Aizjumurdas mežos
Kur vēl visas tās simts citas sīkprogrammiņas, kas ietusējušas manā zemapziņā līdz pat tādam ieprogrammējumam, ka "Dvīņi neko nepabeidz līdz galam." Pie šīs programmas laušanas strādāju tad, kad rakstīju savu trešo maģistra darbu - biju laimīga par pašu studiju procesu, par cilvēkiem, ko iepazinu, man nevajadzēja studiju beigšanas dokumentu - kārtējo, ko ielikt dokumentu čupā. Taču, lai beidzot lauztu šo kaut kur agrā jaunībā savākto "zināšanu" par sevi , es sēdēju dienām un naktīm, pāri spēkiem un depresijai, kamēr to darbu uzrakstīju. Kopš tā brīža sapratu - nav nekā tāda, ko es nevaru izdarīt "līdz galam". Tas vairoja manu ticību sev.
Iekāpju vilnas zeķēs un, satinusies segā, eju iekurināt krāsnis, skaļi dziedot Earth Song motīvu ar daudzpadsmit modulācijām. Uztaisu tēju un ielienu atpakaļ gultā. Skats pa logu ir maģisks, un pēkšņi jūtu - tās visas uzstellētās programmas - tām vairs nav spēka pār mani. No gaisa krītošais sniegs aizpūš tās prom, un es esmu kļuvusi tīra kā balta lapa, uz kuras pierakstīt jaunas dzīves brīnumu programmas. Aptveru, ka ir tik daudz situāciju, kur prāts aiz inerces vēl ir mēģinājis iekurbulēt jau sen nokalpojušās vecās baiļu programmas, un es tam biju ļāvusies. Tādā sūdā aizgāja mana enerģija.
Bāc, tas viss ir beidzies. To programmu patiesībā vairs nav! Prāts gribētu, ka ir, taču nav! How cool is that?
Vēl pirms gada, sākot rakstīt šo virtuālo dienasgrāmatu, bažījos, ka manas draudzenes no manis novērsīsies, ja atklāšos - šamaņu bungas? taro kārtis? meditācija? runā ar kokiem? dziedināšana? Whaaaaat?
Ko es te runāju - nav jau jāmeklē "pirms gada". Pēdējās pāris dienas bažījos par to, kāpēc mana pasaules draudzene jau krietnu laiku nav nekādu ziņu devusi - varbūt, ka sekojot līdzi tam, kur mani ved mana autentiskā daba, ir izdarījusi kaut kādus secinājumus...
Vakar vakarā saņēmu Janas ziņu no Rīgas. Šorīt 4 no rīta saņēmu savas pasaules draudzenes Sandas ziņu no Vašingtonas. Ap 9 saņēmu Elīnas ziņu no Vācijas. Patiesas sirdsdraudzības tāpat vien nebeidzas - tās stāv pāri visām robežām - gan laika, gan telpas, gan haosa dīvainību radītajām vai mediju sacerētajām. Turklāt, to vietā, kas atlaistas, nāk vietā brīnišķīgi sirdscilvēki, kas mani iedrošina un iedvesmo. Prāts gan gribētu saņemt apstiprinājumu iemītajiem paterniem par to, ka jābaidās dzīvot tā, kā vēlos, jo tā nav pieņemts - par to var atrauties pie kauna staba. Taču mana dzīve sen vairs nav tur - tajā arvien biežāk ienāk cilvēki un situācijas, kas manu daudz pieredzējušo un briesmas paredzošo prātu noliek uz pauzes. Esmu tik pateicīga par šo rītu. Tik ļoti pateicīga.
Return to yourself, yey!
Pēc šīs dienas esmu ilgojusies pusi mūža. Bungoju un dziedāju valodās un nevalodās. Drīzāk nevalodās, jo visas zināmās dziesmas šķita par šauru - maucu pāri vārdu robežām, lai balss tiek uz āru bez prāta konstrukcijām, bez sacerētiem vārdiem. Pēc tam ieslēdzu Youtube ballīti, lai izpurinātu sastāvējušās ķermeņa enerģijas. Iekšējais bērns diktēja savu - viņš gribēja dejot pie M.I.A Paper Planes un Michael Jackson They Don't Care About Us. Visām dziesmām bļāvu līdz tos dažus tekstu galus, ko vēl atcerējos, un tā pamazām nonācu pie Earth Song. Līdz apstājos pie Enigma Return to Innocence. Visvairāk ar mani runāja tie šamaniskie starpdziedājumi - aurējot līdz, notīs dažkārt netrāpiju, bet zilbēs gan. Un tad atcerējos.
Kad gāju 9. klasē, man bija kasešu atskaņotājs, kurā klausījos Valmieras tirgū pirktas pirātiskās kasetes - toreiz cita nekā nebija. Manas klasesbiedrenes vecāki tajā laikā bija dabūjuši satelītšķīvi un pieslēgumu MTV kanālam, tāpēc katru reizi, kad gāju ciemos, pielipu pie televizora. Vienā tādā reizē izdzirdēju MTV netipisku dziesmu - stāvēju pie televizora slapjām acīm. Vēlāk pat nopirku ENIGMA kaseti cerībā, ka tajā būs šī dziesma - nebija.
Izrādās, ka visu dzīves esenci biju uzzinājusi jau 14 gadu vecumā. Vai es šovakar noņuņņājos? Nja...
30. novembris, 2021.
