Uzvelku vilnas zeķes un eju iekurināt krāsni. Man patīk klausīties, kā sprakšķ malka, kamēr minipole mostas. Apsēžos pie rakstāmgalda. Ir pagājis gads, kopš devu sev uzdevumu izrediģēt savas dzīves scenāriju, un te nu es esmu - kafijas vietā dzeru vīgriežu tēju, ar vienu kāju stāvot Cēsīs, ar otru - Latgalē. Pārskatu rediģēto - liekie teikumi un pa puspasauli sagrābstītās jābūtības ir prom. 

Kad pirms pāris gadiem rakstīju žurnālam I'mperfekt, tā redaktore Laura, parakstot kārtējo līgumu, nosmējās: "Nākamreiz parakstīsi līgumu uzreiz par vairākiem rakstiem - būsi Kerijas Bredšovas ezotēriskā māsīca no Cēsīm ar savu sleju." 

Dzīve ir medžiks - kas gribu, tas esmu.

Pateicībā,

Inka