Minipoles ieraksts
Protams, ka tad, kad esmu smuki sataisījusies, tad satieku tikai dzērājus Glūdas gravā vai kādu nejaušu pretīmnācēju. Kad izeju kā nošņurcis rīta pārpratums, es satieku visas Cēsu pilsētas inteliģentākās un radošākās personības. Klasika. Lai kur dzīvotu.
Ja Ilze nebūtu pacēlusi skatu un mani ieraudzījusi, es būtu aizslīdējusi gar stūri kā ēna. Taču Ilze manā dzīvē parasti nāk pretī, lai ko pateiktu, un viņa pateica.
Kad 2018. gada oktobrī, izmisuma pilna, nelaimīga un mazvērtības kompleksu pārņemta, uz dažām stundām no megapoles biju atbraukusi uz Cēsīm, lai saprastu, vai tiešām šī ir vieta, uz kuru pārcelties, Ilze man "izleca" priekšā uz ielas kā zīme. Viņa toreiz bija viens no diviem cilvēkiem, kurus Cēsīs pazinu.
Kopš tās dienas ir pagājuši gandrīz trīs gadi.
- Kā iet?
Pirms atbildu, paklusēju ilgāk, nekā ierasts, jo negribas atbildēt to, kā nav.
- Sajūtās esmu prom no šejienes, - es beidzot sataustu atbildi. - Cēsis ir kā izravēts dārzs. Es ilgojos pēc balandām, - turpinu ar savu jaunatklāto metaforu.
- Esmu sapratusi, ka tīrā dārzā vieglāk ieraudzīt nezāles sevī, - viņa saka, taču, vieds cilvēks būdama, uzreiz mēģina savu steitmentu kaut kā atnevispārināt. - Nu, bet tas atkarīgs no... (negribu citēt neprecīzi, tāpēc neturpināšu).
- Tā ir, kā tu saki par tām nezālēm sevī. Un esmu Cēsīm pateicīga par šo iespēju. Tev. Visiem.
- Mēs dzīvojam tādā foršā filmēšanas laukumā, - Ilze pabeidza sarunu ar šo kolosālo patiesību, taču tas jau ir pilnīgi cits stāsts, kas būtu pelnījis atsevišķus sarunu vakarus :D
Ilzes teikums par nezālēm sevī ir tiešais trāpījums tajā, ko pēdējās nedēļas esmu pie sevis pārcilājusi gan prātā, gan sirdī. Cēsu drošā, sakārtotā pilsētvide un šeit sastaptie sirsnīgie cilvēki man ir bijuši kā dziedinātava. Šis pitstops man ir devis iespēju aplaizīt savas rētas, sadziedēt tās, un pamazām sākt stiepties pret sauli. Tas man ir devis iespēju noticēt sev... šeit esmu piedzīvojusi neskaitāmas cilvēcības. Šeit visu rudeni un ziemu abi ravējām savas iekšējās nezāles atspērušies, un tā arī ir mana spēcīgākā sajūta par minipoli un tās mazo miteklīti. Ravēt savas nezāles un dziedināties, lai būtu spēks doties tālāk.
Vairākas nedēļas dzīvoju ar dziļu pateicību minipolei un tās neparastajiem iedzīvotājiem. Domās ik pa laikam kādam no viņiem pateicos, taču, tikai pierakstot šos "sīkumus" uz papīra, var pamanīt, cik ļoti esmu bijusi pieskatīta.
Agnesei Pilsumai paldies par telefonzvanu un uzaicinājumu strādāt Cēsu Jaunajā. Sandai Torimai paldies par to, ka biji patiesa Cēsu draudzene un paldies, ka man esi. Ilzei Tigulei paldies par impulsiem un pirmo šeit piedzīvoto sajūtu par to, ka esmu kāda cilvēka laika vērta. Bāc, paldies par to divstundīgo sarunu Skolas ielā. Paldies Lūkasam, kurš bija spēcīga "zīme" tam, ka Cēsis ir vieta, kur man doties un par 30 dienu dienasgrāmatu - kosmisks paldies. Kasparam Gobam paldies par attālināto pieskatīšanu. Kristīnei paldies par mežmalas mājām un jaudīgo pieredzi, caur kuru pieaugu. Ivo Rodem paldies par laiku, kuru pavadīju plecu pie pleca strādājot ar soulmeitu un paldies, ka pieskatīji brīdī, kad biju jēla ola. Valdai paldies par vietu, kurā mans dēls piedzīvo sirdscilvēku vadītu skolu, paldies par jutību un tām atsevišķajām algas lapiņām, kurās ieraudzīju cilvēcības dziļslāņus un sapratni. Pateicos. Jurim un Sandrai Cālīšiem paldies par piederības sajūtu un beznosacījumu pieņemšanu, kad jutos viena kā pirksts. Ak, dies', un paldies par svētdienu zupu! Pāris reizes tas tiešām bija silta-ēdienreize-dienā jautājums, taču pāri visam tas iemācīja man viesmīlību un sirdsvēlmi dalīties pat mazumiņā. Elīnai Kalniņai paldies par rīta peldi ezerā un ekspresīvajām sarunām, lai kurā vecpilsētas punktā mēs satiktos, paldies, ka toreiz iedomājies par mani, pat nezinot, ka meklēju dzīvesvietu. Luīzei paldies par balto galdu un to vienu ļoti vajadzīgo sarunu pirms pāris gadiem. Paldies šī miteklīša saimniekiem par to, ka man ir mīlīgs jumts virs galvas. Paldies manām kaimiņienēm par to, ka mīl manu suni pat tad, kad viņš dažkārt gaudo pa visu minipoli. Malas Kristīnei paldies par vietu, kur būt iederīgai un piederīgai. Gulbja Kasparam paldies par debešķīgajām kafijām, kas maksā kaut kādu nenormāli zemu cenu. Paldies itāļu restorāna saimniekiem par vietu, kurā normālajos laikos stundu sēdēju pie vienas kafijas un blociņā pierakstīju sapņus. Ikkatram manam skolas kolēģim paldies par jaudu un kolosālību, un īpašs paldies Robertam, kurš man iemācīja dažas īpaši vērtīgas dzīves mācības. Paldies bērniem, kuri ne tikai gāja mājās un stāstīja vecākiem par savu superduperīgo angļu valodas skolotāju, bet arī atsūtīja viņai video, vai pateica paldies par interesanto stundu, pirms izgāja no klases. Paldies vecākiem, kuri rakstīja labus vārdus gan personīgās īsziņās, gan feisbuka komentāros zem skolas poustiem, gan uz ielas nekautrējās pateikt ko labu. Tā tikai liekas, ka mēs paši zinām, kas mēs esam. Nē, nezinām. Grimstam kaut kādos kompleksos par to, kas nesanāca un dažbrīd pat neredzam vairs to, kas sanāk. Labi, ja ir kāds, kas to pamana no malas un nepaklusē lieku reizi. Paldies katram neparastajam cēsiniekam par labajiem vārdiem. Paldies LMT, ka izvēlējās tieši Cēsis, kur uzsliet lielo Tutas Lapsu :D Kā var tā sagadīties, ne?
