Priede. Pēcefekts
Nez', kas mani parāva pieplakt pie kādas random priedes. Stāvu, koku apķērusi, un aptveru, ka esmu tajā punktā, kur man dziļi vienalga, vai kāds šo redz, jo ieguvums ir simtreiz lielāks par potenciālo kaunu. Nē, pat ne kaunu. Nekā tāda vairs nav. Man ir dziļi vienalga, jo klātbūt pie koka ir ļoti, ļoti labi. Tas ir līdzīgi, kā ar ziemas peldēm vai aukstām dušām. Kurš to pamēģinājis, zina, ka ir vērts paspert to vienu soli neērtību (koku apķeršanas gadījumā - tikt pāri "tagad izskatos pēc jukušās" fāzei smadzenēs).
Slāju uz mašīnas pusi un pēkšņi iedomājos par savu pirtnieci - latviski šamanisko-raganisko Ingūnu Raudu. Tūlīt pat prātā ienāk arī aromterapijas un zemdzīļu šamane Inita Krūmiņa, un man atsit vaļā kaut kādas HES slūžas. Viņām ir savi burvju instrumenti, ar kuru palīdzību viņas dziedina tik daudzas sievietes, palīdz, ceļ, atbalsta, ir kāda ceļa posma pavadones. Stāvu meža vidū, kā kokā ieskrējusi, un raudu - vairs nespēju izlikties. Tas ir tas, pēc kā ilgojos - pēc kāda raganiski-šamaniska darba instrumenta, ar kura palīdzību es padotu roku tām, kas apjukušas, apmaldījušās vai atrodas sava iekšējā spēka, drosmes un piepildījuma meklējumos, kas vēl nav noticējušas savam unikālajam aicinājumam. Šķiet, man citas jēgas dzīvē nevajag.
Vienīgie instrumenti, kas man šobrīd ir, ir rakstāmrīks un pētnieces lupa. Nekā šamaniski-raganiska. Piesēžu, kā tāds dziesminieks vai trubadūrs uz mirkli pavērot, un pierakstu, jo, ja nepierakstītu, es pārsprāgtu no visa daudzlīmeņu apjoma, ko redzu un sajūtu zem virsslāņiem. Un tad manas HES slūžas atvērās vēlreiz.
Vakar biju kādā nelielā pils dārza notikumā, kur ietrāpījos pilnīgi nejaušā veidā. Pēc sākotnējiem dotajiem man tur nevajadzēja atrasties, taču apstākļu sakritības rezultātā, es tur mazliet uzspēlēju vijoli un muzikālā formātā mēģināju pārkliegt divas ģitāras un kokli. Visu pasākuma laiku sēdēju un nespēju noticēt savai priviliģētībai un izredzētībai - vērot cilvēkus, būt klātesošai brīdī, kas ir tik daudzslāņaini ekskluzīvs un piepildīts ar niansēm, sajūtām, miljons stāstiem.
Visa cita starpā man bija palūgts pēc pasākuma palīdzēt visu novākt. Kad cilvēki sāka izklīst, es pusizmisīgi centos saprast, kas man jāpalīdz - viss jau notika arī bez manas palīdzēšanas. Tur nekā tāda diži novācama nebija. Nosēju no koka sijas vienas karodziņu virtenes galu, un tas arī viss. Sajūta, ka neko nedaru, bija diezgan nomācoša, ko arī skaļi verbalizēju.
- Tu jau palīdzi ar to vien, ka te sēdi, - man teica Valda, kura turpat tuvumā šiverēja ap galdu.
Ķipa joks, taču, to izdzirdējusi, es atslābu tīri sadzīviskā formātā. Šodien man pēkšņi pielēca šī vienkāršā teikuma metaforiskais aspekts. Visu dzīvi esmu mēģinājusi attaisnot savu eksistenci - ja jāpalīdz, tad līdz krišanai un tā, lai no manas klātbūtnes ir taustāma jēga. Attaisnojumu savai klātbūtnei redzu tikai tad, ja dārzā, kur nezāles ir līdz ceļiem, aiz manis paliek šaura, zaļa burkānu lakstu strīpiņa. Darīt tā, ka sviedri vēdera tauku krokā sakrājas un sodrējiem netīra mute - tāds vienmēr ir bijis manas eksistences attaisnojums.
Pēdējā laikā arvien biežāk visas lāpstas un kapļi tiek man izņemti no rokām, pirms es vispār esmu ķērusies pie darba. Ieplīvoju telpās, kuras jau spīd un laistās, un man atliek tikai būt.
Joprojām stāvu turpat mežā, kad saprotu - nebūs man tāda taustāma šamaniski-raganiska instrumenta kā pirts vai ēteriskās eļļas, vai zālītes, vai kokle, vai vēl kas tāds. Man ir spēcīga sajūta, ka Valdas teiktajā jau ir liela daļa no tā, kas ir mans šīs dzīves formāts un būtība. Jūtu, ka aicinājums, pēc kuras tik ļoti ilgojos, jau ir manī un tepat deguna galā, tikai neprotu to saredzēt. Varbūt, ka es to kaut kādā neapzinātā veidā jau daru, tikai pati to neapjaušu vai nespēju nosaukt vārdā, taustos riņķī apkārt.
Ilgojos pēc dienas, kad nosaukšu sevi vārdā.
P.S. Jā, es zinu, ka nekas cits jau man nav jādara, kā tas, ko katra diena noliek priekšā, un dzīve tikai kosmosam un manai Dvēselei saprotamā loģiskā secībā ved tur, kur man jāiet un uz turieni, kur man jānokļūst.
Foto: @lauradaama
Ejam tālāk
Tik daudz dziļu un līdz milimetram izstrādātu dzīves epizožu pieredzēt vienā parastā sestdienā. Ja tā nav laime, tad es nezinu, kas ir.
Apzinos, ka uzrakstīt to, ko uzrakstīju, tā arī neko nepasakot, ir kaut kāds veistoftaims un veistofspeiss. Ja man būtu pasaules jaudas talants, lai uzrakstītu spēcīgu grāmatu par jauniešiem, tā sāktos ar kadriem, kurus šodien pieredzēju.
