dāļāšu festivālos un citās sētās, tad tur tā arī aizies - festivālos un citās sētās. Patiesībā jau savas dzīves radīšana neko daudz neprasa, kā pārslēgt pogas. Klikt, un esmu savā spēkā, esmu sieviete, kas spēj iegriezt enerģiju savā sētā.

Šorīt pamodos pieaugusi šī vārda abās nozīmēs - nobriedusi sieviete un pieaugusi šai vietai. Sāku ar to, ka paņēmu papīra dvieļus un nomazgāju logus, pēc tam ar birsti notīrīju zirnekļu tīklus, izslaucīju kaut kādus pakšus un aizvācu vecās, sarūsējušās skrūves... Telpā kaut kas pamainījās, un es nerunāju par vizuālo. Es runāju par enerģiju un par vīrieti, kurš vairs nejūtās viens. Viņam blakus atkal ir sieviete, nevis kaprīza piecgadniece, kurai besī šitas un tas. 

***

Siens sagrābts. Nometu grābekli, novelku apenes un brienu upē. Mazliet pašļūcinu zemi, lai upei var normālāk piekļūt. Ūdens ir tik auksts, ka enerģiju var atgūt dažās sekundēs. Paņemu grābekli un brienu pa taciņu mājup. Meža ielokā skan putnu čivināšana un mantras - šaaaaanti, šaaaaanti, oummmm. Šī ir viena no skaistākajām Latgales epizodēm manā dzīvē. Kad daba ir pilnbriedā, ir labi atgūt savu briedumu un iekšējo spēku. 




saulstāvju LATGALe

Dzīvojam meža ielokā Maltas upes krastā. Ja kāds man prasītu, kā Latgalē, es nevarētu atbildēt, jo šī konkrētā vieta ir ārpus laika un realitātes. Jūtos kā Latgales dziļdžungļos dzīvojoša radoša tribal cilts. Īsi pēc saullēkta dejoju kopā ar putniem un odiem. Vēlāk paņemu grābekli un vienās apenēs eju sagrābt zāli, ko viņš vakar nopļāva. Kad piekūstu, paņemu otu, krāsas, skiču bloku un piesēžu pazīmēt. Viņš eksperimentē ar betonsmiltīmzemikrāsāmunesnezinukovēl un man mazliet skauž viņa aizrautība. Ja ikkatrs aizrautos ar kādu radošu ideju tik ļoti kā viņš, pasaulē jau sen būtu iestājies miers. 

Dungodama kaut kādu neesošu dziesmu neesošā valodā, pusdienām saplūcu gārsu. Tā nekad nav šķitusi tik smaržīga kā šovasar. Nē, mēs neēdam vegānos gārsas salātiņus, bet uzblenderējam normālu kefīrzupu, ko var saukt arī par smūtiju. Vakar vēl šķita, ka šodien vajadzētu kaut kur braukt un svinēt sauli, vai vismaz aicināt kādu ciemos un sakurt ugunskuru, vai aiziet uz pļavu un sapīt vainagu. Taču, plūcot gārsu, man visas jābūtības pēkšņi atkrita. Vai tad šī nav saules svinēšana?



Pazudusi Latgalē


- Ai mīļie bāleliņi,
Man patīk še dzīvot,
Patīk man šī zemīte,
Šīs zemītes arājiņš.

P.S. Bāc, ja jūs zinātu, kā var notikt dzīve, ja ieklausies un sadzirdi Dieva zīmes.



hroniskas laimes kods



Pārdomu epizode


Joprojām esmu Latgales dziļdžungļos.

Kad dzīvo megapoles epicentrā vai ex-rīdzinieku pārņemtajā Vidzemes minipolē, kur oktobra rītos sētnieks ar lapu pūtēju divas lapas pa Pils ielu dzenā, tad ir viegli iekrist augstprātībā, domājot par kaut kur kamielīša pakaļā esošo Latgali, kur bezdarbs valdot un pamestība. Nu, labi. Tas gluži nav mans formāts, kā domāt par Latgali, taču kaut kāda blurred tendence tā ir.

Kad esmu šeit, tad viss tas iluzorais koncepts nobrūk. Te ir tādas Nārnijas, kas apsūnojušas un apskretušas gaida, kad atnāks jaunais un iedos tām jaunu elpu. Un ir vietas, kur nekādas elpas nav jādod - tās pašas dod.

Stāvu dziļdžungļu vidū, un abas manu smadzeņu puslodes sagriežas par 180 grādiem, un līdz ar tām sagriežas arī Latvijas karte - šeit jau nu točna nav nekāda kamielīša pakaļa. Tā ir kaut kur citur.

Emm... kaut kur pa vidu.


Portugāles epizode

Sēžam savā Rāznas skvotā uz terases un brokastojam. Rīts atgādina oktobra beigas Portugālē, kad sezona beigusies un kūrortā ir palikuši tikai daži vietējie un aizkavējušies mēs.

Eju ar suni pāri pļavai un nespēju noticēt - atbraucu šeit piektdien, šodien ir trešdiena, un man jākāpj mašīnā lai dotos uz minipoli, un... pirmo reizi dzīvē es negribu doties no Latgales prom. Šeit ir manu māju sajūta.



Pirkumu grozs