Klusuma skaņas
Pa šiem gadiem par šādas dziesmas eksistenci biju piemirsusi. Līdz pagājušās otrdienas rītā, dejojot klusumā, tā pēkšņi sāka skanēt manā galvā. Klusumā... nekliedz tā... Pēc 20 gadu dziesmas nebūšanas manā dzīvē atcerējos katru vārdu.
***
Braucu uz Latgali, klausos dziesmu un domāju, cik dzīve ir paradoksu* pilna. Pirms 20 gadiem pantiņi līdz piedziedājumam bija kaut kāds fona troksnis - gaidīju piedziedājumu, kad varēšu no sirds apraudāties, dziedot: Saki man to lūdzu, kāpēc vienmēr sāpes rodas. Vienmēr ļaudīm kāpēc mīlot tā sāp?!
Šobrīd viss ir otrādi. Bez šī piedziedājuma pasaule, manis pēc, varētu arī iztikt, jo... well... mīlestība nesāp. Ja tā patiešām ir mīlestība, tā nesāp. Braucu, skatos miglas pielietajās saulrieta pļavās un čukstu līdzi dziesmai:
Klusāk ej, ieklausies.
Kur ārā smilgas dzied,
Dejo ar vēju,
Aizmirst tumsu tās,
Klausies kā skan.
Klusumā, nekliedz tā.
Lai varu tev sasildīt domas,
Tevi saujā ņemt,
Aizvest sev līdz.
Klusāk ej. Lūdzu, klusāk vēl ej.
Ieklausies.
Bezgalīgā klusumā dzirdu,
Apkārt viss klausies kā skan.
Ir labi būt klusumā, prom no trokšņiem, kas uzspiesti no malas - no sociālo tīklu kņadas, no ziņām un viedokļiem, prom no ņemšanās ap ēšanu... haha... tas pēdējais vēl ir itin kliedzošs manā dzīvē. Vakar Latgales radu saietā saēdos kūkas un šobrīd jūtu, kā tas ietekmē manu ķermeni - sen nebiju šitā cukuru saēdusies. Jau naktī jutu, kā tas pārņem ķermeni un šorīt mani viss besī un kaitina, pat suns. Tik skaidri, kā tagad, vēl nekad nebiju apjautusi cukura psihozi. Ilgojos pēc askēzes un miera ķermenī. Nafig šitā norāvos visiem līdzi.
*Paradokss - pretruna (dažkārt šķietama) kam vispārpieņemtam, zināmam.
Paralēlajā pasaulē
Viņš kurināja pirti, un es no savas ārtelpas berzu nost to, ko biju iztīrījusi no savas iekštelpas. Mierpilns vakars, kurā jutos mājās.
Vakar attapos kādā trijata sarunā, kur pavisam negaidīti iegājām matriarhāta tēmas dziļumā. Šī tēma jau kādu laiku manī radīja kauna sajūtu, ko nespēju pateikt skaļi un nodefinēt vārdos. Vakar to visu cēlām galdā un izrunājām uz āru. Matriarhāts, fck... pardon my french... nedomāju, ka ar šo tēmu kādam uzbāzīšos skaļi - esmu laimīga, ka mūsu abu pasaulē tas beidzot ir izrunāts - kas gaismā, tam vairs nav zemapziņas neapzinātā spēka. Pēc trīs stundu sarunām palūdzu namamātei, vai varu ieiet dušā - nomazgāt matriarhāta smagmi nost, lai aizplūst. Stāvēju dušā un raudāju iekšas uz āru, un rimos tikai tad, kad tas āķis bija iznācis ārā un aizplūdis caurumiņos grīdā kopā ar ūdeni.
Stāvu Maltas upes ielejas rudenī un esmu pateicīga par impulsiem, cilvēkiem, notikumiem, sarunām, kas ceļ no manis ārā to, kas vēl aizķēries. Jautāju Viņam - vai maz iespējams ar prātu pārlēkt kaut kādā kvantu miera frekvencē, kā daži apgalvo? Ķipa, atlaid jebko un esi jau citur. Kā gan es varu atlaist jebko, ja tas nav nosaukts vārdā, bet, kaut kādā kamoflāžā satinies, turpina sabotēt manu dzīvi? Šobrīd jūtos kā zem Dieva skenera - izlien ārā pat tādi mikroskopiski aizvainojumi, kuri man šķita jau sen atlaisti vai pat nekad nenotikuši. Kaut kādi sūdiņi, kuri ir sēdējuši ķermenī un radījuši lieku smagumu. Nu, nezinu... vēl neesmu tikusi pie tādas brīnumnūjiņas, kuru pavicinot, var vienkārši plūst tālāk uz nākamo līmeni.
Šis ir tāds dziļš, taču ļoti, ļoti skaists darbiņš - ceļā uz sevis vieglāku un brīvāku versiju. Turklāt, tā nav apzināta sūdu meklēšana. Dzīve vienkārši piespēlē impulsus, cilvēkus un sarunas, un kļūt vieglākai un brīvākai sevis versijai sanāk kā dejot.
Vanna
Pirms pāris gadiem oktobra sākumā nolēmu, ka aukstūdens peldes tomēr nav man - bija apnicis salt iekšā un ārā. Šodien izmisīgā vajadzība iegremdēties ūdenī līdz zodam bija spēcīgāka. Ārā ir 11 grādi un es brienu vannā. Aukstumsirtikaitavāgalvāaukstumsirtikaitavāgalvāaukstumsirtikaitavāgalvā.
Kosmoss/Visums/Dzīve/Dievs palīdz atspērušies, ja kas
Katru dienu sarunājos ar to, tur augšā, kas lielāks par mani. Lūdzu, lai palīdz tikt cauri tam stāvoklim, kurā atrados - nokļūt otrā pusē. Lūgt ir viens, klausīties un sadzirdēt impulsus ir kas cits, un es klausījos. Impulsi un atbildes šobrīd nāk kā tāds meteorītu lietus, un viens impulss aizved pie kaut kā nākamā.
Mācību uzsākšana aromterapijas skolā, kurai prāts līdz pēdējam spirinājās pretī, ir izrādījies notikums, kas ir nopietni sakustinājis visu, kas manī vēl bija aizķēries - vecās, zemapziņā rūpīgi noglabātās sistēmas, jūk un brūk. Pie manis nāk atbalsts pa dažādiem ceļiem, un es daru to pašu - tveru impulsus, kur varu palīdzēt ar to, kā varu.