Nez', varbūt arī uzrakstīšu. Viņi manā prātā dzīvo biežāk, nekā tas būtu normāli.
Foto: @lauradaama
Visa diena vienā rindkopā
Foto: mana tempļa sienas #pusremonts
Īstā dzīve
Šodien ar mani notika tik daudz īstās dzīves sīkumu, ka neatceros, kā sākās rīts. Mežpastaiga ar suni, rīta kafija ar Viņu, attiecību strīdiņš mašīnā pa ceļam uz megapoli, attiecību strīdiņa atrisinājums caur rēcīgu asprātību, un mīlas vārdi, kafija un bulciņas Portugāles karstuma cienīgā terasē, sen nesatikti cilvēki, komunikācija, scenāriju plānošanas darbi megapoles ofisā, melnu zeķu piecpaka (beidzot!) un jaunas apenes, mēģinājums, bērns, suns, remonts, vecāki, joprojām neizlasītas un neatbildētas whatssap ziņas, jo par maz roku, ar roku rakstītas zīmītes devītās klases beidzējiem, rozā pēcsaulrieta debesis. Bāc, es neatceros vēl viss kas.
Šitā ir tā īstā dzīve, spēj tik dzīvot
Pat punktus teikumu beigās nav laika pielikt, kā jādzīvo
Foto: @lauradaama
5:38
Arī septiņos pamosties nav gluži tas pats, kas slinkā mātesmeita, taču ļoti labi atceros aizpagājušo gadu, kad gandrīz katru dienu modos kopā ar sauli - virs ezera migliņa, starp kokiem pirmie saules stari, viss kluss, putni čirpina, gaiss svaigs un dzestrs, ķermenis tāds pats, un līdz deviņiem tik daudz kas padarīts.
Šorīt modinātājs nozvana 5:38. Iekāpju peldkostīmā, iekāpju mašīnā un prom uz Ninieri. Pašai šķiet, ka esmu unikāla. Ierodos pie ezera, un tur ļaudis gandrīz kā uz Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgu - mašīna pēc mašīnas. Viena sieviete vispār rozā halātā. Man gandrīz skauž viņas woke up like this.
Ūdens silts, vienā brīdī kļuva gandrīz karsti, un es attapos, ka ne tikai 5:38 ir par vēlu, bet arī 9. jūnija rīts. No otras puses - labāk vēlāk, nekā nekad šovasar, pareizi?
Pagaidām pieturēšos pie šī cipara modinātājā. Taču vasaru ceru nodzīvot kopā ar saules ritmiem. Kāds jautās - un kāpēc šis mazohisms, ja var, kā cilvēks, līdz deviņiem izgulēties, vai desmitiem? Neesmu plānojusi minipoles centrā dalīt "Sāc rītu ar saullēkta peldi!" skrejlapiņas. Es tepat kaut ko nomurmināšu par savām ķermeņa un prāta sajūtām, un īgnumu, kas pāriet, un mīksto ņerkstēšanu, un vēl visu ko nevarīgu, kas izgaist kopā ar rīta miglu.
Pamēģini dažas dienas, un tu zināsi atšķirību.
Drīz tapšu saullēktizēta. Kā es te sēžu.
P.S. Pa starpu neierakstīju kādu ļoti būtiski detaļu. Es PIRMO REIZI DZĪVĒ ko tādu nedarīju viena, un esmu par to priecīga. Kopībā ir dubultjauda. Ja nebūtu vakar satikusi Elīnu, mana šā rīta pelde joprojām būtu nenotikusi. Vakardienas karstumā daudz ko var sarunāt, taču šorīt viņa stāvēja pie mašīnas - lai arī pidžamā, un satinusies segā (metafora!), viņa bija gatava darīt to, ko nekad dzīvē nav darījusi. Triekties uz ezeru nakts vidū.
Foto: pagājušās vasaras saullēkta pelde Vaidavas ezerā
Inita Krūmiņa un viņas aromterapija
Kaut kādā novembra dienā, kad veļi pa zemes virsu staigāja, biju nomocījusies ar sevi un visām savām traumām tik ļoti, ka biju gatava palīst zem velēnām. Biju atlikusi daždesmit eiro tam speciālistam, kurš man pados roku - iedos kādu instrumentu, ar kuru varētu pati sevi izvilkt no dūksnāja. Toreiz šie daždesmit eiro man bija tik liela nauda, kā citam 10 000, tāpēc nevarēju atļauties tos nomest zemē, aizejot pie kaut kāda psihoterapeita uz vienu vizīti, lai vienkārši parunātos. Arī pie astrologa nebiju gatava iet - man negribējās, lai kāds uzzīmē nākotni "manā vietā", man bija jātiek galā ar sačakarēto tagadni. Nevienu dziednieku, nevienu gaišreģi, nevienu neko. Kārdinājums to visu pamēģināt, protams, bija liels, taču izmisums bija lielāks. Man bija vajadzīgs instruments, ar kuru pati varētu strādāt ilgtermiņā.
Tajā pašā novembra dienā, kad biju zemāka par zāli, uz ielas satiku Ilzi. Viņa, par laimi, ir runātīga, tāpēc neļāva man ne mirkli justies tā, it kā es nebūtu viņas laika vērta. Kad ritēja mūsu sarunas otrā stunda, atļāvos pateikt, ka man ir sūdīgi un, ka man ir daždesmit eiro, lai kaut ko darītu. Uz to viņa, savukārt, pajautāja: "Ko tu dari rīt 14:00? Man ir viens pierakstiņš, bet es netieku."
Tajā brīdī man vairs nebija šaubu, ka Kosmoss bija īpaši papūlējies, lai Ilzi no humpalu veikala izdabūtu ārā tieši tajā brīdī, kad es tam gāju garām. Lai kas būtu rīt 14:00, tas bija tas, ko meklēju.
