Shadow writer operā

Vakar operas mazajā zālē uz koncertu bija ieradusies ēnu rakstniece, kas liek bērnu varoņiem vārdus mutē. Kad uz skatuves atskanēja dziesma Bumba, sajutos kā Jānis Peters Mežaparka lielajā estrādē dziesmusvētku laikā, kad visapkārt dimd Dziesma savus svētkus svin. Mazie trīsgadnieki dzied mutēm vaļā un mirdzošām acīm, un viņu vecāki līdz. 

Bumba, bumba, bumba, bumba...

Ripo, ripo bumba

Apaļa un liela

Ripo, ripo palecās 

Nodimd visa iela.

Hop, hop, bum-bum-bum

Hop, hop, bum-bum-bum...

Vērojums. Personīga dienasgrāmatas piezīme frīstailā.

Beidzot ir klāt tas, ko jutu pagājušā pavasarī tuvojamies, un nu redzu, kā tas izskatās realitātē. Tas nav nekas viegls. Šobrīd ikkatru no mums purina, turklāt pamatīgi. Pamatīgi. Jūtu ikkatru, ar ko mijiedarbojos. Katra diena, ja vien netiek pavadīta vienpatībā pie dabas bez darbiem un cilvēkiem, ir kā Momblāna lieluma izaicinājums - jūtu, kāda augstspiediena katla enerģija ir ikkatrā cilvēkā.  Mēs mēģinām kustēties uz priekšu un kaut kā nebūt darīt savas lietas, lai gan iekšēji jūtam, ka nekas vairs nav normāli un tā, kā bija, vairs nebūs. Tas rada lielu iekšēju spriedzi. 

Ir interesanti pieredzēt, ka visi man apkārt esošie cilvēki knapi spēj tikt galā ar darbiem - kavē termiņus, ir pārguruši, staigā vatēm galvā un visam pa vidu mēģina normāli funkcionēt ģimenēs un attiecībās. Attiecībās šī vārda visplašākajā nozīmē. Un, tieši šo aspektu vērojot, esmu pamanījusi kādu savādi skaistu parādību, ko nebiju jutusi nekad agrāk. Cilvēcība. Empātija. Nevis sociālajos tīklos vai lielos jautājumos, bet ikdienas komunikācijā. Cauri tam, ka personīgās pasaules jūk un brūk, vai knapi turās kaut kādos rāmjos, jūtu cilvēkus cenšamies būt cilvēcīgiem un iejūtīgiem. Cauri pārkomunikācijām, pārpratumiem, pārgurumiem un atšķirīgajiem viedokļiem mēs mēģinām viens otru sadzirdēt, pieņemt un... lieki nekašķēties, neuzspiest savus viedokļus. No malas vērojot, tas dažkārt izklausās neveikli un šķiet, ka tā arī nekas līdz galam nav pateikts un izrunāts, taču... nojaušu, ka visi nojauš, cik... mazsvarīgi kļūst daudzi jautājumi. 

Šonedēļ savā pārgurumā esmu novērojusi un piedzīvojusi tik daudz cilvēcības... tik daudz iekšēji pārgurušu cilvēku, taču... cilvēcīgu. Tikai vienā no simts pieredzēm sajutu bezkompromisu augstprātību... saņemšos drosmi tuvākās nedēļas laikā aicināt šo cilvēku uz sarunu. Tad sapratīšu, kas ir mana ķermeņa psihosomatikas reakcijas. 

***

Tas, kas mani besī visvairāk, ir astroloģija. Es gribētu, kaut tie kosmosa elementi man būtu kā tukša skaņa. Taču nav. Bija gadi, kad apzināti centos šo informāciju ignorēt, taču vienā brīdī sapratu, ka man ir izdevīgi zināt, kāpēc man dažas reizes gadā uz pāris nedēļām galvā ir absolūta vate. Pēc horoskopa esmu dvīnis un Merkurs ir mana kaut kāda tur superplanēta. Kad tas ir retrogrādā, manā galvā ir vate un es knapi spēju padomāt - visi komati šķiet vienādi svarīgi un nesvarīgi reizē, un vienu īsziņu noformulēt prasa stundu. Šobrīd esmu tieši tur. Totālā vatē jau nedēļu. Two more to go. Tāpēc šis teksta frīstails, kad ļaujos kaut kādai kosmosa plūsmai, nevis saķerei ar smadzenēm.

Savējām

Ar prātu es nekad neizdomātu, ka tieši pēdējās dienās piedzīvošu grāmatas nobeiguma sērijas. Kad notiek šķietams defekts, viss izvēršas par neticamu efektu. Šajā punktā, kur sēžu, varu teikt, ka šobrīd piedzīvoju kaut kādu enerģijas kvantu lēcienu, lai ko es nupat pateicu. Būs visādi laiki, taču šo sajūtu - piedzīvot enerģijas nomaiņu, es novēlu ikkatrai no jums. Tā ir daudz brīvāka, priecīgāka, vieglāka, vienkāršāka, nesamākslotāka, drosmīgāka, paļāvīgāka, intuitīvāka enerģija, kam nav nekāda sakara ar to skumjo, aizvainojumu, mazvērtības, reaģēšanas, bažu, neticības un baiļu pilno enerģiju, ko biju piedzīvojusi lielāko daļu šīs dzīves. Eitunost, tas patiešām ir iespējams... tā patiešām notiek. 

Un tagad par kaut ko būtiskāku, ko vienā rindkopā nav iespējams izstāstīt. Šī pusotra gada garumā es ik pa laikam saņēmu īsziņas no sievietēm, kuras šeit bija piekāpušas. Taču pārsvarā te ietusēju vienpatīgā klusumā un daudz nedomāju par to, vai šeit ienāk vēl kāds, vai arī esmu palikusi viena, kā pirmsākumos. Tā taču dzīvē notiek - cilvēki satiekas uz mirkli un dodas tālāk. Tāpēc ielikt savu konta numuru zem iepriekšējā ieraksta man bija īstens drosmes akts, tāpat kā dažām no jums šo konta numuru likt lietā. Es ļoti vēlējos dot mums šo iespēju - piedzīvot enerģijas apmaiņas brīnumu, kad Tu sajūti līdzsvara summu savā pusē un es to pateicībā pieņemu. Tā ir sajūta, ko tik kaili piedzīvoju pirmo reizi dzīvē un novēlu sajust arī Tev... un varbūt tieši tajā brīdī, kad esi visievainojamākā - kad dodies sava sirds impulsa virzienā un līdz galam īsti neesi pārliecināta, vai tiešām esi impulsu pareizi sadzirdējusi. Zin kā - prāts visu ko kā sirds impulsu ir gatavs iepārdot :D

Ienākošās ziedojuma īsziņas sajutu kā spēcīgu enerģijas pieplūdumu, un esmu ļoti, ļoti pateicīga jums un sev. Sev, ka ļāvu (sev) to piedzīvot un jums... par to māsības sajūtu, ko var piedzīvot pat nesatiekoties. Vakar apsēdos pie milzu priedes ezera krastā un domāju par ikkatru no jums. Tās, kuru vārdus dzirdēju pirmo reizi, kādā brīdī palūgšu man atsūtīt savus telefona numurus, lai varu sazināties, kad grāmata būs iznākusi. Tās, kuras ar savu klātbūtnes enerģiju ir mani atbalstījušas vēl manos lielākajos apjukuma brīžos - pateicos. Tas beznosacījuma klātbūtnes efekts ir dziedinošs un stiprinošs ticībā savam ceļam. Pateicos ikkatrai par atbalstošo enerģiju. Gaisā ir daudz dziedināšanas. 