***
"Elpo!" nesen, darbojoties ar kādu eļļu, kā atbilde uz manu lūgumu atnāca vārds. To ik pa laikam mūsu dejā izkliedzu citām. Elpo! Mēs bieži aizmirstam elpot, un es esmu neelopšanas pro. Taču nebiju pārliecināta, ka zinu, kāpēc. Šodien, dažādu sinhronitāšu un impulsu rezultātā, ierados pie Lauras uz elpošanas sesiju, un tā izrādījās dziļa dziedināšana pāris stundu garumā - raudāju tā, ka nu tikai. Izrādās, ka, tāpat kā reiz staigāju uz pirkstgaliem, dejoju uz pirkstgaliem un dziedāju, tā arī elpoju - uz pirkstgaliem. Kas ir elpa? Manas dzīvības avots, taču es to krānu biju uzstādījusi kaut kādā taupības režīmā. Kā tu elpo, tā tu dzīvo, es teiktu. Ja es elpoju pusiestrēgušu, pusknapu elpu, lai tikai nevienu netraucētu, vai es ļauju sev dzīvot pilnu krūti - tik autentiski, cik sevi jūtu? Sūdu es tur ļauju.
Tas ir savādi, ka, lai atcerētos, kas ir manas pamattiesības - elpa, balss, kustība, daba, un sāktu tās baudīt par visu naudu, man ir bijis jānoiet tik garš ceļš.
Atdzimšanas elpa. Well, uzskatīsim, ka šodien ir mana otrā dzimšanas diena. Paldies Dzīvei un Laurai par šo dāvanu.
Cilvēkbūšana
***
Kad vakar nejauši izdzēsos no feisbuka uz visiem laikiem, sākumā apjuku - bāc, es taču nepaspēju uzrakstīt tam un pajautāt to! Tad atslābu - kas beidzies, beidzies. Bet tad sarāvos - tā taču notiek arī dzīvē, kad šķiet, ka būs vēl laiks pateikt to un pajautāt šito, bet tad...
***
Esmu pateicīga, ka ar to, ko šobrīd mācos, varu dalīties un padot tālāk - ja kādam top par miligramu vieglāk iet tālāk. Tāda cilvēkkalpošana ir kas ļoti... tajā brīdī vairs nerodas jautājums, kur dzīvē gūt prieku vai kā kļūt laimīgam. Tajā mirklī ir viss.
Keep walking
Šis ir vienīgais kadrs, kuru piespiedu sevi nofotografēt - Viņš prasīja, lai aizsūtot kādu bildi ar to, ko daru.
I keep walking.
Nē, nopietni. Šorīt cēlos īsi pēc pieciem, lai brauktu 114 km pēc puikas un tad 25 km vestu viņu uz skolu, vēlāk mašīnas krūžu turētājā izlija viss Viršu kafijas krūzes saturs, Siguldā nenopirku kūku, divas stundas ar suni nostaigājos gar Mangaļsalas jūru, mašīnā sēžot, uzrakstīju pusi scenārija, Rīgā izdarīju hidrokolonoskopiju un netīšām izdzēsos no feisbuka uz visiem laikiem. Haha. Vispār jau viss šis izdarīto darbu saraksts ir dziļāks un zīmīgāks, nekā no malas izskatās.
Release the things that no longer serve you. And keep walking.
Aizjumurdijā
Iekāpju Kristapa milzu zābakos un slāju pāri pļavām, apguļos te vienā vietā, te citā. Pieploku pie viena bērza un tad pie cita - miza maiga un zari noglāsta galvu - kā tāds cilvēks. Gribas ielaisties ūdenī, taču īsti nav kur - tik ļoti pietrūkst Maltas upes. Ejot garām šķūnim, iekliedzos no priekiem - mana mīļā diy dušiņa vēl turpat! Tieši tajā brīdī no mākoņiem izlien saule - metu nost visu, kas mugurā un spiegdama palienu zem vēsā ūdens strūkliņas. Viss ir labi. Viss taču ir labi, ko?
Taču jau vakarpusē mani pārņem nemiers par darbiem, kuriem esmu piekritusi. Nē un nē. Šie ir pēdējie, patiešām. Jau domās dzirdu, kā man palūdz uzrakstīt arī to un to, un izdarīt to, un es trenējos teikt "nē". No rīta vienu "nē" jau pateicu, piektdien arī, starp citu. Tā vietā, lai šovakar priecīga, laimīga un iedvesmota vērtu vaļā savu mācību kladi un darītu to, kas man patiešām patīk un iedvesmo, es veru vaļā datoru un uzkaros scenārija vidū. Jūtu, kā ķermenis uzvelkas arī par to otru darāmo - tur darba apjoms man nesaprotams un haotisks, lai kā cenšos ko saprast. Sāku prokrastinēt, virtuvē meklējot, ko apēst, līdz iekāpju mašīnā un aizbraucu uz Ērgļu kafeni pēc kafijas, lai gan kafiju nedrīkstu. Nu re, visa klasika - negribētais un neatļautais, atkal vienā putrā. Nea. Viss. Pietiek. Pēdējo reizi piekrītu būt par korķi pudelēm, kurām par korķi varētu būt jebkurš cits.
Viss iet uz to, ka beidzas tas, kas beidzas. Daudziem. Visos līmeņos. Šī nav vienas sievietes griešanās ap savu asi. Tā šobrīd notiek ar daudzām, ko pazīstu - kaut kādā sakārā vēl iečekojamies vecajās sliedēs, lai secinātu, ka ierastais un ērtais ir kļuvis svešs, un visi kādreizējie iegansti vairs nestrādā. Pietiek un punkts.
Un vēl... nojaušu, ka pavisam drīz vēlreiz izvākšos no feisbuka daudzstāvenes.. Pagājušā gada novembrī tur atgriezos pēc gada ilgas prombūtnes, jo bija sajūta, ka jābūt Viņam blakus laikā, kad iznāk viņa grāmata. Kad iegriezās virpulis un kļuva skaidrs, ka iznāks arī manējā, nolēmu palikt līdz brīdim, kad tā iznāks. Nu tas ir noticis - jau trīs mēnešus kā iznākusi un šķiet, ka esmu mazliet aizsēdējusies - laiks doties.
Pār aizjumurdijas pļavām ceļas migla, starp ābelēm spīd lampiņu virtene un skats aiz loga ir līdz asarām skaists. Vajadzētu kaut kādu instagram kontu uztaisīt vismaz, haha.
