Rīta apgaismība
Un tad atcerējos, cik bieži dzīvē biju no šīs sajūtas izvairījusies. Īsi pirms orgasma seksā nokliedzos, ka vairs nespēju izturēt. Īsi pirms spēcīgas iedvesmas, rakstot prozu, piecēlos un piegāju pie ledusskapja vai izgāju ārā ar suni. Tik neizturami baisi sastapties ar augstāko jaudu sevī, ka jābēg.
***
No rīta pamostos un pēc neilgas kontemplācijas aptveru, ka vairs nevēlos no sevis mukt - ne no orgasmiski priecīgā, ne orgasmiski skumjā, taču to izdarīt nebūt nav viegli. Ieraduma spēks liek meklēt veidus, kā nejust to, kas ir.
Pēkšņi sasmejos. Frāze skaista eskeipisma forma ir tik ļoti romantizēta, kad attiecināta uz grāmatām, ka pat neiedziļinos šo vārdu būtībā. Eskeipisma forma. Kā būtu, ja to latviskotu? Bēgšanas veids. Un tad atceros, ar kādu teicamnieces uzcītību pirms dažām dienām bāzu sevī mandeļu riekstus, maizes šķēles un cepumus, lai piespiestu sevi pazaudēties grāmatā, taču ķermenis spītīgi turējās pretī - tas negribēja aizbēgt no tā, kas ir, lai cik skaistu paralēlo realitāti Tūve neuzburtu. Tas gribēja just to, kas ir, gribēja orgasmiski izbaudīt pašas dzīvi. Tajā brīdī sēdēju zālītē savas dzīves vasaras vidū - saule ēteriski vizuļoja starp mākoņiem, putni spurdza zālē un kokos, un koku ninansētais zaļums piepildīja ikkatru manu šūnu, tehniski tām pat nepieskaroties.
Tik jutīgi jūtu savu dzīvi. Kāpēc gan gribu sevi iestūķēt starp grāmatas lapām? Lai radītu iluzoru skaista mirkļa sajūtu?
Tik skaisti, kā toreiz, kad grāmatas riju kaudzēm, vairs nepiedzīvošu. Toreiz biju atštepselējusies pati no sevis. Tas ir kā ieiet humpalu veikalā, kad jūties emocionāli sūdīgi un mugurā ir morāli novecojusi kleita - jebkurš smukāks kankars tajā brīdī šķitīs pirkšanas vērts. Taču šī kankaru metafora jau vairs neattiecas uz grāmatām, bet uz romantizēto, skaisto eskeipisma formu.
Walk Your Talk
Šodien ķeros klāt tam neapzinātajam, kas manī trigerē vajadzību pēc putiņām. Ķeros klāt tumsiņai, ēniņām. Taču ne ar tādu dramatisku patosu, ar kādu vēl nesen pēros pa savu zemapziņu, drīzāk ar ziņkārīgu interesi - eu, nu, kas vēl manī tāds labi dziļi norakts? Varbūt kādu dimantu pie viena izcelšu? Kādu noraktu talantu? Ezotēriskā pasaku pasaule manī ir radījusi tādu kā trauksmi - nedod dies' par savām tumsām runāšu skaļi - watch your language! Taču nerunāšana par to neko nemaina - ja tas sēž un sēž manī, tad tas ir manī un pat, ja izejot sabiedrībā, aizspiedīšu sev muti ar smaidu, tas manu ieškpasauli nemainīs un ārpasauli vēl mazāk. Pamēģināšu absolūtu sevis pieņemšanu un mīlestību papētīt no sev līdz šim neierasta skatpunkta.
Man ir neliels blociņš, kurā skaidrā latviešu valodā grasos pierakstīt to, par ko sevī kaunos, ko nepieņemu, ko negribu, lai citi par mani uzzina, savus vājumus. Un tad esmu paredzējusi saprast, kā to pieņemt un iemīlēt tīri praktiski. Kaut vai ir okeeei versijā. To vēl sapratīšu. Smieklīgi, starp citu - rakstu vārdu blociņš un iedomājos, ka tas ir deminutīvs un dubultdibens vārdam bloks. Manas ēnas un vājumi ir tas, kas mani bloķē. Blociņi. Varbūt, ka jāraksta blodziņā, nevis blociņā.
Tātad, bez upurīša un dramatisma, bet ar patiesu, bērnišķīgu interesi. Par šo pētījumu plānoju pati sev piešķirt trešo maģistra grādu - dzīves pratībā šoreiz.
***
Vakar piedzīvoju sava pētījuma tumsiņu nr. 1 - vājumu, ko sevī negribu redzēt un pieņemt, cīnos ar to, pretojos. Kaunos, ka man tā ir, jo acīmredzot kā sieviete neprotu kaut ko sakarīgi manifestēt, haha. Tātad, ja draudzene saka, ka viņai nenormāli interesē izpētīt mašīnas uzbūvi, lai pie vajadzības pati tiktu galā, tad uz mana ķermeņa, par to iedomājoties vien, saceļas visas nenoskūtās spalvas. Nooope! Negribu šito veču padarīšanu! Gribu tā, kā savas pirmās, superērtās un lieliskās, laulības 15 gadus, kad vīrs mani nodrošināja ar jaunākajām mašīnām un pilnībā veica visus servisus, ielēja degvielas un visu citu - man atlika tikai iekāpt un braukt. Jā, tā es gribētu! Pārējais ir sievišķības nogalināšana. Man kauns, ka esmu situācijā, kad jāver vaļā kapots vai jādiedelē vīrietim palīdzība. Fuf, kāds kauns. Man ir kauns braukt uz individuālajiem servisiem, jo tā ir man tik svešāda veču pasaule ar visām pupainajām kalendārmeitenēm pie skapjiem un sienām. Kauns, pazemojums, tumsa. Ā, un uz smalkajiem servisiem vairs nebraucu, jo tajos jāmaksā dubultdaudz - par servisu, kur pie sienām nekarājas pupainas kalendārmeitenes. Kauns, ka nespēju tik lielu naudu atļauties servisam, kas visu laikus izdarītu manā vietā. Kauns tātad. Slēpjama padarīšana.
Vakardien mašīnas panelī mirgojošā sarkanā izsaukuma zīme manī izraisīja emocionālu spriedzi - bāc, atkal servisi, atkal viss šitais večpasaules sviests! Gribu princi baltā zirgā!
Tumsiņa un pretestība detected! Sakodusi zobus, asarpilnām acīm nosūtīju viņam ziņu. Viņš atsūtīja man izsaukuma zīmīšu bukletiņu, kuru pētot, lēnām nomierinājos, atradu savas mašīnas panelī esošo izsaukuma zīmīti un izlasīju, ko tas nozīmē, nopirku eļļu, ielēju (neba bez sīka aizvainojuma uz večpasauli). Ar savu jauno ir okeeei mantru tiku šai pretestībai pāri un beigās pat sasmējos no prieka, ka tagad esmu tapusi par pikseli gudrāka - zinu, ko panelī nozīmē tāda un tāda sarkana izsaukuma zīme un kurā konteinerītī jālej bremžu šķidrums.
***
Šodien braucu pa lauku ceļu, kad panelī izsprāgst dzeltena izsaukuma zīmīte. Fak, nu, nē. Piestāju ceļa malā un atveru savu jauno bukletiņu - aha, kaut kas ar riepām. Izkāpju ārā, paspārdu riepas, kā esmu redzējusi večus darām. Viss norm. Pasekošu pāris dienas līdzi gaisa spiedienam riepās, kas nozīmē - ik pa laikam paspārdīšu, haha. Izbraucot uz asfalta, dzeltenā izsaukuma zīme pazūd pati no sevis. Tāds debesu tēva testiņš - būs histērija un pretestība vai tomēr pieņemšana? Ir okeeei būt sievietei un ceļmalā apstādināt mašīnu, lai iespertu pa riepām.
Pieņemu šo pretestības tumsiņu sevī. Jūtu, ka atlaižas kauns par to, ka man tā ir - atlaižas vajadzība šo kaunu slēpt, atlaižas gadiem krāta spriedze.
Nē, nerakstiet man par to, ka jūs gan ļoti mīlat iečekot mašīnu eļļas un ka jums gan ir superīgs auto un superīgs princis baltā zirgā. Katrai savas tumsiņas. Šī ir manējā, ja. Izslaucīju to no paklājapakšas un jūtu, ka vēderā kaut kas top mīkstāks. Kas tur atslābst? Pusdziedināts iekšējais vīrietis droši vien, heh.