Šādi es varētu turpināt kilometriem, jo viens pierakstīts "paldies" ved pie nākamā - mirkļi pilni cilvēcību, iedvesmu, impulsu.
Ou, un paldies visiem autoratlīdzību maksātājiem, kuri ir samaksājuši to ekstra 25% nodokli, lai gan nebijām par to nokomunicējuši - kaut kā neiedomājos nodokļu juku pārmaiņu laikā to izrunāt.
Izskatās, ka arī pēc oktobra mana dzīve turpināsies. Esmu pateicīga, pateicīga, pateicīga.
Viņa saka - darbi, darbi, darbi, darbi. Nu, un par ģimeni kaut kas tur ar bij
Jau grasījos dzēst nost gaismu un iet gulēt, kad attapos, ka neesmu ierakstījusi šīs dienas ierakstu.
Šīs dienas trīs stundas skolā - aizgāja daudz enerģijas, ļoti centos, varēju izcilāk, bija okei. Check.
Pasūtījumstāsti - rītvakar autorei jāierodas uz prezentāciju un jāsaka runa. Rītvakar būs check un paycheck.
4 scenāriji - nofilmēts!
Viens scenārijs - šonedēļ jāpārtaisa.
Rediģējamais garteksts - ļooooti tuvojas finišam.
Pašas garteksts Nr. 1 - ar steigu sākt izvirzīt par prioritāti!
Pašas garteksts Nr. 2 - joprojām procesā vai vispār un kā.
Pasūtījumtekts, kura pētnieciskie materiāli stāv plauktā - joprojām neesmu pateikusi "nē". Cik ilgi vilkšu garumā?
Jāaizlīmē logi. Pēdējās pāris dienas vējš svilpo iekšā ārā.
Malka. Ko darīt ar malku? Šķūnītī kaut kas vēl aizķēries, turklāt, pati tā augšā uz dzīvokli nekāps. Ko darīt ar malku? Cik vajag pirkt un vispār. Okei, par to domāšu rīt. Ar cieņu, Skārleta O' Hāra.
Mašīnas tehniskā apkope - ar steigu! Eļļas filtri un kādi tur vēl filtri paši nenomainīsies arī pēc tam, kad pēc iepriekšējās apkopes nobraukums pārsniedzis 15000.
VIDā reģistrēties kā mikrouzņēmuma nodokļu maksātājai un ieviest savā sistēmā kaut kādu sapratni par to, cik daudz naudas oktobrī būs jāpārskaita valsts kasei un cik paliks griķiem ar krējumu - nodokļi, yey!
Jāizlasa nelasītās whatssapp sarakstes, jāatbild neatbildētās.
Un es pat neskatos filmas un youtubus, neklausos podkāstus, nelasu grāmatas, neklīstu pa mežu, meditēju tikai minūtes piecas, no rītiem dejoju vienas dziesmas garumā, ēst netaisu, un joprojām neesmu pieķērusies pie radīšanas ar rokām.
Tad kas ir tas melnais caurums, kur pazūd mans laiks?
Foto: Dēls atsūtīja no ceļojuma. Epastos un whatssapp sarakstēs viņš vienīgais šobrīd pieredz tūlītēju 100% atbildēšanu. That mothers and sons thing...
Ilgais ceļš pārībā
- Astoņus gadus, - Viņš bez minstināšanās atbildēja.
- Nu, es tomēr paņemtu to pusgadu nost, - es tur kaut ko.
- Jūs uzvedaties kā nesen satikušies, kā iemīlējušies, - Zane teica.
- Mēs ļoti... novērtējam savu kopābūšanu, - es kaut kā neveikli mēģināju paskaidrot.
Saprotu, ka to nevienam nav iespējams izskaidrot, to var tikai sajust, kad iziets cauri kādai dziļai pieredzei.
Pirms divām vasarām festivāls "Lampa" vēl bija pieejams visiem, kuri gribēja būt klātesoši. Izpētījusi programmu, devos uz Cēsīm vienas vienīgas sarunas dēļ - kā uz svētkiem, kā uz teātra izrādi. Nolēmu sarunu izbaudīt "pa visu naudu", tāpēc ierados laikus un apsēdos pirmajā rindā. Uz skatuves man pretī sēdēja psiholoģe Kristīne Balode, psihoterapeits Māris Siliņš un Ieva Adams. Kristīnes vīrs Māris sēdēja kaut kur iesāņus no skatuves.
- (..) un es tomēr atļaušos teikt, ka Latvijā ir brīnišķīgi vīrieši (..) - komentējot kaut kādu klišeju par to, ka Latvijā nav normālu vīriešu, teica Kristīne, un paskatījās savā vīrā ar tik siltu skatienu, ka tas man joprojām ir acu priekšā katru reizi, kad šo sarunu atceros. Tajā vakarā vēroju viņus abus un mēģināju iedomāties, kas tā ir par sajūtu, ar kādu viņa uz viņu paskatījās. Tas skatiens pauda kosmosu. Noglabāju to kaut kur zemapziņā un zināju, ka tas ir skatiens, ar kādu kādreiz dzīvē vēlos lūkoties savā vīrietī.
Un te nu tas ir, turklāt tā jūtos ne tikai es, bet arī Viņš. Tas ir kaut kas stipri pārpasaulīgs. Sasistās krūzes defekts, kas sākotnēji man ļoti sāpēja, un tikai nesen ir sadzijis, ir izrādījies... efekts. What does not kill you makes you stronger ir kā par mums uzrakstīts. Pirmkārt, tā ir dziļa pateicība par kopābūšanu. To, kas mūs kādreiz ļoti vienoja, un ko nenovērtējām, vairs neuztveram kā kaut ko pašu par sevi saprotamu - tā ir unikāla pārības forma, kuru turēt dārgu. Mēs pazūdam sarunās par to, kā vēlamies redzēt šo pasauli un sevi, kā varam būt noderīgi, darot savus sapņus. Mēs aizmirstamies bērnišķīgās muļķībās, ālējoties un uzburot paši savus stāstus un insaideru jokus. Mūsu iekāre turpinās arī bez sarkanām mežģīņu apenēm, ko iesaka virspusējie žurnālu savārstījumi, kas raksta par ilgtermiņa attiecību uzfrišināšanu. Kad abiem ir līdzīgas vērtības, dzīves sajūta, ticība sev un savam ceļam, tad tas, no kura gala otrs spiež zobupastas tūbiņu, kļūst nesvarīgi, pat, ja tas ir no vidus (hahaha, šeit atsaucos uz manas mīļās Kembridžas draudzenes mūžīgā konflikta cēloni starp viņu un viņas vīru).