Inita Krūmiņa ir sieviete, kuras apskāviens ir kā pieskārties skursteņslauķa pogai. Tas ir maģisks. Pirms apskāviena gan bija jāpiedzīvo stundu garš kopdarbs zemapziņas dzīlēs. Pie viņas es iemācījos atkalsadzirdēt savu intuīciju. Iemācījos atšķirt Dvēseles impulsīvos čukstus no prāta pātariem. Viņa ar savām brīnumeļļām un viedo klātbūtni vilka no manas zemapziņas tur nobāztus diegu galus, kas izrādījās milzu dzeloņdrātis. Toreiz no vienas atbildes nobijos, nepateicu pirmo impulsu. Pateicu otro. Un tas izrādījās liktenīgi. Gāju pie Initas vēlreiz kopā ar sameloto atbildi. Biju iedomājusies, ka tad, kad ar šo vienu jautājumu tikšu galā, tad visa dzīve būs norm. Taču atkal attapos, velkot no sevis ārā kaut kādus neskaitāmus dzeloņdrāšu murčkuļus un sapelējušas lupatas.
To divu seansu laikā savedām manu bezapziņu kaut cik ciešamā stāvoklī. Turpmāk pa dzīvi gāju pati, taču jau ar pavisam citu stāju. Man tika jaunatklāts visjaudīgākais instruments manā dzīvē. Mana intuīcija.
Man šķiet, ka nav tādas sievietes, kas zemu nenoliektu galvu Initas priekšā par to, ko viņa dara šajā dzīvē. Visi epiteti, lietvārdi un īpašības vārdi šobrīd ir lieki. Kad satiksi Initu, vien paskatoties uz viņu, Tu skaidri apjautīsi, kas viņa ir.
Pateicībā par pirmajiem soļiem zemapziņas tīrīšanā un Dēseles dziedināšanā,
Inka
Foto: ievietots ar Initas svētību
Foto autore: Lauma Kalniņa
Aizlēkājos
Nupat esmu skumja un īgna uz sevi, jo gribu būt kaut kur tur - tālāk, taču izdaru izvēles, kuras mani atkal novelk aiz svārku stērbeles lejā.
Pēdējo pāris nedēļu eksperimenti pašai ar savu ķermeni pierādīja, ka tad, kad riju visus tos veikalu cukurplauktu saturus un dzeru kafijas, kad ēdu miltēdienus un smagēdienus, tad mans gars ir īgns, neko nespēj radīt, ķermenis nevēlas meditēt, ir apātisks, neko negrib, es vairs sevi nedzirdu, uz mežu neeju, kliedzu uz suni, īgņojos uz vīrieti, un rodas apburtais loks, un es atkal uzēdu salčuku, uzdzeru kafiju, un maucu pa tiešo lejā no kalna.
Patiesībā šobrīd man nevajadzētu ēst neko vairāk par zāli. Nopietni. Mans satvars ilgojas neēst vismaz dienas piecas, vēlos attīrīties, vēlos kundalinizēties, meditēt un būt tik spēcīgā saslēgumā ar sevi un tiem, kas izplatījumā gatavi nākt palīgā mums un mūsu sapņiem, ja vien palūdzam. Ja vien paši nestāvam sev priekšā. Šobrīd esmu aizstājusies sev priekšā kā liela resna ēna. Mana atkarība no cukura un kafijas ir nenormāla, mana nevēlēšanās darīt tos rakstu darbus, kas uz rakstāmgalda, liek atkal un atkal mānīt sevi ar "apēdīšu šito un tad gan ķeršos pie rakstīšanas". Apēdu šito un prāts aizlīp.
Karstā vasaras dienā attopos iesprūdusi Cēsīs un esmu par to īgna, jo man šķiet, ka man jau sen jābūt Latgales plašumos atrotītām piedurknēm kā Naf-Nafam, nevis jādara vakardienas darbi. Lielu devu neapmierinātības ar sevi iedod klasika - salīdzināšanās elements. Redzu cilvēkus, kuri jau dara to, ko es vēl nedaru. Turklāt, es pat nezinu, kas ir tas, kas tieši man jādara un kur tieši jābūt! Haha. Viss, ko zinu - nedaru tos rituālus, kas man palīdz sajust sevi šobrīd, sadzirdēt, darīt.
Viss notiekot tad, kad tas notiekot. Taču, ja manas izvēles atkal un atkal parāda manu nenopietno attieksmi, tad man ir aizdomas, ka es pati bāžu sev sprunguļus riteņos.
Nekad nav par vēlu pārstartēties. Visi uzdāvinātie makarūni ir apēsti, kafijas izdzertas, rosoli arī. Varam sākt. Wish me luck.
Foto @lauradaama
Vaidava. Ciems pie ezera
Nepagāja ne minūte, kad viena ciema sieva otrai pār deviņi novadiņi:
- Labrīt!
- Labrīt, labrīt!
- Nu, kāds ūdens!?
- Siltāks, nekā domāju!
- Vakar te bija tas mākslinieku tirdziņš, es nemaz nenācu!
- Es arī ne!
- Piiiiilns ar mašīnām, tik daudz cilvēku! Kamēr neesmu savu otro poti dabūjusi, tikmēr nemaz baros nelienu!
- Man gan jau abas!
- Man otrā 15. jūnijā, tad desmit dienas nekur nerādīšos, un tad beidzot miers!
-Tev častrapastra!?
- Nē, man tā šicerpicer!
- Nu, ja! Man viena māsa potējusies, otra nē!
- Tagad jau tā ir - viens potējas, otrs nē.
- To pošu jau nav! Visur ziņās stāsta, ka lai tik ejot un potējoties, bet nav jau.
- Es pie savējās ģimenes ārstes vaaaaaai ku sen pasūtīju...
... un tā tālāk. Cēlos un devos mājup. Meditētāja atradusies.
Pie mājas klusums, tikai putni čivina kā aptrakuši. Izdomāju, ka varu savu kundalini jogu (jā, šobrīd kundalini jogu) zem ābelēm. Izstiepju datoru ar savu youtube skolotāju ārā, blakus nolieku glāzi ar piparmētru ūdeni un ķeros pie meditēšanas. Pēc kādas minūtes, kopā ar savām svētdienas rīta darīšanām, man aiz sētas pievienojas kaimiņš ar motorzāģi. Atmetu meditāciju, sāku jogot. Elpoju uguns elpu, un saprotu, ka ap to laiku no mājas ir iznācis arī otras mājas kaimiņš, iedarbina traktoru un iiiiiiiilgi brauc ārā no pagalma prom pa putnu balsu pievīterotajām ieliņām. Visādi citādi pilnīgs klususms, ja ne tas motorzāģis tepat aiz stūra. Ā, un tas trešās mājas kaimiņš, kas nupat sāka pļaut zāli.
