NESKARTS LATGALĒ

Šodien labdarības tirdziņā iegādājos gleznu. Cienījamajai mecenātes kundzei vajadzēja divas dienas, lai pieņemtu lēmumu. Pirmkārt, vēl nekad nebiju pirkusi gleznu. Otrkārt, šie ir mācību darbi un man bija sajūta, ka ar savu pirkumu vēlos atbalstīt to jauno mākslinieku, kura darbs mani iedvesmo ar savu enerģiju, kura darbiem ir jāturpinās.

Apbrīnoju gleznotājus, kuri glezno tehnikā, kad, gleznai pieejot tuvāk, uz audekla ir redzami tikai dažādu krāsu otu triepienu savārstījumi, taču, kad paiet soļus septiņus atpakaļ, ir ieraugāms īstais gleznas saturs - katra šāda glezna man šķiet neticama maģija. Nacionālajā Mākslas muzejā esmu stundām dzīvojusi ap tā paša Purvīša gleznām, uz priekšu un atpakaļ šļūkājot. Nekad neesmu sapratusi, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu - kādai ir jābūt mākslinieka uztverei?

Lēnām locīju banknotes, lai ievietotu tās trauciņā, uz kura bija rakstīts mākslinieces vārds un čukstēju spēka vārdus. Enerģija pret enerģiju.

P.S. Kamēr es apstādinu savu darbošanos, lai sajustu virzienu, kurp doties tālāk, viņš ir absolūtā sold-out, dzīvē realizējot vienu savu iedomāto konceptu pēc otra, un es vēroju un baudu šo nepieradinātās radīšanas procesu. Uz viņu skatoties, atliek vien piekrist Visumam, ka viss ir iespējams.




ANNELE SLIŠĀNE


Visapkārt krēslo novembra vakars. Noliekam mašīnu kāda Ziemeļlatgales iebraucamā ceļa galā un dodamies uz māju tur - tālumā. Žļarkstinu pa dubļaino ceļu abiem pārējiem gājējiem nopakaļus. Suns ļepato pa tīrumu, ošņādams pēdas.

- Šeit viņi saka "nui", - viņš šurpceļā man teica.

- Ko tas nozīmē?

- Jā.

- Paprasi man latgaliski, "vai tu nāksi pie manis par sievu?"

- Nu... voi tu īsi par sīvu?

- Nui.

Ar latgaliešu valodu man ir savas attiecības un tās nav ne viennozīmīgas, ne vienkāršas. Ir sarunas, kuras es saprotu, ir sarunas, kurās saprotu katru piekto vārdu, ir sarunas, kurās tikai nojaušu, par ko runā, taču tās visas ir sarunas, kurās jūtos mazliet ārpus, mazliet nepiederīga.

Šobrīd brienam dubļus pie sievietes, pret kuru viņš izjūt īpašu cieņu. Neko daudz par to neiztaujāju, jo man patīk savu pieredzi veidot pašai.

***

Jau krietni vēlāk, kad esam apstaigājuši Zeļču sētu, apsēžamies pie galda un, kamēr pārējie trīs ir aizrāvušies sarunā, es pametu acis uz grāmatu plauktu. Ontons Slišāns. Tā. Tā, tā, tā. Atceros, ka pirms dažiem gadiem dzirdēju Kārļa Kazāka dziesmu ar Ontona Slišāna vārdiem, un te nu es esmu. Te nu es esmu. Man bail skaļi jautāt, jo negribu izrādīties kultūrnepraša, taču saprotu, ka šobrīd sēžu pie viņa meitas galda.

- Nui, nui, - viņa atbild uz kādu jautājumu, liekot galdā upeņu ievārījuma burku un pašas cepto biezpiena pīrāgu. Savai prāvajai ģimenei Annele šovasar esot izvārījusi 80 litru upeņu ievārījuma. Citus gadus tas esot aptrūcies jau ap februāri.

No viņas mutes ziemeļlatgales izloksne skan tik skaisti. Sēžu, klausos, kā viņa sarunājas ar maniem ceļabiedriem un sirds stūrī pavīd nelielas ilgas. Jau kādu laiku pie sevis mazliet bažījos, vai latgaliešu valodas nezināšana varētu būt šķērslis tam, lai es varētu ar šejienes sievietēm piedzīvot dziļākas sarunas - ne vienmēr visu saprotu un mazliet kautrējos, kad viņu sētā nerunāju viņu valodā.

***

Šķirstu Anneles grāmatu 100 deču Latvijai .un lasu to daļu tekstu, kuri ir radīti latviski. Latgaliešu tekstiem acis slīd pāri. Lai tos lasītu, ir vajadzīga piepūle - saprast, kas katrs ir par vārdu un kas teikumā pateikts. Taču teksti latviešu valodā mani ieved savādi skaistā realitātes noskaņā, tie ļauj aizdomāties.

- Gribētu caur šiem tekstiem mācīties latgaliešu valodu, - viņam klusām saku.

Annele sēž man pretī. Runājot viņa ik pa laikam ieskatās man acīs. Tās ir tik siltas. Smaids - tas ir tik silts. Sēžu un klausos, klausos, klausos, un jūtos kā pateicīgs klausītājs no malas - tik tuvu, taču tajā pašā laikā ļoti, ļoti tālu.

Un tad pienāk sarunas daļa, kurā mēs abas uz mirkli saslēdzamies vienā valodā, un es vairs nedzirdu, vai tas ir latviski vai latgaliski. Mēs esam viens.