Neuztvert otru kā pašsaprotamu savas dzīves sastāvdaļu un savu iegribu un iedomu izpildītāju, neuztvert kā tādu, ar kuru jākaro par savu taisnību, katram apzināties savas traumas un kompleksus un neprojicēt tos uz otru, nepazaudēties otra vērtībās vai nevērtībās - tas laikam ir tas, kur standartā attiecībās kaut kas aiziet greizi, un atpakaļceļš pie otra ir faaaaaaak cik nevienkāršs.
Mums ir dota vēl viena iespēja turēt mūsu pārību dārgu. Vispasaules krīzes un personīgo dzīvju transformācijas laikā tas ir īpaši kreizī, taču tajā pašā laikā tikai stiprina. Viņš ir noturīgs savā pārliecībā un tajā, kurp dodās, un mani, vējaslotu, mazliet sazemē, kad lecu prom pie pirmā pārpratuma. Esmu par to ļoti pateicīga, un arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc skatos Viņā samīlējusies.
Foto: instagram @kaijakalēja
Pilnmēness ieraksts
Tāpat kā rokos sevis pētījumos dziļumā līdz pat aizlaikiem un pēdējam ēnas kriksim, tāpat gribu redzēt, kur tiks nosprausta cilvēcības un saprāta robeža, tāpēc palieku uzticīga savai sirdsbalsij. Taču tajos brīžos, kad kāda sīkinformācijas druska nonāk līdz manai informatīvajai telpai, man kļūst baisi. Tā notika arī šodien. Elpoju dziļi, taču nekas nelīdz. Mēģinu lūgt kādu palīdzību tur augšā, taču saprotu, ka nezinu kam un ko tieši - apjukums ir par visu.
Pēkšņi galvā dzirdu šamaņu bungu skaņas. Ilgojos, kaut tās man tagad būtu rokās un es varētu tumsā pār ezeru bungot, sazemēties ar māti Zemi. Izvelku no kabatas telefonu. Varētu taču youtubā paklausīties. Nav zonas. Labi, ka nav. Smieklīgi džungļu vidū telefonā šamaņu bungu skaņas klausīties. Taču skaņa galvā mani nomierina. Lēnām ceļos un dodos uz mazo namiņu, kur šonakt palieku. Nomazgāju traukus, ar kaut kādu lupatiņu iztīru piestaigāto grīdu. Aizdedzinu sveci. Ārā līst, nekādu vībotni pa slapju tumsu neatradīšu. Plauktā atrodu liepziedu tēju un pakvēpinu virs sveces.
Datorā uzlieku Grounding to Mother Gaia šamaņu bungu ierakstu. Sēžu turciņā un mani pārņem miers. Visa vairāku stundu garumā ilgusī psihoze izgaist. Mūzikai fonā iečirpina kaut kāds putns. Man te būrī sēž viens papagailēns, tas tūlīt atmostas un čirpina pretī. Tik rēcīgi - mazais būrī ieslodzītais krāsulis sačirpinās ar audio ieslodzītajām putnu balsīm.
Pirms pāris dienām patestēju kādas paziņas reakciju uz to, ko viņa teiktu, ja man būtu šamaņa bungas. Viņa reāli rēca. Haha. Tikai gribēju saprast, cik tālu savās ilgās pēc sevis dzīvoju no cilvēkiem, kuri it kā ir tepat blakus.
Man jau ir diezgan vienalga, ko par mani domā, jo es zinu, kur mājo miers, pašpietiekamība un skaistas dzīves sajūta.
Your healing is your calling, they say. Ja šamaņu bungu skaņas var mani nomierināt, dziedināt, sazemēt, es esmu gatava būt dīvaine un iet savā dīvainībā līdz galam. Līdz tam vēl kāds gabals ejams - šis tas vēl jāuzraksta. Un tad gan - prom.
Diskusija par Latgali
Katram no diskusijas dalībniekiem ir mazliet cita sajūta par to, kāda ir Latgale, un tas lielā mērā atkarīgs no uztveres fokusa un apkārtējā burbuļa. Man, esot šeit, ir radies pašai savs viedoklis, kas mazliet atšķiras no tiem, ko dzirdu. Par šiem pirmajiem neveiklajiem sarunu soļiem ceļā uz to, lai Latgale atdzimtu citā kvalitātē iekšēji priecājos kā tāds viengadnieks, kurš dzimšanas dienā saņēmis lego duplo vilcieniņu. Vai arī kā sieviete, kuras kaislība ir ravēt balandām aizaugušus dārzus. Cēsis ir glīti izravēts piemājas dārziņš ar dažām šur tur izlīdušām sprīdi garām balandiņām. Latgale ir fantastisks balandās ieaudzis secret garden, kur atliek tikai atrotīt piedurknes un ķerties pie darba.
Un es saku - šeit viss patiešām jau ir, tikai jāgrib ieraudzīt, pacelt, radīt.
Atsaucoties uz sarunu, es pat teiktu, ka nav jādomā, kā Latgalē atgriezt tos cilvēkus, kuri no šejienes ir aizbraukuši un nav jādomā par to, kā noturēt tos, kuri te ir. Kāpēc kādam kaut kas jāpierāda? Kāpēc Latgalei kādam jāpierāda, ka šī ir okei vieta? Es šeit jūtu spēka vietas, spēka cilvēkus un vēlos šeit būt un radīt. Es jau esmu šeit pat tad, ja Latgale man nenes uz spilčuka noliktu mājas atslēgu kā "Vella kalpos" Rīgas kungi vāciešiem.
Ārā jau trešo dienu līst, mitinamies mazā namiņā pie draugiem Latgales dziļdžungļos starp kaut kādiem trim ezeriem, no kuriem esmu redzējusi divus. Veikali te tālu, arī avotiņš, kur dzeramo ūdeni dabūt, ir tālu.
Arī līdz pavasarim ir tālu un tā... taču šorīt no meditācijas piecēlos ar pārliecību, ka man ir skaidrs plāns, kas man pa šiem tumsas mēnešiem jāizdara. Rakstu darbi, protams.
Emocijas pilnmēnesī
Diezgan daudzus gadus mans emociju dīlošanas standarts bija sekojošs - kad no dūņām virspusē izcēlās kāda ēnemocija, tā maucu uz rimīti pēc vīna pudeles. Nereti nācās skriet, lai paspētu pirms 22:00, un es skrēju. Izdzēru glāzi vai divas, un emocija mani atlaida. Pirms kaut kādiem gadiem saņēmos drosmi un nolēmu, ka nav jēgas emociju karstumā dzert, jo tas nekur nepazūd, bet, mazliet pietušēts, turpina sabotēt manu dzīvi.