Atcerējos, ka pagājušā vasarā šeit nodzīvoju nedēļu, un neveikls klusums neiestājās gandrīz nekad -tuvumā dzīvojošie kaimiņi bija "sadalījuši" zāles pļaušanas dienas nedēļas garumā. Viens pirmdien, nākamais otrdien, un tādā garā. Ja kāds savu dienu bija bezatbildīgi izlaidis, tad skolas apsaimniekotājs izmantoja neveiklo klusuma pauzi, lai appļautu visu plašo skolas teritoriju. Ja vietējie bija nolēmuši slinkot un kādu dienu izlaist, tad ciemā ieradās divi vīri ar mega trimmeriem un izpļāva visus ezermalas krūmājus un niedrājus ar tik kolosālu troksni, ka zemeslodes otrā pusē jaunzēlandieši noteikti ar ausu puļķiem naktī gulēja.
Klusums ir ekskluzīvs. Dažreiz aizmirstu, kā tas skan.
Neba nu es stāvēju un raudāju. Sagriezu rabarberus, saplēsu baziliku, iegāju virtuvē un ieslēdzu mūziku. Meditēšu tad, kad meditēšu. Tagad uztaisīšu pesto un uzcepšu rabarberu plātsmaizi, un pāri palikušos rabarberu kātus sagriezīšu un ielikšu saldētavā.
#flexible
P.S. Šis ir solis uz priekšu. Pagājušā vasarā besījos un neatceros, kur aizbraucu, taču bēgšana neko neatrisināja. Trimmeri mani sagaidīja arī tur, kur biju aizbraukusi.
Fotogrāfijā mans ideālais suns pie Daugavas @lauradaama
Paspēju! #episode2
Ravēju cukini vagu un redzu tās lapas, kas tūlīt, tūlīt kļūs par apaļiem cukīnīšiem. Esmu gatava pavadīt nākamās nedēļas, sēžot vagā un skatoties, kā cukini aug. Nē, labāk sēdēšu pie upeņu krūma un skatīšos, kā tie mazie, zaļie knibuči kļūst melni. Ā, nē, pie siltumnīcas ķiršu kokos jau zaļas ogas! Labāk sēdēšu tur un skatīšos, kā tās sārtojas!
Bāc, viss notiek tik ātri, ka bail acis samirkšķināt.
Ja nu viens mirkšķiens un vasara cauri?
Paspēju!
Starp citu, ābeļziedu tēja ir kas tāds, ko neesam radušas vākt, taču tieši šī tēja ir vispieejamākais ekvivalents rožu tējai.
Lasu ābeļziedus un domāju - rudenī taču pati būšu pateicīga, ka laikus novācu krietnu daļu potenciāli puvušo ābolu.
Viss ir viens beidzot
Tātad. Vienā brīdī iekšpagalmā palikām tikai sievietes - stāvējām, sēdējām ar visādām tur distancēm, nekādas garās kleitas un rituāli, un vaiņagi, nekādas raganu dejas un ezotēriskas runas par aizplanētām vai māti zemi, vai jauno pasauli, vai meditācijām, nekāda tur sieviete-dieviete čupošanās, vai citi dziļurbumi. Viss, kas mūs vieno - kopīgi darāma lieta, un to šodien nosvinējām.
Pa pusvārdam, pa pusteikumam, pa kādai ņirdzīgai piezīmei, slapjām acīm no emocijām, un paldies. Dzirdu tos mazliet kautrīgus un neveiklus, un apzinos, cik dziļi tie patiesībā ir. Esmu vērojusi šo sieviešu jaudu, kad viņas dara to vienkāršo darbu, kas priekšā - tieši tik piezemētu darāmo, kas nav nekādas tur dejas uz slotas vai inspirational speaking uz skatuves. Stāvēju starp Cēsu Jaunās skolas personībām un nespēju parunāt.
Varu tikai iedomāties, kādu katra no viņām aizu šķērsojusi, kādus līdumus līž vai kādas ēnas mēģina sevī pieņemt. Varu tikai iedomāties, cik kurai darbi ārpus šī kopdarba darāmi, cik kurai bērnu un cik maz stundu diennaktī. Un nē, viņas visas nav viena liela, draudzīga, pozitīvās domāšanas apvīta čupa. Viņas cita citai ir klātesošas savos mazajos ikdienas klāsterīšos. Taču enerģiju caurviju princips un katras unikalitāte ienes kopējā mandalā tieši to, ko ienes, un rada perfect match sajūtu - tieši tik, lai cita citu iedvesmotu pa milimetram, pa sīkumam, pašas to pat neapzinoties.
Esmu pieredzējusi garīgā ceļa gājējas, kuras cita citu ar dubļiem nomētā, krūmos atspārda un aprunā tā, ka mutes kūp, un čūskas pa matiem ložņā. Un esmu pieredzējusi šo Santjago ceļa gadu Cēsu Jaunajā, kad viena padod roku otrai, vai kādu gabalu pastiepj citas kolēģes mugursomu. Manējo, piemēram.
Šodien pirmo reizi dzīvē sajutu, ko nozīmē viss ir viens.
Namaste,
Inka
P.S. Bez vīriešiem šī planēta un Cēsu Jaunā nav iedomājamas, taču mani šajā dzīvē nekas cits neinteresē tik ļoti, kā vērot un atklāt sieviešu iekšējo spēku, jaudu, unikalitāti, kopradīšanu, māsību, kopbūšanu šo jēdzienu vēl nebijušos līmeņos. Redzēt, ka tas viss kļūst arvien klātesošāks, ir tas, kas mani iedvesmo iet to nepieradināto ceļu, ko eju, lai kur tas mani vestu.
Foto @lauradaama
Amazing Grace
Kādu svētdienu devos pastaigā uz netālu esošo kalnu pilsētiņu. Klīdu tur cauru dienu. Vakarā, ejot mājup, gāju garām kādai baznīciņai, kur ļaudis lēnām pulcējās uz dievkalpojumu. Impulsa vadīta, arī es gāju iekšā. Mācītājs, brūns kā tumšā šokolāde, sprediķi lasīja franču haikās. Lai ko viņš tur teiktu, viss izklausījās kā mūzika.
