epizode nr. 4 / satikšanās

Šajās nedēļās esmu satikusi daudz sieviešu, un ikkatras šķautne kā magnētiņš ir salikusies kopā ar kādu no manām šķautnēm. Taču, lai cik daudz kopīgu šķautņu mums ar ikkatru vienu atrastos, katru reizi esmu devusies tālāk, apzinoties mūsu aklo zonu, kurā nav saķeres punkta un kurā nav iespējams sevi līdz galam paskaidrot, jo otrā cilvēkā tas fails ir citāds, un otrādi. Ikkatra viena no mums šobrīd dzīvo ar pāris pikseļu nobīdi, vai pāris kaudžu ar pikseļiem. 

Domāju par to ego ilūziju, kurā kādreiz dzīvoju - ka man otrs noteikti ir jāsaprot, un ka man sevi par katru cenu ir jāpaskaidro, jo otram noteikti ir jāsaprot mani. Pēdējās nedēļas man ir iemācījušas, ka saprast vienam otru nav obligāti - nav jēgas ielauzīt prātu otra apziņā, turklāt pēc laika tā būs jau citāda apziņa, kurā lauzīties. Varu mēģināt, taču tas nav diezko reāli - mani taču arī neviens neuztver tā, kā es pati sevi - katram sava skatuprizma un priekšstats. Klausos atvērtu sirdi un izbaudu tās šķautnes, kurās satiekamies. Ja protu pieņemt citādu uztveri un redzesleņķi, pārējo izairēšu. 

Zinu, ka esmu bijusi meklēta - nez, ko Inka šobrīd domā? Šo grāmatas virsrakstu - to es šobrīd domāju.



EPIZODE NR. 3

raganšamandraman / viņas, kuras satiku


Un tad es izdarīju kaut ko pretēju tam, ko patiesībā gribēju. Tā vietā, lai deaktivizētu savu facebook kontu un nolīstu alā, es sirdsbalsī saucu sievietes - šajā dzīvē satiktas un vēl nesatiktas (ielūgumu izsūtīju dažpadsmit sievietēm un to var izlasīt zem šī ieraksta). Tik ļoti vēlējos sajust Zemes spēku, kad tas iegriezts kārtīgā enerģijas virpulī.

Taču jau nākamajā rītā notikumi pasaulē bija mainījušies un es sagumu. Kāda vairs jēga sanākt un kāda vispār man vairs jēga būt? Neviens normāls cilvēks manus enerģētiskos centienus šādā situācijā neuztvers par jēgpilniem. Jutos tik apjukusi savā savādajā pasaules uztverē, taču iet ar plakātu arī sevi nespēju piespiest... jo nespēju izlikties, ka tā esmu es - tas nav mans spēks pat tad, ja ikvienam cilvēkam ir nozīme. Biju apjukusi līdz bezspēkam un vienīgais, ko tajā brīdī spēju izdarīt - ziedod 10 eiro no saviem pārpdesmit, kas man šobrīd kontā. Jutos zemāka par zāli, taču biju gatava doties mežā arī viena un dejot ap ugunskuru, lai kur tas būtu, jo es cita ceļa nezinu, kā vērt sirdi un laist gaisā sieviešu iekšējā spēka virpuli, dziesmu, dejas enerģiju, uguns enerģiju, lai šķīdina to naidu, kas atmosfērā sakrājies. Savas pašas dusmas esmu gana izšķīdinājusi.

Un tad man atbildēja viena, otra, trešā. Viena bija gatava braukt no Tukuma, cita no Rīgas, vēl kāda piedāvāja sanākšanas vietu savā mežmalas mājā. Spēku deva arī tās, kuras uzrakstīja, ka viņas piemeklējis populārais vīruss, bet domās ir ar mani. Un tā mēs salidojām no malu malām, lai gan cita citu pirms tam dzīvē lielākoties nebijām satikušas. Ugunskurs, sniegs, mežs, koki, ap kuriem apķerties un lūgt Zemei kas lūdzams, spēka dziesmas spotify listē un mana personīgā spēka dziesma, bungas, virpuļi, enerģētiskais kopības spēks, vieglums, smiekli, savstarpējā pieņemšana bez kādiem ekspektāciju uzslāņojumiem. Virpulis tika iegriezts, un jau nākamajā dienā es sajutu tā spēku. Devāmies uz Drustiem, lai iegriezto enerģiju liktu lietā - tur cigun skolotāja Zita Siliņa nesen nopirkusi lielu māju, un rada tur spēka, kultūras un miera telpvietu cilvēkiem - vēl vienu sirdsradītu vietu. Kādā no Zitas facebook ievietotajiem video redzēju, ka vienīgie, kas šobrīd tur dara, ir viņa ar vīru un viņas vecāki - ņiprie sirmgalvji sparīgi plēsa nost grīdas vecos dēļus.