Pēdējo pāris gadu laikā ar savām emocijām esmu iemācījusies apieties neslēpjoties - ja kaut kas tumšs tuvojas, tad apstājos, pagriežos un skatos tieši kamerā. Kā fotogrāfam. Pārsvarā manas emocijas ir mani nogāzušas no kājām, taču esmu pateicīga, ka tās izdzīvoju, nebēgu. Un lielā mērā man ar šo sokas arvien labāk - esmu kļuvusi mierpilnāka, uzreiz nemetos reaģēt vai bēgt.
Kādreiz uz pilnmēnesi skatījos kā uz pasaku tēlu - phe, kas tur tāds? Taču pēc tam kodu sev pirkstos, ka esmu uzvedusies kā spitālīgā, vai sagriezusi savu pasauli virpulī. Tagad zinu - ja tuvojas pilnmēness, tas nozīmē, ka drīz manā apziņā no dūņām augšup celsies kāda apspiesta vai aktuāla sajūta vai emocija. Tāpēc katru pilnmēnesi esmu tam gatava. Apzināti pieskatu savas domas un vārdus. Ja esmu ar Viņu, tad brīdinu, ka tuvojas pilnmēness. Ja esmu ar sevi, tad uzsvaru lieku uz vannu, mežu un meditācijām, lai gan ieraduma spēks emocionālajā pilnmēness laikā vairāk gribētu atgādināt par končām, kūkām, septiņpadsmit dažādiem sieriem un sarkanvīnu.
Darbs ar emocijām ir īstens shadow work, un pilnmēness manā dzīvē ir bijis efektīvākais ēnu izgaismotājs. Lai kas tas būtu - greizsirdība, vecs aizvainojums, neticība sev, dusmas, trauma, komplekss, skumjas, bailes, sāpīga atmiņa, vieta dzīvē - lai kas nāk, laižos tam līdzi dziļumā, izpētu, pieņemu un palaižu.
Nav ne jausmas, ko šis pilnmēness man atnesīs. Jūtu, ka tas ir kaut kāds turpinājums par tēmu "es un mana pašrealizācija", kaut kāds ticības sev jautājums, kas pilnmēnesī varētu izgaismoties kā mazliet haotiska neticība sev un apjukums par to, kur eju.
Pilnmēness ir laiks, kad iekšupvērsties sevī un augšup, nevis delfradītajā pasaulē. Pilnmēness ir laiks, kad iekšupvērsties sevī un augšup, nevis aizliet emocijas ar alkoholu. Pilnmēness ir laiks, kad nenolaist podā dārgakmeni.
Dievs iedod tev dārgakmeni pilnmēness formā, bet tu aiziej uz točiņu un iemet to podā. Tieši tik nekā.
Spēle "Sūdiņš atkritīs pats"
Kaut kur pirms Madonas iebraucu "virsī". Degviela, točiņa, kafija - normālais standarts. Iedzeru kafiju, un man kļūst mazliet nelabi, taču prāts tur kaut ko iecērtas pretī, pat neatceros ko. Nolieku kafiju turētājā un braucu. Mašīnu piepilda kafijas smaka, un man fonā visu laiku īd nelabuma sajūta. Iedomājos, ka varētu taču to žļurgu izliet, bet... nu... gan pa ceļam izdzeršu.
Tā es tur smakas pavadībā nobraucu līdz pat aizrēzeknei. Iegriezu meža ceļā, apstājos, pavēru durvis un izlēju dārgo pirkumu ceļmalā. Nešaubos, ka būs vēl tādi rīti vai vakari, kad sagribēsies kafiju, taču man nav šaubu - apziņai plešoties, kaut kas pārkārtojas arī ķermenī, un visi sūdi atkrīt paši.
Spēles "Sūds pats atkritīs" pirmajā līmenī ir visādi haribo lācīši, čipsi, pudiņi, degvielas uzpildes staciju hotdogi, rimi gaļas salātiņi un kolas. To spēles līmeni izgāju jau pasen, un nekādu asaru. Nākamajā līmenī ir nākamais setaps, un tad nākamais, un nākamais. Šobrīd esmu līmenī, kur sūdiņš ir "Kafija, veikalu kūkas un sarkanvīns". Man šie izstrādājumi jau sen vairs negaršo, bet aiz ieraduma šķiet, ka garšo. Taču nolēmu, ka nekādas cīņas neizvērsīšu - redzu, ka tas pats palēnām atkrīt. Pietauvojos pie kūku vitrīnas, paskatos uz savām kādreizējām sapņu kūkām, saprotu, ka tā ir negaršīga iedoma un dodos tālāk. Ja kādu dienu būs sliktāka oma vai kādam mājās uz galda stāvēs veikalkūkas dienas piedāvājums, es, visticamāk, apēdīšu. Jo man nav tāda spēcīga gribasspēka, taču stresa man arī vairs nav. Transformējoties apziņai, transformējas arī ķermeņa jutība.
Ķermeņa jutība reaģē arī uz smaržām, kas laika gaitā manā pasaulē pārvērtušās par smiržām. Nav tā, ka ar šo īpaši lepotos vai par to priecātos. Vēl pirms pāris gadiem biju normāla un kā normāls cilvēks lietoju visus normālos tehnologu sadomātos produktus. Pēdējo pāris gadu laikā viss ir iegriezies nenormāli. Smaržas nelietoju jau gadus trīs, un man vienādi nelabi kļūst gan no cigarešu smakas, gan no no smakas, kas rodās, kad parkā garām paiet kāds, kurš sasmaržojies ar mendeļejeva tabulas hidrolātu par 79 eiro, kas nopirkts lidostas taxfree. Jau pāris gadus lietoju dezodorantu, ko var redzēt bildē - nekāda aromāta un ideāli pilda savu funkciju. Mitrās salvetes jau sen izsauc vemsi - kas tajās ir sapildīts, ka tik šausmidrausmi smird? No domas vien, ka tā toksiskā esence jāsmērē uz ķermeņa, man uzmetas alerģija. Arī no pretgrumbu krēma, ko šobrīd smērēju uz sejas, ir mazliet nelabi - smarža ir tik intensīva. Patiesībā tas būtu jāmet misenē un jāpārtiek no kaut kādas kokoseļļas, taču draudzene atsūtīja to kā dāvanu, un... nu... nespēju vēl izmest. Drīz. Tā pirms gada izmetu kādu smalko franču nux bundžu, jo... tā smarža ir kaut kāda pārsmarža. Un tā ar visiem krēmiem, lai kuru ņemtu. Dušu želejas smird pēc naftas (haha, nezinu, kā nafta smird, taču tur cauri sit kaut kādu smaku, un es nezinu, kas tā ir) - mazgājos bez. Trauku mazgājamais līdzeklis arī kaut kāds smirdīgs palicis, lai gan to lietoju jau gadiem. Ik pa laikam paņemu sodu.