***

Tumsā brienam atpakaļ uz mašīnu. Abi ceļabiedri ir iegrimuši sarunās, kamēr es, cieši sažmiegusi Anneles Slišānes jaunāko grāmatu Tuoroga stāsti, esmu iegrimusi savā iekšpasaulē. Par Anneli domāju vēl pāris nākamās dienas, un tad vēl un vēl.





jukonas skartie

Jukonas upes ielejā ir iestājies drēgns 4. oktobra rīts. Jukoniete paņem ūdens smeļamo trauku, iekāpj viņa 45. izmēra gumijniekos un slāj uz avotiņu - jānomazgā trauki un arī pašai gribas noskaloties. Upē viņa vakar ieskrēja, skaļi spiegdama. Visapkārt slapjš, tāpēc pat suns ir pārtraucis pazust savās meža gaitās un lapsas vaktē no paklājiņa, kas, lietū piesūcies, stāv uz terases.

Kamēr jukoniete šiverē pa māju, viņš ar lielo kafijas krūzi iekāpj savā kraislerā un dodas medībās, un pēc krietnas stundas pārnes mājās mamutu no vietējā topiņa. Pēc mirkļa pannā čurkst sīpoli, žāvējuma gabaliņi un ar sieru pārklāta ola, bet krūzēs kūp citrona un ingvera dzēriens. Jukoniete uz dažām dienām ir ieslēgusi selektīvo atmiņu un pilnībā aizmirsusi par ķermeņa vajadzībām - tielēties ar bezmiltu, bezcukura, bezpiena un bezgaļu diētām, kad Jukonas upes ielejā viss ir kā skaistā Kanādas-Francijas kopražojuma filmā par viņas pašas dzīvi...


SILENT DISCO

Šorīt Maltas upes ielejā dejoju klusumā, kā bieži pēdējā laikā daru, taču šis rīts ir īpašs - meteorologi stāsta, ka jau parīt Latvijā iestāšoties meteoroloģiskais rudens. Līdz šim izlikos, ka attālie dzērvju saucieni agrajos rītos uz mani neattiecas, taču šorīt nolēmu vairs neizlikties un šīs vasaras pēdējo rītu pie upes izdejoju kā lūgšanu un pateicību dabai un šai vasarai.

Šī vasara man ir parādījusi, atklājusi, iemācījusi tik daudz... vairāk, nekā visi augstskolu diplomi kopā ņemti.  

#pateicībāikkatram


ĶIPLOKU EPIZODE


Jau dažas nedēļas staigāju apkārt ar sajūtu, ka vēlos nopirkt ķiplokus. Man tas ir liels notikums, jo kādreiz ķiplokus neēdu vispār, tāpat kā olīvas, sīpolus un pētersīļus. Kad mamma bērnības ziemās ķiploku daiviņas sagrieza uz maizes, paslēpdama smirduļus zem biezpiena, es tos izķimerēju ārā un metu zem dīvāna, jo negribējās iet uz skolu ar smirdīgu muti. Kaut kādā vasarā, māju tīrot, tētis bija pavilcis dīvānu nost un tur atradis gan zupā vārītos burkānu riņķīšus, gan savītušas ķiploku šķēlītes.

Nez, kas man vienu dienu trieca aizbraukt līdz Rēzeknes mazajam tirdziņam - skaidras naudas makā diezko daudz nebija, taču kāpu vien ārā un gāju raudzīt, kas tur tāds labs. Skatos, stāv babiņa ar aveņu burkas zaptīti par 2 eur, upeņu zaptes burciņu par 2 eur un ķiploku kaudzīti. No attāluma šķiet, ka kilogramā tie maksā 3 eur - tieši tik, cik man makā. Eju klāt un prasu vienu kilogramu. Babiņa paņem maisiņu un, kaut ko latgaliski bubinādama, iekrāmē maišelī visu ķiploku kaudzīti. 

Man nekad nav bijusi tāda ķiploku bagātība! Ēdu katru dienu - pieblenderēju pie kādas zupas vai iegriežu salātos, jo... nu nav jau tā, ka šonedēļ savā Maltas upes ielejā kādu diži satieku.

#abundance



DZĪVE MALTAS UPES IELEJĀ


Pirms dažām dienām mūsu krastā izkāpa kāda LTV raidījuma filmēšanas komanda. Raidījumu neesmu redzējusi, taču lielākā daļa no filmēšanas grupas bija sen neredzēti un mīļi megapoles dzīves ļaudis - bija tik neierasti vērot, kā viņi pietauvojas krastā.

Vispār ne par to ir šis stāsts. Jau dažas dienas trinos un man šķiet, ka, sēžot šeit, es kaut ko nokavēju no Latvijas vasaras - visur taču simtiem pasākumu, cilvēki tiekas cits ar citu kafejnīcās, izrādēs, koncertos, tikai es te lēnu garu grābju sienu - visa vasaras jautrība paiet man gar degunu.