Vietas
- Šis stāsts jau nav par dzīvokļa meklēšanu, bet par to, kas esmu šobrīd. Man ir interesanti - kāda vieta pie manis pievilksies un kādi cilvēki, un interesanti vērot, kā viss notiek, - tā nesen rakstīju kādai paziņai.
Ja stāsts būtu tikai par jumtu virs galvas, tad jau tajā pašā dienā, kad ar manu feisbuka ierakstu padalījās pusotrs simts cilvēku, puika ar savu mugursomu varētu ievākties vismaz divās vietās, taču tieši tajā dienā sapratu, ka tā nav pieredze, ko viņam novēlu - kaut kas kaut kur, lai tikai līdz pavasarim jumts virs galvas un cilvēks pie vietas.
Palūdzu kosmosam, lai atnāk vieta, kas puikam būtu vislabākā un harmoniskākā pieredze Cēsīs - lai pēdējais mācību gads minipolē viņam ir ar labām atmiņām par dzīvesvietu, par pieredzi, ko šeit guvis. Lai atnāk kaut kas tāds, kas piecpadsmitgadīgam jaunietim dod iedvesmu, nevis nolemtības sajūtu.
Atlika gaidīt un būt atvērtai impulsiem. Viegli teikt - gaidīt, ne tik viegli izdarīt. Pa starpu gāja visādi. Dziļākajā izmisuma un saspringuma brīdī uzrakstīju pāris cilvēkiem, kuriem nekad nerakstītu - eu, ja nu gadījumā kaut kur ir kāda dzīvesvieta, dod ziņu. Un tad... tad, kā parasti, nāk atrisinājums no pavisam negaidītas puses.
Man patika šī vietas meklēšanas spēle. Just, kā par to jutās citi, kā par to jutos pati. Taču galvenais ieguvums bija iespēja piespiedu kārtā šo laiku sabūt vecāku mājās.
- Meit, ..., - tā tēvs kādu dienu virtuvē.
- Meitiņ, ..., - tā tēvs kādu citu dienu.
Lūk, kaut vai tādēļ uz dzīvesvietu minipolē bija vērts pagaidīt.
Un tāpat ar vietu Latgalē. Mēs nekad nezinām, kāpēc kaut kas pie mums nāk vai nenāk, un kāpēc atnāk tad, kad atnāk. Citi no malas to zina vēl mazāk, ja kas.
Par vīriešiem n' staf
"Ja sieviete neatrisina attiecības ar savu iekšējo vīrieti, tad ļeļeļe," lasīju kādā rakstā.
Nu, lieliski. Teorētiski sapratu, ka šis varētu būt kaut kas risināms, taču praktiski nebija ne jausmas, ko ar to iesākt. Vai jāsāk pārlasīt Junga teorija par Animus un Anima, vai kas man tagad jādara?
Nedarīju neko, vai precīzāk - darīju visu citu, tikai neko ar vīriešiem saistītu, jo ar vīriešiem man pārsvarā nav nekādu dižo attiecību, izņemot ar vienīgo bijušo un vienīgo esošo. Starp sievietēm jūtos kā zivs ūdenī bet, satiekot vīrieti, iekšēji mazliet sastingstu. Ar laiku pieņēmu sev zināšanai, ka šajā dzīvē esmu sieviešu sieviete un viena vīrieša sieviete. Ko tas nozīmē? Nez... es vienkārši vīriešus neredzu, nesatieku, nesatiekos, neapskaujos, izvairos no acu kontakta un satikšanas, jo man tas šķiet neveikli. Mans vīrietis ir mana komforta zona un ar to pietiek. Jutu, ka kaut kas šajā visā nav pareizi, taču... ai tur.
Nesen restorānu nedēļas ietvaros biju pie Zanes viņas lauku mājās. Sēdēju ārā pie galdiņa, vēroju notiekošo un ēdu čia sēklu pudiņu. Sāka līt, tāpēc, satinusies svītrainā segā, paķēru visu, kas pa rokai un steidzos iekštelpās. Kamēr tīstīju nost segu, notika sekojošais:
- Inka? Jums abiem vajadzētu iepazīties, - Zane skatījās uz mani un smaidīja. Es dzirdēju abiem, nevis abām. Viņa skatījās arī uz kādu, kurš bija tepat man aiz muguras. Kurš, nevis kura.
Neveikli paskatījos atpakaļ. Pusmetru no manis sēdēja kāds vīrietis un smaidīja.
- Kāpēc tu gribi mūs iepazīstināt? - biju mazliet apjukusi. Viņa taču zina, ka man ir Viņš! Kāpēc man tagad te ar kādu ir jāiepazīstās?
- No viņa (vīrieša vārds) staro tāds siltums, - Zane pateica un devās savās gaitās.
Well, neveikls brīdis. Pirmkārt, man totāli nav garastāvokļa, esmu pazaudējusies trijās priedēs, man Cēsīs nav mājvietas un es negribu iepazīties ne ar kādiem vīriešiem... Nu, labi... Šis lai ir izaicinājums, turklāt, nav iemesla kļūt nepieklājīgai. Apsēžos un nolieku čia sēklu pudiņu uz galda. Ko tādu runāt, nez.
Es kaut ko pajautāju un viņš kaut ko atbildēja.
- Kas tu esi un ko dari? - tā, savukārt, viņš.
Lieliski. Lie-lis-ki. Esmu aizkauts meža dzīvnieks, kas iedzīts stūrī. Es neesmu nekas un nedaru neko. Pat, ja es kaut ko daru, rīt varbūt darīšu ko citu un šai sarunai nebūs bijusi nekāda jēga. Tai JAU nav jēga!
Savu apjukumu cešos slēpt zem ārēja miera, taču jūtu, ka viņš enerģētiski ir spēcīgāks par mani - neko es te nesatēlošu. Paskatos viņam acīs. Tās ir siltas. Viņš ir mierīgs. Viņš ir ultra mierīgs. Jūtu, kā no viņa nāk spēcīga, tīra enerģija. Es viena to jūtu? Kas te notiek? Zane, palīgā!
- ....................................... nezinu, ko lai tev saku, - es atbildu.
- Nu labi, tad... kā tu jūties?
- .....
- Es tevī klausos.
- ................................................................... apjukusi.
Sēžam un it kā pat kaut ko runājam, taču es nespēju izlikties, ka nejūtu to spēcīgo enerģiju, ko jūtu. Vai kāds man var pateikt, kas te notiek un par ko ir mana ķermeņa drebulis? Man kļūst auksti, es drebu, un zinu, ka visi šitie drebuļi... kaut ko dziedina, atlaiž kaut ko sabloķētu. Taču ko, jedritvainazīt!?