Visi intensīvie aromāti, kurus kādreiz uzskatīju par normu, šobrīd rada nelabumu. Patiesībā viss, kas šobrīd būtu jāizdara - ar vienu vēzienu jāizmet ārā visas bundžas jebkādu zinātnisko izgudrojumu.
Foto: noskretis dezītis, jo visu vasaru staipīts līdz pa somām.
Kerijas Bredšovas ezotēriskā māsīca no Cēsīm lido atkal*
Šorīt no meditācijas piecēlos ar norm. sajūtu. Nekas tāds - pasaule ir skaista, dzīve ir kolosāla, cilvēki ir dažādi un mans suns ir vnk ārprātā rēcīgs un mīļš.
Mierīgu garu cepu dēlam sestdienas rīta pankūkas un pēkšņi man ir skaidrs. Šis blogs būs mūžīgs, tas nebeigsies. Tas nebeigsies, kamēr vien eksistēs internets, vai kas nu tur nākotnē eksistēs. Varbūt tas ieņems citu vizuālo formu, varbūt pārcelsies uz citu adresi, taču es katru dienu turpināšu nākt uz savu kalnu namiņu, lai veiktu vienu ierakstu dienā.
Ja kāds man jautātu, kāpēc es to daru, man būs grūti sakarīgi atbildēt. "Jo es tā gribu" varētu būt tuvākā vienkāršā atbilde.
Mana dzīves kaislība ir vērošana un mana dzīves kaislība ir rakstīšana - vārdu virknēšana, salikšana nebijušās konstrukcijās un pielietojumos. Vārdu "pikselis" nekad neesmu lietojusi tā izgudrotajā pamatnozīmē. Man "pikselis" ir sinonīms milimetram vai nanomilimetram, vai kam nu tur vēl niecīgam. Un tādā garā. Kad apvienoju šīs abas kaislības - vērošanu un beznosacījumu rakstīšanu, esmu laimīga, laimīga, laimīga. Man ēst varētu nedot, bet vērot un pierakstīt.
Tad kāpēc es izveicu tādas iekšējas cīņas pret sēdēšanu pie rakstāmgalda?... Jo vairs nevēlos sacerēt to, kas nav īsts, un atslēgvārds šeit ir "sacerēt". Jo filmas un grāmatas bieži liek nodomāt "kā dzīvē", taču tas joprojām lielā mērā ir kāda saprātots. Aizdomājos, vai Gundegas Repšes "Stum, stum", kas ir mana visu laiku mīļākā grāmata, titulstāsts ir sagudrots?
Vakar pusi dienas pavadīju, lai pārstrādātu trīs tekstus. Google dokumentā pie maniem tekstiem bija četru cilvēku komentāri - šādu vārdu vajadzētu ielikt, šis teksts par garu, šeit trūkst šis, tur vajadzētu tā, šitā būtu foršiņāk varbūt. Ievilku elpu un mierīgi pārstrādāju tekstus, lai būtu apčubināta katra komentētāja prasība, jo katram no viņiem bija sava taisnība. Godprātīgi aprušināju katru sīkumu, jo apzinājos, ka tā ir pēdējā reize, kad to daru, turklāt, galarezultāts uzlabojās. Pēcpusdienā ar labi padarīta darba sajūtu aizvēru datoru, un domās jau biju tālu prom Latgales mežos. Vakarā e-pastā ieraugu producentes komentāru - vienu teksta daļu vajagot pārtaisīt, jo ir mainījušies apstākļi. Nē. Punkts. Šī ir mana robeža.
Mani vairs neinteresē sacerēt dzīvi uz papīra, kur katram būs savs, absolūti pamatots, priekšstats, kā tam ir jāizskatās. Esmu to darījusi un darījusi, un darījusi. Reiz vienā televīzijas seriālā mārketinga vadītāja aizrādīja, ka tā, kā tajā scenārijā esot sarakstīts, tā jau nu 30-gadnieki točna nedarot, lai pārstrādājot epizodi. Hahaha. Viņas dzīvē varbūt nedara. No kurienes tad man tās idejas nāk, ja ne no dzīves :D Toreiz ar otru scenāristi vienkārši noplātījām rokas - principā mums jebkurš pretīmnācējs varētu likt pārstrādāt scenārijus, jo "tā dzīvē nedara".
Sētniece pie filmēšanas studijas (piemēram): "Es te tā skatos to jūsu seriālu, un viss jau būtu labi... bet, nu... tā viena epizode... tā nu gan kundzes manos gados nedara, to jums gan vajadzēja pārstrādāt."
Vakar piedzīvoju spēcīgu impulsu - lieku šai pasūtījumu tekstu rakstīšanai punktu. Palēnām. Godprātīgi pabeidzot iesāktās lietas, bet jaunos, sadomātos dzīves tekstos, neiesaistoties. Bailīgi, protams. Jo uz mani gaida nākamais stāstu pasūtījums, kas šobrīd man vairs nenozīmē radītprieku un sunīša astītes... taču naudu tas nozīmē gan, bet tādā gadījumā man atkal nāksies izdabāt kādam konceptam, idejai, priekšstatam, kāda cilvēka taisnībai par to, kā dzīvē notiek un kā nenotiek, un tā tālāk. Crazy! Nespēju vairs darīt to, ko nespēju, taču nākamajā vietā vēl neesmu nonākusi.
Šis rakstīšanas kalnu namiņš ir vienīgā vieta, kur varu nākt ar savu autentisko vērotājas būtību un rakstīt tā, kā rakstu, un izrādās, ka tas vēl kādam ir palīdzoši.
Par saviem sapņiem un sajūtām runāt publiski prasa zināmu drosmi. Ja nu neizdodas, ja nu nofeiloju, ja nu notiek pilnīgi citādi, nekā esmu uzrakstījusi.
Mans dzīves mērķis nav iekārtot laimīgu ģimenes ligzdiņu un dzīvot kaut kur mežmalā happily ever after, un ko nu tur katrs dara, kad dara. Mans dzīves mērķis ir pati dzīve - pieredzēt procesu, kā no stāvokļa, kad viss ir ciešanas un sajūtas, ka esmu nolaidusies uz nepareizās planētas, ir iespējams piecelties un sākt radīt savu dzīvi. Tas ir nebeidzams process, un man nav ne jausmas, kur tas mani vēl aizvedīs. Mana kvēlākā vēlēšanās ir vērot notiekošo un pierakstīt.