Tiekamies nākamajā Ko domāju un jūtu, kad neviens nedzird, ko domāju un jūtu sērijā.
Fotogrāfija Nr. 1. Manis nosūtītajā fotogrāfijā viņš apvilka zaļu aplīti konteinerītim, kurš man bija jāpārbauda. Tas bija tukšs kā parastā svētdienā baznīca.
Morning Pages
Man, tāpat kā daudzām sievietēm, vajag lietas skaļi izrunāt, lai pati sevi dzirdētu, citādi domas maļas pa galvu, radot haosu uz haosa. Skaļi izrunājot, atbilde noformulējas pati vai arī atlaižas kaut kādas prāta spurgalas. Ja nevar izrunāt, var izrakstīt. Morning pages ir skaista lieta. Taču ātri vien sapratu, ka manai haotiskajai dabai neder, ja kaut kur krājas haotiski aprakstītu lapu vai blociņu kalni, kuri tā arī nav ieguvuši nekādu struktūru.
Šie bloga ieraksti ir mans rīta rituāls, mans morning pages. Pirms nāku šeit, nekad nedomāju, ko tieši rakstīšu, nekad nezinu, ar ko tas beigsies un ko gribu pateikt. Parasti tas ir kas tāds, kas ikdienā kādu laiku ir vilcies kopā kā uz visām pusēm pašķīdis dzīvsudrabs, un tad tas prasās tikt ielikts vārdos, ierakstīts kopainā, pabeigts un atlaists. Ja kaut ko esmu uzrakstījusi vakar, tas nenozīmē, ka šodien domāju un jūtos tāpat, taču uzrakstītais, vārdā nosauktais palīdz atlaist domas, konceptus, sajūtas, nestiept tos līdz, nepiņķerēt tos savā galvā.
Neatceros, ko rakstīju aizvakar un vai vispār rakstīju, taču zinu, ka pats rakstīšanas process manā galvā rada kaut ko sakārtotu, novāc haosu. Mana virtuālā dienasgrāmata ir mans ikrīta rituāls, kas palīdz sastrukturizēt manu tagadnes esību un doties dienā atvērtai jaunām atklāsmēm un apziņas lēcienam. Rakstīšana var notikt tūlīt pēc pamošanās, kad turpat gultā esmu tādā kā kontemplatīvā stāvoklī, vai var notikt pēc tam, kad esmu izgājusi rīta apli dabā un uzvārījusi cigoriņu kafiju. Tā ir tīra esence, un šis process dara mani laimīgu.
***
Dienu pirms dzimšanas dienas gāju gar jūru. Šķiet, ka teju visa Latvija tovakar sēdēja pie sarkanbaltsarkanajiem televizoru ekrāniem, tāpēc saulrietu uztvēru tā, it kā tas tajā vakarā būtu radīts tikai manai lietošanai. Jau sperot pirmos soļus, pamanīju dažas baltas spalvas. Gribēju vienu no tām pacelt, jo parasti jūras krastā mētājas tikai kaiju piecdesmitnokrāsu pelēkās. Drīz vien atskārtu, ka arī nākamo dažsimts metru ietvaros neredzu nevienu pelēku spalvu, nevienu tumšu. Visas ir baltas. VISAS. Nez, kā paspēru dažus soļus pa labi, no pārsteiguma iekliedzos. Smiltīs mētājās perfekta, liela, stingra spalva. Kā rakstāmspalva, es nodomāju. Manā sirdī jau kādu laiku ir sakustējies kas tāds, kas prasās tapt uzrakstīts, un tagad šī spalva. Pēc garajiem, iestrēdzīgajiem mēnešiem, kad šķita, ka esmu no sevis tik tālu prom, kā nekad šajā dzīvē, atkal dzirdu savas dvēseles neatlaidīgos čukstus.
Ļauj dzīvei piedzīvot sevi caur sevi
- Svinēšu tad, kad man būs ābeļdārzs, kurā sakarināt lampiņas, un noskaņa būs kā filmā Stealing Beauty, - tā viņai toreiz teicu.
Šogad Marta to atgādināja. Skaisti no viņas puses, jo vairāk tāpēc, ka draudzību viņai ir desmitiem un lietu, ko atcerēties - tūkstošiem. Sajutos īpaša. Arī tāpēc, ka tieši tajā brīdī biju ieslēgusi simts spuldzīšu virteni, kas iekarināta Jumurdas meža mājas kokos. Simts lampiņas un neviena viesa. Ģenerālmēģinājums.
Starp citu, Marta toreiz noorganizēja pārsteiguma ballīti. Tā kā man pašai savu draugu nebija, viņa saaicināja savējos, kurus toreiz, manas un Martas draudzības sākumā, tikko biju iepazinusi.
- Tad atnāc vismaz pēc dāvanas, - viņa man rakstīja.
Uzkāpu ceturtajā stāvā un piezvanīju pie Martas dzīvokļa durvīm. Tur viņi bija - sēdēja un čaloja, sanesuši ēdienus un dzērienus. Tāda ir Marta. Pieskatīja mani manos mazvērtības gados.
***
Stāvu rīta saulē. Kustos kā dejojošo dunču namā, putnu vīterošana, čivināšana, spurdzēšana mūzikas vietā. Kļūst karsti. Novelku kreklu un bikses, esmu kaila. Šopavasar šis ir big deal. Esmu kļuvusi tramīga - nevis no cilvēkiem baidos - apkārt tikai pļavas un meži. Pašas trauslums un kailums uz dabas fona dara mani tramīgu. Atklāt saulei un pašas acīm zem kārtkārtām slēpto ķermeni. Joprojām neesmu savā spēkā, tāpēc atklāt kailo trauslumu pat sev šķiet kā bezbailības akts.
***
Pēcpusdienā izbraucu no Jumurdas mežiem, lai dotos uz Elīnas Žagares grāmatas KAILUMS atklāšanas svētkiem. Neko tālu nebiju tikusi, kad mašīnas panelī brēkdama iedegās sarkanā signāllampiņa. Šīs ir manas sievišķīgās bailes un vājums. Riepas izskatās norm. Atveru kapotu un saprotu, ka vienīgais, ko šajā pelēkajā konstrukciju mudžeklī atpazīstu, ir stiklu tīrīšanas šķidruma tvertne. Fak.
- Ja deg sarkanā izsaukuma zīme, ko no šitā visa kustināt, lai paskatītos, kāds šķidrums (varbūt) trūkst? - nosūtu viņam ziņu.
Apraudos, protams. Dzīves pratībā ir pamatīgs robs, šis vājums sit pa emocijām. Ir okeeei, caur asarām sev saku. Ir okeeei nezināt visas izsaukuma zīmes mašīnas panelī un ir okeeei apraudāties. Ir okei. Pa abiem noskaidrojam, ka bremžu šķidrums beidzies. Braucu uz Sērklkeju. Lasu nosaukumus uz pudelēm, par kurām man nekad nav bijusi nekāda interese Šķiet, ka atrodu īsto. Ārā līst lietus, uzmaucu galvā kapuci un atveru kapotu. Blakus mašīnā iekāpj divi vīrieši ar kafijas krūzēm un hotdogiem rokās. Netīriem pirkstiem skrūvēju ciet bremžu šķidruma tvertni un uz mirkli sajūtos, it kā mēs būtu samainījušies lomām. Dievišķais sievišķais un dievišķais maskulīnais haha.
***
- Esmu pārstājis iedomāties, ka vadu savu dzīvi. Šobrīd ļauju dzīvei piedzīvot sevi caur sevi, - tā Gustavs Terzens man saka Elīnas grāmatas piedzimšanas svētkos. Dzīves svinēšana. Īsta dzimšanas dienas kūka. Centimetru kūkas uzlieku arī uz sava šķīvja.
***
Ir okeeei, ka brīžiem esmu haotiska un izsakos haotiski. Ir okeeei, ka kopš pagājušās vasaras man ir bail no odzēm. Ir okeeei, ka nezinu, kā izskaidrot savu šķiršanos un šobrīd negribu, jo tie ir miljons līmeņi, aizlaiku dzīves ieskaitot, nevis sadzīviski sūdiņi. Ir okeeei ir mana jaunā mantra. Pirmie baby steps ceļā uz sevis absolūtu pieņemšanu. Ir okeeei, ka dzīves pratībā šobrīd neesmu starp teicamniekiem. Ir okeeei*.
