Pati savas laimes kalēja or smth
- Bet kur tu pati paliksi? - tā viņi.
- Tad jau redzēs, - tā es.
Uz dažām dienām piestāju Jumurdas aizmežu mājā, lai pabeigtu rakstu darbu, kuram bija piesities dedlains. Šī draugu māja ir kā Debesu sūtīts pitstops - staigāju pa pļavām un izcirtumiem, taču tad notika vakardienas saullēkts, kad ārā viss smaržoja pēc pavasara un... pēc Latgales. Sāku skaļi dziedāt, lai atvairītu to, kas tuvojās, taču kuru gan es gribēju apčakarēt - pēc pāris minūtēm stāvēju noras vidū un gauži raudāju. Faaaaaak.
Iegājusi istabā, noplēsu divus papīrīšus. Uz viena uzrakstīju Latgale jā, uz otra - Latgale nē. Haha. Vispirms izvilko to, uz kura Latgale jā. Nu, neticu... samaisīju papīrīšus un vilku vēlreiz. Latgale jā. Nu pag, šoreiz pēc taustes jutu, uz kura jā. Davai, vēlreiz. Latgale nē. Nomierinājos. Prātīgs lēmums, makā tikai pārdesmit eiro, nebūtu gudri tos notriekt degvielā.
Šorīt pamodos saullēktā bez saules un sapratu - pietiek dirsties, vedu sevi uz Latgali. Vairs nespēju šim pretoties, kopš jūlija beigām neesmu tur bijusi.
Jau pēc dažām stundām sēžu pie savas spēka liepas Latgalē un man vairs nav jautājumu.