- Es nespēju izlikties, ka nejūtu enerģiju, kas no tevis plūst, - es beidzot saku. - Zane, es nespēju izlikties, ka nejūtu enerģiju, kas no viņa plūst. Mani tas nes nost.
Mums uz mirkli pievienojas Zane un es izmantoju savu galveno trumpi, lai tiktu ārā no telpas elpot, elpot, elpot - man ir jāpastaidzina suns, kurš mašīnā ir nosēdējies vairākas stundas.
Pēc tam vēl pāris minūšu pussaruna, ilgs apskāviens, un es kāpu mašīnā, lai brauktu uz Jumurdas mežiem. Zane gan pirms tam teica, lai paliekot pie viņas - varēšot visi kopā pavakarēt. Nu nē.... man bija jātiek prom izraudāties, izkliegties, savākties, saprast.
Kas ir tas, kas nupat notika?
***
Nākamajā rītā pamodos cita - brīvāka, vieglāka, nesavažotāka. Apmēram nojautu, kur pa dzīvi biju sevi aizbloķējusi ciet un sākusi izslēgt no dzīves būtisku sevis daļu - vīrišķo enerģiju. Šis stāsts ir garāks, taču esence ir piefiksēta.
Gudrīds spēlīte
Tajos gados, kad izlasīju visu savā mūžā izlasāmo grāmatu normu, aktīvi piedalījos arī virtuālajā grāmatu klubiņā Goodreads. Toreiz manā online grāmatu plauktā atradās kaudzēm izlasīto grāmatu - tiesa gan, lielākā daļa lasītas angliski, tāpēc arī savas nelielās recenzijas/atsauksmes rakstīju angļu valodā. Šo spēli uztvēru ļoti nopietni - lasīju citu komentārus, salīdzināju ar savām pārdomām un apzinīgi liku zvaigznītes no viens līdz pieci, it kā tas būtu manas dzīvības, goda un prestiža jautājums.
Kādus gadus desmit pat pirku blociņus, kuri no vāka līdz vākam tika pierakstīti ar informāciju par katru izlasīto grāmtu - izrakstīti citāti, frāzes, katra grāmata novērtēta piecu zvaigznīšu sistēmā, tika pierakstīts teju katrs sīkums līdz pat tādai vērtīgai informācijai, kā lapaspušu skaits. Pēdējo pierakstīto blociņu ar 2016./2017. gadā lasītajām grāmatām esmu saglabājusi.
Pēc tam interese par vērtēšanu palēnām izgaisa. Arvien mazāk ko gribējās vērtēt - gan pa dzīvi, gan grāmatu plauktos. Tā mans goodread konts apputēja un pazuda kopā ar manu iepriekšējās dzīves feisbuka kontu - gadiem krātas vērtības vienā dienā izčabēja kā nebijušas.
***
Gada sākumā man radās ziņkārība izlasīt dažus komentārus par viņa Grāmatu par nonullēšanos, man tapa jauns gudrīdu konts. Uz pāris dienām pat atcerējos, cik šī spēle kādreiz šķita aizraujoša - papētīju, kādas grāmatas varētu lasīt un saspiedu want to read, dažām sen izlasītām grāmatām iedevu vērtējumu - visām piecas zvaigznes, un tad man apnika... līdz brīdim, kad gudrīdos parādījās mana grāmata. Tad man ne tikai apnika, bet gribējās, lai zeme atveras. Kad rakstīju grāmatu un noticēju impulsam par tās izdošanu, pat neiedomājos, ka grāmatai nāksies iet cauri standarta procedūrai - publiskai vērtēšanai. Kā!? Es taču to tikai... savējām... Heh, protams. Vārgs smiekliņš.
***
Viņš teica, ka man gudrīdos būtu jāuztaisa normāls autora profils ar normālu fotogrāfiju un normālu ierakstu pie grāmatas, taču man tā nešķita. Joprojām tā nedomāju. Kad vasaras sākumā ar grāmatu rokā iebridu liepu aplī, es lūdzu, lai tā nonāk tikai tajās rokās, kurās tai ir jānonāk - gan tāpēc, ka tas būtu tikai godīgi, gan tāpēc, ka klusībā bažījos par to, ka kāds to varētu iedomāties vērtēt pēc standarta prozas rakstīšanas kritērijiem - tāda nebija šīs grāmatas jēga manā dzīvē... Taču tad atslābu. Pirmkārt jau tāpēc, ka tas vienīgais "divu zvaigžņu" vērtējums, ko pirms daudziem gadiem iedevu James Franco grāmatai Palo Alto, visticamāk, man kā bumerangs tāpat atnāks atpakaļ vēl šajā dzīvē, nevis nākamajā, hehe. Un otrkārt... viss šis stāsts manās sajūtās ir beidzies, es esmu citur.
Dubultdzīve
Joprojām nezinu, cik nopietni tāda plaukstas lasīšana ir jāuztver - kopš tā laika vairs nekad ar nekādām plaukstu lasīšanām neesmu saskārusies.
- Tu dzīvosi tādu kā dubultdzīvi, - viņa teica.
Tā arī nesapratu, kurā rievā viņa ko tādu saredzēja, taču tas ir viss, ko no šī lasījuma atceros. Toreiz nespēju iedomāties, ko tieši tas varētu nozīmēt, vien cerēju, ka tā nebūs kaut kāda paralēlo attiecību dzīve. Nē, nu, nopietni - nekā citādi dzīvot dubultdzīvi taču nav iespējams, es toreiz nodomāju. Izrādās, ka ir iespējams. Šobrīd, vairāk kā jelkad iepriekš, es dzīvoju divās paralēlajās pasaulēs. Abas it kā šķietami pat nesaskaras, taču abās esmu pa īstam.
Kad esmu Cēsīs, dzīvoju šeit un pieņemu šo kā savu ikdienu, taču ar muguras smadzenēm jūtu, ka Latgalē notiek mana paralēlā dzīve, man tur pat neesot. Kad aizbraucu uz Latgali, tad... tad pazūdu džungļos un Cēsis vairs nejūtu.