Tikmēr šodien piedzīvoju ko īpašu - pirmo dziedināšanas terapijas seansu by Inka. To, ko nesen apguvu, vienā brīdī bija jāsāk praktizēt, tāpēc nopriecājos, kad bērnības draudzene tam nedomājot piekrita, un rezultātā man izdevās skaistākā pirmā pieredze ever. Beidzot jūtu, kur viskoncentrētāk noder mana dziļā empātija, intuīcija un tieši tā dzīves pieredze, kas man ir, un, galu galā - balss tembrs, haha. Braucu mājās un sev tipiskā manierē apraudājos - tas patiešām strādā! Man izdevās!
Braucot pa minipoles ielām, kā tāda sektante skatījos uz gājējiem un domāju - ja vien jūs zinātu, ka es varu jums palīdzēt ar visādiem tur blokiem, traumām, mazvērtības kompleksiem un bailēm, cilvēki! Jūs paši patiesībā to darāt, es tikai tur kaut ko parunāju. Ja vien jūs zinātu, cik dziedinoši tas ir. Bet, atšķirībā no sektantes, es nekāros ārā pa logu un bukletiņus nedalīju. Arī šeit neko vairāk par to nerakstīšu, taču, bāc, cik laimīga un pateicīga esmu, ka šobrīd manās rokās ir jau trīs instrumenti/"instrumenti", kuri kādā brīdī var būt palīdzoši. Priekšā garās ziemas gana garie vakari, lai ar visiem trim sadraudzētos arvien tuvāk, un, ja godīgi - es patiešām pēc tā ilgojos. Saplūst ar šiem elementiem.
Foto. No pastaigas pa Latgales dziļdžungletēriju. Nupat atklāju, ka esmu tikusi pie vienas no tām nejaušajām fotogrāfijām, kad šķiet - kamera ir izslēgta, un telefons tiek ielikts kabatā.
Kad draugi dara un rada
Pirms gadiem sešiem, pusi nakts notusējot krogā, ar Žaneti spontāni sadomājām iestāties vienā no Rīgas kamerorķestriem - abām pēkšņi uznāca nostaļģija pēc savām putekļu noklātajām vijolēm un Ziemassvētku koncerta. Kā par brīnumu, mūs kamerorķestrī pieņēma, un jau pēc pāris mēnešiem mums bija jāuzstājas Pētera baznīcā un vēl tur kaut kādā baznīcā. Mēģinājumi notika divas reizes nedēļā, koncertprogramma afigenna skaista. Zināju, ka mamma būs priecīga atbraukt uz Rīgu, taču draugiem to teikt kautrējos - negribēju tērēt viņu laiku vai likt justies vainīgiem, ka viņi negrib nākt, haha. Feisbukā ierakstīju tādu kautrīgu ziņu, ka re - būs tāds koncertiņš un es arī tur spēlēšu. Mamma, protams atbrauca un bija laimīga - meita pēc 20 gadiem atkal paņēmusi rokā vijoli. Taču tad, kad starp klausītājiem ieraudzīju savas draudzenes un pāris paziņu sejas, un pēc koncerta saņēmu ziedus, mans tā brīža mazvērtības komplekss nespēja noticēt tam, ka esmu izrādījusies šo cilvēku laika vērta. Viņi bija pacentušies atnākt - starp visiem darāmajiem tieši tajā vakarā viņi mani un manu koncertu bija noteikuši kā prioritāti. Vēl tagad atceros savu tā vakara sajūtu un sēžu tāda pateicīga.
Taču vēl nekad neesmu piedzīvojusi to, ko piedzīvoju šobrīd. Kopš aprīļa bijām strādājuši pie Viņa grāmatas. Viens ir rakstīt blogam, cits - šos ierakstus pārvērst tā, lai tie ir lasāmi arī grāmatas formātā. Šobrīd šis process, lai arī dažus mēnešus vēlāk, nekā sākotnēji bijām iedomājušies, beidzot ir finalizējies. Lai arī dažkārt cirtu datoru ciet un braucu uz mežu, sakot, ka nekad vairs!, pēc laika atkal piesēdos pie tekstiem un rediģēju, rediģēju, rediģēju. Man nebija šaubu, kāpēc to daru, kāpēc pie šiem tekstiem sēdēju stundām, dienām un naktīm - ja kaut vienam cilvēkam šajā pasaulē var noderēt Viņa pieredze, tad esmu izpildījusi savu uzdevumu. Šī vienmēr ir bijusi manas sirds mantra.
Kad vasarā bija jāsāk domāt par grāmatas izdošanas finansiālo pusi, kļuva skaidrs, ka bez laikabiedru atbalsta tas būs krietni skumjāk, tāpēc Viņš izsludināja grāmatas croudfandingu vai iepriekšpārdošanu, vai kā nu to sauc. Tā tikai no malas šķiet - nu, kas tad tur tāds mainīsies, ja es to nopirkšu/nenopirkšu. Taču, esot šajā procesā iekšā, redzu, cik vārdos neizsakāma atbalsta enerģija tā ir. Kad pirms pāris mēnešiem grāmatu iepriekšpārdošanā iegādājās viens no Viņa labākajiem draugiem, es redzēju, cik daudz tas Viņam nozīmē, un man bija grūti novaldīt asaras.