Tiekamies!

Life edited

Tūlīt kāpšu mašīnā, lai dotos uz Latgali, kur ar grāmatas maketētāju satiksimies četru dienu darba nometnē, pirms iesniegt grāmatas failu drukāšanai. Darba vēl daudz - visādi sīkumi un krikumi, kas paņem laiku, taču laika vairs nav. Tūlīt, tūlīt šis stāsts būs izstāstīts. 

Pie viena mašīnā krāmēju arī uz Latgali vedamās mantas, jo arī mans Cēsu stāsts tuvojas izskaņai. Te, patiesībā, notiek brīnišķīgas lietas - vietējie ver vaļā jaukas vietas. Vakar biju uz izstādi Latgales spēks nupat atvērtajā izstāžu zālē MUSEUS Rīgas ielā 22. Šķiet, ka Ušpeļu vārds komentārus neprasa. Un tur ir kāda glezna, kurai būtu jābūt katras sievietes mājā ar nosacījumu, ka uz tās ir viņa pati. Drīz durvis vērs Ilzes Tigules un Elīnas Krēsliņas darba dienu rītu kafejnīca smukā mājā Rīgas ielā - būt klātesošai whatsapp čatiņā, kur Cēsu radošo cilvēku komūna palīdz kopradīt telpu, kur šai vietai būt, ir mega. Nja... te JAU ir komūna, par kuru daudzi vēl tikai sapņo.

Notikumi mani nes uz priekšu ātrāk, nekā spēju tiem tikt līdzi. Vēl pirms pieciem mēnešiem es nedomāju, ka mans stāsts rezultēsies grāmatā. Vēl pirms pāris mēnešiem es iedomājos, ka grāmatas izdošanai nepieciešamo summu varētu daļēji savākt kroudfandingā, aicinot ļaudis man palīgā. Taču viss notiek tik strauji, ka pat kroudfandingot nav laika. Visu šo laiku darīju darbus, acis nepamirkšķinot, it kā nauda nebūtu dienas kārtībā. It kā viss, kas man jādara - jāpabeidz tas, kas man priekšā. Pirms dažām dienām par vairāku mēnešu darbu pie bērnu un jauniešu organizācijas pasūtījuma stāstiem saņēmu honorāru, kas ir gandrīz puse no grāmatas izdošanai nepieciešamās summas, yey! Pārējā nauda varētu vienkārši nokrist no gaisa. Ticu, ka tā arī notiks.

Taču, ja esi līdz šejienei izlasījusi un vēlies mani šajā grāmatas izdošanas karuselī atbalstīt, tad es būšu priecīga un pateicīga, ja iegādāsies grāmatu, pirms esi to ieraudzījusi. Tas pirmais cipars, kas skan tavā galvā, šoreiz ir īstais. Mana konta numurs zem fotogrāfijas, kurā redzamie vārdi nav manas grāmatas nosaukums, bet gan kolosāls uzraksts uz manas bambusa zobubirstes kastītes.

LV87UNLA0095121130870 Inga Mastiņa

Pateicos par to, ka apdomāji šo kā variantu :D

Glastonberijas metafora

Haha, jūtu, ka šis reāli ir brīdis, kad varu "pazaudēt" savas "sekotājas", un arī par šo es, protams, iesmaidu. Kādas sekotājas? Kas tās par ilūziju spēlēm, kas turpinās arī ezotēriskajā pasaulē? Un kas ir šis mans dīvainais piedzīvojums ceļā uz savas autentiskās dzīves pieredzēšanu? Kur tas mani ved un ar ko tas beigsies? Crazy shit! Ļaujos dzīves plūsmai un šobrīd esmu autā no tā, ko savā skaidrajā apziņā pieredzu. 

Zinu, ka manā perimetrā ir dažas sievietes, kuras šobrīd piedzīvo to pašu frīkaino sajūtu, taču tas man nepalīdz. Džīzaskraist! Pirms daudziem gadiem man nopietni likās, ka sevis atrašana ezotēriskajā vai garīgajā laukā ir galapunkts - posms, kad es dzīvošu viedu un piepildītu dzīvi - kā tāds Mooji, hipija, šamanes, tautas zinšu zinātājas un inteliģentas hipsteres mikslis. Taču hei! Centrbēdzes spēks mani ir izlidinājis ārā no tās pasaules un, lai būtu kārtīgs punkts uz i, tas mani ir atvedis uz Glastonberijas Indiju.

Te ir tik intensīva ezotērikas un garīguma pārbagātība - katra otrā mājele aicina uz smieklu jogu, taro, hipnozi, spēka jogu, healing sesijām, meditācijām, dziedošo trauku dziedināšanām, buršanās aksesuāru iegādi, dieviešu retrītiem, humpalu bodītēm, kur var nopirkt lupatīgus hipijtipa apģērbu gabalus, ezotērikas un pašisziņas grāmatas un rituālu eļļiņas... un tas viss ir apvīts ar intensīvu vīraka kociņu, salvijas degļu vai vēl kādu svilināmo augu aromātu... Ou, un darba piedāvājumos uz ēku logiem ir redzams nevis "meklējam frizieri" vai "meklējam bārmeni", bet "meklējam tarologu" un "meklējam hipnoterapeitu uz pusslodzi".

