Inka

Cēsīs šorīt snieg. Biju mežā, kur suns izskrējās vēja ausīm pa kupenām klupdams krizdams, un tad nācām caur piesnigušo vecpilsētas rītu mājās. Ievelku kājas vilnas zeķēs, kas trīs izmērus par lielu un eju kurināt krāsni. Kamēr istaba iesilst, uzvāru kafiju un piesēžos pie datora, lai pateiktos par vēstulēm - īstām vēstulēm aploksnēs. Man nav savas pastkastes, taču pastniece atstāj man domātās vēstules kāpņu telpā pie puķpoda. 

Mani bieži pārņem sajūta, ka dzīvoju kaut kādā savdabīgā mākslas filmā, un to ir veidojis kāds supertalantīgs scenārists. Pieļauju, ka dzīves beigās saņemšu Oskaru, kā savas dzīves labākā aktrise un, jā, arī tā talantīgā scenāriste. 

Dodu sev gadu, 364 dienas, lai pamatīgi izrediģētu savas dzīves scenāriju, un, ja pa ceļam nonākšu mierīgākā, laimīgākā un priecīgākā dzīvē, tad vispār vavaviva, ne?

Pateicībā,

Inka

30. decembris, 2020

P.S. Atvainojos par atšķaidīto latviešu valodu manos pierakstos. Kad nav jāraksta sacerējumi skolotājam, esejas žurnālam vai scenāriji raidījumam, tad dažreiz gribas izlaist savu iekšējo pusaudzi izdauzīties pa skeitparku.

P.S.S. Kad vēl rakstīju I'mperfekt žurnālam, pirms vienoties par kārtējo rakstu, žurnāla redaktore Laura smejoties teica - klau, varbūt mēs uzreiz vienojamies par vairākiem rakstiem - būsi Kerijas Bredšovas ezotēriskā māsīca no Cēsīm ar savu sleju... Zin' kā, es šobrīd diezgan tā arī jūtos, haha.


Foto: instagram@lauradaama



 .