Latgales džungletērijā visas paražas sajūk
Iebraucu minipolē un skatos - visa pilsētele spīd un laistās zelta gaismās, egle superizrotāta - ā, pareizi, advente! Kaimiņienes pie durvīm izkarinājušas vainagus, arī ģimenes whatsapps ņirb no adventes vainagiem un rūķu zeķēm. Nebūšu jau ģimenes baltais zvirbulis. Desmit minūtēs tapa kaut kas supersimbolisks no tā, kas stāv uz rakstāmgalda - čak, čak - te, čak, čak - te un te, un te. Gatavs.
#i'mnormal
Vilks
Tēmu par totēma dzīvniekiem nekad nebiju uztvērusi kā kaut ko, kam ir kaut attāla radniecība ar manu dzīvi - zināju, ka šamaņi ar tiem ietusē, taču manā dzīvē spirit animals nekādu zvanu nezvanīja. Līdz šī gada martam.
Pēdējā meditācijā redzēto vilku vairs nevaru neredzēt, un es zinu, ka tas ir mans spēka dzīvnieks - vienmēr tāds ir bijis, kad patinu bildi atpakaļ. Apzinos, kāpēc tieši tagad tas atkal ir pieslēdzies - vilks mitoloģiski un simboliski raksturo tos aspektus, ar kuriem savā iekšpasaulē šobrīd "krāmējos".
Video: Zviedru valoda ir mana pirmā mīlestība, tāpat kā rakstniece Astrida Lindgrēne. "Ronja Laupītājmeita" ir grāmata, kas jāizlasa katrai meitenei - tā kaut ko iemācīs par drosmi sekot savai sirdij. Šī dziesma ir no zviedru filmas par Ronju - mazliet improvizēta, taču pamatā tā pati. Aūūūūūū.
Zemes dziesma
Šovakar atkal devāmies pie Bunguvīra. Tā es viņu saucu. Šoreiz braucu pakaļ savām bungām, un - cik neparasta sinhronitāte - viņi nupat ir izdevuši grāmatu par savu ceļu, tāpat kā Viņš tūlīt, tūlīt ieraudzīs savējo. Lasu, kas rakstīts uz aizmugurējā vāka un acīs ielīst kaut kāds okeāns. Pirms pieciem mēnešiem neko daudz par šamaņu bungām nezināju, taču manī arvien biežāk skanēja vārdi "Zemes spēka dziesma". Izrādās, ka bungas ir par to - spēka bungas.
Kad Dzīve un zīmes ved, tas ir medžiks. Dažkārt prāts grib salikt Dzīvei padenes, taču nav variantu notēlot, ka neredzu, kur eju.
Kad ļaujos Dzīves dejai, kļūst vieglāk un priecīgāk iet.
Megapole ir mazā Deli
Waze ved mani pa Juglas ielu, tad garām ikea, tad pāri tam crazy tiltam, un tad pa Krasta ielu uz Salu tilta, līdz vienā brīdī nonāku galapunktā. No minipoles lēnās braucējas, kas ripina neitrālajā lejup no katra mazākā uzkalniņa, pēkšņi nācās pārslēgties sen nepiedzīvotā taksometra vadītāja mode, veikli ierakstoties te vienā joslā, te citā. Neesmu zaudējusi asumu - tas labi. Taču tajā pašā laikā apzinos, ka tas, ko kādreiz esmu uztvērusi kā normu, šobrīd šķiet kaut kas nedaudz vājprātīgs - tādā intensīvā satiksmē ik dienu braukalēt no viena megapoles gala uz otru, lai kaut ko nopirktu vai kādu satiktu, vai kaut ko izdarītu - es tiešām tā darīju? Mhm, katru otro dienu, vai katru pirmo.
Sievieti
Varbūt vēl ko gribēju piebilst. Vairs neatceros. Kad saņēmu ikgadējo paciņu no savas gudrās Kembridžas draudzenes, visa ezotērika aizmirsās - noraudājos par visu pēc kārtas. Par to, kas uzrakstīts kartītē, par to, ka mana draudzene tur draudzības buru un par to, cik ļoti sieviete māk sievieti.
ēdu, tātad
Bija interesanti piefiksēt, ka redzu robežu starp to, kur ņemas mans prāts, un ko patiesībā saka ķermenis. Prātam, mazulītim, baaaigi grūti šobrīd, bet ko darīt - kurš teica, ka pārmaiņas nāks viegli.
Ā, nu, tai grupiņā tā arī neiesaistījos - maukšu vienītī.
Pa dzīvi visgrūtāk noturēt savu uzņemto kursu ir tajā brīdī, kad spēcīgajiem nodomiem pieslēdzas komentētāji, laba gribētāji un ieteicēji. Jūtu, ka šoreiz tik ļoti esmu nokoncentrējusies uz savu nodomu, ka atvairu visas tenisa bumbiņas. Mana pēkšņā atklāsme par pārtikas industriju vienā dienā sagrieza manu pasauli kājām gaisā tā, ka vakarā gandrīz uz vemsi rāva no domas vien par to, ko vēl nesen sevī bāzu iekšā. Taču, tā vietā, lai mestos arī citus mācīt, mierīgi turpinu dēlam gatavot siltas pusdienas un vakariņas, un nebrēcu, ka gaļa un piens ķermenī pūst, padarot ķermeni toksisku :D Ceru, ka par ēšanas tēmu izdosies paklusēt arī visur citur un vienmēr. Ne es kāda mācītāja. Es jau nu točna ne, haha.
Kā es tās viedokļu un ieteikumu bumbiņas atvairu? Klusējot - domās atgriežoties pie savas dzīves pieredzes, sava ķermeņa un intuīcijas.