*Šo rakstu Diānas balsī. It's okeeey -tā viņa mūsu vakarvakara divu stundu garajā vacap sarunā ik pa laikam atkārtoja savas dzīves līdzīgu atklāsmju kontekstā. Aizņēmos savai lietošanai, šobrīd ļoti labi noder. Jūtu, kā teicamnieces stingri sapītās bizes atris un atlaiž spriedzi deniņos un ķermenī.
Disconnection #ep2
To pāršķirstot, atceros gan to, kāpēc, grāmatu lasot, šķita, ka tikpat labi varu skatīties, kā zāle aug, gan to, kāpēc tā ir viena no skaistākajām. Taču pāri visam Vasaras grāmata šobrīd palīdz man atgriezties pie saiknes ar sevi pavisam negaidītā veidā.
Esmu apmetusies Jumurdas mežu mājā. Iekārtojos saulītē un grasos iegrimt Tūves radītajā pasaulē, kad attopos, ka kaut kas pietrūkst. Ir tāda kā tukšuma, nepietiekamības sajūta. Lai būtu mirkļa pilnība, dodos pagatavot cigoriņu kafiju. Taču kaut kas joprojām iztrūkst. Skapī atrodu mandeļu riekstus. Nu gan ķeršos pie lasīšanas, un, akdies, cik tas būs skaisti un baudīgi!
Rieksti ir apēsti, man netiekot tālāk par grāmatas pirmo lapaspusi. Aizsteidzos uzsmērēt divas sviestmaizes. Miltu izstrādājumus neēdu, sviestu arī nē, taču draudzene uzdāvināja pašceptu maizīti, un... kad tad vēl, ja ne šajā brīdī, lasot vasaras grāmatu, pareizi? Kad maizes šķēles ir notiesātas, virtuves skapī sameklēju cepumus. Nu gan izbaudīšu lasīšanu pa īstam!
Esmu tikusi līdz desmitajai lapaspusei, kad arī cepumu bļodiņa ir tukša, taču to skaisto lasīšanas sajūtu kā bērnībā vai kā agrāk tā arī neesmu spējusi notvert, drīzāk pašpārmetumus, ka nespēju izbaudīt ne tekstu, ne to, ko ēdu. Esmu vīlusies. Šāds grāmata + kaut kas garšīgs komplekts man vienmēr ir asociējies ar skaistu lasīšanas pieredzi - ar visskaistāko eskeipisma formu, kāda vien pasaulē ir izdomāta.
Vēl pēc stundas attopos emocionālā pakaļā. Tā vietā, lai gūtu skaistu instagramisku lasīšanu un iedvesmu saviem darbiem, vakaru pakāšu emociju virpulī un absolūtā disconnection sajūtā. Šķiet, ka es varētu visu Cielaviņu norīt vai pankūku kalnus ar zemeņu ievārījumu, taču tas man nepalīdzēs aizpildīt to tukšuma aizu, kas mani šķir no manis pašas bērnības sajūtas, kad ar īrisa končām vai Druva cigoriņa saldējumiem pazudu grāmatu pasaulē. Toreiz vajadzēja dažas končas, šobrīd konču kilogrami man nespēj iedot to sajūtu, ko toreiz.
Nolemju rīt pamēģināt lasīt bez gadiem ierastajiem instagramiskajiem lasīšanas baudas pastiprinātājiem, taču jau pati doma vien šķiet izmežģīta.
***
Pagājušā gada septembrī no Latgales devos uz Rīgu. Biju uzaicināta uz Amoralle Level Up lasītāju klubiņu, kur mana grāmata bija izvēlēta kā mēneša grāmata. Satraukums, stress un klusa svētku sajūta radīja tādu emociju hibrīdu, ka piestāju Liepkalnu maizes ceptuvē un nopirku divas kūkas, lai šo sajūtu aizēstu. Tāda devos tālāk - aizštopējusi gan satraukumu, gan svētku sajūtu, gan smadzeni.
***
Ar draudzeni nesen runājām par to, ka šī atkarība un pašpārmetumi mūs ir aizveduši tik tālu, ka jau apzināmies, ka nav jēgas nopirkto kūkas gabalu likt uz šķīvja, skaisti uzservēt un imitēt baudīšanu. Mašīnā sēžot un kūku aprijot pa tiešo no maisiņa, to var izbaudīt vairāk, nekā no skaista porcelāna šķīvīša, šņakstinoties ar zelta dakšiņu. Ātrums tāds pats un rezultāts tāds pats - nanoīslaicīgs apmierinājums un milzu pašpārmetumi vēlāk. Nē, visgudrās pamācības "es labāk to kūku izbaudu" te nestrādā. Gadiem nestrādā. Katrs pats lai bauda, ja runa ir par baudām. Taču man svarīgi ir sev lietas nosaukt īstajos vārdos - šis ir disconnection aizštopēšanas līmenis, un tam jau sen nav nekāda sakara ar spēju kaut ko izbaudīt.
***
Šorīt kaut kāda kvantu lauka ietvaros atmiņās pēkšņi nonāku bērnībā, kad 2. klasē ar savu vijoles kasti rokā stāvu Valmieras konditorejā Mārīte un rēķinu, ka man sanāk nauda saldējuma kokteilim ar plūmju sulu, kūkai Gulbītis un jūras kūkai. Lieki teikt, ka jūras kūka kopš tiem laikiem ir viena no manām dīvainākajām atkarībām.
Tagad, atceroties sajūtas, ar kādām katru reizi devos uz mūzikas skolu, zinu, ka ar Gulbīti aizēdu sevi, lai atsvešinātos no sava satraukuma par to, kas sagaida nākamās trīs stundas. Klavieru nodarbība, kurā jāatspēlē diezgan garlaicīgi skaņdarbi pie skolotājas, kurai es ne patiku, ne nepatiku - nekas un nekāda. Vijoles nodarbības, kurās mūžīgi jādrillē vieni un tie paši skaņdarbi kaut kāda man nesaprotama vīrieša komandētai. Solfedžo, kurā jāraksta mūzikas diktāti pie kundzes, kura šķita cieta kā krams. Rudens un ziemas tumsiņā pēc mūzikas skolas autobusu gaidīju ar pie autoostas esošajā kioskā nopirktu siltu baltmaizes kukuli, tādā veidā remdinot gan izsalkumu, gan aizēdot garās dienas stresu un svešādos cilvēkus. Disconnection.
***
Jēdziens emocionālā ēšana teorētiski ir tik daudz apžļembāts, ka ir kļuvis par tukšu skaņu. Sev esmu pieņēmusi citu dziļuma dimensiju - disconnection. Kopš agras bērnības rūpīgi un sistemātiski izstrādātais drošības sajūtas trūkuma un ārējās pasaules nemīlestības kompensācijas mehānisms Gulbīša piesegā ir kļuvis par manu sabiedroto, aprūpētāju, pasargātāju, samīļotāju.
Taču vienā brīdī disconnection vairs nav aizbāžams pat ne ar pasaulē lielāko Gulbi.
***
Paldies Tūvei Jansonei, kura mani tik trāpīgi aizveda atpakaļ uz manas bērnības epizodēm, kad spēru pirmos neatkarīgos soļus, lai atštepselētu sevi no sevis, lai nevajadzētu pieredzēt un just svešādo tik kaili. Eskeipisma forma. Disconnection.
***
Tagad esmu pieaugusi. Ieeju kafejnīcā Mārīte un nostājos blakus astoņgadīgajai meitenei ar dzelteno bereti galvā, zilo, grāmatām piebāzto mugursomu plecos un melno vijoles futrāli rokā.
- Mazā, es esmu ar tevi. Dod man savu somu un ejam, šodien darīsim tikai to, ko tu vienmēr esi vēlējusies.
Mazā meitene noņem no pleciem smago somu un iespiež man rokā arī vijoles kasti. Tās ir bijušas nešļavas, kas ar katru noieto metru ir kļuvušas smagākas un smagākas, plecos un plaukstā iespiežot rievas.
- Ko tu šobrīd gribētu par visu vairāk?
Viņa brīdi vēro mani, tad uzmet skatienu Gulbīšiem, jūras kūkām, Dailēm, biezpiena radziņiem, ķimeņu kliņģerīšiem un glāzēm ar mazliet sašļukušajām saldējuma kokteiļa putām.
- Pa īstam draudzēties, - viņa nopūšas.
- Tad nāc, ejam prom no šejienes.
- Man bail! Draudzības sāp! - mazā pēkšņi iekliedzas, un acīs viņai izspiežas asaras. - Tās tikai izliekas par draudzībām, bet pēc tam aprunā, nosoda. Cilvēki izliekas, nav īsti! Grāmatās vieglāk dzīvot, tur neviens neizliekas!