Šajā mazajā pilsētelē pēkšņi jūtu, cik apputējusi un savecējusi ir šī ezotēriskā pasaku pasaule un būšana tajā ir kā iesprūšana laikā. Man ir ļoti, ļoti, ļoti žēl, ka šis brīnišķīgais posms manā dzīvē ir beidzies. Man ļoti patika sajust, ka esmu tur iederīga - kā tādā sektā, kur mani mīļi pieņem, jo ģimenē jau šitāds baltais zvirbulis neiederas, haha. Varbūt, ja es būtu zinājusi, ka manas autentiskās esības meklējumi izmetīs mani no šī māsības, brālības un dažāda kalibra guru un meistaru piesātinātās pasaules epicentra, es nemaz nebūtu... ai, ko es te runāju. Visu es būtu. Taču tā ir kaut kāda abnormāla sajūta! Iet tālāk, nezinot, kurp eju. Apzināties, ka mani vairs neinteresē... kult tukšus ezotēriskus salmus vai spriedelēšanas salmus par to, kas ir kas. Spriedelēt par jebko pēkšņi šķiet bezjēdzīgi, jo taisnības un perspektīvas mainās ar katru noieto dzīves kilometru. Bet kas tad mani interesē? Kas ir tas sausais atlikums? Kurp es eju? 

Kāda paziņa man nesen teica, ka es atrodoties nolieguma fāzē. Varbūt kādu laiku tur patiešām biju - no vecākiem un skolotājiem jau spējam atkabināties tikai caur noliegumu... Nu... šobrīd vairs neesmu nekādā fāzē - vairs nespēju turpināt sev melot, ka mani interesē tas, kas mani neinteresē un ka mana vieta ir tur, kur tās nav. Augstprātība? Šobrīd drīzāk izmisums, jo jūtos kā no bara noklīdusi avs. No visiem bariem. Kuram tad gribas būt kaut kādam pašizstumtajam? 

Labi, ka šis ir top secret ieraksts, haha. Negribētu nokļūt pie feisbuka kauna staba, kur man iespļautu sejā manu next level nenormālību vai augstprātību. Cilvēks taču drīkst būt vienkārši apjucis, kad pārstājis melot pats sev un ir nometis no sevis savādus ilūziju slāņus.

Ceļš pie savas autentiskās esības joprojām in progress. 

Indija

Esmu pamodusies Anglijas lauku nekurienē, kur aiz loga mauj govis, blēj aitas un kaut kas ūpina. Putni kaut kādi čupām. Teorētiski visu, ko šeit gribēju izdarīt, esmu izdarījusi un jau vakarā būtu gatava doties mājup. Taču, pirmkārt, piefiksēju, ka arvien biežāk pieķeru sevi pie sajūtas, ka manas mājas ir tur, kur esmu es.

Un otrkārt... šī ir kā Indija, kur uz savu dzīvi varu paskatīties no malas. Atšķirība tikai tā, ka Indijā ļaudīm laikam nav ultra bagātīgi apstākļi, kamēr man šeit ir tāds komforts, ka ir nulle vajadzības kustināt kaut vienu pirkstu. Šādā komfortā ilgstoši uzturoties, ir risks sarūsēt jebkam, ko esmu sevī atklājusi - intuīcijai, ķermenim kā intuīcijas valodai, vēlmei radīt nebijušo, drosmei realizēt dvēseles impulsus. 

Esmu iesprūdusi pasaulē, kur daļa pieaugušo pārģērbjas par meža fejām, dievietēm un zaļajiem vīriem, bet pārējie domā par to, ko darīt ar nupat nopirkto māju, kad pēc 20 gadiem ies pensijā. Šī ir ideāla Deli - viss sajucis trokšņu, krāsu un vecās pasaules mistrojumu kakofonijā daudz intensīvāk, nekā es jebkad to spētu piedzīvot, sēžot minipolē pie rakstāmgalda un mēģinot saprast, kas manā dzīvē ir beidzies un kas sākas.

Glastonberija

Pirms gadiem desmit nenormāli gribēju nokļūt Glastonberijas festivālā, kur Radiohead un PJ Harvey ir tikai vieni no simts hedlaineriem. Tā arī netiku - vienmēr izpirktas biļetes. Gāja gadi un interese par mūzikas festivāliem izgaisa. Nu, kas tur tāds - tūkstošiem ļaužu ar alus bundžām rokā tusē ap skatuvēm un mūzikas kvalitāte kā mucā.

Pirms pāris gadiem nenormāli sagribēju nokļūt Glastonberijas Tor - mītisku teiku apvīta vieta, uz kuru dodas ne tikai vietējie suņu staidzinātāji, bet arī ezotēriskās pasaules svētceļotāji no visas pasaules.  Pēdējos pāris gadus ik pa laikam sanāca iebraukt erceņģeļa Mikaēla, Avalonas priesterieņu, ķeltu un pārējo pasaules dieviešu tēmā, tāpat kā savās ķeltu aizdzīvēs, un man šķita - ja nokļūšu Glastonberijas Tor, kaut ko sapratīšu par savu dzīvi. 

Un tā nu dzīve pilnīgi nejauši mani šeit ir atvedusi, taču izskatās, ka... pāris mēnešus par vēlu. Turklāt, kāda neticami dīvaina sagadīšanās, ka tieši šodien visa pilsētiņa bija pilna ar pusmūža vecuma dievietēm brieža un auna ragiem matos, un pusmūžīgiem zaļajiem vīriem, no kuriem dažiem briežu ragi, dažiem auna ragi, dažiem efeju vainagi. Kā vietējā B&B saimniece izteicās - nezinu, kaut kādi pagānu un druīdu svētki or smth. Ou, fck... es taču nupat to visu kā reālu realitāti biju uztvērusi, nevis mītisku pasaku, par kuru normālam cilvēkam ir vien vāra vikipēdijas nojausma.

Neko neteikšu. Tikai to, ka šovakar no visa redzētā un saprastā man ir paģiras - gribas uz pohām vienkārši iedzert aliņu. 

Dzīves tūristi un citi zvēri

Jau pāris nedēļas esmu savādā esības formātā - it kā pēdējie desmit gadi manā dzīvē būtu bijuši kā spirāles loks, pa kuru esmu nonākusi atpakaļ sākumpunktā, taču apzinos, ka tas vairs nav iepriekšējais spirāles loks - esmu nokļuvusi nākamajā līmenī, lai kas tas būtu. Sajūtas ir tikpat vienkāršas un reālistiskas kā 2012. gadā, kad draugi bija vienkārši draugi un sarunas ar mammu bija vienkārši sarunas ar mammu, nevis dziedināšana, kādas tur tās vibrācijas vai vēl kaut kas tikpat ezotērisks. Kopš 2012. gada sāku savu ceļojumu garīgo meklējumu un ezotērikas pasaulē, kas šķita tikpat reāla kā visas citas, taču, kad tagad esmu atgriezusies savas dzīves vienkāršībā, šķiet - kas tas bija? Kaut kāda mītiska pasaka? Taču apzinos, ka arī tā spēle bija reāla - tāpat kā visas citas (feisbuka spēle, tvitera spēle, instagrama spēle, inteliģences krējuma spēle, pilsoniskā atbildīguma spēle, 5d/3d spēle, un citas spēlītes). Šobrīd esmu tā pati, taču cita. No malas neviens nepateiks, kāpēc man bija vajadzīgi šie desmit dziedināšanas, prakšu, meditāciju, mantru, čenelingu, garīgo skolotāju, dieviešu un citu gaismas pasaules būtņu egregoru piepildītie gadi, lai nonāktu... turpat. Turpat, taču citur. Vakar, apmeklējot kādu pasaulslavenu objektu, piedzīvoju dzīves piemēru, kā sev verbalizēt šo spirāles līkumu, taču neesmu droša, ka joprojām spēju to verbalizēt citiem saprotamā veidā.