- Nu, nez... paklausies labāk, ko šitas speciālists saka. (Paldies par padomu, taču šoreiz ieklausīšos savā ķermenī un intuīcijā - katra speciālista patiesībai šajā dzīvē pakaļ skraidīt vairs nav dukas)
- Ja gribas gaļu, tad ir jāēd gaļa. (Paldies par padomu, taču ir atšķirība, vai manam ķermenim gribas gaļu vai prātam siekalas tek no smaržas. Ja ķermenis gribēs, tad apēdīšu, ja tā vajadzēs)
- ....
- ....
Šķiet, ka meditācija ir bijis lielisks treniņš, kas šobrīd ļoti palīdz turēt savu nodomu un ceļu skaidru, nepievēršot uzmanību ne pašas mīļā prāta pļurkstieniem un čīkstēšanai, ne citu ļaužu patiesībām. Dzerot savu brokastu apelsīnu sulu, jūtu, kā tā aizplūst līdz šūnām, un esmu sev pateicīga, ka tā nav kafija ar pienu. Tas arī viss.
Foto: Nekāda tāda bilde nenāca pretī, tāpēc nolēmu izvilkt vienu Taro kārti ar domu - kas būtu vislabākā vizuālā ziņa tam, ko nupat uzrakstīju. Te nu tā ir, haha. Pateicos. Pārkopēju teoriju no interneta avotiem, nemaz nesākot izvērst savas interpretācijas, jo ko te vēl piebilst - viss kā uz delnas. "In a health context, the Seven of Pentacles is generally a good card. If you are looking to improve your health in certain areas, this Minor Arcana card tells you that now would be a good time to evaluate how you can adjust your lifestyle to make these improvements. The Seven of Pentacles is a card of manifestation of goals so if you want to drop a few pounds, build up your fitness, break a bad habit or change your diet, now is a great time to focus your energy on these goals. It also can signify a pregnancy or gestation and is usually a positive card in those terms as it indicates growth and nurturing."
Vāāāā
Septiņas dienas ēst tikai augļus un dzert zāļu tējas, pēc tam piecas dienas dzert tikai sulas, un tad divas dienas neēst un nedzert neko. Mans prāts ir tik pieradis pie visādām siltām zupiņām un siltiem ēdieniņiem, un našķīšiem, un krāsnī ceptām ābolmaizītēm, un putriņām ar trīs veidu ievārījumiņiem - tāds silts un mīksts komfortiņš. Visu laiku kaut ko uzēst, ieknakstināt. Cik daudz enerģijas dzīvē esmu pačakarējusi, kaut ko "uzknakstinot"? :D Sāku rakstīt stāstus - ai, jāuzēd kaut kas. Parakstu pāris teikumus - ai, jāpaguļ, jo miegs uznāca pēc ēšanas. Pamostos - jāuzēd kaut kas, lai var ķerties pie rakstīšanas.
"Mēs ēdam daudz par daudz", kādā intervijā teica rakstniece Inga Ābele. Es jau nu noteikti, turklāt to, ko ķermenim absolūti nevajag.
Pēdējo trīs dienu Taro kārtis rāda to pašu - ir nepieciešami jauni ēšanas paradumi. Arī bez kārtīm man ir skaidrs, ka tie jaunie ēšanas paradumi vienā dienā beidzot būs klāt uz palikšanu.
Šoreiz nolēmu pievienoties grupai, lai darītu to kopā. Viena noteikti nevarētu - tik ilgam periodam ir vajadzīgs atbalsts. Aukstais laiks arī nav nekāds drauga plecs, taču esmu gatava. Esmu gatava sev atkārtot, ka visas gribēšanas ir tikai manā prātā. Esmu gatava sevi mazliet ielikt rakstura stingrības grožos. Atkarība no ēdiena taču arī nav nekāda brīvības forma. Tas, ka es varu nopirkt jebko, ko sagribu, nedara mani brīvu - tas dara mani atkarīgu no savām iegribām un no atkarību izraisošajām pārtikas piedevām. Tās dažas reizes, kad pāris dienas neēdu, pierādīja, ka kļūstu enerģiskāka, ka sevi dzirdu skaidrāk, ka sagurumiņi dienas laikā uznāk mazāk.
Kamēr rakstu šīs rindas, ar prātu jau reizes desmit esmu šo lēmumu nožēlojusi, taču visas desmit reizes izdevās atpakaļnoskaņoties.
Nav jau variantu - nodoms izteikts, lēmums pieņemts, atliek tikai tāds sīkums kā izdarīt.
Abas labas
Toreiz biju nule kā izšķīrusies un pirmo reizi ieguglējusi vārdu "karma". Kad uzzināju par "Gara vasaru", sapratu - tas man! Programmā bija visas varavīksnes krāsas - sākot ar tantru (kurā iekūlos, nejēdzot, uz ko eju) un regresa terapijas seansu (kurā arī iekūlos, nejēdzot, kas tas tāds) un beidzot ar to, ka vienīgā pareizā elpošana ir elpošana caur muti, un necik caur degunu. Visām gaumēm un visiem nezinīšiem.
Nostaigāju četras dienas pushipijā - basām kājām un tādu mazliet apgarotu, nopietnu seju. Ar tādu seju patiesībā biju staigājusi jau kādu gadu - mazliet skumja, mazliet vienpate, mazliet viedu skatu, heh. Pie šī stāvokļa biju tik ļoti pieradusi, un likās, ka festivālā tāds garīgās meklētājas paskats labi iederās.