Gribu redzēt, ko viena parasta sieviete var izdarīt ar savu dzīvi, ja notic pati sev. Man nav bail no tā, ka vienā dienā es pasludinu, ka "kafiju nedzeršu vairs nekad!" un pēc nedēļas rakstu, kā uztaisu rīta kafiju. Jo tieši tik feilaini dzīvo daudzi no mums. Man nav bail par to runāt, jo jūtu, ka tā līkne jebkurā gadījumā virzās augšup un plašup. Ka vienā brīdī visas ņemšanās atkritīs pašas no sevis.
"Šajā dzīvē ciešanas vairs nav obligātas," man vismaz pāris reižu ir teikusi mana brīnišķīgā pirtniece Ingūna Rauda. Gribu to pieredzēt arvien vairāk, un gribu būt klātesoša savā ceļā.
Beigšu koķetēt ar to, ko te gribu vai negribu. Es reāli gribu pierakstīt dzīvi.
Foto: @LauraLukēviča
Attiecības
2019. gada novembrī - laikā, kad uz dažiem mēnešiem bijām nonākuši katrs citā frekvencē, ierakstīju savā blociņā ziņu kosmosam. Pastāstīju, ka ļoti ilgojos piedzīvot pārības sinerģiju šī vārda vismaģiskākajā nozīmē. Toreiz nezināju, ka jau pavisam drīz man būs lemts to piedzīvot ar vīrieti, kurš vēl nesen bija bijis manai dzīvei klātesošs.
Nespēju noticēt, ka manas kvēlākās ilgas top īstas - piedzīvot attiecības, kurās ir visu veidu dziedināšana, piedzīvot attiecības, kurās jūtu pārības maģisko sinerģiju, un tas viss ar vīrieti, ar kuru nav viegli bijis būt ne gadiem, ne dzīvēm.
Vai es varu būt vēl pateicīgāka?
Kad beidzot noticēju, ka Viņa lēmums būt ar mani ir spēcīgāks par manu ticību mums, tad sapratu, ka radīt mūsību ir mūsu pašu rokās. Atradu Charlotte day Wilson dziesmu, kas visspēcīgāk raksturo to, kā jūtos par mums šī pēdējā gada laikā, un tā ir mana vienīgā mīlas dziesma Viņam. Esmu gatava darīt sevi, lai mūsu senās pārības traumas transformētos laumiņu putekļos, un mēs piedzīvotu arvien spēcīgāku un maģiskāku sinerģiju. Esot pati ar sevi, zinu, kas esmu un kā vēlos būt, taču kopā ar Viņu manī nav ne kripatas baiļu meklēt, sajust, atkalsadzirdēt savu autentisko balsi un būšanu. Tas skatiens, ar kuru Viņš dažbrīd aizskatās uz mani... zinu, ko tas nozīmē. Ar tādu pašu dažkārt aizskatos uz Viņu. Maģiskais sinerģijas spēks.
Un neesam mēs nekādi ideālie - kaut kur ārpusē atrastie vai kādam citam "noceltās" kolosālās otrās pusītes. Kad ieraugi to, kas blakus un pateicībā novērtē to, ko viņš māca saskatīt pašā... Bāc, ja gadījumā kāds tur augšā nedzirdēja - esmu tik ļoti pateicīga, ka mēs atkalsatikāmies.
Paldies... paldies...
Ka man blakus uz Zemes šīs nolaidies.
Ja kaut kas ir mierpilna, pateicības pilna pazemība, tad šī...
Man neizdevās 100% perfekti, taču zinu, ka izdarīju labāko - pieveicu trīs atlikušos scenārijus un novadīju trīs angļu valodas stundas. Tāda ir mana bilance.
Trīs angļu valodas stundas pie 13 - 14 gadus veciem jauniešiem izklausās maz. Nu, kas tā par slodzi, ne? Vai kāds tā vispār strādā? Taču man tas ir daudz. Pirmo reizi dzīvē man ir tik ekskluzīva iespēja - visu dienu domāt tikai par 15 cilvēkbērniem, turklāt, nevis kā par kaut kādu "darbu, par kuru saņemu algu", bet kā par cilvēkiem ar savām bažām, priekiem, sirdssajūtām, vajadzībām, emocijām, traumām, ilgām, un tā tālāk. Un šodien sapratu vēl ko vairāk - man ir dota iespēja paveikt to, kas man nebija izdevies. Man ir dota vēl viena iespēja pamēģināt izdarīt to, kas ir sava veida mission impossible jebkuram valodas skolotājam. Jauniešu zināšanas un valodas izjūta ir amplitūdā no viena pola līdz otram. Tas nav nekas jauns, tā ir angļu valodas skolotāju mūžīgā problēma - kā novadīt normālu stundu, ja vienā skalas galā atrodas kāds, kurš nevar atcerēties, kā angliski ir skaitlis 13, bet otrā skalas galā aiz garlaicības degunu urbina kāds, kurš ir gatavs zinātnisko darbu angļu valodā uzrakstīt.
Šodien priekš sevis sapratu ko ļoti būtisku. Desmit gadus man nav bijis ne jausmas, ne talanta, ne varēšanas saprast, kā izdarīt tā, lai katrs no 15 atšķirīgajiem jauniešiem saņemtu tieši to, kas viņam vienā tādā stundā nepieciešams. Savā dzīvē biju atmetusi tam ar roku, jo nafig, tas nav iespējams. Reāli... tas normālam skolotājam nav iespējams - vienā dažādu līmeņu valodas pratības klasē izdarīt tā, lai visi ir ieguvēji. Atceros to dienu pirms kaut kādiem gadiem, kad kā strauss iebāzu galvu smiltīs un pateicu sev - viss, es pieveru acis uz atķšķirībām un maucu kaut kādu vidusceļu. Manī nostrādāja izdzīvošanas instinkts.
Es sevi izaicinu, jo man ir sajūta, ka es varu atrast to formulu, kas strādā... vai ne formulu - vienkārši kaut kādu "perfect storm", vai ko tādu. Pat, ja tā būs tikai viena reize, kad man tas izdosies. Un, kad man tas izdosies, es raudāšu ilgi un dikti. Šodien es jau par milimetru tiku tam tuvāk. Sēdēju pusi trešdienas un pārdomāju katru teikumu, ko teikšu un katru uzdevumu. Bļāviens, ja ne šajā skolā, tad kur!? Šī ir mana pēdējā iespēja. Vairāk šajā dzīvē tādu nebūs. Un man ļoti gribētos ieraudzīt to, ka, ja vien skolotājam ir patiešām dziļa vēlme palīdzēt jauniešiem šī vārda visplašākajā nozīmē (jebkas - iedvesma, gramatika, pašvērtējums, ticība, uzmanība, utt) tas ir iespējams. Manā gadījumā tie ir 15 jaunieši. Tā ir apmēram diena no manas nedēļas, ko viņiem esmu nolēmusi veltīt. Manas trešdienu pēcpusdienas un manas ceturtdienas ir laiks, kad domāju par viņiem.