Free writing

Okei, es katru dienu eju uz mežu. katru! Lai tajā centrifūgā, kas visapkārt notiek, noturētos kaut kur sasniedzamā perimetrā ap sevi pašu. 

Un šim ierakstam nebūs nekādas rediģēšanas - šī ir vienkārši superātra izrakstīšanās forma, kad cilvēks dara Free Writing, nedomājot par teikumu konstrukcijām un saturu.

Savos šī brīža rakstu darbu projektos esmu iemesta interesantās situācijās šī vārda viskreizīgākajā nozīmē. Jūtu, kāda sinerģija rodas, darbojoties kopā ar savu frekvenču cilvēkiem, kad mēs viens otru papildinām, un no kopdarba rodas enerģija, un gribas iet un darīt, darīt, darīt. Kad process ir tikpat baudāms kā rezultāts, uz kuru tiekties. Šajā kopradīšanā ir vieglums un priekpilna enerģija arī tad, ja kādam šķiet, ka jādara citādāk - diskusija notiek un problēma, izrādās, vairs nav problēma. Tā notiek, ja viss ir pareizi, ja daru to, kas jādara un eju savu ceļu!

Un tad ir pāris pabeidzami rakstu darbu projekti, kuros beidzot sajūtu, ko nozīmē vecā laikmeta enerģija, kad ar kopdarītāju stāvam viena lineāra nogriežņa pretējos galos un stundas no savas dzīves pavadām nejēdzīgās komentāru diskusijās. Kad es teorētiski to otru saprotu, taču, fck, tas ir sviests :D un jūtu, ka es totāli neesmu tā cilvēka autoritāte, lai gan pieredze un zināšanas man tajā jomā ir kaudzēm. Es tikai neesmu gana populāra un neko tāāāādu lielu uzrakstījusi :D Džīzaskraist. Un mums kopdarbā jānonāk pie laba rezultāta, jo par to tiek maksāts ar projekta naudu. Kā divi cieti lineāla gali lai saplūst vienā radošā mistērijā? :D āāāāāā, šie ir lielākie manas dzīves izaicinājumi šobrīd, uz kuriem pati parakstījos. Lai nu Dievs dod man prātu, sirdi un talantu no šī forši izairēties.

Un tad vēl katru trešo dienu man tiek iedoti dzīves notikumi, kuros uzšvirkst sajūta, ka manas idejas kāds vai nu paķer gaisā vai nošpiko, un runā par tām un dara, kamēr es kaut kur velkos iepakaļus. Taču viss ir gaisā. Viss ir gaisā, un, kad nomierinos, tad ļoti priecājos par notiekošo, jo jūtu.... jūtu kur mani nes mans ceļš.... jo man ir manas enerģijas ceļš... un viss ir ļoti, ļoti pareizi. Taču ego uzšvirkst, un man patīk šie mazie testiņi.

Un tad vēl veselības atraugas un superīgnā daktere. Kad pat analīžu punkta sieviete pēkšņi kļuva laipna, ieraugot manās acīs asaras no tā, kā bija pret mani izturējusies :D Ne jau tur kā īpaši slikti, taču, tiklīdz ienācu pa durvīm, sajutu varas spēlītes un man acīs saskrēja asaras. Nea, es neprasu, lai ar mani uķinās. Vienkārši pēdējā laikā ļoti jūtu cilvēkus - katru viņu enerģijas nobīdi. Pat Malas kafejnīcā vienu dienu apraudājos no tā, ka meiteni izrāvu no viņas domām un par to dabūju kaut kādu "knapu puspieklājīgu savākšanos." Viss ir mega. Enerģijas griežas un pasaule arī. Cilvēkus nes nost viss, kas šobrīd notiek, un jebkuru attieksmi es jau sen neuztveru personīgi - šobrīd visi ir kaut kādos savos kosmosos, kur mēģina izairēties un nepazust kopējā zupā. 

Visu iepriekšuzrakstīto rindkopu dēļ (un vēl piecpadsmit tādas, kuras neuzrakstīju) es uz mežu eju katru dienu, lai neiebrauktu emociju kultenī. Mani šīs situācijas, kurās tieku iemesta teju katru otro stundu, nes nost - augšā, lejā, augšā, lejā, testa režīmā, spēka punktā, izdzīvošanas režīmā, jaudas režīmā. Vāāāā! 

Tā arī daru - ievelkos mežā un sēžu sūnās krietnu stundu, muguru pret priedi atspiedusi un elpoju aizvērtām acīm līdz brīdim, kamēr sajūtu kaut kādu spēku, enerģiju un mazliet miera. Bāc, nezinu, kā citas normalizējas, taču šis reāli ir crazy laiks, pareizi? Kruts, taču crazy.  Ou, un man ir apnicis slīpināt manus anglicismus un justies par tiem vainīgai :D 

Un tas 31. maijs, kad visam jābūt kaut kur citur. āāāā, eitunost.

Ir tāda diena gadā

Ir tāda diena gadā, kad nesaprotu, kāpēc es vienkārši nevaru būt kā normāls cilvēks. Tas normālais cilvēks manī tik ļoti būtu gribējis šodien doties uz mājīgo birojiņu Barona ielā, kurā stāv skaistas klavieres un kur strādā brīnišķīgas, radošas, talantīgas un asprātīgas personības. Normālais cilvēks manī atkal gribētu piedalīties visos viņu radošajos rakstīšanas un filmēšanas procesos, jo tas patiešām ir liels prieks, izaugsme un pagodinājums - ālēties, spēlēties un radīt saturu bērniem. Vēl normālajam cilvēkam patiktu, ja viņa klusais profesionālais sapnis joprojām būtu saņemt Latvijas Literatūras gada balvu par gada labāko grāmatu bērniem un pēc tam kā autorei aizbraukt uz Boloņas bērnu grāmatu tirgu/izstādi. Normālajam cilvēkam patiktu stabili ienākumi, nevis ļaušanās un paļaušanās, ka nauda atnāks, kad vajadzēs. Un vēl tas normālais cilvēks šodien būtu gribējis aiziet uz Cēsu Jauno skolu un novadīt kādu freestyle stundu savai mīļajai 8. klasei, vai Latvijas Mūzikas akadēmijā novadīt lekciju un vakarā satikt studentus Kaņepes kultūras centrā vai ieraudzīt uz Lielās ģildes skatuves. Vai šovakar aiziet uz Jauno Rīgas teātri un pēc tam "Ozīrisā" apēst marcipāna kūku. Šī ir tā diena gadā, kad man pietrūkst viss normālais, kas ar mani ir noticis.