Ceturtās dienas vakarā lielajā šķūnī uzstājās perkusiju grupa no Maskavas - jauni, smuki, garmataini vīrieši, kur viens no viņiem bija tas, kurš tajā dīvainajā tantras pasākumā pienāca man klāt (jāmeklē atpakaļ gandrīz gadu sens ieraksts). Cilvēki lēnām iešūpojās, katrs iegāja tur savā rokas-kājas-pa-gaisu flovā. Es sākumā tāda vieda un tikai gurniņos. Pēc kāda laika sāku kustināt rokas, līdz pavilkos līdzi vispārējam tusiņam. Pret rīta gaismu cilvēku palika pavisam maz - tikai paši perkusionisti, daži festivāla skolotāji, saujiņa organizatoru un es. Ar Danu, kura festivālā pasniedza kaut kādu balss atbrīvošanas meistarkasi, perkusiju pavadībā dziedājām divbalsīgi (drīzāk aurējām pār deviņi novadiņi) kaut kādas latviešu tautas dziesmas, līdz enerģija lēnām noplaka - kā siena guba salipām cits pie cita, samīļojāmies, atvadījāmies un devāmies pie miera.
Nākamajā dienā ar savu līdzpaņemto bļodiņu un dakšu stāvēju veģetārā ēdiena padotuvē. Tur darbojās kāds vīrietis. Arī viņš vakar vakarā bija palicis viens no pēdējiem - pamanīju, kā viņš mazliet vienpatīgi dejoja un vēroja mūs dziedam.
- Es tevi vakar pamanīju, - liekot ēdienu manā bļodiņā, viņš teica.
- Nu, jā... nenoturējos. Visas dienas turējos, bet vakar ālējos kā tāda..., - kaut ko sāku taisnoties.
- Man ļoti patika, - tā viņš.
- Es... man... nu, es taču it kā tāda garīga, bet tad..., - joprojām nevarēju atrast vārdus. Man reāli likās, ka esmu sevi nodevusi, ka es taču tāda vairs neesmu.
- Abas šķautnes ir vajadzīgas. Abas.
lēnām iegriežu enerģiju
Kad aizceļoju laikā pie sava nākotnes ES, saņēmu ziņu, ka visas manas būtības šķautnes ir okei - gan introverti viedā, gan tā, kas rotaļājas un ālējas. Ar vieglumu, prieku, rotaļīgumu un fokusētu darbību es nonākšu tur, kur vēlos. Mans introvertums, pacietība, iekšējais miers, paplašinātās apziņas redzējums un vērotājs palīdzēs tad, kad iekšējais bērns būs jānoliek čučēt. Tāpat saņēmu ziņu, ka visiem maniem talantiem un prasmēm manā nākotnē ir vieta. Man nav no kaut kā jāatsakās, lai kaut kas būtu, man nav kāda sava šķautne jānoliedz, lai tiktu pie šajā dzīvē vēl nepieredzētās. Tam visam atradīsies vieta kā būt. Viss, ko protu un daru šajā dzīvē, kaut kādā veidā ir bijis saistīts ar mani aizdzīvēs. To, ka viss šajā dzīvē saplūst kopā kā upes jūrā, nosaukšu par Dvēseles integrāciju.
- Vienkāršāku seju, - tā reiz man teica kāds draugs.
Foto: rindas no Rupi Kaur grāmatas "home. body"
mācos
Jau augustā ļoti, ļoti gribēju kaut ko mācīties - kaut ko tādu, kur var aiziet un kaut ko ierakstīt pierakstu kladē un paplest apziņu, un pie viena ko tādu, ar ko es vēl kādam šajā dzīvē varētu palīdzēt, ja rastos tāda vajadzība. Septembrī plānotās mācības tā arī nesanāca, taču pirms pāris dienām radās impulss, kas mani ierāva notikumu plūsmā, un šodien bija mana pirmā mācību diena - no agra rīta līdz panorāmai. Rīt atkal. Esmu pārgurusi, taču ļoti, ļoti laimīga, astīte luncinās - tas, ko mācos ir neticami vienkārši, taču jaudīgi.
Šai dzīvei esmu gājusi cauri ar milzīgu mazvērtības kompleksu. Šo sajūtu jau biju dziedinājusi kādu laiku atpakaļ. Kaut kādi nelieli uzplaiksnījumi vēl pēdējos mēnešos parādījās, taču kopumā biju sākusi sev noticēt, un šis komplekss palēnām izdzisa kā Jāņu rītā ugunskurs. Man nav sajūtas, ka man vēl būtu jārakājas pa savu pagātni, taču ko mācību procesa dēļ neizdarīsi, pareizi? Šodien apmācības laikā caur kolosālu meditāciju uzzināju vismaz četrus dažādus veidus, kā vienā tādā bērnībā ir iespējams iedzīvoties kompleksā, ar kuru pēc tam jādzīvo teju visu mūžu. Situācijas, kas it kā nav nekas tur megadžega - kaut kādi šķietami sīkumi, taču tādam mazam bērnelim tas ir bijis tik nenormāls pazemojums, kas tālāk dzīvē pārvēršas mazvērtības kompleksā. Bērnudārzā kaut kādu četru gadu vecumā ir radies mans pirmais traumatiskais nospiedums, un tad pārītis mājās, un kaut kad skolas gados vēl tur kāds tika pielikts klāt. Zināju, ka tādi notikumi bijuši, taču, ka tajos slēpjas sakne sūdam, kas man vilcies līdzi pusi mūža un sabotējis manu dzīvi... well. Bet, nu, kādam laikam atkal pietiks par pagātni. Yey!