Un tad dziesmu lapiņās notika Amazing Grace. Nekad dzīvē to nebiju dziedājusi, man tas vienmēr bija saistījies ar kaut kādiem ASV valsts pasākumiem un karogiem.
Stāvēju un dziedāju slapjām acīm, jo beidzot redzēju dziesmas saturu, nevis formātu, kurā tā ir tikusi valkāta.
How sweet the sound
That saved a wretch like me
I once was lost, but now I'm found
Was blind, but now I see
And grace my fears relieved
How precious did that grace appear
The hour I first believed
I've been set free...
un tā tālāk.
Pēc tam uz pāris gadiem par šo dziesmu aizmirsu.
Pēdējā laikā vārdu salikums Amazing Grace nāk uz mēles vietā un nevietā. Eju gar jūru un dziedu pāri viļņiem - tekstu nemāku, taču tas man netraucē improvizēt.
Šorīt savam sunim virtuvē teicu: - Nu, mazā Ameizing Greisa, ko sēdi?
Man šķiet, ka zinu, kāpēc Amazing Grace skan man galvā. Ar katru dienu arvien vairāk savā dzīvē iekšēji tā jūtos. Jūtos kā ameizing un jūtos greis.
#healing #divinefeminity #meditation #mindfulness #enilghtenment #intuition #selfacceptance #consciousness #compassion #intuitiondevelopment #peace #starseed #empath #whatevercomes
Foto @lauradaama
Pagaidām
Bet tad atkal - pati taču 30. decembrī nolēmu, ka nav ko instagramizēties. Katras dienas ieraksts rāda to, ko rāda. Viss šeit paliks, kā paliks. Tā pusizmazgātā apene lai saulītē pažūst, tad likšu to atpakaļ lādē pie pārējām.
Vakardiena ir izrādījusies zemē nemetama. Kad daudzpadsmit stundas jāskatās netīrās dzeltenkrāsas vintedž sienās, kas ož pēc senilitātes un putekļu ērces, man beidzot pielec, ko tieši manā gadījumā nozīmē nekas nav mūžīgāks par pagaidām. Kamēr es Pils ielā dzīvošu pagaidām un ne pirkstu nepielikšu, lai kaut kvadrātmetru nokrāsotu, es te pagaidām palikšu uz mūžu.
Šorīt kā cēlos, tā vēlos pie sava vīrieša, lai noskaidrotu, cik liels nezināmais varētu atklāties, ja noplēstu tapetes. Viņš nebija optimists, taču deva man savu svētību. Viņš man tāds all in cilvēks.
Atrotīšu piedurknes un parādīšu Kosmosam, ka protu rūpēties un priecāties, un būt afigenna pateicīga par saviem 55 m2. Tad viņš man beidzot šajā dzīvē piešķirs 55 km2. Heh.
*Cēsu
Foto: @lauradaama
Nu, tā
No vienas puses, visam šodien pazuda jēga, taču no otras - neesmu par šo bedres efektu pārsteigta. Pēc karstas vasaras nāk drēgns rudens, haha. Manā instrumentu kastē ir instrumenti sevis izvilkšanai no bedres. Taču ne šodien. Rīt.
Šodien ļaujos savam pakaļstāvoklim. Esmu pamanījusi, ka tad, kad ļaujos, nevis beru pelnus sev uz galvas, viss pāriet ātrāk un mierpilnāk. Ja sāku besīties uz sevi un būt nemierā ar to, ka nelidoju, nedaru, nerakstu, nekustos, nestrādāju, tad atrausies arī apkārtējie, tai skaitā suns.
Rīt no rīta kopā ar saullēktu piecelšu savu pakaļiņu, aizvilkšos līdz mežam, un nesapratīšu, kāpēc jau šodien tā neizdarīju. A neizdarīju, jo iet 700 metrus cauri minipoles vecpilsētai uz mašīnu šodien ir tas pats, kas 700 kilometrus cauri megapolei.
Tiekamies, kad rīts būs gudrāks par vakaru.
Foto: @laura
Dienas ieraksts
23:56. Fūūūū. Paspēju šodien ierakstīt. Par saturu domāšu rīt. Tehniski tas nozīmē, ka dienas ieraksts ir tapis, taču palēnām sāk krāties parāds, haha.
Kad dzīve tik intensīvi piepildīta ar cilvēkbūšanu un pieredzēm, tad pierakstīt to vairs neatliek laika. Taču uz šo es neuzķeršos. Tieši tā mēdz atlikties arī mūsu sapņi, kuri prasa piepūli un disciplīnu - oi, es tur labāk aliņu vakarā pie ugunskura, dzīve taču jāsvin. Tā vienu vakaru kāda brīnišķīgi argumentēta atruna, pēc tam otru, citu un nākamo, līdz... nu, jūs jau sapratāt.
Ir pagājuši pieci mēneši, kopš ierakstīju pirmo ierakstu. Vēl septiņi mēneši priekšā. Ir savādi atzīt, ka manī ir priecīga satraukuma sajūta - kas būs tas saturs, kas nāks, kas būs tās pieredzes, ko pierakstīšu, kā klāsies mana dzīve?
Jūtos kā nupat vidusskolu beigusi teicamniece, kura tūlīt saņems atestātu un beidzot tiks prom no vecākiem - jau iestājusies Kembridžā budžeta grupā un, satraukuma pilna, gaida septembri. Sajūta, ka durvis ir plaši atvērtas uz iespējām, cilvēkiem, pieredzēm, notikumiem, atklāsmēm, un, ka viss atkarīgs no manis pašas performances.
Lai top, heh.
Dzimšanas dienas afterpārtijs
Vēl no rīta modāmies pie kolosāla pāra, kas man vizuāli atgādina Ērenpreisa divriteni. Klasisks, oriģināls, dizainiski skaists, ar perfekti nostrādātām detaļām, nekā lieka. Ērenpreisa pāra sieviete ir ārkārtīgi skaista un vieda, tikai viņa pati tam vēl nav līdz galam noticējusi, taču esmu pārliecināta - pienāks laiks, un tas dimants spīdēs visos aizlīmeņos. Viņiem pieder neliela mājiņa pie jūras un range rovers, un kuteris, un sērfa dēlis, un robots, kurš jau otro dienu cīnās ar trešās nedēļas zāles pļaušanu, un viss pārējais, ko es te nenosaucu.