Pārvietojos starp cilvēkiem kā normāls, parasts cilvēks. Tīri teorētiski šobrīd pāris dienas nedēļā pat daru normālu, parastu darbu, kurā normāli uzvedos un normāli runāju, un tā patiešām esmu es. Taču... tikmēr ar mani notiek paralēlā pasaule, kur maziem solīšiem eju pavisam citu ceļu, un normālajā pasaulē par to neviens pat nenojauš, un nav jau arī vajadzīgs, jo viss tāpat ir labi. Tikai aizdomājos - kura dzīves sajūta ir īstāka? Kurā es esmu patiesāka pret citiem un sevi pašu, un vai tam maz ir nozīme? Un vai manis pašas dzīve kādreiz būs viengabalaina? Vai man tā vispār ir paredzēts un vai es to gribu? Kā kaut kāds pasaku tēls, kurš pa dienu ir Pelnrušķīte, bet vakaros pārvēršas par princesi un mauc uz balli. Hmm... bet Pelnrušķīte vienā brīdī tomēr pieņēma lēmumu - okei, es maucu uz pili uz visiem laikiem!
Vispār jau par to daudz galvu nelauzu, jo šādu konstantu paralēldzīvi esmu sākusi uztvert teju kā hroniskās iesnas - ir un ir. Nē, nu... hroniskās iesnas norādot uz sevī slēptiem aizvainojumiem un, ja aizvainojumus atlaižot un pārstājot kultivēt, tad teorētiski vajadzētu izbeigties arī hroniskajām iesnām. Pieļauju, ka ar paralēlās dzīves sajūtu gluži tā varētu arī nebūt. Un vēl es aizdomājos par to, kurā brīdī pārstāšu tērēt savu enerģiju savu domu pierakstīšanai? Iedomājos, ka, ja šo enerģijas stundu, kuru pie šī ieraksta nosēžu, es veltītu tam, lai nokļūtu tuvāk savam sapnim savā īstajā dzīvē... Bet tad atkal... kas kurā brīdī ir īstā dzīve un kas tāda nav? Vai arī, kas kuram ir īstā dzīve?
***
Uz dejām ierados normāla - kā mēs visas pēc normālas darbadienas. Katra izvilka kārti - tāpat vien, lai iesildītos, pastāstītu par to, kā izvilktā kārts rezonē ar šī brīža sajūtu. Izvilku kārti un tā arī nesapratu, ko teikt. Melns uz balta. Kaut ko tur pateicu.
Nākamajā sērijā
Atbilde atnāca jau pēc dažām dienām, taču līdz galam par to vēl nesapriecājos. Man nebija ne jausmas, kur būšu pēc mēneša un kā man klāsies. Mēnesis pagāja nemanot un aizvakar satiku savu Skolotāju savā pirmajā mācību dienā. Esmu tik pagodināta un pateicīga, ka tā ir tieši viņa, kura pirms dažiem gadiem man parādīja atpakaļceļu pie manis pašas intuīcijas.
Šobrīd mācos kā uzcītīga skolniece - man ir liela pierakstu klade, katru dienu pildu mājasdarbu un visam procesam pieeju ar tādu kā bijību - tas ir instruments, kam vienmēr esmu ticējusi, tikai izvairījusies to apgūt. Loģiskāk un ērtāk šķita sievietēm stāstīt par savu Skolotāju un sūtīt visas pie viņas, nevis pašai iet dziļumā.
Nav ne jausmas, kur tas ved, taču tas mani ved tik interesanti. Ne obligāti viegli. Procesā nākas vēlreiz pārskenēt visu līdzšinējo dzīvi, taču, tā kā lielu daļu pašsacerēto, pašradīto un pašiniciēto traumiņu pa šiem gadiem esmu nosaukusi vārdā, tad tas vairs nav ne pāremocionāli, ne sāpīgi. Tas palīdz fokusēties uz mācību procesu, taustot dabas un intuīcijas sinerģiju.
Esmu laimīga pa ilgiem laikiem atgriezties skolā.
Metrogrāds
Tik daudz, kas šajā laikā notiek... sarunās ar sevi pašu. Par dusmām, aizkaitinājumiem un aizvainojumiem - sēdēju pilnmēness naktī un puskliedzot, pusraudot simtreiz sev jautājumu - kāpēc man tie bija vajadzīgi? Kāpēc!? Kāpēc, katru dienu tos barojot, tik ļoti nodarīju pāri savam ķermenim? Atbilde nenāca. Viss miglā. Un pēkšņi tās sprāga kā lielgabalu zalves.
- Jo tā tu sevi aizstāvēji, pasargāji, vilki robežas. Tu citādāk nemācēji. Tā tu centies izdzīvot.
Nedēļām... mēnešiem tā nebiju raudājusi.
- Karš manī ir beidzies, karš manī ir beidzies, karš manī ir beidzies... - es murmināju.
Tā ir. Tā patiešām ir. Izdzīvošanas režīms ir beidzies. Es protu mīlestību. Es esmu mīlestība. Jūtu, ka ķermenis un prāts joprojām grib darboties izdzīvošanas režīmā - īpaši jau prāts. Tas grib mani no visa kā pasargāt, un ķermenis prātam ir tik ļoti noticējis, ka iestartēt sirdsvadītu programmu PA ĪSTAM, lai tai notic ikkatra ķermeņa šūniņa, nav tik vienkārši. Taču nav jau izvēles, tāpēc katru rītu sāku pa jaunam.
Kad šķiet, ka nekas nepalīdz, ka nespēju viena savu stiepjamo vairs pastiept, tad savējo sanākšana virtuālajā aplī (jo vasara beigusies un mēs atkal attopamies dažādās valstīs) un dalīšanās līdzīgās sajūtās... sasilda. Apziņa, ka rīt mēs atkal katra celsimies un turpināsim pa jaunam, sasilda un dod spēku. Nē, šobrīd man nevajag iedvesmas stāstus un tev izdosies, tu tā iedvesmo un tu esi mega. Man pietiek ar to, ka cita citai esam tādas, kādas esam. Pietiek? Ko es runāju. Tas ir vairāk, kā varētu vēlēties. Man ir savējās. Tik daudz. Vispkārt. Tuvu un tālu.
Pateicībā.
Nu, okei
Vasaras vidū mana Latgales draudzene sapņoja par rudeni, kad atkal varēs doties uz savu darbnīcu un darboties ar mālu, un es tajā brīdī apjuku. Manī joprojām nebija šīs nevaru sagaidīt rītu, kad atkal varēšu darīt savu lietu sajūtas.
- Bet tev taču ir deja! - pārsteigumā iesaucās kāda savējā, kurai šo pastāstīju.
- Nav gan!... nu, labi - ir... taču tas nav tas, kāpēc nevaru sagaidīt rītdienu! Āāāāāā!