Pateicos par tik kolosālu dienu.
Foto: Taro kārts, kas ik pa laikam parādījās manā dienas kārtībā, neatlaidīgi mēģināja man pateikt, ka ir pienācis laiks mācīties ko jaunu - kaut ko apgūt - jaunas prasmes, jaunus "instrumentus". Taču, lai to saprastu, man nekāda kārts nebija vajadzīga - manas Dvēseles ilgas apgūt jaunas prasmes un paplašināt apvāršņus bija piekliegušas visu pasauli jau krietni pirms šis kāršu komplekts nonāca manās rokās.
Pie sevis
Man prātā iešāvās vārds "Ansis Jurģis Stabiņģis". Neko daudz par viņu toreiz nezināju. No rīta cēlos un internetā ieguglēju - jā, psihoterapeits. Viss sakrita - Anša prakse atradās pāris kvartālus no manas mājas, viņš varēja pieņemt mani vienīgajā manā brīvajā dienā, un arī prasītā samaksa izrādījās man paceļama.
Tātad, sēžu pirmajā vizītē un stāstu savas šīs dzīves sāpīgākos stāstus - tie man tajā laikā bija kādi trīs. Ansis visu rūpīgi piefiksē. Vēl nosmējos, ka man bail no tās papīra salvešu kastes, kas stāv rokas stiepiena attālumā, jo apzinos, ka salvetes ir paredzētas arī man, tāpat kā daudziem citiem, kuri pirms manis šajā krēslā ir sēdējuši.
- Tev vajadzētu beigt stāstīt tos savus stāstus, - Ansis vienā brīdī saka. No vienas puses biju diezgan sašutusi, jo es taču esmu stāstniece! Stāsti ir manas dzīves būtiska daļa! Halo! Taču no otras puses nojautu, ko viņš grib pateikt. Līdz pavisam skaidrai izpratnei, ko Ansis ar to toreiz domāja, man vajadzēja nodzīvot vēl sešus gadus.
Mana vizīte ar to vēl nebija beigusies.
- Es nejūtu, kas es esmu. Ir tāds bardaks, tik daudz kā lieka, un es nedzirdu sevi. Neatšķiru, kas ir sīpola mizas un kur ir mana būtība, mans kodols. (Tagad zinu, ka sīpolam nav kodola, taču toreiz likās, ka manī jābūt kaut kādai tīrai esencei, un nosaucu to par kodolu).
- Labi. Kas ir tas, kas to visu vēro? - Ansis jautāja.
- Kā kas? - es apjuku.
- Kas ir tas, kas tevi vēro? Kas ir tas, kas redz visus šos tavus stāstus?
- .... Sieviete, - pēc pāris minūtēm atbildēju.
- Kas vēro šo sievieti?
- ... Cilvēks, - šī atbilde man prasīja vēl dažas klusēšanas minūtes.
- Kas vēro šo cilvēku?
- ...
Man sāka aizmigloties skats. Pastiepos pēc papīra salvetes.
Ļoti spēcīgi sajutu to, kas mani vēro. Man nebija tam nosaukuma, taču zināju sajūtu.
Piekāpu pie Anša vēl četras reizes, līdz abi sapratām, ka es ļoti labi apzinos, kur meklējamas atbildes, un šķīrāmies kā mīļi draugi.
Man vajadzēja vēl pāris gadus, lai atrastu savam vērotājam vārdu - uzgāju to kādā intervijā. Mans gars. Gars. Toreiz to sapratu tīri teorētiski. Man bija skaidrs, kurā ķermeņa daļā ir nobāzējies mans prāts. Jutu, kurā ķermeņa daļā varu sarunāties ar savu Dvēseli. Toreiz manā apziņā vēl nebija ienākusi zināšana, ka es taču esmu tā Dvēsele, par ko visi runā. Biju tajā spēles līmenī, kad man likās, ka ķermenis ir visgalvenākais.
Prāts, Dvēsele, Dievs - tie bija man saprotami jēdzieni, taču, kas tas gars un kā tieši tas uz mani attiecas? Ar laiku šī jautājuma aktualitāte zuda, tāpat kā aizmirsās tā spēcīgā sajūta, ko biju piedzīvojusi - bija tik daudz visa cita, ko darīt. Bridu cauri attiecību drāmām, piedzīvoju depresiju, meklēju ceļu uz pašrealizāciju un dziedināju simtiem dažādas šīs dzīves un aizdzīvju traumas, auklējos ar savu brēcošo ego, kurš bieži vien ņēmās kā tāds trīsgadnieka krīzes pārņemts bērnelis.
Man vajadzēja sešus garus gadus, lai atgrieztos toreiz piedzīvotajā sajūtā - jau daudz spēcīgāk, apzinātāk. Šobrīd ļoti skaidri apzinos, kas ir tas, kas mani vēro, ar ko kopā esmu ik dienu, ko jūtu ik uz soļa, kurš dod man nepieredzētu iekšējā spēka un mīlestības padevi. Manī ir miers. Pieņemošs miers un klusums. Dziļa pateicība. Prieks par to, ka esmu nonākusi tur, kur esmu nonākusi.
Paldies Ansim par īstajiem jautājumiem pirms daudziem gadiem.