- Nāc. Es tev kaut ko parādīšu. Ir kāda maģiska vieta, kur sākas īstums.
Paņemu viņas roku un izejam uz ielas.
- Kur tas ir? - viņa jautā, kad kādu brīdi esam gājušas. - Viss apkārt ir izlikšanās spēle. Dzīves simulators, āāāā!
- Nāc, te... skaties... šeit.
- Kur?
- Kuššš... ieklausies... dzirdi? Ar savu gandrīz absolūto dzirdi... dzirdi?
- Dzirdu... Skaisti. Kas tas ir?
- Tā skan tavi skruļļainie, izspūrušie mati. Tavas acis, augums, tavs gaisīgums un tavas dažādās intereses, tava vēlme izzināt, vērot, iet dziļumā. Nekas no tā nav defekts, kā esi pa dzīvi iemācījusies. Tas viss ir efekts. Saproti? Tā skan sevis absolūta pieņemšana, savu dziļumu pieņemšana.
- Jā, bet dziļumā nav viegluma un prieka!
- Varbūt ir, varbūt nav. Taču sevis absolūtā pieņemšanā ir gan vieglums, gan prieks, gan īstums. Īsta draudzība. Patiesas draudzības.
- Kā tu to zini?
- Es nezinu... es to jūtu.
Connected/disconnected*
Vēl pirms stundas tu vairs nespēji izturēt ieilgušo disconnection sajūtu, tāpēc biji gatava aprīt visu draudzenes dāvāto pašceptās maizes klaipu ar sviestu. Tu arī ēdi un ēdi, un ēdi, taču juti, ka šo tukšumu nav iespējams ne pieēst, ne pieskumt, ne pieraudāt. Tu steigšus paķēri segu, satinies tajā un izskrēji pļavā, iztramdīdama lapsu, kas aizļekāja tuvākā krūmu pudura virzienā, ik pa laikam atskatīdamās, kā neticot šitādai bezkaunībai.
- Ej mājās! - tu sauc un jūties kā tāda pusaudze nešpetnele. Tā laikam rodas nejaucību apburtais loks. Tas, kurš ir disconnected, iet un cujina citus. Cujina, varo, pamāca, kontrolē. Visa anti-plejāde.
Tev šodien dzimšanas diena, un tas visu padara vēl vairāk disconnected. Tu jau vairākas stundas visuma zaļuma vidū centies nomainīt iekšstāvokli, taču sense of belonging no zilajām debesīm kā nekrīt, tā nekrīt. Sense of belonging - jau sirdsaplī pirms nedēļas tu teici, ka šis ir tavs superizaicinājums. "Kas iekšā, tas ārā", mēdz teikt. Ja nomainīsi iekšstāvokli, tad tīri teorētiski apkārt kā sēnēm pēc lietus vajadzētu uzrasties štepseļiem, kur pieštepselēties, kur iederēties. Varbūt tā ir kaut kāda vispasaules universālā ilūzija, ka citiem pikniki un ballītes, un īsti draugi, kuriem var nakts laikā piezvanīt un palūgt naktsmājas, un tā tālāk? Varbūt visi patiesībā jūtas tādi disconnected? Nu, labi, tu izdzēs vārdu visi.
Tu uzkāp tuvākās apkārtnes augstākajā punktā un izmisusi skaties apkārt - ko tādu sadarīt? Ar pliku dibenu tu zālē izvārtījies jau pirms pāris stundām - nekā daudz neatslābi, te mākonis saulei piegāja priekšā, te skudra no kājstarpes jāiztišina. Tu atmeti kailpeldei ar roku un gāji iekšā uzēst pāris maizes šķēles, līdz attapies šeit stāvam pļavas vidū.
Un tad tas notiek. Tu atver muti un sāc skaļā balsī dziedāt. Tā nav nekāda dziesma, vien tāda kā dažādzilbju ūjināšana. No pretējā meža atskan atbalss. Kā bērnībā, tu priecīga nodomā. Un tu turpini, turpini, turpini sadziedāties, sakliegties pati ar sevi, ar savām frekvencēm. Tāds tādu sadzird.
Un tad iestājas miers. No bikškabatas tu izvelc telefonu un saņemies nobļauties vēl pāris reižu, lai nofilmētu, lai gan apzinies, ka bļaurēt video nav tas pats, kas bļaurēt pār pļavām, pār norām, pār mežu galiem. Un tad tu pieej pie bērza, pieliec pieri pie koka stumbra, pāris reižu to noskūpsti un stāvi, stāvi, stāvi. Stāvi un skaties saulē. Miers. Connected.
*Savienojusies/atvienojusies
Santjago ceļš
Diezgan intensīvi piedzīvoju mirklīgus walking down the memory lane, atceroties pat tik aizmirstas lietas, kā pamatskolas sporta skolotāja vārdu un uzvārdu, kurš ar svilpi un nūju bija īstens bieds, heh, un miljons citas epizodes, kuras biju totāli aizmirsusi. Vēroju tās it kā no malas.
Pirms pāris dienām pie Ērgļu klintīm piedzīvoju šīs dzīves baiļu atblāzmu no tā, ko pēdējos piecus gadus vairs nebiju jutusi. No rīta, nodevusi rakstudarbu, gribēju Gaujas krastā mazliet atpūtināt pārgurušās smadzenes, tāpēc devos uz klintīm. Iebraucu parkingā un redzu, ka tur jau stāv viena mašīna, intuitīvi saraujos. Pa gabalu dzirdu vīriešu smieklus, sajūtu cigarešu smaku. Nojaušu, ka šī tikšanās kādā nepatīkamā veidā attieksies arī uz mani, taču nolemju atpakaļ negriezties. Ejot tuvāk, ieraugu trīs vīriešus, kuri, lielās mugursomas zemē nolikuši, atpūšas. Viņi runā krieviski, ceļotāji. Paeju viņiem garām, pa trepēm nokāpju pie Gaujas, apsēžos un cenšos atslābt, taču nespēju. Ar muguras smadzeni gaidu brīdi, kad vīriešiem iešausies prātā kas nelāgs un viņi nāks lejā pie manis. Apsaucu savas aizlaiku un kolektīvās bailes, lai rimstas. Atmiņai cauri sāk skriet šajā dzīvē piedzīvotās maskulīnās pasaules radītās baiļepizodes, sākot no 2. klases, kad, ejot uz mūzikas skolu, nācās sastapties ar mētelīša virinātāju, un tā tālāk. Epizodes no zemapziņas izskrien krosiņu cauri manai apziņai, lai es vēl reizi noraudātos un šo kolektīvo sieviešu psihes traumiņu atlaistu. Nē, manī vairs nav šādu baiļu - kaut kāda veca enerģija grib tikt atlaista, tāpēc arī šī savādā rīta tikšanās.
Un tā visu laiku. Viss, kur kādreiz esmu bijusi dziļi iekšā, šajās dienās mani apciemo vēlreiz, lai es paskatītos uz to no malas. Vietas, uz kurām esmu braukusi gadiem, vietas, kurās esmu... ai, nav jēgas uzskaitīt. Gribas kādu īpašu rituālu, ar kuru virsapziņā uznākušos putekļus noslaucīt, atlaist, palaist.
***
Šorīt atveru acis, pieceļos no gultas un, līdzīgi kā Toms Henks jeb Forests Gamps vienā brīdī pēkšņi piecēlās no soliņa un sāka skriet, es uzvelku jaku, kurpes un izeju no mājas bez plāna un mērķa. Man vajag nostaigāt nost vecās spurgalas. Paņemt līdzi ūdeni vai ko citu nenāk ne prātā - gribu ātri iet, kur acis rāda! Acis dīvainā kārtā ved uz vietu un mežu, kurš manā dzīvē ir bijis klātesošs pēdējos četrus gadus, taču šoreiz eju pretējā virzienā ierastajam. Tuvojoties mežmalas mājai, kurā pirms trim gadiem cīnījos ar malkas kaudzi un savu iekšējo drāmu, nolemju tur iegriezties, lai apsveicinātos un palūgtu ūdeni. Saimniece nav mājās. Apsēžos uz krēsla zem ābelēm un sajūtu, ka skatos uz šo vietu no malas - tik savādi. Skatos no malas, kā savā galvas šaurībā te cīnījos ar malkas kaudzi un baļķiem, un ķerru, un komposta kaudzes kokiem, kuriem tumsā uzskrēju virsū. Tagad te viss ir sakārtots, nokārtots, piekārtots, it kā cīņa ar malkas kaudzi būtu notikusi tikai manā galvā. Izpletusies apziņa sēž uz zem ābeles noliktā krēsla pateicībā par pieredzi un vietu, kur kādu laiku jutos mājās.