Taču tad aizvēros un paskatījos uz visu pavisam citām acīm. Bāc... man ir tik daudz dots... tik daudz. Katru rītu mostos pirms septiņiem un lēnu garu iekustinu dienu - ieleju krūzē siltu ūdeni un iekārtojos uz 10 minūšu elpošanas sesiju. Tad izlaižu suni viņa gaitās, aizstaigāju līdz avotiņam pēc ūdens un iekustos savai rīta dejai. Vēl nesen daudzu mēnešu garumā man tas uz pirkstgaliem bija jādara divos kvadrātmetros. Tagad man ir tik daudz vietas, ka nevaru vien izvēlēties, kur dejot, turklāt, varu darīt to basām kājām saules apspīdēta. Nodejoju krietnu pusstundu un, pie sevis spiegdama, laižos upē. Dvielis šobrīd šeit ir lieka greznība - stāvu saulē un ļauju tai sevi nožāvēt. Ik pa laikam apguļos zālē - nevaru vien atēsties iespēju sajust zemi. Un tad tā vienpatības vakarnakts zem zvaigznēm - dejoju tumsā, dziedu, sēžu uz terases un kuļāju kājas, un tad apguļos un blenžu kosmosā. Svinējām dzīvi mēs divatā - es un suns.

Esmu pateicīga vietas saimniekam Mārtiņam, ka varam šeit būt, radīt, darīt. Ka šobrīd šo vietu varam saukt par savām mājām. Esmu pateicīga, ka šeit ir jāpļauj zāle un jāgrābj siens, jo fizisks darbs man ir tikpat vajadzīgs kā ēst. Esmu pateicīga Dacei par brīnišķīgo teksta materiālu, ko šobrīd varu rediģēt - tas ir dziedinošs un atgādina par svarīgāko. Esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri te iebrauc un kuri aicina mūs ciemos. Tas nenotiek bieži, taču satiekas tie, kuriem jāsatiekas un kad jāsatiekas. Esmu pateicīga visiem, kuri mūs dāsni apber ar tomātiem, gurķiem, kabačiem, salātiem, kartupeļiem, paprikām un ogām. Esmu pateicīga tai maltietei, kura ar mums dalās savu dažu vistu olās - aizvakar dabūjām astoņas gabalas. Tieši tik daudz, lai viesiem sanāktu brokastīs.

Kas tā par dīvainu trīšanos, kas dažreiz pārņem? Ka kaut kur ārā kaut kas būs foršāk. Šo nedēļu pie sevis saucu par kluso nedēļu - dzeru tikai ūdeni un tējas, sēžu zālē vai upē uz akmens un bungoju bungas, dungojot un elpojot. Grābju zāli, rediģēju tekstu, taustu savus iekšējos impulsus un mācos dzīves plūsmu. Es nez... šis ir brīdis, kad ienirt sevī un dabā vēl dziļāk, atmest lieko, uzsūkt dabas enerģijas spēku. Visam savs laiks.


MĀKSLAS PIKNIKS LŪZNAVĀ


Lūznavā pirmo reizi nonācu pirms gadiem septiņiem vai astoņiem, kad braucām manas dzimšanas dienas road tripā pa Latgali - neko no Latgales nezināju, viss šķita kā paralēlās pasaules pasaka. Toreiz Lūznavas muiža vēl bija kaut kādu pēdējo rekonstrukcijas darbu pusstalažu ieskauta, taču jau tad šī vieta ar apkārt esošo parku un milzu koka ēku iepretī muižai manī radīja maģisku sajūtu. Skatījos uz tukšo koka ēku ar aizklapētajiem logiem un klusām novēlēju, lai tā nākotnē top par mākslinieku un rakstnieku rezidenci. 


Nu, bet stāsts ir par manu šodienu. Neticami, ka dzīve ir apmetusi kaut kādu savādu loku un jau kādu laiku dzīvojam Maltas meža ielokā vien dažu kilometru attālumā no Lūznavas, un, kas vēl jautrāk - vakar stāvēju viņam blakus Lūznavas mākslas piknikā un... mēs bijām nevis ciemiņi, viesi, tūristi, skatītāji, bet... vietējie radītāji. Tas, kā mēs tur nokļuvām ar savām grāmatām un viņa no betona radītajām lietām, ir vesels Tu vari, ja notici dzīvei, seko impulsam un dari stāsts - kad darīšana un kaut kas pārpasaulīgs saslēdzas vienā pareizā plūsmā. Taču visas interesantās pieredzes rezultātā mēs stāvējām mākslas piknika vidū. Man kā introvertākajai mūsu pārības daļai vairāku stundu intensīvas sarunas ar dažādiem ļaudīm prasīja nelielu ieskriešanās laiku, taču pāris stundas pirms saulrieta, cilvēku atvērtības iedrošināta, arī es atvēros.

Viņam šī būšana deva iespēju sajust, kā pasaule reaģē un ko saka par viņa Maltas meža ielokā radītajām betona un citu elementu lietām. Man - par to, kāda šobrīd ir mūsu abu enerģija. Esmu kā tāda neoficiālā enerģijas pievilkšanās likuma pētniece-doktorante un savstarpējā komunikācijā un enerģijas plūsmā kā spogulī vēroju to, cik daudz miera, prieka, jaudas ir mūsos. Vēroju arī savu kautrību, uzdrīkstēšanos. Ja mūsos nebūtu tā enerģija, kas ir šobrīd, mēs nepieredzētu visas tās sarunas, ko vakar pieredzējām, bet gan sēdētu kaut kādā džunglī un sūrotos par to, ka nekas nenotiek.

Šobrīd mums uz galda stāv vairāki ielūgumi apciemot dažādus pārus, kuri dzīvo Latgalē, un šie cilvēki ir tik sirsnīgi, vienkārši un reāli forši! Bāc, te ir tik daudz lielisku cilvēku, kuri dzīvo plašajos Latgales džungļos un dažkārt cits par citu pat nenojauš. Uz dažām stundām sajutos kā tāda centrāle, kas pārredz lauku. Man, protams, rezonēja ikkatrs, kurš ir pārcēlies uz Latgali no kādas citas vietas - cik ilgi jau? Kur? Kāpēc? Kādas sajūtas? Gribējās kaut uz mirkli sataustīt, kā tas ir - iejusties Latgalē? 