Dziesma: "Zivs", komponiste: Laura Polence, scenārija un vārdu autors: Inka

Raidījuma "Ukulele" sērijas skatāmas televīzijas kanālos TV3 un TV3 Mini, kā arī lietotnē Tet+.

Maketētājs

Viņš klusēdams liek maketā ierakstu pēc ieraksta, un es klusēdama sēžu pateicībā par to, ka viņš nelec kājās un necērt datoru ciet, kā to darīju es, kad rediģēju viņa grāmatu un reaģēju uz notikumiem viņa stāstā. Viņš ļauj manam stāstam vienkārši būt. Vai es ļauju viņa stāstam vienkārši būt?

Ir! Bāc, ir!

Pēdējās divas nedēļas ir bijušas tik intensīvi neperfekti skaistas - daudz savas iekšpasaules vērojumu apkārtējo cilvēku un notikumu kontekstā. No dziļa apjukuma līdz dziedināšanai un atkal atpakaļ dziļā apjukumā, un tad atkal uz dziedināšanu, un tā katru stundu un dienu. Sarunājoties ar savu intuīciju, piedzīvoju tik daudz dziedināšanas, kā iepriekšējos gados kopā. Ķermenis fiziski gandrīz nepārtraukti atrodas tajā stāvoklī, kur zinu - es topu dziedināta daudz dziļākos līmeņos. 

Un yeah! Visam klātesoša šajā laikā ir bijusi mana aicinājuma sajūta - es to esmu sadzirdējusi un tai noticējusi! Tas nenāca viegli - kā uz knipja sitienu. Tam vajadzēja dienasgrāmatas ierakstus pusotra gada garumā, vajadzēja atkalatgriezties sociālajos tīklos, lai ieraudzītu citus un sevi citos, vajadzēja mācīties atlaist un meklēt sevis dziedināšanas ceļus,  un atcerēties savus šīs dzīves spilgtākos impulsus.  Lai noticētu savas dvēseles impulsu čukstiem, nācās iziet tik neticami savādu ceļu.

Esmu sevi sadzirdējusi un ar sen nejustu patiesu dzīvesprieku un aizrautību metos sadzirdētajā iekšā. Intuitīvi lieku kopā to, kā varu to dot arī citiem, taču uz to nekoncentrējos - spēlējos ar šo sajūtu un ļoti, ļoti baudu procesu, jo stāsts taču joprojām ir par mani. Par manu ceļu pašai pie sevis.

Par to šeit nerakstīšu. To noformulēšu grāmatā, jo tā ir vairāku notikumu virkne, ko šeit vairs nespēju paspēt aprakstīt, tik vien kā grāmatas beigu daļā pierakstīt pāris virsrakstus. Viss notiek tik ātri - mani ved neticamā ātrumā.

Šo kārti izvilku, kad viesojos pie Elīnas Vācijā, un jau tad mani pāris mēnešus bija pavadījusi nojausma par to, ko vēlos darīt, taču biju absolūti apjukusi, jo samācītās teorijas man neļāva sadzirdēt savu sirdssajūtu. Man šķita, ka neesmu kaut ko sapratusi, ka man vēl daudz jāmācās un vispār - ka jāmācās viss no nulles. Taču nekad iepriekš man nav bijusi spēcīgāka sajūta par to, ka viss, ko man vajag, lai to darītu, jau ir manī. Esmu to mācījusies pa dzīvi, esmu to apguvusi, un intuīcija mani ved tik plūstoši. Bāc, es beidzot zinu, kā ir būt plūsmā! Man ir ko dot un man ir ko teikt, un to nevienā augstskolā man neiemācīs. Zinu no savas profesionālās augstskolu dzīvju pieredzes - esmu tajos solos atsēdējusi 11 savas dzīves gadus un neskaitāmajos akadēmiskajos darbos izprintējusi vismaz 78 bērzus, kurus joprojām jūtos Zemei parādā.

Augšāmcelšanās

Nesen biju kādā pasākumā, kur stundas laikā visi tupa pierijās, krustu šķērsu sevī bāzdami trīs veidu gaļas un trīs veidu kūkas, un pēc stundas visi devās mājās. Sak, paēsts ir, ko tur daudz. To visu vērojot, man kļuva fiziski slikti, un es vairs neredzēju atšķirību - alkoholiķis vai negausīgs rijējs. Destruktīvi pret savu ķermeni attiecas abi, tikai sabiedrībā esam pieraduši, ka ēšanas kults ir skaisti, bet dzeršanas - nosodāmi. Izdzer pāris vīna glāzes un notrulinies - sarunas kļūst mazliet tupas un virspusējas. Apēd ribiņas un kupātus ar kartupeļiem un kāpostiem, nogaršo visas trīs kūkas un... esi turpat, tikai augstprātīgi uzskati, ka neesi. Es šo par sevi un abām savām atkarībām.

Tā diena mani izdziedināja. No zemapziņas ārā nāca vārdi "bads", "bailes", "aizmiršanās", un es zināju, ka mana atkarība ir dziļāka. Ja ēdiens ir galdā, ir neiespējami atteikties, pat ja apzinos, ka tajā ir drausmīgas sastāvdaļas (piemēram, kaut kādi Adugs cepumi vai Maxima kūkas, vai kaut kas tikpat nejēdzīgs) jo zemapziņā piedzīvotais aizlaiku bads liek sarīties - ja nu nākamreiz vairs nebūs. Arī aizmiršanās ir spēcīgs faktors - ēdot esmu aizmirsusies gadiem - apēdot kūkas, gūstu ātru apmierinājumu, lai nav jādomā par situāciju, kurā atrodos, lai nav jādomā par savu ķermeni, kuru joprojām līdz galam neesmu pieņēmusi un kuru, acīmredzami, nemīlu, ja aļauju sev tajā bāzt visus pārtikas industrijas saražotos sūdus. Kādreiz aizmirsos alkoholā. Kad pārstāju to dzert, pārgāju uz "atļauto" atkarību - ēšanu. Ja resna (Filma "Supersize me" ir mani sabojājusi - tur ar politkorektumu neviens nenodarbojās) cilvēka gadījumā kāds, vismaz domās, rijēju nosodīs, tad manā gadījumā es saņemu nosodījumu, ka neēdu - tak tāpat tieva! Kas tev tās trīs desas un trīs kūkas!? Ēd! Un tas manai atkarībai nepalīdz - vienreiz atsakos, bet ja man piedāvā otro reizi, es ēdu, pat ja ķermenis raud. Ēdu, jo jābūt pateicīgai, ka man ir ko ēst. Neapzinātās pagātnes bailes, protams, projicēju arī uz nākotni. Augošās pārtikas cenas un iespējamie pārtikas trūkuma draudi nav pagājuši garām arī manām "traumētajām" ausīm, un es turpinu šo riņķa danci. Turpinu rīt, jo rīt varbūt nebūs ko rīt.