- Kā gan es varētu sevi rīt iepriecināt? - jautāju sev, ejot tālāk.
Pēkšņi mežpļavā, kur agrā pavasarī plūcu gārsu, pieneņu lapas un nātres, tālumā pamanu lupīnu pudurus, taču nedomāju, ka tas attiecas uz mani - pārāk gara zāle, jābrien. Tajā pašā brīdī apstājos un speru pirmo soli pļavā. Lēnām, uzmanīgi ceļot kājas. Ērces, čūskas ziniet. Sasmejos balsī. Eitunost. Spiegdama un smiedamās skrienu cauri pļavai uz lupīnu pusi. Tikusi pāri - otrā pusē, stāvu un raudu gan krāsaino lupīnu skaistuma apburta, gan no tā, cik dīvainas bailes mani gandrīz atturēja tikt pāri uz šo paradīzes dārzu Zemes virsū. Saplūcu lielu pušķi. Esmu dāsna pret sevi, jo atceros, ka lupīnas esot invazīvs augs. Lai tur kā, zinu, ka skaistāku sevis palutināšanu šobrīd nevaru iedomāties - pašas plūkti ziedi.
Pēc mirkļa savā ierastajā ceļā no pārsteiguma sastingstu vēlreiz - meža ceļš, pa kuru vienmēr eju, ir uzarts. Vecā, nostaigātā taka ir uzarta. Pāri ceļam pārkritušais koks, kurš jau sen bija pārvērties baļķī un uz kura vienmēr sēdēju, ir sazāģēts gabalos. Stāvu un atkal raudu. Tās ir atvieglojuma asaras. Sajūta tāda, it kā no mana iekšceļa būtu novākts kāds baļķis, kāds bloks.
***
Pieeju pie grāmatu plaukta un izņemu no tā savu svēto trīsvienību - Andra Neiburga STUM STUM, Gabriels Garsija Markess PULKVEDIM NEVIENS NERAKSTA, Dž. D. Selindžers UZ KRAUJAS RUDZU LAUKĀ. Grāmatas, kuras savā dzīvē esmu staipījusi līdz gandrīz 20 gadus. Katra no tām manā apziņā ir bijusi svētbildes statusā. Ir sajūta, ka pienācis laiks tās laist vaļā. Īpaši STUM STUM. Tās titulstāstu esmu izdzīvojusi tik dīvainā veidā. Esmu gana stūmusi.
***
Pasitu grāmatas padusē un dodos uz mākslas telpu MALA. Tur ir grāmatu plaukts, uz kuru laiku pa laikam aiznesu kādu grāmatu, kura manā grāmatu plauktā vairs negrib kvernēt.
Sēžu MALĀ un rakstu šīs rindas, kas ir kā savdabīgs rituāls, lai beidzot palaistu Andru Neiburgu, lai atlaistu STUM STUM, atlaistu pagājību. Pirms ielikt Andras Neiburgas grāmatu plauktā, vēlreiz rūpīgi apskatu vāku ar Lorenz Kienzle fotogrāfiju Tire Tracks. Cik metaforiski - gadiem esmu stumdījusies šurpu turpu uz riņķi. Šķiet, ka to var pamanīt tikai tad, kad apziņa ir atzūmojusies.
***
Dodos mājup. Jo tuvāk mājai, jo vairāk sasmaidos. Namiņš, kurā dzīvoju, atrodas pašā vecpilsētas centrā teju Svētā Jāņa baznīcas pakājē. Savāds Santjago ceļš.
***
"Vasara - es jau teicu - ir visjutekliskākais gadalaiks. Gurķu dzeltenie ziedi. Kamenes. Kad noguļas uzkalnītē, zālē uz vēdera, jūt zemeslodes apaļumu sevī. Tā jāguļ ālavām sievām. Apvārsnis nolaižas sprīdi no acīm, un šis sprīdis ar zāļu stiebriem un kukainīšiem kļūst visa pasaule. Saule tevi sastrādā kopā ar zemi kā mēslojumu. Var gulēt arī uz muguras. Ja no debesīm nereibst galva." /A. Neiburga STUM STUM, vasaras pieraksti. zona., 58. lpp./
"Es dzīvoju starp to, ko domājos redzam, un to, ko zinu. Jo mazāk es zinu, jo vairāk redzu." /A. Neiburga. STUM STUM, vasaras pieraksti. zona., 69. lpp./
"Naktī sieviete guļ savā mājā un jūt, kā visā piekrastes garumā, aiz kāpām noslēpušās, pussatrunējušās koka raķetes tēmē zvaigznēs. Bākas stars visu nakti mierina mežus. Guliet, nebaidieties. Es jūtu: bāka vieno - zemi ar jūru, mežus un liedagu, mežos izkaisītās viensētas, aizmigušus cilvēkus." /A. Neiburga. STUM STUM, vasaras pieraksti. zona., 75. lpp./
Sirdsapļa piederība nepiederot
Sēžu un nezinu, ko lai ar šo skaisto enerģiju iesāku - kaut kur to vēlos ielikt, lai iet plašumā.
Sirdsapļi nav nekāda tukša cukurvate. Sākotnēji tajā ierodas, piemēram, trīs bēdu ielejas un tikai viena liderīga, priekpilna enerģija. Pēc divām stundām visas aiziet lielām, pateicības pilnām sirdīm, kaut ko atcerējušās par prieku un par piederību nepiederot.
Meža nometniece
***
Sūnas un zari kraukšķ zem kājām tik sausi, ka uz mirkli iedomājos par tiem izsmēķu galiem, ko savā meža ceļā satieku. Tikusi nostāk no mellenājiem, novelku apavus un tālāk dodos basa. Auč, auč. Čiekuri, skujas. Baskāju taka. Aizdomājos par mākslīgi radītajām takām un sieviešu nometnēm, kas arvien biežāk notiek mežos. Man te pašai sava baskāju taka un nometne. Vakar mežā biju jau sešos no rīta, kad odi, saules apdullināti, lēnām slīdēja un nespēja neko daudz spindzēt. Nāku uz šejieni gan rītos, gan dienas vidū, gan vakaros, kad odu mākulis ir tik negants, ka acīs lien. Meža nometniece.
***
Pēc dažām dienām ir mana piedzimšanas diena. Pārsvarā to piemirstu, taču brīžos, kad nāku uz mežu un sēžu šeit stundu vai divas, atceros. Pirmajā mežsēdes stundā pa galvu skrien visādas domas un veidojas dialogi, otrajā prāts lēnām atslābst. Vienā tādā sēdēšanā man ienāca prātā doma, ka savu dzimšanas dienu pavadīšu šeit - starp mellenājiem, brūklenājiem, sūnām, putniem un priedēm. Kafejnīca, kūka un grāmata - ar ko gan tās pārākas par vienpatīgu dienas pavadīšanu priežu mežā? Retorisks jautājums, protams.
Priekam pa pēdām
Ap deviņiem pietrausos sēdus - saule karsē, odu nav, jutos kā no telts izlīdusi, izdzēsu nosūtītās ziņas, ko viņš vēl nebija paspējis izlasīt. Biju piedzīvojusi kārtējo ahā brīdi.
Tātad, stāvot nedēļas nogales festivāla vidū, sajutu, ka pa spirāles loku esmu nonākusi tajā pašā punktā, kur precīzi pirms gada, kad nedēļu pavadīju Glastonberijas apkārtnē - Stonhendža, Glastonberijas Tors un tādā garā. Biju pamanījusies tur nokļūt tieši pagānu svētku epicentrā, kas sajūtas paspilgtināja miljonkārtīgi. Toreiz ļoti apjuku, jo visi Glastonberijas veikaliņi, tarologu, astrologu, kristalogu, raganologu un citu brīnumdaru bodītes šķita kā ar pagājības putekļu kārtu apputējušas. Atgriezos Latvijā un vairs nesapratu, kā būt - šeit taču teju ikkatra vai ikkatrs darbojas ar šiem apputējušajiem instrumentiem, tai skaitā es - uz galda mazi, krāsaini kalnu kristāliņi, trīs taro kāršu kavas, aromeļļas pudelītes, heh.