Paldies Laurai Arnicānei, kuras kompāniju baudīju manā pēdējā Cēsu vakarā . Paldies par viņas doto ceļamaizi. "Ja gribi sēdēt alā, tur arī sēdēsi. Ja gribi draudzēties, tad ir jāiet un jādraudzējas. Jāsaka cilvēkam - tu esi lielisks un es vēlos ar tevi draudzēties." Ja atbraukšu uz Latgali, sēdēšu savā pagalmā un besīšos uz to, ka Latgalē nav nekādu tādu foršu cilvēku vai ka te nekas nenotiek, tad tādu pieredzi arī dabūšu. Un ja nu ir pavisam citādāk, nekā esmu dzirdējusi ļaudis runājam? Ja nu ir iespējams gūt pavisam citādāku pieredzi?  

Foto: Pīterkolns keramiķes Daces Losānes veidots trauciņš. Ehzzz, es tomēr neesmu smalka porcelāna cilvēks, bet vienkārša kā māls.

- Kā tu to izmantosi? - Dace jautāja. Tajā brīdī zināju, ka iegādājos ne tikai priekšmetu, bet sajūtas - keramiķes personības un savu enerģijas apmaiņu.

- Nezinu, taču zinu, - atbildēju.

Šorīt gāju savai brokastu sviestmaizei salasīt mazliet gārsas. Parasti tos sīkos knibučus iespiestu saujā un arī tā būtu labi. Taču šorīt lasīt gārsu bija... well... tāda kā sievišķīga pucēšanās uz brokastīm. Uzsmērēju uz maizes sviesta kārtu, uzgriezu pāris tomāta šķēles un tad kā tādā Zemes rituālā no trauciņa cēlu ārā zaļumus. 

Izrādās, ka sajūtu efekts ir svarīgāks, nekā ļāvu sev ļaut.

#vidzemniecelatgalē



PAŠAS SAVA NOTIKUMA RADĪTĀJAS

Viņas sēž Latgales dziļdžungļu terasē un sarunājas. Vēroju savējo sarunu cauri stiklam un uz mirkli iztēlojos, ka viņas gaida kādu, kura tūlīt nāks pāri pļavai no atsevišķas mājiņas, kurā nakšņo tās, kuras šo "retrītu" ir organizējušas un vada. Uz pāri pļavai nākošās īpašās sievietes fona pārējās īpašās sievietes pēkšņi kļūst par "parastajām". Pēkšņi tik skaudri no malas ieraugu to spēli, kad kāda, kura patiesībā ir tāda pati kā mēs, kaut kādos apstākļos pēkšņi kļūst par uzmanības centrā esošu elkdievību, kuras labvēlību zemapziņā cenšamies izpelnīties. Lai cik tādā retrītā vai nometnē mēs censtos izlikties, ka kāda no mums nav īpašāka... tās, uz kurām mēs gaidām kā uz elkdievībām - tām, kuras pateiks, ko darīt un kā... gribot negribot tā sanāk kā tāda karalienes, galma dāmu un pavalstnieku spēle.

***

Huh... esmu laimīga. Esmu laimīga, ka viņas kaut kādā aukstā janvāra dienā noticēja, ka tas ir iespējams - ka ikkatra no mums jau šobrīd ir spējīga, varoša, zinoša radīt satvaru pašradītam notikumam. Esmu pateicīga Elīnai, ka viņa toreiz noticēja impulsam sevī un radīja mīlestības piepildītu un drošu virtuālo lauku, kurā mums visām nākt kopā. Manī tāda resursa nav - tas nav mans talants. Bez Elīnas es varētu turpināt rakstīt un sapņot...

Patiesībā ziemas mēnešos vairāk dzirdēju kaut ko no sērijas, "nu... es nezinu... jūs visas tādas mega, man nav ko dot...". Taču manas alkas piedzīvot šādu kopradīšanu bija tik spēcīgas, ka es turpināju turēt savu ticības lāpu. Savās sajūtās biju uzlikusi augstu latiņu - neviena nav līdere, par pasākuma vietu nemaksājam - biju sagurusi no patērēšanas kulta un ticēju, ka vietai jāatnāk kādā citā veidā, katrai ir jāsajūt, ko var dot, neviena neierodas kā patērētāja. Man pašai visgrūtāk bija tikt galā ar "neviena nav līdere" sadaļu. Tā kā tā sākontēji bija mana iniciatīva, liela daļa tomēr vairāk vai mazāk gaidīja uz mani - kurā datumā, kurā vietā, kad atkal sanāksim kopā uz virtuālo sirds apli... Cilvēkam ir dabiska tendence sekot kādam, uzcelt kādu uz pjedestāla un apbrīnot, taču es vēlējos pieredzēt to, ka ik katrā ir tāds neformālais līderis, kas vienā brīdī nomet visas mazvērtības un pasper pirmo soli. Noturēt lauku no janvāra līdz jūlijam, kad šo pasākumu realizējām, dažbrīd bija ticības un disciplīnas jautājums - katra aizņemta savās dzīvēs, darīšanās, dzīvojam dažādās valstīs un laika joslās, tāpēc, lai saskaņotu virtuālo apļu laikus, dažbrīd nācās atteikties no kādas citas prioritātes. Apkārtējās pasaules haoss arī paņēma savu daļu enerģijas, taču kaut kā tām vētrām tikām cauri un nonācām vasaras sākumā, kad bija jāsāk ķerties pie reāliem darbiem - vietas atrašanas un citiem organizatoriskiem sīkumiem, kurus sešus mēnešus apgājām.