Ar katru minūti, ko pie viņiem ciemojāmies, es kļuvu arvien nelaimīgāka un sīkāka, mana jauda bija izplēnējusi kaut kur starp jūras sūdiem un gulbju spalvām. Ērenpreisi mīļi iezīmēja mūs savu standartu rāmī, jautājot, kad mums būs bērns, un visu citu tādu, un es jutu, cik muļķīga un sīka es kļūstu - visa mana megapasaule šķiet kaut kur tālu un viņiem neizstāstāma, un pret pusdienlaiku es sajutos tik parasts kaķis un nevietā, un pazaudējusies. Braucam prom, un man nāk raudiens. Man viss sevī un Raimondā besī, visam zūd jēga, un tad labāk dzīvoju viena un es vispār nezinu kā.
Ceru, ka saprotat - ne par brīnišķīgo un viesmīlīgo Ērenpreisu pāri šeit stāsts. Zinu vēl daudz skaistu cilvēku, kas prot tik skaisti dzīvot, baudot Ērenpreisa formāta dzīvi, un tas ir wow. Esmu laimīga, ka varēju piedzīvot šo personīgo disonansi. Tā bija vērtīga pieredze - tik skaidri ieraudzīt, ka mēģināt kaut teorētiski ierakstīties citu laimes formātā man ir taisnākais ceļš uz nelaimīgumu un nekādību. Šoreiz pazaudējos, apjuku, nu... gadās.
Vakarā piedzīvoju rīta antitēzi. Kaut kādā Tukuma vidū stāv padzīvojis ābeļdārzs un savecējusi māja, ap kuru vakar zālājs nopļauts ar stumjamo pļaujmašīnu, un dārza nojumē nošņurkuši spilnveni, un vienkāršākais cilvēks pasaulē atnes māla krūzē piparmētru tēju.
Ciemojamies pie sievietes, kura izgājusi cauri tādai fakin' pieredzei, ko es, par laimi, šajā dzīvē neesmu izvēlējusies. Sēž viņa sirmiem matiem un smejās par dzīvi skanīgiem smiekliem. Viņas vecums nav nosakāms. Lai arī viņa visu laiku runā par kaut kādu pensiju un sauc sevi par omi, tur nav nekā no tā. Esmu redzējusi trīsdesmitgadīgas omes. Viņa mācās sakrālo ģeometriju, taro numeroloģiju, meditē un pēc tam apsēžas uzpīpēt, lai pārdomātu meditācijā pieredzēto, haha. Viņa iznes terasē savu vakardien uzzīmēto jantru, un es blenžu uz to ar sarunām fonā, un dzirdu - viņa kaut rīt ir gatava krāmēt savus zīmuļus somā un braukt pie mums uz komūnu Latgalē.
Braucam prom, un man nāk raudiens, cik neticama šķiet tikšanās. Šīs sievietes vienkāršības, smieklu un dzīves pietiekamības iedvesmoti norunājam bez apstājas līdz pat Cēsīm. Kā es kaut uz mirkli varēju iedomāties, ka Raimonds nav mans cilvēks... Mums viss JAU ir.
Kosmosam šai dienai bija perfekts plāns. Izcila dzimšanas dienas dāvana. Malacītis.
29. maija piezīmes
Labs rīts. Daudz laimes manā dzimšanas dienā, planēta! Eju gar Kurzemes jūras tālāko krastu kaut kur starp Nīcu un Liepāju, un skatos, kā divi gājputnu kāši lido un pēc mirkļa saplūst vienā. Co-creation. Frekvenču pievilkšanās spēks.
9:40
Apsēžos ar kasti klēpī. Izdomāju, ka šī ir laba diena, lai kasti beidzot atvērtu. Ilgi sēžu, esmu pavilkusies līdzi šī mirkļa svarīgumam. Izceļu kleitu un, sapucējusies kā Emīlija Dikinsone, taisnu muguru pārvietojos pa Chill Inn teritoriju. Kurš gan cits svinēs manu dzīvi, ja ne es - savas dzīves Karaliene.
11:32
Man piezvana kolēģe Jolanta. Viņa neko nezina par 29. maiju, taču 12 minūšu intensīvā sarunā noveda mani līdz asarām, atstāstot bērnu vecāku feedback un, kā boksa ringā, nokomplimentēja mani līdz knock-downam. Man šobrīd no tā jāatgūstas. Neticamākais šajā ir tas, ka tādu labvārdu koncentrāciju taču parasti uz dzimšanas dienām, bet viņa... piezvana kaut kādā "parastā sestdienā".
Turpinājums un rediģēšanas darbi sekos...
23:17
Nē, nesekos. Nekādi tur vārdi nekā neierakstās šīs dienas pieredzē.
Skolotājas būšana
Kāpēc man ir tendence sevi kritizēt un šaustīt, un redzēt sevi mazāku, nekā citi mani redz? Vai arī tā ir kāda cilvēces kopīga iezīme? Mana paškritika šī mācību gada laikā ir bijusi debesskrāpja augstumā - esmu jutusies kā lūzere simts veidos. Tik ļoti, ka neredzēju vairs jēgu savai būšanai klases vai zooma priekšā.
Ā, un vēl es sev vienmēr šķietu resnāka, nekā esmu. Tā nav ne koķetērija, ne bulīmija. Tā ir gadiem iesēdusies pārliecība, ka vienmēr esmu pāris kilogramus sev priekšā. Nesen instagramā ieraudzīju kādu sievieti kuplām miesām sarkanā pelčukā, svinot dzīvi, un nodomāju - vatafak. Lūk, 120 kilogramu cilvēks sēž uz kubula malas onlain pasaules priekšā, kamēr es ar saviem 58 kg slēpjos simts kankaros, lai tikai kāds nepamana manu resnumu.