Kas tas īsti bija par skatu no malas, ko pirms gada ieraudzīju Glastonberijā? Tā arī nesapratu, ikdiena aizrāva tālāk, un es nomierinājos, pretestība manī apklusa un izšķīda, palika tīra pieņemšana.
Taču šorīt mežā piecēlos ar savādu ahā sajūtu un mazliet apraudājos par to, cik savādā veidā ezotēriskā pasaule ir nosaucama par egregoru un cik ilgstoši tā ir turējusi mani kaut kādā iluzoras kalpošanas mode. Kā tādā sektā. Bažījos par šo runāt skaļi - tas viss ir tepat apkārt, taču kāpēc šī atsvešinātā sajūta? Nezinu. Atbildes nav. Vienkārši taustu sevī to, kāpēc atkal esmu tajā pašā no malas vērotāja sajūtā, kur pirms gada? Kāpēc jūtos tā, it kā uz kādreiz tik labi zināmo skatītos caur stiklu. Ja kārtīgi ieklausos sevī, tad arī pati uz savu dzīvi skatos it kā caur stiklu - attālināti. Vienīgais, kad sevi sajūtu sevī, ir mežā, kad sēžu, elpoju, iekšupvēršos.
Brienu cauri mežam un dziļi elpoju. Kā būtu, ja es atlaistu vajadzību būt vajadzīgai? Ja vienkārši ļautu sev sekot tam, kurp ved mana elpa un prieks? Kā būtu, ja es virzītos savam autentiskajam priekam pa pēdām? Autentiskam, nevis tam, ko kāds man iepārdod kā prieku, lai gan arī nopirkts prieks ir prieks. Taču šoreiz es par savu autentisko iekšējā bērna prieku - kāds ir prieks, ko sevī rodu, kad palieku vienatnē? To nemaz nav tik vienkārši uztaustīt, vismaz man šobrīd to nākas atraisīt, apzināti tam pieslēdzoties. Klātesamībā sev. Domājot par rēķiniem, haha. Taču pēdējais, šķiet, padara visu vēl aizraujošāku. Kaut kā taču dzīve mani līdz šim ir izvedusi cauri arī savai praktiskajai šķautnei.
Pirms pāris dienām ar Zani sēdējām kādā pasākumā, kur uz āra skatuves dj lika mūziku un kādi desmit bērni vecumposmā ap 5-6 rādīja, ko nozīmē patiesa, autentiska sekošana priekam. Vērojām viņu dažādo dejošanu, aizrautību, bezbailību izmēģināt breika soļus vai jebkuru citu kustību, kas iešāvās prātā un augumā, un sapratām, ka šie patiesībā ir šī pasākuma hedlaineri. Viņi mums kaut ko rādīja par patiesa prieka enerģiju.
Tīri praktiski jau esmu spērusi pirmos soļus - kad ceļā ieraugu nokritušu koku, uzkāpju uz tā un cenšos noiet pa to no viena gala līdz otram. Vai arī uzrāpjos uz pamestas mājas kāpnēm, pārkarinu kājas pāri malai un sēžu, basās pēdas šūpinot. Katru tādu reizi sajūtu, kā mazā meitene manī no prieka pakniksē, haha. Gan jau pienāks arī brīdis, kad iemācītais kniksis aizmirsīsies. Kniksis. Kas tas vispār tāds par vārdu?
Atpakaļ pie vienkāršības.
Atbilde
Kamēr vīri iesildās sarunai, novelku kurpes un aizstaigāju līdz vietai, kur dzied Madara un citi ļaudis. Brīdī, kad tika nolikti instrumenti un dziedāta dziesma, kuras dialektā pat nemēģināju ielauzties, sēdēju, klausījos, un sajutu, cik spēcīgi cauriet šīs kopdziedāšanas enerģija. Tāda attīrījusies devos kalnā, kur vīri jau sēdēja kameras priekšā.
Divu stundu saruna šķiet kā dienu gara - tik piepildīta un daudzšķautņaina. Pieci vīri ir enerģētiski atšķirīgi, runā niansēs, cits citu papildinot. Sev piefiksēju vismaz trīs viedepizodes, ko paņemt savai lietošanai.
Šo sarunu kādā brīdī varēs noskatīties sociālajos tīklos, taču, sēžot pie datora ekrāna, nekad nepiedzīvotu šo dzīvo vīrišķo enerģiju un brīžus, kuros Ģirts Laube runā, skatoties man acīs, un mani nepameta sajūta, ka caur viņu ar mani sarunājas Dievs. Viņa teiktais ir kā atbilde uz manu pēdējā laika ilgpilnāko jautājumu.
***
Heh, kaut kur parka vidū man pašai, savukārt, nācās atbildēt uz jautājumu par mūsu pārības izskaņu.
- Kad lasīju grāmatu, man jau dažbrīd likās, vai tiešām tur viss ir patiesība, - teica kāda sieviete.
Klusām pasmaidīju par šo viszinību. Lai jau, lai. Grāmatā patiess ir ik vārds. Tā bija tā brīža spirāles loka patiesība, tie bija svēti mirkļi - gan pa logu ārā lidojošās kafijas krūzes, gan mana dziedināšanās pieredze mūsu pārības ietvaros. Taču grāmata, tāpat kā šis blogs, ir stāsts par manis pašas ceļu, nevis mans apsolījums sabiedrībai būt tur, kur biju. Šī joprojām ir manis pašas dzīve. Šorīt mežā šai sievietei domās sāku atbildēt, taču, lēnās ieelpas un izelpas izplesta, pasmaidīju. Kā gan lai es kādam sevi spēju paskaidrot, ja zinu, ka manas atbildes uz normalitātes fona ir kosmoss? Arī viņš mani nesaprot - cenšas, taču redzu, ka savā galvā un sirdī pielāgo manis teikto savai šā brīža frekvencei un dzīves sajūtai.
Vakar, kā reiz, piedzīvoju situāciju, kad kopā ar Taru Ramatu braucām mašīnā, un Tars visa cita starpā pastāstīja par kādu epizodi no vietas, kuru mēs, es un viņš, zinām. Kad vakarā abi to pārrunājām, izrādījās, ka esam sadzirdējuši divas pavisam pretējas informācijas. Ko viens saka, ko otrs sadzird, un ko trešais.
***
Šorīt viņš man atgādināja par kādu manu human design aspektu - manī jau defoltā ir iestatīts iet un taustīties uz to, kā vēl nav. Taustīt citādāku pasauli, nekā mums ir iestāstīts. Protams, ka es būtu laimīga taustīties kopā ar esošo partneri, jo tas šķiet tik loģiski, vienkārši un saprotami, taču to mēnešu laikā, kad piedzīvoju savas dvēseles tumšo nakti, manā iekštelpā notika sprādziens, kas sagrāva ilūziju torņus. CRASH! BOOM! BANG!
No ilgām piedzīvot to, ko savā redzeslokā vēl nav nācies piedzīvot, tai skaitā tādu pašrealizāciju un pārību, kādas nav, man pašai dažbrīd ir bail. Taču, ja bail, tad tieši tas ir mans ceļš. Un tā ir teju ikkatrā jomā. Piemēram, domājot par komūnu, es nespēju domāt vienas apdzīvotas vietas vai pat valsts ietvaros. Kā komūnu sajūtu atsevišķus cilvēkpunktus visā pasaulē. Ko man ar šo sajūtu iesākt? Bietes un kāļus ziemai kopā nesastādīt.
Vai vēl, pēdējās nedēļās manā sirdstelpā ir dzimis jauns bērnu grāmatas tēls - pierakstu kaudzēm sīku epizožu, uz kurām balstīt stāstus, taču, kad piesēžu pie datora, lai rakstītu ierasto prozu, stāsts nevedas, un es jūtu, ka tas patiesībā ir mazliet kas cits - tā, kā vēl nav. Līdzīgi, kā tas bija ar grāmatu Savējām. Tā tapa tāda, kādas vēl nav. Nekas nano moderns un nekādi neredzēti salūti, taču sajūtās kas tāds, kā vēl nav.
***
Nesen mana Islandes draudzene pastāstīja, ka Reikjavīkā esot satikusi pašu Bjorku - well, usual stuff. Aizvakar Zane teica, ka esot gribējusi noskatīties filmu Dejotāja tumsā. Es sarāvos - nopietni? Kaut ko tik smagu skatīties vēlreiz? Mazliet apjuku no tik intensīvas Bjorkas klātbūtnes tik īsā laika sprīdī. Taču, ja atrauju filmas nosaukumu no filmas satura, tad...