Biju gatava ierasties un kaut saņurcītu piečuku stikla burkā atstāt, lai ar savu enerģiju atbalstītu šo jaudīgo iniciatīvu. Taču notika sinhronitāšu brīnums un brīdī, kad tuvojāmies ēkai, pie tās piebrauca arī Zita, lai dažu stundu garumā pakustinātu uz priekšu darbus. Nekad nebijām satikušās, taču uz līdzenas vietas kopā iegriezām vēl lielāku sinerģijas virpuli - laidu uz āru visu savu prieka un enerģijas jaudu, kas manī bija. Ņēmu lāpstu un dziedādama sniegā izraku teju metru garu notekūdeņu grāvja daļu.

Tas, ko es varu, ir dalīties savā iekšējā spēkā un ticībā, lai iedvesmotu noticēt, ka arī gaišas domas, spēka vārdi un gaišas enerģijas virpulis var palīdzēt šķīdināt to melnumu, kas veļas pāri pasaulei. Jo vairāk redzu to, kādu sinerģiju rada sievietes spēks, jo grūtāk kļūst kautrīgi ielīst alā un klusēt. Ticu, ka savā spēkā un ticībā varu izdarīt vairāk, nekā raudot zem segas vai bailēs skatoties ziņu bildēs. Es tikai par sevi šeit. Par sevi. Ikkatram šobrīd ir savas sajūtas un veids, kā būt un visam ir vieta būt. It visam. Esmu sajutusi savu un vairs nevēlos taisnoties par to, ka rīkojos tā, kā liek mana sirds. Vairs nelaižu sevī domu, ka tas ir nevērtīgāk, nekā manis noziedotie 10 eiro. Šobrīt pat nespēju saprast, kā līdz tādai šaurai domai biju nonākusi - cik ļoti laiktelpā palaisti viedokļi bija spējuši mani izsist no manis pašas sirdstelpas. Ticu, ka šobrīd mēs katrs darām labāko, ko varam izdarīt - arī raudāt un izsāpēt, ja tā liek sirds. Taču bailes paralizē, sašaurina, samazina, nepalīdz. Novēlu sev - lai gaišpilna sirds, jo gana esmu savā tumsā skatījusies un to šķīdinājusi. Sirdsrādītājs man ir vienīgais pareizais ceļrādis, ja šajā pasaulē kaut kas vispār ir pareizs vai nepareizs.

Pateicībā Ingai, Viktorijai, Gitai, Zanei, Alisei, Laurai, Zitai, Evai, Lienai, Elīnai, Maritai par sinerģijas virpuli, ko piedzīvoju pēdējās dienās.






EPIZODE NR. 2

vairāk nekā joga / elīna žagare

Esmu lasījusi daudz klišejisku metaforstāstu par kāpuriem, kuri, izkūņojušies no kūniņām, kļūst par tauriņiem, taču dzīvē nekad nebija sanācis tādu nule izkūņojušos spārnaini ieraudzīt. Protams, ka planēta ir pilna gan ar kāpuriem, gan kūniņām, gan tauriņiem - es pati tāda kūniņa, taču to maģisko brīdi, kad tauriņš no kūniņas čaulas ir izvilcis abus spārnus un tūlīt, tūlīt izvilks arī abas kājas, apzināti varēju piedzīvot pirmo reizi. Kad uzzināju, ka Otrās elpas Elīna, kuru pēdējo reizi biju satikusi pirms gadiem desmit, jau kādu laiku dzīvo Cēsīs un nupat ir saņēmusies iekšēju spēku un mierpilnu drosmi atvērt cilvēkiem savu telpu šī vārda tiešā un pārnestā nozīmē, es kosmosam teicu I'm going

Joga, tātad. Pavandījos pa skapi un, izvilkusi no tā vienīgos legingus, kas kļuvuši izmēru par lielu, devos uz Lāčplēša māju. Šai vienai reizītei bija ļoti jāsaņemas, jo manī mīt visas pasaules traumas no šitām jogām. Ķermeņa kompleksos ierakusies, jogas skolotājas vienmēr redzēju kā tādas, kuras uz šitiem nesavāktajiem ķermeņiem skatās no augšas. Lai ko es darītu, apzinājos, ka jogas zālē izskatos sūdīgi - neveikla, ļumīgu vēderu un nestilīgā apģērbā, un katru nākamo reizi man nācās krietni saņemties, lai aizietu uz nodarbību.