Tie visi ir pagātnes nospiedumi, ar kuriem izcīnu neapzinātas cīņas. Šī ir mana grūtākā kauja tieši tāpēc, ka ēšana ir sabiedrībā akceptēta kā svētki, kā sevis palutināšana, daļa no socializēšanās vai viena no "mīlestības" valodām (kas bieži vien ir otra cilvēka paraušana līdz savā neapzinātajā destrukcijā, kam ar mīlestību ir maz sakara). Ar daudz ko esmu sevī tikusi galā - aizvainojumiem, dusmām, mazvērtībām... bet negausīgā ēšana...

***

Vakar biju pie Kristīnes - no viņas meža šajā pavasarī tieku pie bērzu sulām. Ieteicos, ka salasīšu arī mazliet gārsas, un tā es negaidīti tiku pie meistarklases. Kristīne mani izvadāja pa savu meža dārzu un parādīja visu, ko šobrīd var likt salātos. Gārsa, virza, kaķumētra, ziemas loki, zaļvālīte, pelašķu lapas, raspodiņš, malva, ozolīte, skābenes, upeņu pumpuri. Daļu zināju, taču lielu daļu biju iepazinusi kā nezāles, kuras jāravē. Man ļoti patīk ravēt. Ļoti. Varbūt beidzot ir pienācis laiks, kad nezāles sākšu uztvert ne tikai kā lakstus, no kuriem jāatbrīvojas, bet arī kā resursu, kad pati daba man parāda, ka ar mani viss būs kārtībā - ka man nav jārij kaut kas tikai tāpēc, ka nolikts uz galda un tikai tāpēc ka ir. Vai es spēju paļauties uz dzīvi un to, ka daba par mani parūpēsies?

Palēnām mācos.

Šis laiks ir ļoti dziedinošs. 

Jūtos augšāmcēlusies.

Patiecībā.

Viņš rada

Un tieši tāpat tas ir ar mūsu pašu dzīvi... 

#savasdzīvesradīšana

Posms

Šoreiz uz Latgali atbraucām viņa mašīnā - manējā palika minipolē. Pēcpusdienā man jākāpj autobusā, taču es negribu doties prom - šeit jūtu sevī kaut ko autentisku, šeit piedzīvoju mūsu pārības spēku un pieredzu, kā manī atveras citas šķautnes. Taču braukšu vien pieņemošā mierā, jo visam savs laiks. 

Dziedināšanas epizode

Viņš gribēja, lai šajā nedēļas nogalē dodos uz Latgali - uz kādu kopā sanākšanu, kur virsrakstā ir rakstīts viņa vārds un uzvārds, un fotogrāfijā - viņa grāmata. Jau kādu laiku vairs neuzdodu jautājumus, vai man kaut kur ir jābūt vai nav, esmu atmetusi savu introversiju. Arī šoreiz pirmais impulss bija - lai notiek! Man noteikti tur kaut kas ir jāierauga, jāsadzird, un arī es kādam varēšu dot kādu impulsu. Taču jau nākamajā brīdī sāku airēties ar prātu un piemeklēt iemeslus, kāpēc man šoreiz nav jābrauc. 

- Lūdzu, dod kādu zīmi, vai man ir jābrauc uz Latgali vai nav, - no sirds sarunājos ar kosmosu. 

Man tiešām šķita, ka tas varētu būt mans prāts, kas grib aizlaisties no realitātes un ka šis noteikti nav piemērotākais brīdis, lai to darītu.

Un varbūt, ka visdziedinošāko pieredzi guvu brīdī, kad pateicu viņam "Piedod". Aplam neveikla epizode, jo atvainošanās nav mana stiprā puse. Savā mūžā kādam esmu atvainojusies vien uz rokas pirkstiem saskaitāmas reizes - mans paštaisnums ir bijis spēcīgāks. Domās pie sevis esmu spējusi atzīt ikkatru savu šķībo soli un atvainoties, taču skaļi šo vārdu pateikt ir bijis teju neiespējami - tā nav mana atvainošanās valoda. Mana atvainošanās valoda ir pēc laika iečubināties klēpī, taču man bija aizdomas, ka viņam mana vārdiskā atvainošanās varētu būt svarīgāka, nekā viņš to atzīst. Šoreiz mēģināju to pateikt skaļi, un tas izrādījās dziedinoši man pašai.

Ceļojums

Kad 2018. gadā sev dzimšanas dienā uzdāvināju kārtējo ceļojumu uz Portugāli, trīs dienas klīdu pa Lisabonu un tās apkārtni, un pie sevis nolēmu - viss, vairs nekādu ceļojumu tūristiņā kā patērētājai - man bija apnicis klīst starp mājām, objektiem un kafejnīcām un neiederēties. Bija apnicis minēt, vai cilvēks pret mani ir laipns tāpēc, ka esmu finansiāls resurss, vai arī tā ir tīra cilvēkmīlestība. Hehe. Nolēmu, ka turpmāk ārpus Latvijas došos tad, kad ciemošos pie kāda vai arī tad, kad darīšu savu lietu. Kad pieņēmu šo lēmumu, manā dzīvē iestājās iekšējs miers. 

Līdzīga sajūta bija ar Jauno Rīgas teātri - kad gadus piecpadsmit biju dzīvojusi, sekojot līdzi biļešu kases piedāvājumam un labi jutusies tikai tad, ja nebiju palaidusi garām nevienu izrādi, jutos kā izkāpusi no vāveres riteņa tajā dienā, kad apmeklēt teātri pēkšņi kļuva nebūtiski. Slinkums skaidrot, kāpēc šāda asociācija. Tā vienkārši ir - biju laimīga, kad kārtējā nepiesātināmā atkarība bija beigusies.