Foto: Laura Lukēviča
Ielūgums
Lasot programmu, esmu mazliet apjukusi, nezinu, ko domāt un kā justies. Mani pārņem dežavū - tieši pirms gada, kad biju nonākusi Glastonberijā, jutos līdzīgi. Kaut kas tajā mazajā paralēlās pasaules pilsētiņā, kur skatlogos pilns ar taro un oracle, raganu lietām, kalnu kristāliem un citiem ezotēriskās pasaules dārgumiem, bija apputējis, un es vairs nejutu, ka tā ir mana pasaule. Visu šo gadu savās sajūtās esmu mēģinājusi taustīties tajā, kā vēl nav, taču nespēju izlauzties cauri. Nez, vai man jālido salidot uz megapoles centra valpurģu nakti. Ko es tur jaukšos ar sevi ļaužu svētlietās?
Pasmaidu par sevi - neatceros, kad pēdējā gada laikā būtu kaut kur izgājusi savējo frekvenču lokā. Man nav ne jausmas, kas notiek realitātē. Visu pagājušo vasaru atrados Latgales dabas komforta zonā - atteicos no brīvprātīgās pienākumiem festivāla Būtība ietvaros, nekur nedevos ne saulgriežos, ne pēc tiem, vien iekšupvērsos arvien dziļāk sevī. Varbūt tomēr pienācis laiks spert kādu soli ārpasaulē, lai sajustu, kā vibrēju un kā citas tādas, uz slotām lidojošās, vibrē?
Vēl mazliet trinos un prātā nāk visādi iebildumi, līdz paņemu apputējušo taro kāršu kavu. Varbūt tās pateiks, kas man jādara. Nosmejos, jo tā šķiet smieklīga doma - kā tieši lai kārtis man pateiktu, vai rīt jābrauc uz megapoli ietusēt, taču izķeksēju kavu no kastītes un krietnu brīdi jaucu. Jaucot aizsapņojos, un vienā brīdī piemirsu jautājumu, tad atkal atcerējos, tad gribēju to pārformulēt, bet pēkšņi viena kārts atdalījās no kavas un nokrita uz grīdas. Lai kas tā būtu, zināju, ka tā ir mana.
Apgriežu kārti otrādi un pasmaidu. Nu, labi, okei. Kāpšu rīt uz slotas un aizlaidīšu līdz megapolei. Pat apraudos dušā no šīs domas, jo teikšu, kā ir - iziet ārā no eremīta alas būs savādi.
In a spiritual context, the Ace of Wands can see you beginning a new spiritual path or receiving an invitation to an event or gathering with other spiritual people. It might be a good idea to accept the invitation as you could gain more from the experience than you realise.
Paperblanks Planner
/rupi kaur 'milk & honey'/
my heart woke me crying last night
how can i help i begged
my heart said write the book
***
Šo iekšējās balss čukstu pirmo reizi sadzirdēju 2015. gadā, bija brīži, kad dvēsele kliedza skaļāk par Mežaparka dziesmusvētku kori, bija jāpaiet septiņiem gadiem, lai sākotnējais čuksts taptu materializēts.
Kopš grāmatas iznākšanas drīz būs pagājis gads, un visu šo laiku esmu dzīvojusi sajūtā, ka nedzirdu nākamo dvēseles čukstu. Centos airēties, taču attapos arvien lielākā apjukumā. Ar prātu visu ko varēju izdomāt, taču ar sirdi jutu - nav un nav, nevibrē mana īstenā prieka un entuziasma toņkārtā.
Nesen mežā sadzirdētais impulss - doties uz Latgali pašretrītā, izrādījās nevis mana iegriba pabraukāties pa Latgali, bet dvēseles bakstījiens iekšējā čuksta virzienā. Apciemoju savas dziļdžungļu vietas, vēroju savas reakcijas, senu vīziju zibšņus. Pēdējā rītā, kad devos no Latgales prom, zināju, ko čukst mana dvēsele. Izrādās, ka tā mazos pirmsčukstu pikselīšus manī bija dēstījusi jau gadiem, taču es tos neuztvēru nopietni. Varbūt baidījos uztvert nopietni. Visticamāk, ka tā.
Kā var zināt, ka tas ir īstenais čuksts? My heart woke me crying last night sajūta un kluss prieks, satraukums, aizrautība vienlaikus. Tā jutos savā garajā ceļā pie grāmatas. Šo sajūtu ne ar ko nevar sajaukt.
Nezinu, kā nonākt dvēseles nākamā līmeņa čuksta materializācijā, taču ir labi beidzot zināt, ko vēlos radīt un piedzīvot. Tas ir gaismasgadus vairāk, nekā mēnešiem ieilgusī tukšuma skaņa.
Mērija Popinsa laikam labāk
Smaidu, jo zinu, kāpēc šobrīd esmu šādā mīlīgā situācijā. Ir bijušas reizes, kad esmu bijusi Bokas jaunkundze - samīlējusies karlsonā un slepus rijusi plācenīšus. Īsāk sakot, pašai sava dzīves drāma un līdz galam neatvērusies sirds. Uz pāris stundām dienas laikā pieskatīt vai izklaidēt kādu bērneli - lūdzu, tad spēju būt Pepija Garzeķe, un visiem ir jautri. Bet tā, ka ilgāk? Nea. Par laimi, neviens līdz šim nebija iedomājies pajautāt, vai varu ilgāk - parasti jau omes izlīdz.
Pirms pāris mēnešiem uz dažām dienām sanāca pieskatīt māsas puiku. Tagad - mazā meitene un viņas brāļi. Saprotu, ko šie bērni man rāda. Jautrību un ālēšanos protu, vienmēr esmu spējusi īstermiņā būt foršā tante, kura izklaidē ar dumībām, taču pēdējā laikā man tas vairs nav interesanti un jūtu, ka arī bērni no manis to nemaz negaida, lai gan šķiet, ka gaida.
Ko tad viņi gaida? To, kas man nākas visnevieglāk. Kad nodzēšu gaismu un aizmiegu savā gultas stūrī, katru reizi dzirdu klusu iešņukstēšanos. Mazais tur pēkšņi ir sailgojies pēc mammas vai tēta. Sākumā jutos nelāgi, jo ne es mamma, ne tētis, nu, ko es varu dot? Ko Bokas jaunkundze var dot vienam tādam mazajam? Droši vien uzšņākt, lai čuč, ka rīt agri jāceļas, haha.
Nesen aromterapijas skolas nodarbībā gauži raudāju, atceroties, ka mamma un tētis vasarā mani, kaut kādus gadus septiņus vecu knēveli, uz nedēļu bija aizveduši uz laukiem pie vecmammas un vectēva. Viss jau bija labi - paēdusi, aprūpēta, visādi darbiņi palīdzami, parunāja kāds ar mani. Taču tā vientulības sajūta vakaros, kad šķita, ka nevienam neesmu vajadzīga... Heh. Nja.
Atceros, cik pirms pāris mēnešiem man neviegli nācās noglaudīt mazā puisēna galvu un sākt runāt caur sirds telpu, saprotot, ka vienīgais, kas viņam tajā brīdī ir blakus, biju es. Vienīgais, kurš to siltumu un mīlestību tajā brīdī var iedot. Arī mazā meitene naktīs meklē manu roku un piespiežas cieši, cieši klāt. Un man atkal sevī jāpārvar kaut kāds ko tad es varu dot, neesmu jau mamma, kā tad es tagad viņu te apskaušu un tā.
Ir sievietes, kurām mātišķuma gēns un sirdstelpa ir plaši atvērta. Man likās, ka arī es tāda varu būt, ja reiz māku mīlestību pret savu dēlu, taču izrādījās, ka citu bērnu kontekstā esmu mācējusi tikai izklaides režīmu, sirds ir bijusi ciet, taču ne jau tāpēc, ka negribētu mīlēt citu cilvēku bērnus. Nav tāda faila - uzdrīkstēties atvērt citam savu sirdi, atklāt siltumu un maigumu. Ka nedabū noraidījumu. Lūk, kur atkal atgriežamies pie drosmes jēdziena. Kādam drosme ir iet stāties pretī lielgabaliem, kādam - atvērt sirdi mazam bērnam.
omaigād.
P.S. Atceros, ka Mērija Popinsa jau arī nebija nekāda cukurvate - kaut kāda stingrībiņa bija klātesoša, taču man šķiet, ka viņa mācēja mīlestību. Būs jāaiziet uz bibliotēku un jāpārlasa. Bokas jaunkundzi māku no galvas, Mērija Popinsa jāatceras.