Lasu viņu sajūtas, klausos viņu teiktajā, un man tik ļoti gribās viņiem kaut kādā veidā palīdzēt, kaut kā atbalstīt, iedrošināt. Pat, ja tā ir tikai mana viņus ļoti, ļoti mīlošā klātbūtība.
"To be honest, I like the world the way it is, even though it's all pretty much turned into hell. Each of us is different and we do things our way." /Viņš, 14 gadi/
"I wouldn't want to live in a grey and depressing place like that. The idea of it makes me sick. Stand out! Even if it's just a little bit. I'm scared that one day the world will come to the point when we all will have become somewhat the same. Controlled?" /Viņa, 13 gadi/
Spēcīgs nodoms
Netīšām dzirdu pāris teikumus no sarunas, kuras noskaņa ir mazliet agresīva un vērsta pret to un to. Tie ir pazīstami un man mīļi cilvēki. Mani ieraugot, viņi sasveicinās un dodas savās gaitās. Mani atkal pārņem apjukums, un jūtu tādu kā paniku - bāc, agresija cilvēkus pārņem pamazām, un viņi paši to pat nepamana. Vai arī pamana un sarunās nolaiž tvaiku, aizvainojumu, neapmierinātību. Zinu, ka šie cilvēki man parādīja to, kā šobrīd jūtas daļa sabiedrības - nesaprotami neapmierināti, apjukuši, kaut kur nolaiž tvaiku, meklē kādus ārējos vainīgos, cer uz to, ka viss kaut kā nebūt sakārtosies, ja tikai šo reizīti vēl paklausīsim... un nākamo varbūt.
Eju ar suni pa parku, koncentrējos uz maģiski skaisto rudens dabu, lēnām elpoju, izlasu teikumu no grāmatas. Jūtu, ka apjukums ir nogulsnējies manā ķermenī. Vajadzētu to izdejot, izpurināt ārā, bet nav laika, nav laika, nav laika. Ha! Tieši tāpēc tu dejosi, mīļā!
Ieslēdzu savu Naked Light Temple dance listi spotifajā un dejoju. Kustos kā tāda Afrodīte ar kaut kādiem indiešu vēderdejotājas motīviem - līgani, vijīgi, liegi, trausli. Tieši pretēji tam, kā jūtos. Palēnām iegūstu mieru un pārliecību par sevi. Auksta dušiņa. Citronūdens. Pārskatu lapas šīs dienas nodarbības pierakstiem. Lai arī esmu tai sagatavojusies, testēju savu stresu. Katra iziešana auditorijas priekšā ir milzu solis ārpus manas komforta zonas.
Spēcīgi izteiktais nodoms vērot sevi un izšķīdināt jebkuru paniku, apjukumu, bažu ir bijis svētīgs. Kad plūstu pa dienu neapzināti, tad bieži attopos pie "kā es šādā stāvoklī nonācu"?
Šobrīd ļoti sevi pieskatu. Ļoti.
Jautājumi
Blakus Laurai stāvēja sieviete, kura jau pirmajās sarunas minūtēs atzinās, ka es pagājušā gadā esot mācījusi viņas meitu. Un, ka meitenes esot sabēdājušās, uzzinot, ka es šogad vairs nemācīšot. Varbūt, ka varot kaut ko sarunāt... Atbildēju, ka esmu no tā tik ļoti prom...
Saruna bija diezgan ilga un gaiša, taču tajā pašā laikā atstāja mani uz skumīgas pārdomu nots. Tieši par tām meitenēm, kuras esot sabēdājušās, es domāju visu vasaru. Viņu dziļums, introversija, radošums, gaišums. Es viņas jūtu kā pati sevi. Nez, cik viņām tagad gadu - kādi 12?
Šādas sarunas ir brīdis, kas liek apšaubīt lēmumus un izvēles, un liek aizdomāties - vai šī saruna ir bijusi kas tāds, kas šobrīd ļauj man peldēt savā pašsvarīgumā, vai arī nospoguļo to, ka tas ir bijis nelaikā pieņemts ērtākais lēmums?
Nolemju pieturēties pie sava nospraustā kursa - darīt tikai to dienu, kas priekšā un tik labi, cik varu. Ja man vēl ir jābūt šo meiteņu dzīvēs, tad apstākļi saliksies. Šādi manā dzīvē nenotiek pirmo reizi. Arī ejot prom no Mūzikas akadēmijas, es aiz sevis atstāju tādus pašus jautājumus, tāpat, kā ejot prom no Dizaina un mākslas vidusskolas. Vienīgais, kas man ļāva bez sirdsapziņas pārmetumiem doties tālāk, bija apziņa, ka, ja neiešu prom tagad, tad tā tas turpināsies mūžīgi - būs nākamais pirmais septembris un nākamie brīnišķīgie jaunieši, kuri ar saukli "Bring back Mastina!" ielavīsies pat manās mājās :D
Tāpat kā būs jauni bērnu raidījumi, kuriem atkal būs jaunas sezonas, kurās atkal būs jaunas sērijas, jo atkal dzims jauni bērni, kuriem pēc gadiem dzims bērni, kuriem...
Nošķirt, kur sākas pašsvarīgums un kur man joprojām ir jābūt klātesošai, šobrīd nav manas intuīcijas kompetencē, tāpēc es vienkārši pateicībā daru to, ko daru un paļaujos uz to, ka dzīve zina, kur man jābūt.
Šis ieraksts ir kā atgādinājums - no skaistas dzīves pateicīgā, pazemīgā radīšanā līdz augstprātības un pašsvarīguma tronim ved ļoti blūrēta taciņa. Tik blūrēta, ka pat viens sāņus palikts solis šķiet, kā īstajā vietā sperts. Un tad jau ripo viss pa kalnu lejā bezdibenī ar smago milzu kroni galvā.
Pateicībā
Kad tas ir ieraudzīts, vairs nemāku to atredzēt. Šī planēta ir dzīvs organisms ar savu ādu un asinsriti. Tā pulsē. Tāpat kā bērzs ir dzīvs organisms ar savu asinsriti - tas pulsē. Pieskaros kokiem tik maigi, lai trauslās mizskariņas netīšām nenotrauktu.
Tā būtu jāiet ne tikai pa Zemi, bet arī pa līdzcilvēku dzīvēm - jāpieskaras ar savu klātbūtību tik maigi, lai "trauslās mizskariņas netīšām nenotrauktu."