Ou, bet es par skolu te iesāku. Astoņus gadus biju nostrādājusi lietišķajos un pirms trim gadiem beidzot nolēmu aiziet no izglītības sistēmas. Bija mazliet žēl atstāt jauniešus, ar kuriem biju mācību procesa vidū, taču sapratu - vienmēr nāks nākamie un nākamie, un nākamie, kamēr mani iznesīs no skolas ar kājām pa priekšu, un es tā arī šajā dzīvē neko citu nebūšu izdarījusi. Radošā pašrealizācija, pēc kuras tā kauca mana Dvēsele, tā arī paliks nenotikusi. Tāpēc liku punktu.
Nekad nebiju gājusi uz izlaidumiem, jo, nu... ko es tur iešu. Turklāt, mans zemais pašvērtējums nekad neļāva noticēt, ka saņemšu kaut vienu puķes kātu. Audzinātājas, mākslas un dizainu priekšmetu skolotāji bijuši ar viņiem diendienā. Ko tur kaut kādu vidusskolu priekšmetu učuki, ne?
Pēdējā gadā saņēmos un aizgāju, jo jaunieši pirms tam vēl pārliecinājās - vai es tiešām atnākšot. Aiz cieņas pret viņu īpašo uzaicinājumu un pateicībā par to, ka viņi visu četru gadu laikā ir bijuši tik saprotoši, sirsnīgi un supercentīgi, es paliku Rīgā pāris dienas ilgāk, lai gan gribēju ātrāk prom laukos un pļavās. Pēdējais gads tomēr, kas man grūti? Pasēdēšu un tad klusiņām aizslīdēšu.
No meitenēm, kuras angļu valodu zināja gandrīz labāk par mani, saņēmu kaut kādu abnormālu rožu kalnu. Tādu apjomu tikai tirgū spaiņos esmu redzējusi. Viņas esot cerējušas, ka es atnākšu. Gāju mājā un liku vannā, jo man tādas vāzes nebija.
Es nespēju izlikties, ka šo visu neredzu. Mēģinu neredzēt un bēgt, taču atkal un atkal attopos pie sajūtas, ka nogriezt būšanu ar jauniešiem ir nedabīgi. Ir paziņas, kas ir jautājuši - vai es tiešām joprojām vēl strādāju skolā? (jo tas ir fakin' neprestiži! Miljons reižu neprestižāk, kā saukt sevi par bērnu raidījumu scenāriju autori). Esmu atgaiņājusies no vārda "skolotāja", kā no odiem Līgo vakarā, taču te nu es esmu - sēžu un domāju par nākamo mācību gadu, par tām divām klasēm. Vai tiešām, tiešām, tiešām es sev teikšu stop? Es neredzu sevi kā full-time skolotāju, jo tas mani izsūc sausu, tas atņem vairāk enerģijas, nekā spēju saražot. Ja man nākamajā dienā ir stundas, es no stresa nevaru aizmigt. Ja dienā ir kaut divas stundas, es neko radošu tajā dienā vairs izdarīt nevaru. Esmu atdevusi sevi visu #introvertteachers Ja es neredzu jēgu, kāpēc tieši man būt kādas klases priekšā, es salūztu. Intuitīvi jūtu, ar kuriem bērniem man jābūt. Ja manā vietā klasē var būt jebkurš cits kolosāls cilvēks, un aptuveni izdarīt to pašu, ko es, un bērniem no tā nekas nemainās, tad es labāk eju darīt savus sapņus.
Tās ir tikai divas nepilnas dienas no manas dzīves nedēļas. Tie ir bērni, kuri jau piedzimuši piecas frekvences augstāk, nekā es. Kādi tieši neprestiži iebildumi man varētu rasties, lai pavadītu ar viņiem kopā vēl vienu gadu?
Kā šis stāsts izvērtīsies tālāk, nav ne jausmas. Ar prātu es vairs neairējos. Dzīve visu saliks tā, kā man paredzēts.
Arhīvs
Es nezinu skaistāku gadu par šo, un tā nav tukša lecība vai augstprātība, vai realitātes izjūtas trūkums. Lai ieskicētu, kas notiek manā galvā, parādīšu četras bildes no mana 5. aprīļa - katra bilde tapusi citā gadā.
Bilde Nr. 1
2018. gada 5. aprīlis. Mans visu laiku sūdīgākais gads, un tajā pašā laikā svētīgākais. Fotogrāfijā redzamās saulesbrilles ir nevis tāpēc, ka stilīgi vai saule spiež acīs. Jau nedēļām raudu 99% no savas dienas, acis ir tukšas no bezjēdzības, kādā dzīvoju, un vienmēr slapjas. Man aiz muguras ir pirmā antidepresantu nedēļa, joprojām bail iziet uz ielas, šķērsot ielu, skatiens visu laiku nodurts uz leju, pārtikas veikalā stāvu 20 minūtes, jo esmu apjukusi un nezinu, ko man vajag, un tad izeju no veikala, nesamaksājusi ne par vienu no trim produktiem, kas man rokā. Signalizācija pīkst, apsargs skrien pakaļ, un es atkal raudu - man likās, ka es samaksāju. Viss ir pakaļā - esmu pilsētā, kurā man vairs nav jābūt, esmu darbā, kam neredzu jēgu un esmu attiecībās, kas nav nekādas attiecības. Naudas pārsvarā nav, jo nav enerģijas, jo cilvēkiem no tāda rēga, kurš knapi dzīvs, nav ko paņemt. Viņi pat teorētiski gribētu palīdzēt, bet nezina kā, ja es pati neko nezinu. No tā gada es izrāpoju knapi dzīva.