***

Un tad nāca izaicinājums manai ticībai sev, kad viena no mums palēnām attālinājās, lai dotos savā solo ceļojumā. Lai gan ar sirdi to labi sapratu - viņa godīgi ieklausās sevī un iet savu ceļu, taču tajā brīdī manī iekunkstējās pagātnes mazvērtība - mēs, pārējās, neesam gana labas savā piedāvājumā. Heh, mans mīļais ego. Brīdī, kad vēl viena no mums teica, ka 6.-8. jūlija datumos Latvijā ir visādi forši piedāvājumi, es iekšēji smilkstēju un biju gatava, ka arī viņa izvēlēsies citus notikumus. Tad vēl viena atzinās, ka viņai "šodien bija problemātiski pievienoties sirds aplim un dažreiz kaut ko dara pienākuma pēc, neieklausoties sevī." Patiesībā viņas vienkārši atklāti un sirsnīgi dalījās savās tā brīža sajūtās - tāda bija mūsu noruna - neiztaisīties ne labākām, ne sliktākām. Taču mana senā mazvērtība šo uztvēra kā "tā tava ideja nav mūsu laika vērta". Ziemā radusies enerģija un ticība savai varēšanai sāka izšķīst vasaras un krutāku notikumu priekšā. Nezinu, kas mani tajā brīdī saturēja kopā - bija grūti noticēt, ka arī citām ir vajadzīgs tas pats, kas man... varbūt tā bija tikai mana dīvainā un egoistiskā iedoma, ka mēs pašas varam sevi pilnvērtīgi piepildīt ar saturu, sajūtām, notikumiem? Varbūt, ka citiem joprojām vajag šo viss ir skaisti sapakots uz paplātes sajūtu? Dusmojos uz savu ego - viņa dēļ pārējām jājūtās slikti, jātērē savi dārgie jūlija datumi tikai tāpēc, ka kaut kādā aukstā ziemas dienā ir piekritušas... Un es pat nezināju, ko viņas patiesībā domā, jo man nebija drosmes to pajautāt. Cīnījos ar kaut kādiem veciem mazvērtības pārpalikumu krikšiem un ticēju, ka tas ir tikai mans mirkļa vājums - kā visur, kur ir krīzes, kas jāpārvar, lai stiprinātu sevi.

 Maija vidū sajutu, ka nav ko koķetēt - viņām ir jābrauc pie manis uz Latgali. Vēsā mierā teicu: "Uzaicinu jūs uz Latgali! Parādīšu jums savu spēka vietu, iesim pirtī, būsim dziļdžungļos, darīsim, radīsim savu notikumu..." Tobrīd man nebija ne jausmas, vai tāda vieta vispār būs, taču iekšējais impulss bija spēcīgs - šis ir mans vienīgais solis uz priekšu. Viņām ir jābrauc pie manis uz Latgali, nevis jātusē brāļa sētā Vidzemē, kas ir skaista vieta, kur būt, taču... tas man būtu nevis nākamā līmeņa solis, bet ierasts komforts.

***

Ārā līst. Viņas piebrauc pie Maltas topiņa un mēs kopā dodamies uz vietu, kurā vēl no rīta sparīgi tīrīju zirnekļu tīklus, kamēr viņš lietū pļāva zāli. Apsēžamies pie galda uz tēju. Daļa dzīvē nemaz nebija tikušās - tik, cik virtuālajā aplī. Paņemam lapu un piefiksējam, ko šajās dienās vēlamies piedzīvot, ko katra var piedāvāt - dabiskās balss atvēršanu, grafikas meistarnīcu, autentisko deju, sirds apli, astro un maiju kalendāra interpretēšanu, pirts rituālu, izbraukumu pa Latgales spēka vietām... . Izklausās svarīgi, taču patiesībā vienkārši baudījām viena otras un cita citas klātbūtni. Beidzot mēs bijām satikušās pa īstam. Es mazliet sarāvos pie dejošana. Apzinājos, ka sasolīju atvērt kaut kādu tur autentiskās dejas čakru, taču man ir stress. Vest citas dejā? Kamon! Taču pārējās jau patiesībā bija tādas pašas - viena nekad nav vadījusi pirts rituālu, viena nekad nav vadījusi dabīgās balss atvēršanas nodarbību, dažas nekad nav ļāvušās iekšupvērstai dejai ar sevi, divas ir bijušas izmestas no vidusskolas kora. Viss krustu šķērsu. 

Un tad piecēlāmies no galda, piestiprinājām divu dienu programmu pie sienas un ļāvāmies plūsmai, kad dienas mūs veda kā brīnumā - viena caur otru un viena pēc otras tik organiski radījām savus notikumus - saulrietos spontāni sacerējām pašas savas spēka dziesmas un radījām pašas savus rituālus, pašas gatavojām, pašas upē mazgājām traukus, pašas bridām uz avotu pēc ūdens, pašas izsitām (izkvēpinājām) odus telpā, pašas sevi dziedinājām, pašas apraudājāmies, pašas appūtāmies ar odu pretlīdzekļiem un pašas izplūdām pateicībā viena otrai, cita citai un Visumam.