Tā spriedze, ka es pati no sevis (un citi no manis) kaut kādā mērā sagaida, ka dejošana būs loģisks turpinājums tam, par ko runāju, liek bēgt. Tā taču ir TIKAI kaut kāda rīta deja. Tas nav nopietni un tam NAV nekāda turpinājuma! Tas ir TIKAI rīta rituāls... vai vakara... vai tad, kad sūdīgi... vai tad, kad dabā un vienkārši gribas kustēties...
Un tad man pamazām izdevās šo spriedzi atlaist. Spriedzi par to, ka man ar deju kaut kas obligāti ir jādara. Un tieši tajā dienā, kad šo mistiski iedomāto atbildību atlaidu, pie manis atnāca sajūta, ka vēlos intuitīvās dejas pieredzē iet iekšā vēl dziļāk, vēl plašāk, neaprobežojoties tikai ar kustību un mūziku. Impulsi ved mani tālāk, kā pētīt šo pieredzi, kā caur sevi sajust visu, ko varu sajust, kā dot impulsus citiem.
Tādā aizrautīgā garā esmu nonākusi pie 1 stundu garas deju nodarbības - tā, kā šobrīd to jūtu. Klusībā mazliet dīdos, jo man ir sajūta, kā šo pieredzi padarīt vēl dziļāku. Tā ir tikai sajūta, impulss, taču esmu spērusi nākamo soli ceļā uz intuitīvās dejas vēršanu dziļumā.
Šobrīd esmu durvīs pavērusi nelielu spraudziņu - devusi pasaulei ziņu, ka es to... daru. Man nav ne jausmas, kur impulsi vedīs tālāk un kādas būs pieredzes. Taču es ļaujos un man ir ļoti, ļoti interesanti. Es nez... tas kaut kur ved, patiešām.
Intuitīvā praktiķe
Šobrīd viss ir sagriezies kājām gaisā. Teorijas manā galvā neturas, arī dzīvesgudri un skaisti citāti ne. Izlasu, kaut kam piekrītu un jau pēc mirkļa esmu vārdus aizmirsusi. Arvien biežāk pieķeru sevi jūtam, ka teoretizēt man vairs nav interesanti. Jau no domas vien par to, ka pasaulē ir vēl kāda teorija vai prātula, kas man teorētiski būtu jāapgūst, man piemetas... garlaicība. Tik daudz sarunu ir kļuvušas... garlaicīgas. Gribas darīt, gribas no vārdiem pie darbiem. Pamatot katru kustību, rīcību, soli ir... apnicis, tāpat kā ir apnicis atbildēt uz jautājumiem ar ko tu nodarbojies un kas tu esi? Bāc, es nezinu. Esmu viss, ko konkrētajā brīdī dzīve piespēlē darīt un kam būt.
Man ir kāda paziņa, ar kuru ejam līdzīgu ceļu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņa mauc ar prātu - pēta, analizē, ir izgājusi visādus kursus un apguvusi tehnikas, šobrīd pati rīko kursus, eksperimentē, lasa, pēta, analizē, kamēr es to pašu ceļu eju intuitīvi - sevis pašdziedinājumu, atvēršanās un pašrealizācijas ceļā pētot savus iekšējos resursus. Vēl pirms gada uz viņas fona kompleksoju un skatījos kā uz cilvēku, kurš savā izpratnē un dzīvē ir ticis kaut kur krietni tālāk. Vienā brīdī beidzu salīdzināties un turpināju iekšupvērsti pētīt pati savus resursus, un neko, jūtos labi.
Dažbrīd brīnos par sevi un savu taustīšanos. Piemēram, ir tāds vārds REIKI. Ik pa laikam dzirdēju - reiki praktiķis tāds un reiki praktiķis šitāds, taču tā arī vairāk šajā nebiju iedziļinājusies - cilvēks taču nevar visu savā dzīvē iet un apgūt. Turpināju savā nodabā dejot, kustēties, sajust, kā caur rokām plūst enerģija, ļāvu rokām arvien biežāk plūst pāri ķermenim un nolaisties uz ķermeņa vietās, kurās tās vēlējās nolaisties. Arvien biežāk jutu enerģiju strāvojam. Un tad, ciemojoties pie draugiem, ieraudzīju grāmatu par Reiki. Izrādās, ka tam, ko savā nodabā biju darījusi un priekš sevis atklājusi, kāds ir devis nosaukumu. Reiki. Kāds cilvēks pirms cik tur gadsimtiem ir sēdējis kalnos, dienām gavējis un meditējis, līdz pie viņa atnāca šī prakse. Viņš to nosauca par Reiki un devās pie cilvēkiem to mācīt. Pieļauju, ka mana pašdarbība ir improvizācija par tēmu un īsts reikietis teiktu, ka tas, ko daru, nav nekāds reiki. Taču ne jau par to ir mans stāsts - es taustos savos resursos, lai palīdzētu pati sev. Vēlos pieredzēt to, ka viss man vajadzīgais resurs jau ir manī pašā.
Tas pats ar deju - jau otro gadu katru rītu dejoju un tikai pirms pāris dienām uzzināju, ka tam, kā deju redzu un kā kustos, kāds jau ir devis nosaukumu. Intuitīvā deja. Un atkal - vai to kāds sākotnēji ir izdomājis vai arī šī plūsmas deja pati savā nodabā izplatās pasaulē?
Palēnām lieku šos pašatklātos elementus kopā un vēroju, kur tas mani ved. Tā nav terapija, taču manam ķermenim un garam tas pavisam noteikti ir terapeitiski.
Kad tu beidzot sāksi dzīvot?
Pāris dienas staigāju ar šo domu, jo mēs taču vienmēr saņemam to, kas mums jādzird. Jautājums gan bija par pavisam citu tēmu, taču es aizpeldēju pie tā, kas man no šīs sarunas bija jāpaņem šim brīdim.
Kāpēc kādam no malas šķiet, ka tas, kā dzīvoju, jau nav dzīvot sākšana? Kas tad ir tā īstā dzīvošana? Kas vienai dvēselei, kura alkst pieredžu, ir beidzot dzīvošana? Kaut kāda garīgā vai materiālā stāvokļa sasniegšana, kad es nomierināšos, dzīvošu savā vietā, darīšu vienu lietu un par to saņemšu naudu, cepšu savam vīrietim kotletes un būšu saprotama tiem, kuriem gribētos ielikt mani kādā savas dzīvotsākšanas rāmī? Teikšu, kā ir - man pašai sevi dažkārt gribētos tā ierāmēt, jo kāda daļa manis pēc tā patiešām ilgojas, taču otra daļa bēg no šīs paredzamās pieredzes kā meža dzīvnieks no uguns.