Bilde Nr. 2
2019. gada 5. aprīlis. Manas dzīves bezgalīgākais gads, kurā esmu visvairāk kliegusi kā jukusī un transformējusi savu dzīvi līdz nepazīšanai. Noplēst no sevis iepriekšējo dzīvi, maukt kaut kur ārā prom un būvēt jaunu, bija mana vienīgā iespēja atrast jēgu. Ja nebūtu manu sargeņģeļu... Marta, kura man maksāja pašapziņu paceļošus honorārus par scenārijiem. Kaspars Goba, kurš mani no attāluma pieskatīja manā Cēsu sākuma posmā, kad man nebija nekā un neviena, kuram atklāt, cik sūdīgi man ir, kad biju uz sajukšanas robežas. Mana brāļa ģimene, kas mani savāca un par mani rūpējās, kamēr man nebija māju. Kristīne, kura man, manam dēlam un sunim iedeva jumtu virs galvas par darba tiesu. Ivo, kurš atbildēja manam virtuālajam saucienam pēc palīdzības, un tādu meža dīvaini gada otrā pusē aizveda līdz Jurim un Sandrai Cālīšiem. Sandra, kas pienāca man - svešai, klāt un apskāva. Juris, kurš, nevis apgāja man apkārt, kā kristietībai nepiederīgam svešķermenim, bet apstājās arī pie manis, un pirmo reizi dzīvē es vairs nejutos kā izraidītā.
Ja nebūtu visas tās cilvēcības, ko pa mazumiņam sāku piedzīvot...
Šis bija jēlādas un dziedināšanās gads, kad piekliedzu visus mežus, kad uzrakstīju savu trešo maģistra darbu uz izcili, un visiem radošajiem piedāvājumiem teicu JĀ, es to izdarīšu, cik labi vien varēšu. Un radošie piedāvājumi nāca viens pēc otra - scenāriji, dziesmu teksti, TV seriāls, žurnālu raksti, un mazā Cēsu skola, kurā beidzot piedzīvoju savu bērnu laimīgu.
Fotogrāfijā ir 5. aprīļa rīts megapoles kafejnīcā "Rocket Bean", kad rakstu pirmo savas šīs dzīves rakstu ĪSTAM žurnālam - pirmajam žurnāla I'mperfekt meitene numuram.
Bilde Nr. 3
2020. gada 5. aprīlis. Nekad dzīvē man nav bijis tik daudz darba - tāda, kas piepilda un rada gandarījumu. Strādāju dienām un naktīm, gulēju stundas četras, un tad viss no gala. Nekad dzīvē tik daudz neesmu bijusi dabā un nekad dzīvē neesmu izjutusi tik daudz pateicības par to, kas man tiek dots. Pie rakstāmgalda sēdēju, galvu nepacēlusi, un, kad 4. aprīļa rītā izspiedu no sevis pēdējo radošuma pili, iemetu mašīnā trīs segas un spilvenu, un uz pāris dienām pazudu Kurzemē. Gulēju mašīnā, braucu, kur acis rādīja, sēdēju, kur gribēju. Visapkārt kovids, bet es laimīga savā brīvībā, kā nekad. Bļāviens, kā nekad!
Fotogrāfijā esmu Sārnatē, kur iebraucu apciemot labus cilvēkus - Kasparu un Aneti, kuri paši tobrīd atradās Rīgā, taču attālinātā viesmīlība bija tikpat cool.
Bilde Nr. 4
2021. gada 5. aprīlis. Esmu izgājusi cauri ugunij un ūdenim, izbridusi cauri purvam, un šobrīd es nespēju justies vainīga par to, ka jūtos laimīga ejot pa ceļu, kuru intuitīvi jūtu kā pareizu. Nespēju rezonēt ar to baiļu un manipulāciju kačāšanu, un iluzoro brīvības formu radīšanu vienai sabiedrības grupai, atņemot ārējās brīvības elementus citai. Es tveru realitāti, apzinos, kas notiek, un pieņemu, ka notiek tas, kas notiek, es nelecos un neeju protestos, nevienam ar savu taisnību neuzbāžos, jo katram tā ir cita, sava un vajadzīga. Es vienkārši vēroju.
Šis laiks mazliet atgādina nedēļu pirms trim gadiem, kad ar savu pāris mēnešus veco sunīti biju Pāvilostā un no attāluma noskatījos uz tiem, kas staigā gar jūru. Mums pieeja jūrai bija liegta. Lai kur ietu, visur stāvēja "ar suņiem aizliegts" zīmes. Visur. Ārā 30 grādu karstums, sunītis pārkarsis, un mēs abas stāvējām kā melnādaino vergu mamma ar bērniņu kukurūzas plantācijas malā un noskatījāmies, kā baltādainie plunčājās. Toreiz pagriezos, iekāpu mašīnā un braucu tur, kur jūtos laimīga, nevis izstumtā. Mums abām piederēja kilometriem tukšas pludmales aiz Mazirbes.
Šobrīd ir spēcīga dejavu sajūta, taču manī ir miers, un es neielaižu sevī nevienu no šīs pasaules viedokļiem. Mierpilni noklausos, ja nav izvēles neklausīties, neizrunājos, palieku ar centru sevī. Šis ir medžik gads pat tad, ja ik pa laikam iekrītu kādā emociju vai ego bedrē. Gads, kurā līdz kaulam apzinos to, ka mēs paši esam savas dzīves radītāji. Ja darīsim tāpat, kā līdz šim, tad būsim turpat, kur līdz šim.
Noticēt, ka ir iespējams citādāk. Tas ir viss, kas mani interesē - radīt tādu dzīvi, kādā vēlos būt un pieredzēt cita formāta pasauli. Ja pa ceļam varu vēl kādam padot roku vai uzklausīt, vai palīdzēt, tad vispār vavaviva.
Fotogrāfijā ir šī gada aprīļa maģiskākā diena, kas deva ticību.
Oranžā brīdinājuma lietus
Mežā tāds medžiks, līkumoju visādus sānceļus, lai attālinātu atgriešanos minipolē. Varētu stundām tā staigāt, es nodomāju.
Slāju visa tāda slapja cauri vecpilsētai uz māju, piecām maijpuķītēm rokā, un nespēju nedomāt par to, cik ārprātā skaisti trešdienas rītā iet pa minipoles ielām cauri oranžā brīdinājuma lietum - neviena maskaiņa, neviena vispār. Tikai gulbja kafijas Kaspars darbojas savā karaļvalstī un Cēsu maizes vīrs savējā.
Ieeju savā templī, ieslēdzu Julianna Barwick un dejodama ieberu espresso kanniņā kafiju. Šodien pa logu vairs laukā neskatīšos - zinu, kā izskatās minipole lietus dienā.
Mana tempļa burbulī ir oranžā brīdinājuma vonderlande.
Foto: instagram @lauradaama