***

Notikumu bija tik daudz, ka manai dejas nodarbībai gandrīz nebūtu sanācis laika, un es par to biju ļoti priecīga - būšu izsprukusi! Taču tad notika pēdējā vakara sirds aplis.

- Es ļoti gribētu piedzīvot rīta deju..., - Zane ierunājās.

- Labi, 09:19 sanākam pie upes, - acis nepamirkšķinot teicu.

***

No rīta pārskatīju dziesmas savā Spotify listē un pārdomāju, ko teikšu. Manī bija iekšēja ticība, ka viss būs labi, taču prāts čurāja biksēs. Ja nu man nekas nesanāk? Ja nu visa mana dziedinošā deja ir kaut kāds fufelis?

Paņēmu tumbu, telefonu un devos uz norunāto vietu. Ieslēdzu mūziku, un pēc mirkļa arī viņas bija klāt. Man nebija ne jausmas, ko teikšu un kā tas notiks, taču sāku. Pa starpu bija neveiklības, youtube reklāmas, jo Spotify telefonā bija nobrucis. Viņas godīgi apstājas aplī, tad rindā, un es brucināju nost šo rāmi - ej dabā, ej savvaļā, sajūti savu vietu! Ļauj, lai ķermenis tevi ved, elpo savu elpu, neklausies, kā pārējās elpo un nesalīdzinies. Tu esi ar sevi. Ļāvos dejai un ļāvos plūsmai - runāju to, kas nāca. Kustējos uz visām pusēm, acis pievērusi. Mēs dejojām, es liku vienu dziesmu, tad citu, ik pa laikam kaut ko pateicu vai uzaicināju viņas darīt šo un to. Joprojām pievērtām acīm, joprojām sevī, taču ar muguras smadzenēm sajūtot ikkatru.

- Elpo! - saucu, uzlekdama uz milzu akmens upes malā un dejoju starp dzeltenajām ūdensrozēm un zilspārēm.

Kad septiņas dziesmas bija beigušās, klusēdamas sanācām kopā. Stāvēju savā sirdī pateicīga tam, kas mani tik savādi skaisti bija šim procesam vadījis cauri. Viņām acīs bija asaras un mums vajadzēja krietnu brīdi un katrai savu peldi upē, lai attaptos.

Pēc tam ilgi domāju - kas tas bija, kas notika? Smējos, ka "čenelēju deju", taču es melotu, ja teiktu, ka tā nebija.

***

Pasaulei ir vajadzīgi drosmīgi, uzņēmīgi un radoši cilvēki, kas rada notikumus citiem, taču mans stāsts šoreiz ir par ko citu, un esmu pateicīga, ka varēju to izdzīvot no pirmā impulsa līdz pateicības pilnai pēcsajūtai. Tas ir iespējams. Radīt pašām savus notikumus, kuri piepilda, dziedina, iedvesmo, spoguļo, aizrauj, atver, sakustina. Tas prasa vairāk piepūles, ticības sev, paļāvības dzīves plūsmai, nekā "pārskaitīt naudu un ierasties". Taču tas ir iespējams... tas ir iespējams...

#savējāsLatgalesdziļdžungļos



LASĪTĀJA

Klīstu gar upes malu, lasu pusdienām gārsu un pēkšņi attopos, ka šobrīd piedzīvoju Visuma pārpilnības metaforu, ko šogad esmu pieredzējusi tik daudz, kā nekad iepriekš. Kad daba ir tik dodoša, ka visiem pietiek. Nekad iepriekš neesmu salasījusi tik milzīgu klēpi pelašķu, kā šovasar, un pļavā palika vēl piecreiz vairāk. Nekad iepriekš neesmu piedzīvojusi tik daudz meža zemeņu - pilna mežmala! Apēd vienu un trīs vietā - kā vērdiņi.

Pirms gadiem pieciem kādā dzejas meistarklasē dzejniece visā nopietnībā teica: "Jūs visas cita citai esat konkurentes." Laiks parādīja, ka mēs nebijām un pat netaisījāmies tādas būt - es uzrakstīju desmit dzejoļus bērniem un tikai tāpēc, ka bija tāda vajadzība, nevis gribēju. Kāda cita šobrīd ir dramaturģe, vēl kāda - korektore, un tā tālāk. Mēs neesam cita citai konkurentes un nekad nebūtu, pat ja visas būtu kļuvušas par dzejniecēm.

- Ai, pasaulē ir tik daudz rakstnieku. Ko es vispār, un kuram lai raksta? - tā pati sev teicu tālajā 2015. gadā, kad atcerējos, cik ļoti bērnībā man patika kaut ko rakstīt. Vispār jau jā - rakstnieku ir neeeenormāli daudz. Bet tad izrādījās, ka, ja turpinu ticēt savai iekšējai sajūtai, ja turpinu darīt, tad atrodas gan kuram rakstīt, gan ko rakstīt.

- Latvijā ir tik daudz pirtnieku, - pirms pāris gadiem taisnojās draudzene, kuras istaba jau toreiz bija piekarināta pilna ar smaržīgām pirtsslotiņām. - Nez, vai ir jēga...,

Zin kā. Visa kā ir daudz, taču to, ka tāpēc var izdomāt attaisnojumus un nedarīt to, kur sirds velk, es nepērku. Tad jau mēs cita citai esam konkurentes attiecībā arī uz dabas veltēm - vīgriezēm un pelašķiem pļavās. Man šķiet, ka ikkatra, kura šovasar nepaslinkoja sev ko salasīt, šobrīd to ir izdarījusi, un pļavas joprojām ir pilnas - vēl daudzām tiks, ja vien būs duka un vēlme aizbrist pakaļ. Ja ir vēlme un enerģija darīt.