Pa šiem gadiem esmu pieņēmusi, ka esmu nepieradināma, ka daļa manas šķautnes ir no Imanta Ziedoņa dzejoļa Ceļi. Nezinu, vai man tas līdz galam patīk, taču tāda es esmu. Neērta. Nesaprotama. Dažkārt pat sev. No vienas puses - esmu sagurusi, dodoties pasaulē kā tāds trubadūrs, kur cilvēki mani sauc pie galda, izgulda, apčubina, paklāj aitādu zem kājām un klēpī ieliek pledu. Tādos bezmāju brīžos, kā šobrīd, šķiet, ka nekas nav svarīgāks par vienām skaidri iezīmētām un saprotamām mājām Zemes virsū.
Taču savu dvīņa dubultdabu vairs neignorēju, neapspiežu - man ir un ir divas dabas. Nezinu, vai maz spēju citiem sevi izskaidrot un vai to vairs vēlos. Esmu pateicīga, ka palēnām pati sevi sāku saprast un pieņemt savu būtību - ir cilvēki, kuriem ir divas dabas, un viena no viņiem esmu es. Kad to pieņemu, tad jautājums par to, kad es beidzot sākšu dzīvot, mani vairs neievaino. Būšana ceļā un būšana pašizziņas, cilvēkizziņas procesā ir mana visīstākā dzīvošana.
Ir labi šo beidzot pateikt skaļi - nevis lai attaisnotos un kārtējo reizi pusaudža manierē maltu "pieņemiet mani tādu, kāda esmu, davai!" Kad atzīstos pieņemošā un absolūtā mīlestībā pati sev, tad pati sev vairs nešķietu kļūdaina un apkārtviedokļus sāku redzēt kā viņu pašu viedokļus par viņu pašu dzīvi un viņu pašu priekšstatiem. Tādējādi manī atbrīvojas kāds milzīgs enerģijas resurss.
Es tevi... mīlu. Bučiņas.
Vienkārši esi
Kopš 31. augusta teju katrs sastaptais minipolietis jautā: "Vai vietu Cēsīs atradi"? Un es purinu galvu. Kā lai pasaulei izstāstu to maindfaku, kas darās manā iekšpasaulē?
Dienas pirmo pusi klīdu ar suni pa mežiem - pieplaku priedēm un stāvēju klusa. Bāc, kāpēc tāds apjukums? Kā sevi no tā izcelt? Koki iedod mieru, taču jau pēc pusstundas jūtu, kā nemiers kāpj pa muti ārā, un pieploku pie nākamā stumbra.
Taču vienā brīdī jāatgriežas realitātē - kāpu mašīnā, lai dotos uz vecpilsētu pakaļ dēlam. Pa ceļam iegriezos mīļo minipoliešu šovasar atvērtajā kafejnīcā, lai beidzot tur iečekotos. Man nebija nekāds socializēšanās noskaņojums, taču kaut kas vilka aiziet tieši tur. Patiesībā jau neko negribēju, taču paņēmu kafiju ar zirņu pienu līdzņemšanai.
- Tu arī mazliet sagurusi? - jautāju Ilzei, kuru tur sastapu neierasti klusu. Mēs pat īsti neapskāvāmies, kā ierasts, tikai pabužinājām viena otras augšdelmu.
- Nē..., - Ilze klusām atbildēja. - Neesmu sagurusi.
Neveikls klusums.
- Un kā tev? - viņa beidzot pajautāja, kad es kaut ko neveikli biju nomurminājusi par kafijas pirkšanu. Jutu, kā kaklā kāpj kamols un acīs spiežas asaras. Nu, nē... ne tagad. Ne šeit... nav jēgas... bet tad atkal, nav arī jēgas izlikties, ka šādi nejūtos.
- Nu... nevaru šobrīd īsti atbildēt..., - asaras nodevīgi pārpludina acis. - Nejautā...
- Tu arī par to pašu?
- Par kaut ko citu droši vien... bet, kas ir "tas pats"?
- ... Mana draudzene vakar nomira...
***
Samaksāju par kafiju un izslīdu laukā, asaras rīdama. Apsēžos Rožu laukumā uz soliņa, lai sagaidītu, kad puikam beigsies stundas. Gribu skumt, taču nav paredzēts.
- Sveika!
Nolieku kafiju, savācos un apskauju pienācēju. Pēc mirkļa garām nāk nākamais apskaujamais, un tad nākamais...
***
- Tu esi citu frekvenču cilvēks..., - viņa man saka. - Ir tik labi, ka atkal esi šeit. Ir vienkārši labi zināt, ka staigāsi pa šīm ielām.
Iesmejos balsī. Jūtu, ka tā ir mana aizsargreakcija un apjukums. Viņa ir jau trešais cilvēks, kurš šīs nedēļas laikā man to saka. Tie pat nav mani draugi - vienkārši jauki paziņas.
- Es par tevi ik pa laikam domāju, - kāda cita sieviete pāris dienas atpakaļ teica. - Man tevis ļoti pietrūka. Man pat nevajag, ka mēs sarunājamies. Man vienkārši vajag just, ka tu šeit esi.
***
Braucu un domāju par to, ko bieži esmu dzirdējusi pēdējā gada laikā.
Ir labi, ka tu te vienkārši esi. Tev pat nav nekas jādara.
Ja būtu tāda profesija Tev nekas nav jādara, ir labi, ka tu te vienkārši esi, es laikam vienā brīdī varētu izvēlēties krutāko mājvietu apriņķī un nedomāt, vai spēšu nomaksāt rēķinus un samaksāt par degvielu, kuru šajās dienās, vadājot dēlu uz skolu, nākas notriekt kā tādam šoferim tālbraucējam.
Upes akmens stāsti
Ja paskatos atpakaļ, man nav ne jausmas, ko šovasar būtu varējusi darīt citādāk. Es nezinu, kā ir gājis citiem viņu iekšpasaulēs un pārībās - nav jau tā, ka cilvēki par to daudz runā.
Mēs abi palēnām līmeņojamies. Mūsu kopā būšana itin bieži ir mierpilna. Dažreiz līmeņojamies viens otram garām. Dažreiz viņa ego ir tik liels un ciets kā krams. Dažreiz es pati esmu cieta kā krams. Pirms trim dienām uzšvirkstēja vecs paterns, kurš vairs nav reāls, taču mēs abi reaģējām. Viņš augstprātīgi, es - histēriski, bet jau pēc minūtēm divdesmit sēdējām uz meža ceļa apskāvušies. Starp mums bija izrunāts miers, taču trausli esam mēs abi. Domāju, ka ne mēs vieni tādi šobrīd.