Brīvības deja
Vakarā ieslēdzu savas Spotify pleilistes un apenēs dejoju kā mežā un pļavās palaista fūrija stundu, divas. Šī gada brīvības garša.
Tas visu laiku ir bijis tepat blakus
omg.... akdies
Man šķiet, ka nevienam tas vairs nav jaunums - spilgtākās atsauces uz cilvēka dzīves piepildījumu, Dvēseles pašrealizācijas formu, sauc-to-vēl-kā-gribi, vispirms ir meklējamas bērnībā, pēc tam kaut kad pusaudža gados, un pēc tam - kad pagadās.
Pēdējās nedēļās vai pat mēnešos man visu laiku ausīs skanēja "iekšējais bērns", "prieks", "luncinu asti". Šie atslēgvārdi ir tie, kas dod vēl vienu atsauci uz to, ka esi izvēlējies īsto darāmo. Vēroju laikabiedrus - tos, kuriem darāmais sagādā prieku, kuri domā par to rītā ceļoties un vakarā gulēt ejot. Kuri ar to ir tik ļoti saauguši, ka cilvēki viņus ar neko citu vispār neidentificē.
Staigāju apkārt nekāda, jo nekas tāds, kas radītu šo "iekšējais bērns", "prieks", "luncinu asti", "nevaru sagaidīt rītu, kad atkal pie ķeršos tam klāt", "flooowws" nenāca prātā. Līdz šim mana aste ir luncinājusies, rakstot rakstus žurnālam I'mperfekt, domājot stāstu konceptu bērnu un jauniešu organizācijai, domājot Tutas ierakstus sociālajos tīklos vai lielu daļu no sērijām, taču, ja man vēl nākamos 40 gadus būtu paredzēta tāda veida rakstīšana, tad taču ar mani nenotiktu visas tās dīvainās lietas, kas mani padara par dīvaini. Tad taču es dzīvotu normāla cilvēka dzīvi un normāli sēdētu pie rakstāmgalda. Nē, šī nav tā dzīve, kurā paredzēts uzaudzēt dubinu, gadiem nekustoties.
Pēdējās dienās palēnām kā magnēti pievilkās dažādi it kā savā starpā nesaistīti notikumi, un šodien no pārsteiguma iekliedzos. Bāc, mohen! Tas vienmēr ir bijis man blakus - gan 15 gadu vecumā, gan 25, gan 35. Tikai tā līnija ir bijusi gana dīvaina un organiska. Tik organiska, ka neesmu to pamanījusi. Tik dīvaina, ka neviens pie manis nav nācis un teicis, ka esmu ļoti talantīga. Taču, kad tagad atceros visus tos brīžus - tās ir bijušas epizodes, kad visspēcīgāk esmu saslēgusies ar savu... jebko. Ar sevi. Tie ir bijuši manas dzīves dziedinošākie, jautrākie, smieklīgākie, skaistākie, patiesākie, kailākie, piepildītākie brīži.
- Vai tu zini kurp dodies? - man šodien whatsapp pajautāja kāda draudzene.
- Zinu. Tuvāk sev, - es atbildēju ar klišeju, taču nekas precīzāks vēl nav izdomāts.
Starp citu, tas nav nekas tāds, ko šī gada laikā nebūtu darījusi vai par ko nebūtu domājusi. Tas nav kaut kāds pēkšņi no gaisa parauts jaunums. Viss, vairs nevaru sagaidīt, kad pārtikšu no prānas un zaļumiem, lai pazustu tajā pavisam, haha.
Fotogrāfijai ir maldinošs raksturs.
Iluzorā pusmūža Brīvība
Nesen biju ciemos pie kāda pāra. Pāris kā pāris - ar saviem strīdiņiem, mīlestībām, zāģīšiem, ego, rūpēm, un visādiem citādiem pārības instrumentiem. Ko nu kurš pāris savā šķūnītī savilicis.
Sieva paņem pamelo augli un tukšu papīra maisiņu, kurā salikt mizas, un apsēžas man blakus.
- Tu paņēmi jaunu maisiņu? - pēkšņi dzirdu vīru sievai prasām. - Man atkal (tur kaut kas kaut kas pēc tam būs jādara)?
- Es nezināju, ka man tev ir jāprasa atļauja, lai paņemtu jaunu atkritumu maisiņu.
Skaidrs, ka šis vispār nav stāsts par vīra attieksmi un par maisiņu, jo citreiz ko līdzīgu esmu dzirdējusi no šīs brīnišķīgās sievietes - lieks nopirkts biezpiens, vai ko nu tur kāds no abiem, otraprāt, ne tā izdarījis. Šis stāsts vispār nav par šo pāri - tādus stāstus ieraudzīšu, lai kur ietu. Jo visur, kur eju, es ieraugu sevi. Protams, ka pirmais, ko ieraudzīju - sevi no malas tajās reizēs, kad pati esmu savam vīrietim teikusi, kas viņam, manuprāt, ir vai nav jādara, vai jebkuram citam. Taču šo līmeni esmu pāraugusi - to pamanu arī bez spoguļiem visapkārt. Mani satrauca kas cits, kam palēnām meklēju vārdus.
Un tad vārdi atnāca.