Visa pamatā ir enerģija. Enerģija pievelk enerģiju, nevis konkurente noceļ konkurentei pelašķi.



VELOSIPĒDA EPIZODES

Rīta agrumā aizbraucu līdz Maltas pakomātam. Pirmie septiņi grāmatas eksemplāri ir sākuši savu ceļu pasaulē. Pēkšņi attopos, ka tas taču ir tas, par ko ziemā sapņoju - kaut varētu kaut ko taisīt ar rokām un kā tāda etsy auskaru māksliniece nosūtīt to kādam, kas, paciņu atverot, būtu priecīgs.

Justos daudz labāk, ja līdz pakomātam varētu ripināt ar oldskūl divriteni - cik tad te to kilometru. Pieripinātu pie pakomāta, aizbrauktu līdz topiņam pēc kefīra un tad džabinātu atpakaļ. Citādi ar mašīnu un savu melno hipstermēteli jūtos kā caurskrējēja.

Pirms kādām dienām piecām no sirds iedomājos par to, cik forši būtu, ja līdz vietējam topiņam pēc kefīra varētu aizlaist ar velosipēdu, nevis kā vietējai dzīvei nepiederoša persona caurbraukt ar mašīnu. Uzzīmēju savā skiču kladē kaut kādu random velosipēdu, uz brīdi atcerējos bērnības sajūtu, kad pa lauku ceļu uz veikalu Dikļos braucu ar krustmātes riteni un likos mierā. Kur te tagad riteni dabūsim - ir simts citu prioritāšu. Taču iekšējā sajūta palika spēcīga - bāc, es to vēlos piedzīvot!

Aizvakar atrakstīja Diāna. Viņas antikvārais velosipēds, kā reiz, esot attransportēts uz Latgales laukiem, un es mierīgi varot to dabūt. Ha!

Vakar īsi pēc saullēkta kāpu uz riteņa un laidu mājup. Mammītmīļo! Kā bērnībā! Pa kalnu lejup kārtīgi uzminos un izstiepu kājas uz sāniem, yey! Kalnā minos stāvus. Jau paspēju novērtēju ceļu līdz Maltas centram. Uz to pusi brauciens būs īsts joyride. Atpakaļceļā riteni varēšu stumt pie rokas, ja apniks mīties.

Taču es par kaut ko citu... Ar tādu patiesu prieku un aizrautību sajutu, ko vēlētos piedzīvot, pat nedomādama, kā tas realizēsies. Un re, kā dzīve to piespēlē pavisam negaidītā veidā. Ja tā notiek ar mazajām lietām, tad varbūt to manu lielo sapni arī kaut kā... Varbūt tieši šobrīd tur augšā viss tiek shēmots, lai īstajā laikā un vietā viss saslēgtos man negaidītā veidā.



SIENU GRĀBTI

Kaut kādā agrā pavasarī pieteicos par brīvprātīgo festivālam Būtība. Savā dzīvē biju piedalījusies tikai vienā festivālā un gribēju pamēģināt vēl vienu, taču ne kā patērētāja, bet darītāja - dažas stundas dienā pastrādāt un pārējo laiku pavadīt dejās un cilvēkos. Jau toreiz jutu, ka drīz kaut kas mainīsies, tāpēc gribēju paspēt ielēkt pēdējā vagonā un izbaudīt citu radītu vidi, pirms veltu enerģiju savējai. Kad maija sākumā ar mani notika savādās transformācijas, sapratu, ka šis festivāls man ies secen. Sevi tur vairs nejutu, un man nācās savu dalību atteikt.

Šodien, izmetusies pusplika vienās vecrozā DKNY mežģīņu apenēs, grābju pēdējo nesagrābto sienu un attopos, ka jau pāris dienas man būtu bijis jābūt festivāla teritorijā kaut kur pie Ķeguma. Zinu, ka visas piecas dienas smilkstētu un ilgotos pēc Latgales. Man būtu žēl ik minūtes, ko pavadītu brīvprātīgajā darbā vai pie skatuves lēkājot dejās tā vietā, lai bungotu un dejotu savā meža ielokā. Kamēr savu enerģijas un laika resursu dāļātu kaut kur, kur to var darīt jebkurš, mūsu pašu vieta stāvētu bez enerģijas. Jo... attīrīt un iekustināt enerģiju nav vīrieša stiprā puse.

Pirmo nedēļu, ko šeit pavadīju, uzvedos kā tāda kaprīza princese - savā apjukumā fokusējos uz visu, kas nav cool. Visapkārt pekeles, kaut kāds bardaks, ūdens jāņem no odu apspindzēta avota, mazgāties jāiet upē, turpat arī trauki jāmazgā, odi, ērces, glodenes. Bļāviens, kaut kāds menskeivs! Kur te sievietei būt!? Bija jau, protams, arī skaistie brīži, kad pratos pamanīt visu brīnišķīgo, kas apkārt, taču pamanījos šos brīžus sabojāt ar savu pukstēšanu. 21. jūnija pusdienslaikā gribēju doties uz Saulstāvju pasākumu citā sētā - tur būs ugunskurs, tradīcijas, tur viss būs, nevis bardaks un nevienas pļavas! Un ko tad lai es te kārtoju!? Ja šī nav mūsu vieta, ja esam šeit pagaidām, tad... nu...