Aizgāju, tātad. Elīnas pieņemošais miers ļāva man aizmirst par maniem nošļukušajiem legingiem. Dažbrīd gan jutos kā vabole, kas nokritusi vēkšpēdus, taču, nodarbība vēl nebija beigusies, kad sāku ilgoties pēc nākamās. Sēdējām, dzērām tēju un runājām par to, kur esam - par tām mūsu kūniņā iesprūdušajām kājām, kas tūlīt, tūlīt iztrausīsies laukā.

Ēkas pirmajā stāvā nesen ir pabeigts remonts.

- Jānoplēš tā plēve no logiem, lai sauli var ieraudzīt, - viņa saka.

- Bet tad tevi no ārpuses labi varēs redzēt, - es saku un tūlīt iekožu sev mēlē.

Šo logu metaforu jau kādu laiku varu attiecināt arī uz sevi. Vai tad mums ir varianti?

Šodien vēlreiz pārlasīju Elīnas atbildi kādai jogas profesionālei, kurai šķita, ka ir svarīgi jogu pareizi nodefinēt, jo Elīnas piedāvājumā izskanēja vairāk nekā joga. Uz definīcijas pieprasījumu Elīna rakstīja, "Dalīšanās, kopā būšana, ķermeņa godāšana, prāta nomierināšana, ķermeņa garīgā prakse, brīnišķīgs instruments sava cilvēciskuma (un ne tikai) pieredzēšanai un svinēšanai." Lai kāda būtu jogas definīcija, es devos mājās ar sajūtu, ka esmu saņēmusi visu apsolīto un vēl vairāk - mans vēkšpēdus apkritušais ķermenis tika svinēts ar pieņemošu cieņu.

Iedomājos, ka pie Elīnas šobrīd dodas tās, kurām līdzšinējā jogas pieredze ir bijusi kompleksu ieleja un sava ķermeņa pieņemšana ir izrādījies emocionāli neviegls process. Viņas intuitīvi jūt, ka pie šīs Skolotājas viņu ķermeņi ir drošībā. Runāšu par sevi. Jūtu, ka pie Elīnas mans ķermenis ir drošībā, un ar to es, pirmkārt, domāju emocionālo drošību. Pēdējā laikā esmu daudz domājusi par to, kāds ir labs skolotājs, un arvien biežāk pieredzu, ka labs skolotājs ir nevis tāds, kurš demonstrē savu viszinību, varēšanu un pārākumu, bet tāds, kurš otram ļauj justies līdzvērtīgam, apzinoties, ka vienīgais, kas viņu atšķir no "skolnieka", ir tas, ka viņam ir mazliet vairāk pieredzes. Labs skolotājs apzinās, ka mācās abi, un neviens patiesībā nezina, kurš te skolnieks un kurš skolotājs.

Foto: No Elīnas šīrīta arhīviem




epizode nr. 1

spārnu tehniskā apkope / daiga kajone


Guļu uz vēdera un klausos mūzikā, kas neko daudz neatšķiras no manām Spotify pleilistēm. Viņa paceļ manu roku un pastiepj. Kā sagurušu spārnu, es nodomāju. Pēc mirkļa viņa pastiepj otru roku. Spārnu tehniskā apkope, es nodomāju.

- Jutos kā spārnu tehniskajā apkopē, - pasaku skaļi, kad pēc masāžas abas piesēžam viena otrai pretī, lai mazliet aprunātos.

- Tā ir. Cilvēki, kuri ar sevi strādā ir... viegli. Tik vien kā tehniskā apkope, - viņa smaida.

Ir sajūta, ka tieku kosmosa lutināta. Jo tālāk pa dzīvi eju, jo biežāk savā ceļā satieku dziļākus un, līdz ar to, skaistākus cilvēkus. Vieglākus. Tādus, kas sevi pārrakuši un no iekšpasaules izmēzuši kaudzēm liekā. Šādas satikšanās uztveru kā lielu dāvanu. Sarunā uzreiz eju dziļumā, apejot visu, kas vairs nav svarīgs, un izbaudu, kā viņa ļaujās. Visa cita starpā ieskicējam to starpstāvokli, kurā šobrīd esam, kad vairs neesam tās, kas bijām, bet vēl neesam tās, kas būsim, un abas zinām, ka nav nekādas steigas par kaut ko būt. Ir lietas, kas jāizdara līdz galam, un šādi ir baudīgi dzīvot.