Nākamā ceļošanas reize notika pēc gada, kad ar pārdesmit eiro makā ierados Parīzes priekšpilsētā, lai vienu mēnesi padzīvotu pie kādas kundzes - unikāla pieredze. Joprojām esmu pateicīga par to, ka tas ar mani notika.

Ir 2022. gads un ar daždesmit eiro kabatā esmu atlidojusi pie draudzenes uz nelielu pilsēteli Vācijā pie Dānijas robežas. Esmu laimīga, jo man ne brīdi nav jāšaubās, vai esmu šeit gaidīta kā cilvēks vai kā naudas maks - esmu tik pateicīga par šo dziedinošo sajūtu. Mani daudz vairāk interesē sarunas, narcises piemājas dobē un meža zosis, kas gāgina netālajā mazmeža dīķī, nekā iespēja izbraukt līkumu un kaut ko apskatīt. Uz tuvāko pilsētiņu aizbraucām ķeksīša pēc. Šobrīd pat neatceros, kā to vietu sauc - kaut kāda Liepājas izmēra pilsēta. Toties no kopā būšanas iegūstu tik daudz...

Atlūgums

Huh! Huuuuuuh. Pa ilgiem laikiem nosēdēju mežā teju stundu. Kas nekait - saule silda, sūnas mīkstas, dibens nesalst, un pēkšņi visas sīkbažas nostājas mierā.

Minipoles miteklītis arvien uzstājīgāk rāda, ka man šai vietai beidzot ir jāiesniedz atlūgums - zīmes krājas kaudzē, bet es spītīgi izliekos tās nemanām, jo, atsakoties no šīs drošās vietiņas, atkal jālec nezināmajā, atkal jāieslēdz paļaušanās poga. 

Prāts uz pāris nedēļām bija iedzinis mani šaurībā - kā es tā atteikšos no šīs vietas, ja dēlam vēl gads minipoles skolā jāmācās? Kur vēl par tik mazu naudu Cēsīs viņam atrast mājvietu skolas dienām? Uguni manai pašsaustīšanai piešāva puikas tēvs, kurš, atšķirībā no manis, ir atbildīgs cilvēks - ieteica kārtīgi apdomāt un piedāvāja vasarā nosegt dzīvokļa īres maksu, lai puikam ir stabila vieta, kur rudenī atgriezties. Tā es uz dažām dienām salūzu. Manī cīnījās divi lielvaļi - prāts un intuīcija. Prāts atgādināja, ka šī ir vienīgā stabilā vieta visā pasaulē, kur jebkurā brīdī varu nolīst - ar tieši tādu sajūtu šo vietu reiz manifestēju - "lai puika var pats aiziet līdz skolai un es varu nolīst un netraucēti rakstīt, un lai es varu to atļauties". Tieši tādu vietu arī dabūju. Visums manu pasūtījumu izpildīja par 100%.

Taču atpazīstu sevī impulsus, kas, pilnīgi pretēji visiem racionālajiem apsvērumiem, liek man klusībā noteikt datumu, kurā no šejienes izvākšos. Mantu man nav daudz - pārdesmit grāmatas, pāris drēbju kastes un tikpat daudz virtuves priekšmetu. Dēlam vispār viss ir saliekams vienā palielākā mugursomā. Tas galds, kas fotogrāfijā, ir aizlienēts no brāļa.

- Un kur jūs?

- Bāc, es nezinu. Dēls pa vasaru pie tēva, par pārējo domāšu augustā.

Šī roku atlaišana katru reizi ir mazliet izaicinājums, kur galvenais prāta jautājums vienmēr paliek viens un tas pats: "A ja nu šī ir nepareizā izvēle? Pēc tam visi rādīs ar pirkstiem uz augstprātīgo promlecēju un teiks, ka vajadzēja klausīt veselo saprātu." To piedzīvoju katru reizi, pirms kaut kur lecu. Katru reizi. Kad aizgāju no darbiem megapolē, kad par pēdējo naudu nopirku suni un mašīnu, kad aizgāju no megapoles, kad atteicos no stabili apmaksātiem rakstu darbiem, kad aizgāju no pēdējās darba vietas, kurā saņēmu pēdējo stabilo atalgojumu, kad... 

Šajā minipoles vecpilsētas mīļmiteklītī nespēju būt vairs ne dienu - jūtos iestrēgusi. Eju pa minipoles ielām agros rītos un pusnaktīs, un cenšos vēl sasūkties visu skaisto, kas šeit ir. Vakar aizgāju uz Gulbi pēc kafijas, šodien aizgāju uz Malu pēc kafijas, rīt aiziešu uz itāļiem pēc kafijas, pat ja kafiju vairs nedzeru. Šajās dienās dzeru, jo tā ir sajūta - pabūt šajās vietās, kamēr vēl šeit esmu vietējā. Tie namiņi un ieliņas, un cilvēki, kuri te rosās - te ir tik skaisti un mīlīgi būt, taču man laiks doties tālāk, un man kārtējo reizi nav ne jausmas, kā to izskaidrot savējiem - galīgi aptrakusi un bezatbildīga, heh. Vienīgā cerība, ka viņi pa šiem gadiem varētu būt pieraduši. 

- Galvenais, ka esi laimīga, - tā mana māsa vienmēr ir teikusi uz jebkuru manu izvēli.

Kad atskatos, tad apjaušu, ka, ja ne tieši konstanti laimīga, tad arvien laimīgāka gan.

AUTENTISKA DEJA, AUTENTISKA BALSS UN AUTENTISKA ES. INTRO

Pēdējos mēnešos arvien biežāk aizdomājos par visām pasaulē radītajām terapijas metodēm, kustību un deju veidiem, par neskaitāmajiem terapijas instrumentiem - to ir tik daudz, ka galva reibst, kad atzūmojas un ierauga visu to pārbagātību. 

Savā dzīvē esmu mēģinājusi daudz un, jo vairāk esmu mēģinājusi, jo domīgāka kļuvusi - no viena esības rāmja nākamajā, arvien sapītāka un noslēgtāka. Vajadzētu taču būt pavisam citādāk - pieredzes bagātina, paplašina, atbrīvo. Taču vienā vietā jāelpo caur degunu, nākamajā caur muti, citā - caur dzemdi, vienā vietā aicina sarunāties ar eņģeļiem un citām kosmosa būtnēm, kamēr citā eņģeļi un kosmosa saturs ir ezotēriski pasaku tēli un noiets etaps, vienā vietā tevi sauc par Dievieti un aicina uz dieviešu dejām, bet kādā citā šis vārds izraisa smaidu - vienīgais, kas ir reāls, ir Dvēsele un Gars, un pārējais viss ir bērnudārznieku rotaļas. Tā teju ar visu. Vienam deķim miljons stūru un visi silti, ja īstajā brīdī pavilkti.