Izvēles
Šajās dienās pieskatu četrus bērnus, divus suņus, divus kaķus un ceru, ka esmu Mērija Popinsa, nevis Bokas jaunkundze.
Čekliste no tā, ko atceros:
Mērija Popinsa - šokolādes pudiņš, lietussargs, dzīvo realitātē un medžikā - abas pasaules reālas.
Bokas jaunkundze - rij plācenīšus, netic pasakām, esnupatnorijuzemeņueklēruuncitronutarti.
#izvēles
#izvēles
#izvēles
#izvēles
#izvēles
Latgales retrīts
Šorīt jau agri no rīta paņēmu savu skiču kladi, krāsas un ar suni devāmies uz mūsu slepeno vietu. Jā, šodien pēc ilgiem laikiem atkal zīmēju.
Ņerrr, tik liels sagurums. Žēl iet gulēt.
Meža impulss
Šī pēkšņā atklāsme lika man domās pajautāt kādam dabzinim - a kad sākas odu laiks? Man tas ir jāzina, jo man ir kluss sapnis - aizbraukt uz savu slepeno Latgales dziļdžungļu spēkavietu un sēdēt tur tik ilgi, kamēr savā jaunajā skiču kladē uzzīmēšu visu, ko vien spēju uzzīmēt. Kopš tā vieta pirms trim gadiem mani maģiskā veidā pasauca, tā nav pārstājusi ar mani sarunāties. Taču odu laikā tur būs nemiers, nevis iedomāta idille.
- Ja vieta ir tevi pasaukusi, tā runās ar tevi, kamēr vien dzīvosi, - tā nesen teica mana mīļā pirtniece.
Tā ir. Tā vieta ir iekļuvusi manā asinsritē.
Nu, kur tev jāskrien?
Katru reizi iedomājoties par zīmēšanu vai urbansketching, mani pirksti novibrē līdz sirdij. Viegli orgasmiska līdzība. Realitātē pēdējos piecus mēnešus zīmulim un krāsām neesmu pieskārusies, jo man nesanāca, kā biju iedomājusies, jo nesanāca vispār. Piekusu no tā, ka nesanāk. Biju iedomājusies, ka varēšu kaut kā ātrāk aizskriet savai neprasmei priekšā, bija žēl tērēt dārgo laiku, mācoties to, kas nesanāk. Ja nesanāk, tad varbūt nav mans. Haha.
Šodien pie rakstāmgalda iedomājos, ka savas 10 000 rakstīšanas treniņstundas jau kādu laiku esmu dubultojusi, taču krietnus gadus nedomāju, ka tas ir kaut kāds mans talants, kas dzīves dots. Šķita, ka rakstīšana skaitās tikai tad, ja tā ir kruta proza vai dzeja. Ka šitā, kā rakstu, tā nav īsta rakstīšana, jo tā nāk tik viegli - apsēžos un ir, apsēžos un ir. Šobrīd ar šo domu vairs nekoķetēju. Šajā pasaulē ir vajadzīgas daudzšķautņainas balsis, un augstvērtīga proza nav vienīgais Dieva izredzētais rakstīšanas formāts.
Tikai nesen piefiksēju, ka esmu pārstājusi domās sevi dzīt uz priekšu. Fiksi, fiksi atrodi savu pašrealizāciju, lai taču beidzot esi piepildīta un laimīga. Fiksi, fiksi sakārto ēšanas paradumus, citādi būs traki. Fiksi saproti, kur dzīvosi, citādi nez kas būs. Un kā naudu pelnīsi - davai, pieslēdz prātu un izdomā! Well, dzīve ir parādījusi, ka skriet ātrāk par pašas dzīvi nesanāks. Tā noliks priekšā padeni un liks sakārtot to, kam biju gribējusi pārlēkt pāri kā tādā olimpisko spēļu šķēršļlēkšanas skrējienā. Dzīve parāda, ka, baidoties nokavēt, tieši to arī sanāk izdarīt - kaut ko nokavēt, tā apsēdina uz vairākiem mēnešiem un piespiež nokavēt iluzoro, lai man beidzot pielektu, ka viss ir divine timing.
Nesen izpakoju draudzenes dāvāto skiču kladi. Pēc šīs nakts sapņa iešu ielās un atsākšu zīmēt. Bez steigas un apsolījumiem, bez nepacietības. Vibrēšana rokās ir rādītājs, nevis tas, ko es ar to iesākšu.
Tāpat esmu pārstājusi skriet pa priekšu tam, kur dzīvošu pēc tam. Kad pirms četriem gadiem nolēmu izvākties no Rīgas, man nebija ne jausmas, kurp doties. Kādu dienu gāju pa Miera ielu, kad iezvanījās telefons - nezināms numurs. Mani kāds bija ieteicis tam un tam, un vai es negribētu Cēsīs darīt to un to? Vairākas reizes braucu uz šejieni pārliecināties, vai šī tiešām ir vieta, kur man būt, un katru reizi saņēmu kādu zīmi, ka jā - visīstākā būšanas vieta.
Te nu es esmu. Ar prātu līdz Cēsīm neatairētos. Dzīve atveda. Kāpēc lai es tai neuzticētos arī turpmāk, pārstājot skriet tai pa priekšu?
Mīlestībā un rāmā pacietībā,
Inka
Sieviete parkā
Būs pagājuši četri gadi, kopš putekļa lieluma formātā izvācos no Rīgas un atradu mājas klusajā, sirsnīgajā mazpilsētā. Rakstīšanas starppauzē paņemu suni un izejam parkā. Atceros, ka, Rīgā dzīvojot, rakstīšanas starppauzēs no hospitālenes kopā ar suni uz Mežaparku braucu ar mašīnu, lai izvairītos no tā piedrazotā un skaļā ceļa posma, kas ved gar dzelzceļu un kapiem. Tagad atliek vien piecelties, iziet pa durvīm un parkā esmu jau pēc divām minūtēm.
Izstaigāju ar suni krietnu gabalu un apsēžos uz soliņa, kājas laiski izstaipot. Jūtu, ka gribu izstaipīties arī pati. Ko tur daudz - ceļos un staipos, līdz jūtu, ka gribu staipīties zālītē pie dīķa. Tā arī daru, taču, bāc, kā gribētos basām pēdām...
Planēta Zeme
Vakar kaut kādā pirmspusnakts stundā stāvēju vecpilsētas laukumā izplestu apziņu. Iedomājos, ka, šādā stāvoklī esot, ir risks sajukt prātā - apziņai cauri skrēja, šķiet, visas uz planētas Zeme saprātotās teorijas, koncepti, spriedelējumi, zināšanas, viedokļi, priekšstati. Acu priekšā kā zootropā griezās cilvēki, kas podkāstu sarunās nopietnām sejām diskutē, spriež, analizē, vērtē, kompilē savus sakāmos no klišejiskām frāzēm, meklē vienīgās pareizās atbildes, un tas viss notiek no miljonpieredžu skatpunktiem. Mani caurskrēja aizlaiku pieredze, kad biju izraidītā un šīs dzīves pieredze, kad pašizraidījos, lai netiktu izraidīta, kā tajos neatminamajos laikos.
Stāvēju, galvu rokās saķērusi, un centos atcerēties, kuram šādā nakts stundā varu piezvanīt, paralēli mēģinot izdomāt, kur Cēsīs var tikt pie jebkāda alkohola glāzes, lai savu izplesto apziņu sašaurinātu līdz normālas esības agregātstāvoklim.
*
Mājās tikusi, uzvārīju vīgriežu tēju un krietnu brīdi sēdēju tumsā, klausoties suņa vienmērīgajā elpā. Vienkāršība ir antidots un kompass. Manis pašas sirds vienkāršība, ai mīn.
*
Šorīt brienu pa mežu basām pēdām. Sūnas čaukst zem kājām, čiekuri spiežas pēdās. Mežpļavā pielasu pilnu maišeli ar gārsu, pieneņu lapām, nātrēm un zaķskābenēm. Antidots.
*
Un tad pieslēdzas dienas izaicinājums - akadēmiskām zināšanām un filosofiskiem jēdzieniem piesātināts rakstudarbs. Šis ir mans pēdējais šāda pildījuma un formas teksts šajā dzīvē, tāpēc cenšos tam pieiet ar stoicisku mieru. Jau pirms dažiem gadiem zināju, ka šis teksts reiz pienāks un tas būs kā punkts lielam posmam, taču nezināju, ka tas pienāks brīdī, kad mana apziņa būs izpletusies plašāka par visām Zemes teorijām kopā ņemtām.