- Tā atkal būs bēgšana, - viņš mazliet apmākušos seju teica.

Apklusu un sapratu, ka nekur neskriešu. Ka viss, kas man jāizdara, ir jātiek pāri apjukumam. Ja es turpināšu visu uztvert kā pagaidām un savu enerģiju dāļāšu festivālos un citās sētās, tad tur tā arī aizies - festivālos un citās sētās. Patiesībā jau savas dzīves radīšana neko daudz neprasa, kā pārslēgt pogas. Klikt, un esmu savā spēkā, esmu sieviete, kas spēj iegriezt enerģiju savā sētā.

Šorīt pamodos pieaugusi šī vārda abās nozīmēs - nobriedusi sieviete un pieaugusi šai vietai. Sāku ar to, ka paņēmu papīra dvieļus un nomazgāju logus, pēc tam ar birsti notīrīju zirnekļu tīklus, izslaucīju kaut kādus pakšus un aizvācu vecās, sarūsējušās skrūves... Telpā kaut kas pamainījās, un es nerunāju par vizuālo. Es runāju par enerģiju un par vīrieti, kurš vairs nejūtās viens. Viņam blakus atkal ir sieviete, nevis kaprīza piecgadniece, kurai besī šitas un tas. 

***

Siens sagrābts. Nometu grābekli, novelku apenes un brienu upē. Mazliet pašļūcinu zemi, lai upei var normālāk piekļūt. Ūdens ir tik auksts, ka enerģiju var atgūt dažās sekundēs. Paņemu grābekli un brienu pa taciņu mājup. Meža ielokā skan putnu čivināšana un mantras - šaaaaanti, šaaaaanti, oummmm. Šī ir viena no skaistākajām Latgales epizodēm manā dzīvē. Kad daba ir pilnbriedā, ir labi atgūt savu briedumu un iekšējo spēku. 




saulstāvju LATGALe

Dzīvojam meža ielokā Maltas upes krastā. Ja kāds man prasītu, kā Latgalē, es nevarētu atbildēt, jo šī konkrētā vieta ir ārpus laika un realitātes. Jūtos kā Latgales dziļdžungļos dzīvojoša radoša tribal cilts. Īsi pēc saullēkta dejoju kopā ar putniem un odiem. Vēlāk paņemu grābekli un vienās apenēs eju sagrābt zāli, ko viņš vakar nopļāva. Kad piekūstu, paņemu otu, krāsas, skiču bloku un piesēžu pazīmēt. Viņš eksperimentē ar betonsmiltīmzemikrāsāmunesnezinukovēl un man mazliet skauž viņa aizrautība. Ja ikkatrs aizrautos ar kādu radošu ideju tik ļoti kā viņš, pasaulē jau sen būtu iestājies miers. 

Dungodama kaut kādu neesošu dziesmu neesošā valodā, pusdienām saplūcu gārsu. Tā nekad nav šķitusi tik smaržīga kā šovasar. Nē, mēs neēdam vegānos gārsas salātiņus, bet uzblenderējam normālu kefīrzupu, ko var saukt arī par smūtiju. Vakar vēl šķita, ka šodien vajadzētu kaut kur braukt un svinēt sauli, vai vismaz aicināt kādu ciemos un sakurt ugunskuru, vai aiziet uz pļavu un sapīt vainagu. Taču, plūcot gārsu, man visas jābūtības pēkšņi atkrita. Vai tad šī nav saules svinēšana?



Pazudusi Latgalē


- Ai mīļie bāleliņi,
Man patīk še dzīvot,
Patīk man šī zemīte,
Šīs zemītes arājiņš.

P.S. Bāc, ja jūs zinātu, kā var notikt dzīve, ja ieklausies un sadzirdi Dieva zīmes.



hroniskas laimes kods



Pārdomu epizode


Joprojām esmu Latgales dziļdžungļos.

Kad dzīvo megapoles epicentrā vai ex-rīdzinieku pārņemtajā Vidzemes minipolē, kur oktobra rītos sētnieks ar lapu pūtēju divas lapas pa Pils ielu dzenā, tad ir viegli iekrist augstprātībā, domājot par kaut kur kamielīša pakaļā esošo Latgali, kur bezdarbs valdot un pamestība. Nu, labi. Tas gluži nav mans formāts, kā domāt par Latgali, taču kaut kāda blurred tendence tā ir.

Kad esmu šeit, tad viss tas iluzorais koncepts nobrūk. Te ir tādas Nārnijas, kas apsūnojušas un apskretušas gaida, kad atnāks jaunais un iedos tām jaunu elpu. Un ir vietas, kur nekādas elpas nav jādod - tās pašas dod.

Stāvu dziļdžungļu vidū, un abas manu smadzeņu puslodes sagriežas par 180 grādiem, un līdz ar tām sagriežas arī Latvijas karte - šeit jau nu točna nav nekāda kamielīša pakaļa. Tā ir kaut kur citur.

Emm... kaut kur pa vidu.


Portugāles epizode

Sēžam savā Rāznas skvotā uz terases un brokastojam. Rīts atgādina oktobra beigas Portugālē, kad sezona beigusies un kūrortā ir palikuši tikai daži vietējie un aizkavējušies mēs.

Eju ar suni pāri pļavai un nespēju noticēt - atbraucu šeit piektdien, šodien ir trešdiena, un man jākāpj mašīnā lai dotos uz minipoli, un... pirmo reizi dzīvē es negribu doties no Latgales prom. Šeit ir manu māju sajūta.



Pirkumu grozs