Ja cilvēki par to vairāk runātu, tas visiem būtu veselīgāk. Būtu mazāk skatienu uz citiem, domājot, "Bāc, re, kā viņam/viņai/viņiem viss labi. Dzīvo mierīgi, apjukumu un neziņu nezinot." Protams, ka iedvesmojošie iedvesmo, taču esmu pateicīga ikkatram pārim, kas mūsu šīs vasaras draudzībās ir padalījušies arī ar savas pārības ēnas krikšiem un paklupieniem. Šos stāstus redzu kā potenciālu tam, lai cits citu iedvesmotu darīt citādāk, taustītu neordinārus risinājumus, mācītos sarunāšanos un pieņemšanu, mācītos ego šķīdināšanu un siltumu, mācītos atklātību pret sevi un otru. Šie stāsti rada vēl dziļāku un cieņpilnāku apbrīnu - viņi šķīdina sabiezējumus un kopdara. Tas palīdz ieraudzīt, ka citi nav kaut kādi ideālie tipi, kuriem vienkārši ir noveicies satikties. Ikkatram pārim ir kāds iekšdarbs, un tas ir tik cilvēciski un dzīvi. Šogad kā nekad arvien biežāk sastopam pārus, kad sarunās ejam iekšā skaistā atklātībā - cieņpilnā, neaprunājošā, dziedinošā.
Taču šobrīd viss ir trausls kā ledus pavasarī. Katra paša iekšējie procesi un kolektīvā neziņa par to, kā būs. Rīt es ar dēlu dodos uz Cēsīm, taču šobrīd te sēžu un nezinu, kur rītvakar noparkosimies. Man joprojām nav ne jausmas, ko šovasar būtu varējusi izdarīt citādāk, lai rīt mēs pavisam skaidri zinātu, kurp dodamies.
Silent disco
Šī vasara man ir parādījusi, atklājusi, iemācījusi tik daudz... vairāk, nekā visi augstskolu diplomi kopā ņemti.
#pateicībāikkatram
Pašretrīts '2022
Prāts trinās un pārdzīvo, ka nevar mesties svinēt vasaru jebkur, kur skaisti plakāti un cilvēki, taču ir kā ir - esmu šeit un... vienā brīdī attapos, ka tas ir labākais, kas ar mani varēja notikt - iekšupvēršanās. Fokusēšanās uz sevi. Prāta dziedināšana.
Šodied visas savas dzīves kaislības, rituālus un nerealizētās vasaras mazvēlmītes salieku vienā pašretrīta dienā.
Pamostos un, kā parasti, dienu iesāku ar glāzi silta ūdens, Vima Hofa elpošanu, pēc kuras ķermenis ieslīgst patīkamā mierā un meditācija ir tikai loģisks iznākums. Tad laižu uz savu ikrīta deju, pēc kuras savā nodabā izveicu kaut kādu pusstundīgu ķermeņa un dabas rituālu, nopeldos upē un izdzeru krūzi čagas.
Brokastis. Visu laiku trinos un pārdzīvoju par tām māju restorānu nedēļām - visur smuki trauki pilni ar ēdieniem un gardi nosaukumi. Iedomājos, ka varu sev parādīt, ka man ir tāds pats mājas restorāns. Ka man JAU VISS IR. Bildē Nr. 1: Zaļumu biezzupa. Sandras dārzā audzēta rukola, pētersīļi, lillā un zaļais baziliks, gurķis, piparmētras lapiņas, linsēklas un čia sēklas.
Pēc brokastīm iekārtojos uz zīmēšanas plenēru un rakstīšanas nometni. Kad viens zīmē, tad tas tik smalki neizklausās - cilvēks pāris stundas vienkārši zīmē. Taču vienpatības zīmēšana dabā, kad top divi zīmējumi un divi ieraksti digitālajā dienasgrāmatā, ir un paliek zīmēšanas plenērs un rakstīšanas nometne.
Tad, kā sieviešu žurnālu redaktoru ievadrakstos, laiski izlaižos uz terasē izklātā pleda, paņemu žurnālu Spīgana, lai jau pēc brīža attaptos, ka Inga Frīda Bitere lielā mērā runā manos vārdos un domās. Rezonanses likums.
Kad krietnu pusstundu ir laiski palasīts, ņemu bungas un dodos uz upi bungot - tas ir gan vienkārši priekam, gan kā skaņas dziedināšana ķermenim. Kādreiz to darīju mazliet tramīgi - vai neviens neskatās, neredz, nedzird? Arvien biežāk vairs nedomāju par to, vai esmu apenēs un vai pa upi kāds nebrauc ar laivu. Izbungojusies, ceļos un turpat upes krastā salasu gārsu pusdienu zupai.
Pusdienas bildē Nr. 2: Gārsa, rukola, ķiplociņš, čia sēklas, linsēklas, pilngraudu auzu pārslas, kefīrs.
Pēc pusdienām atkal sēžos pie zīmēšanas klades, rapidogrāfa un otas. Zīmēšanas plenēra turpinājums.
Launagā biju iedomājusies saēsties ābolus, ko viņš apsolīja atvest no mammas dārza, un palasīt grāmatu, un kaut ko pierakstīt kladē. Taču āboli izpalika. Viņa tusiņš pie vecākiem turpinās un mans vienpatības retrīts tāpat. Tāpēc bez ēšanas pauzes turpināju zīmēšanas plenēra darbus.
Vakariņas bildē Nr. 3: Bāc, jāapēd vakardienas tomātu-cukini zupa. Vispār jau pēc 16:00 vairs neēdu, taču šis ir izņēmums. Rīt brauksim prom, neliešu jau ārā..
Pēc vakariņām aizstaigāju līdz pļavai un tad iegadījās neplānota skatīšanās zvaigznēs - caur binokli un teleskopu, kad pirmo reizi tik tuvu vēroju MĒNESI! Aaaaaahha... tagad zinu, kur atrodas Gulbja zvaigznājs, kur Marss, kur Jupiters. Līdz 2 naktī sēdēt pārīšos, blenzt debesīs,un sarunāties... well, negaidīto notikumu brīnumi.
Foto: Keramikas bļodiņa ar sirsniņu bļodas dibenā - Paula Stube Clay Head Pottery