Kā tā var būt, ka savos četrdesmit gados tādu patiesu brīvību esmu piedzīvojusi vien dažas reizes? Tādu brīvību, kur es patiešām beidzot jūtos kā savā pusaudzes sapnī "Izaugšu un darīšu ko gribēšu". Tik reti pieķeru sevi pie sajūtas, ka "eu, es šito tagad daru, un man nav nevienam jāatskaitās, jāpsaskaidro, neviens man neaizrāda, nepamāca, neiesaka. Jūtos kā savas dzīves karaliene un pieaugusi sieviete, galu galā." Vēl pirms kāda laika domāju, ka, ja beigšu citus pamācīt un ierobežot, tad arī manu dzīvi neviens vairs "neuzlabos" vai neierobežos pēc sava prāta. Taču arī tas, izrādās, ir tikai viens kaut kas. Esmu nonākusi savas brīvības meklējumu nākamajā līmenī.
Šķiet, ka vistīrāko brīvības formu esmu piedzīvojusi tajās reizēs, kad vienpatībā braucu gar Kurzemes krastu - apstājos kur vēlos, nakšņoju kurā stāvlaukumā vēlos, ēdu ko gribu, sēžu krastā, cik ilgi gribu un skatos saulrietu, cik ilgi gribu - kaut līdz saullēktam. Vai tajās reizēs, kad sēžu minipoles miteklītī un izlemju, cik malkas pagales likšu krāsnī - to tā pa īstam var novērtēt tikai tad, kad kaut kur esmu piedzīvojusi pretējo.
Vakar iegāju vietējā minipoles rimčikā un tikpat ātri pagriezos un aizgāju. Haha, tā iet, ka nedzīvo kopējā informatīvajā laukā, bet kaut kādā ārpasaulē. Teorētiski arī man bija iespēja turpmāk staigāt ar "brīvības papīru" rokās un "iet kur gribu", taču tas, kur esam nonākuši, man šķiet tik absurdi, ka nespēju pat tik daudz izdarīt. Tā šķiet tik dramatiska un iluzora brīvības forma, ka vienīgais, ko vēlos - paklusēt un iet meklēt savu brīvību citur. Vispirms jau sevī.
Dejoju savu rīta deju teju stundu. Sākumā raudāju, jo šis ritms atbrīvo - tas ir kā terapija, kā dziedināšana, kad saprotu, kādā nebrīvē visu savu dzīvi patiesībā esmu dzīvojusi. Šī nav nekāda čīkstēšana. Esmu pieņemošā mierā. Man patīk redzēt šā brīža Zemes procesus, lai cik tie skumji izskatās, no dažādiem rakursiem raugoties. Redzu ikkatru patiesību, pieņemu to un saprotu. Mans empātijas slieksnis ir zemāks par zāli, mana jutība ir augstāka par augstāko pasaules kalnu. Taču man ir cits ceļš, kas nav atrodams nevienā no citu patiesībām.
Lēciens
- Ai, man pagājušā nedēļā bija tāāādas transformācijas, riktīgi purināja.
Tāpēc mana atzīšanās, ka trīs dienas guļu un neceļos, un viss ir čau, man pašai nešķiet nekas ārkārtējs - zinu, ka šis stāvoklis pāries un iestāsies nākamais spēles līmenis.
Pēc astoņu dienu sabūšanas kopā ar populāro vīrusu manī ir ieslēdzies tāds dziļums, ka šobrīd vēl nespēju aptvert, kas tas vispār ir - ir liels miers, pazemība, dziļa pieņemšana, pateicība, vēl izteiktāka empātija, slow motion esība, daudz spēcīgāks saslēgums ar savu iekšpasauli un ļoti liela vēlme arvien vairāk dzirdēt, kas Zemei sakāms. Ir sajūta, ka no apziņas ir nobiris vēl viens ilūziju slānis, un pasauli esmu ieraudzījusi ar daudz redzošākām acīm - it kā lidotu ar deltaplānu un redzētu, kā ikkatrs viens jūtās, kādu patiesību šobrīd piedzīvo.
Ar tādu izplestu apziņu dzīvot ir savādi - iekļaujoši, dziļi cienot ikkatru izvēli un pieredzi. Apzinos, ka šis stāvoklis vēl nav stabils - pienāks diena, kad iegāzīšos kaut kādā augstprātības plančkā vai noreaģēšu kā izbesījusies pusaudze, taču vienu zinu pavisam droši - šis ir stāvoklis, ko šajā dzīvē vēlos piedzīvot arvien nepārejošāk, tāpat kā zinu to, ka vēlos iet vēl dziļāk, plašāk. Lai kā man dažkārt klājas, šajā esības formātā piedzīvoju arvien lielāku konstantas laimes un beznosacījumu mīlestības sajūtu. Tādu mieru, ka dažkārt šķiet - Zeme jau ir tā paradīze, te ir tāds medžiks, cilvēki!
Vietas
- Ja būs lemts, tad atnāks, - tā teicām mēs paši sev, un tā mums saka tie, kuriem uzdrīkstos par to pastāstīt.
Taču kā var būt "lemts", ja mēs jau pamatsaknē meklējumos dodamies tālāk?
Ai, vsp. Ja man kāds mazliet kaut ko pārkārtotu bēniņos attiecībā uz to, lai es enerģētiski spētu noticēt sev ne tikai ar apziņu, bet arī ar zemapziņu, es būtu, kā minimums, ļoti pateicīga. Jūtu, ka kaut kāds trūkstošais elements sēž ēnā un pīpē pīpīti. Bāc, ka varētu sajust, kas tas ir un paaicināt saulē, lai nāk ietusēt.
Nē, nu, ko tur daudz raudās - lēnām lieku nākamo soli, un kaut kur taču tas mani aizvedīs.