Un tad aizdomājos - ikkatru metodi, meditāciju vai deju kādā brīdī kāds ir radījis, lai palīdzētu pats sev, un tālāk šīs metodes ir turpinājušas savu ceļu, palīdzējušas daudziem citiem un vienā brīdī mēs vairs neuzdodam jautājumus - vai tieši šī kustība ir tas, kas ir vajadzīgs man. Mēs vienkārši darām, jo priekšā stāvošais skolotājs saka, ka tā ir pareizi, jo tas izskatās smuki, jo tas visamkampalīdz, un vispār - skolotājam ir izglītība, sertifikāti, pieredze. Esmu bijusi desmitiem brīnišķīgās nodarbībās, kur man ir bijis interesanti, vai kur esmu kaut ko pastaipījusi un kaut ko izkustinājusi - gan ķermenī, gan zemapziņā. Taču nesen attapos, ka tas viss ir vedis mani arvien tālāk no sevis... neko neizslēdzot un nenoliedzot, par ikkatru instrumentu un tikšanos esot dziļā pateicībā, jo ikkatrs mani kādā dzīves posmā ir atbalstījis. Taču aptvēru - ja turpināšu sekot citu radītajam, es nekad pa īstam nepiedzīvošu autentisku sevi - neatklāšu, kāda esmu kad esmu. Pat ar kokiem, izrādās, ir pareizi jāterapetizējas, nevis tā, kā jūtu.

Balss. Pateicoties spēcīgajai balsij, astoņpadsmit gadu vecumā nokļuvu korī "Balsis", vēlāk nokļuvu Anitas Garančas vadītajā aktieru korī "Zvani", taču, jo tālāk pa dzīvi gāju, jo sapītāka kļuva mana balss - bez sajēgas lēkāju līdzi visām notīm, spiedu balsi kaklā, centos kačāt diafragmu, un tā arī nesapratu, kāpēc mana balss organiski skan tikai ļoti zemajos reģistros. Jutos nepilnīga, jo jau pie sol balss vienmēr salūza un aizgāja kaklā, un visas normālās dziesmas taču ap sol un la vien grozās. Attiecības ar savu balsi biju tik ļoti sačakarējusi, ka pirms diviem gadiem stāvēju kora rindās un jutos kā nelegāli iefiltrējusies - kā kaut kāda trešās šķiras dziedātāja, kas lieki aizņem vietu. Pēdējos pāris gados aizvēros pavisam un dziedāju tikai domās. Zināju, ka mana balss ir garām.

Deja. Jogas un deju nodarbībās vienmēr esmu jutusies kā tizlene, kura labāk pa aizmuguri savā nodabā - man nekad nav sanākušas ne tās jogas kustības, ne tie deju soļi, ko skolotājs rāda - pārāk stīva, pārāk šitāda un pārāk tāda. Un tad samierinājos ar domu, ka skolotājs arī ir samierinājies - esmu finansiāls resurss un lai jau daru kā varu - tāpat nebūs no manis nekas dižs. Palēnām aizvēros pavisam un dejoju tikai tad, kad neviens neskatās.

Taču mani nelika mieru tās retās reizes, kad apkārtējie bija dzērienu un vispārējās jautrības apreibināti, un viņu reibuma piesegā es atļāvos norauties no ķēdes - dziedāju pilnā rīklē un dejoju tā, ka zeme put. Tādos brīžos atceros savu spēku - to, ka protu dejot kā neviens un dziedāt kā neviens. Manas ilgas pēc manis pašas joprojām bija manī. 

Esmu gadiem staigājusi aizvērusies, mēģinādama izdejot citu radītus deju soļus, ielauzīt balsi citu radītajās toņkārtās. Pēdējos mēnešos katru dienu krietnu stundu izdejoju sava ķermeņa kustības un arvien biežāk atveros savas balss vibrācijai, un... tas ir tik dziļš iekšējs spēks un resurss, ka vairs nespēju izlikties, ka tā nav. Caur sevi tuvāk sev. 

*Autentisks - tāds, kas saskan ar oriģinālu; tāds, kas pamatojas uz pirmavotu; neapšaubāms, ticams. 

*Neapšaubāms - tāds, kura patiesīgums neizraisa nekādas šaubas (par domu, uzskatu, faktu); tāds, ko ir grūti vai neiespējami apšaubīt.

Malkas šķūnīša piekaramā atslēga

Vakar krēslas piesegā ar metāla zāģīti centos pārzāģēt malkas šķūnīša piekaramo atslēgu - pirms dažām dienām biju pazaudējusi vienīgo atslēdziņu, krāsns priekšā bija atlikušas vien dažas malkas pagales un nācās celt savu pakaļiņu augšā, lai situāciju atrisinātu. Manā galvā šī pusstundu ilgā ielaušanās baznīcas draudzes mājas malkas šķūnītī šķita kaut kas tik kinematogrāfisks, ka nespēju beigt smaidīt. 

- Kaut kā vienkārši, - man rakstīja draudzene, kad lūdzu viņai pārskatīt manas grāmatas tekstus. - Šķita, ka blogā tas raciens bija tāds dziļāks.

Sākumā pārdzīvoju - bāc, kā lai tagad izdaru tekstus tā, lai tie atbilstu visiem tiem drāmu un atklāsmju kalambūriem, kam gāju cauri - kā lai attaisno apdrukātās lapas? Es taču māku aizlaikus, aizdzīves, kalnus un spēkus, ielejas un pazemes, sievišķos pirmsākumus un maskulīnos, dzemdes dziļumu un esības mieru, zemes transformācijas un Dvēseles skaņas, dabas čukstus un koka maigumu. Vajadzētu esošajiem tekstiem pa vidu salikt viedības, lai lasītājs jūt, ka lapās ir dziļa jēga.

Pusstundu ķimerējoties ap šķūnīša piekaramo atslēgu, atslābu - ja vien varētu, manis pierakstītās lapaspuses būtu vēl vienkāršākas, jo... viss patiesībā ir tik vienkārši kā ļauties draudzenes aicinājumam aizbraukt uz viņas mežu pēc bērzu sulām. 

Atpakaļ pie vienkāršā. Novienkāršoties. Novienkāršot visas gudrības un pārgudrības, visus maģistrus un ezotēriskos prātuļojumus. Jūtu, kur ir manas dzīves esences autentiskais spēks... un es to uztaustīšu tā, lai noformulētu vispirms darbos un tad vārdos. Darbos tie pieņemas spēkā ar katru dienu, vēl tikai vārdi jāpiemeklē. Dažbrīd man bail no tās vienkāršības, ko nosaukšu vārdā.