Braucu mājās un pēc dažām dienām saprotu, ka notiek tas, kas notiek un man nav izvēles, lai gan izvēle pastāv vienmēr.  Es gribu viņu uzrakstīt.

- Es gribu tevi uzrakstīt. Man nav ne jausmas, kas tas būs un ko rakstīšu, taču man ir tevi jāuzraksta. Man vajag tavu fotogrāfiju no tā mazā mirkļa satikšanās "Zaļajā villā" - vēlos atcerēties tieši to sajūtu. Man nav fotogrāfa talanta, taču tas mani neinteresē. Vai varu šodien aizbraukt tevi nofotografēt? 

***

Mēs satikāmies vēlreiz starp ar autobusu aizbraukšu pakaļ dēlam un četros man ir nākamā masāža. Viņa atskrēja nosalušu degunu.

- Jūtos mazliet neērti fotografējoties.

- Es, savukārt, totāli nemāku fotografēt, un manam telefonam ir sūdīga kamera. Esam vienā laivā.

- Klau, tu zini Valda Attāla dziesmu Mēs dejojam? Nesen to klausījos un tieši iedomājos par tevi - ka varētu tā iziet ārā sniegā un dejot tā, ka mati pa gaisu un... tu droši vien zini to dziesmu.

Es nezināju un viņa to uzlika. Pēc mirkļa viņa sāka dungot dziesmai līdz un ritmā kustināt rokas, un tad arī viņas ķermenis vairs nevarēja mierā nostāvēt. Tā vietā, lai fotografētu, es darīju to pašu. Mēs dejojām tā, ka telpā sagriezās enerģijas virpulis un bija jāatver logs. Valdis Attāls turpināja ar nākamo dziesmu, un mēs palēnām atvadījāmies - uzvilku mēteli, un kādu mirkli stāvējām apskāvušās.

- Un vairāk nevajag nekā, - Valdis tajā brīdī nodziedāja.

Heh, cik sirreāli simboliski bija tas, es nodomāju.

P.S. Kaut kad senāk žurnālos ik pa laikam kādā intervijā vai psiholoģiskajā rakstā lasīju nākotnes drūmstāstus - jo cilvēks kļūstot vecāks, jo viņam mazāk draugu. Vecie atbirstot, jauni klāt nenākot, jo prasības augot, jo kas tur vēl. Man kā diezgan introvertam cilvēkam tā šķita ļoti reāla un drūma perspektīva. Ha. Ha!

Ha!


VIŅA

Ienāku viņas telpā un zinu, ka mēs varētu arī nerunāt, jo, lai arī pirmo reizi šajā dzīvē satikušās, visu šo laiku esam gājušas pa paralēlajām takām un viena otru jūtam kā sevi pašu. Izbridusi cauri purviem melnu muti, viņa vairs nekuļ drāmas - viņa sirdsklausās. Viņa skatās manī kā cilvēkā, nevis resursā, no kura enerģijas izsist kādu personīgo labumu, viņa neuzstāj uz savu patiesību un nemāca mani dzīvot pat savās domās. Viņa vienkārši ir un es vienkārši esmu. Neko no viņas nevaru noslēpt - viņa redz manu kailumu pat tad, ja sēžu mētelī un adītajā micē, un es redzu viņai cauri. Viņa mani zina, jo zina sevi. Viņas klātbūtne ir pieņemoša, nomierinoša, dziedinoša, iedvesmojoša, un viņai nekas nav jādara, lai tā būtu. Viņa jau visu melndarbu ir izdarījusi - nokasījusi un noberzusi no sevis liekvārdību. Nomazgājušas nošmulēto muti un sastrādātās rokas, mēs sēžam viena otrai pretī un dzeram tēju, lai dažas stundas vēlāk dotos katra savās darīšanās. Esmu pateicīga, ka uz brīdi esam varējušas viena otrai pieskarties visās šī darbības vārda nozīmēs. Arī tajās, kuras vēl nav izgudrotas. Šie stāsti ir par viņām.