Mans pašsvarīgums un augstprātība ir bijuši diezgan šaurpierīgi. Gan attiecībā uz Zemi, gan cilvēkiem, kuri manai dzīvei pieskaras.
Esmu pateicīga šai nedēļas nogalei par apjukuma pieredzi, jo tikai caur to pamanīju virzienu, kurā nevēlos doties. Pateicos. No sirds pateicos.
Jūra
Šovasar pati bieži pārsakos.
- Ejam uz jūru? - es Viņam saku.
#tālais horizonts #plašums #viļņi #izskalotie gliemežvāki #stāvkrasti #savvaļīgi mežonīgā noskaņa #maģiskie saulrieti
***
Miers, dziļa elpošana, fokuss savā centrā, ego un pašsvarīguma novākšana no skatuves, pieņemoša mīlestība... un viss cits sakarīgais.
***
Šonakt piedzīvoju veģetatīvās distonijas lēkmi, kad šķita - tūlīt nojūgšos, nomiršu. Kad dzīvoju megapolē, šādas lēkmes bija diezgan bieža padarīšana. Pēdējos pāris gadus, kopš esmu prom no galvaspilsētas, tādas lēkmes esmu piedzīvojusi tikai pāris reizes brīžos, kad atrados vietā, kurā enerģētiski jūtos slikti. Šīs nakts lēkme bija par vietu, kurā es potenciāli varētu atrasties, nonākt. Tā pat reāli nebija notikusi. Fobija nonākt izmisuma un bezizejas solī - attapties kaut kādā noskretušas daudzstāvenes dzīvoklī Latgales lauku un mežu vidū trieca mani panikā.
Paķēru segu, spilvenu un pliku pakaļiņu pa tumsu nesos uz mašīnu, kur elpoju sīku elpu un kaucu kā aizšauts suns. Lēkme manā gadījumā neļauj palikt uz vietas, citādi tā pārvēršas fiziskās mokās. Reiz tādā stāvoklī biju gatava no lidmašīnas izlēkt.
***
Latgales skvoterijā iestājas rudens un kļūst arvien aukstāks, taču apkārtējā džungletērija mums mājas vēl neatklāj. Kliegt uz Dievu nav jēgas, jo apzinos, ka vieta atnāks tad, kad tā atnāks. Taču šī apzināšanās šoreiz mani neglāba no emocionālas izplūšanas hēlijā.
***
Ap trijiem naktī panikas lēkme rimās. Sēdēju mašīnā bez spēka un ticības. Ja nu tā visa ir tikai mana iedoma? Ja nu visas manas izvēles jau saknē ir nepareizas? Tupa skatījos caur stiklu zvaigznēs un nevarēju saprast, ko iesākt ar atlikušo nakti. Paņēmu telefonu un nekustīgi blenzu ekrānā. Ko tieši tur cerēju ieraudzīt? Uzspiedu uz instagram aplikācijas, lai gan nekam tādam nebija ne spēka, ne intereses. Pēkšņi sarāvos - kāds instagramā bija atrakstījis man ziņu.
***
Ilze ir viena no tām sievietēm, kuru jūtu kā pati sevi - citādāk, taču jūtu. Man jau kādu laiku bija nojauta, ka viņu satikšu, taču nezināju kad un kur. Kad sajūtu šādus cilvēkus, tad satikšanos ar viņiem gribas pēc iespējas attālināt, lai var ilgāk dzīvot tajā īpašajā gaidīšanas stāvoklī.
Dzīve mums piespēlēja satikšanos augustā Latgales dziļdžungļos Šonakt viņa man atrakstīja. "Lasu, ko tu raksti. (..) Paldies, ka raksti", es izlasīju viņas instagram ziņā.
Sēdēt nakts tumsā nespēkā nolaistiem spārniem un izlasīt šādu ziņu man nekad dzīvē nešķitīs kaut kas pašsaprotams. Šādu sieviešu jutību, kad kāda kādu mazliet pieskata, mazliet piepaceļ, piedzīvoju arvien biežāk, taču nedomāju, ka pie tā var pierast.
Pateicoties Ilzes ziņai, atcerējos, kas esmu un kas man jādara, izkāpu no mašīnas un aizgāju pagulēt, lai šo dienu turpinātu jau citā kvalitātē.
***
Aiziet hēlijā šobrīd ir ļoti viegli, ja aiziet hēlijā.
Svētdienas vakars uz planētas Zeme
Ezerā peldošie zalkši, gulbji un zivju gārņi neskaitās.
Arī uz ceļa sabrauktās čūskas un vardes ne.
Mēs ar Monu Lisu the Dog esam Palles vienas pašas pasaulē!
Svētdienas rīts uz planētas Zeme
Šeit esmu tikai es kopā ar floru un faunu.
Vai es pasaku ko jaunu?
Skvoterijas brīvais mikrofons
Vakar mani uz brīdi pārņēma raudulīgums par to, ka nedzīvoju sakārtotā vidē ar normālu sadzīvi un normālu interesi par kultūras pasākumiem. Kādreiz taču es biju normāla. Kad minipolē klausījos paziņas stāstos par "Degunradža" pirmizrādi Dailes teātrī, es sajutu, ka starp mums ir stikla siena. Mani vairs neinteresē ierastā kultūras dzīve - teātri, koncerti, un es nepārdzīvoju, ka mani bez pasēm un tituliem tur nelaiž. Teātris un kino ir kāda izdomāts. Kad pieredzu sajūtu, ka pati radu savu dzīvi tik daudzslāņaini niansētu, tad skatīties kāda cita drāmas izdomājumus man vairs nav ne laika, ne interesanti. Mana saasinātā jutība nemaz to neļauj. Ja man jāizvēlas starp nedēļas nogali Latgales dziļdžungļos vai nedēļas nogali ar non-stop JRT izrādēm, man nav jautājumu. Esmu bijusi JRT fane kopš paša sākuma - kopš "Arkādijas", "Revidenta" un "Mana nabaga Marata". Kopš laika, kad tāetra telpās nosēdēt 4 stundas no savas dzīves man šķita aizraujoši. Esmu noskatījusies visas izrādes līdz tai, kur Keišs izdzīvo pusmūžnieku. Aizmirsu, kā to izrādi sauc. LINDA VISTA, varbūt? Tas bija pirms kovida. Esmu šo posmu noslēgusi ar lielu pateicību, taču tālāk sevi vairs neraustīšu ar šitāda izrāde jāredz un tāda jāredz, un žēl, ka uz to nevar nopirkt biļetes.
Sēžu skvotā un domāju - tieši cik iedvesmojoša no malas šobrīd izskatās mana dzīve. Grāmatas neinteresē, jo visa pasaule man ir kā grāmata. Teātri un kino arī nē, jo visa mana iekšpasaule un apkārtpasaule ir tāda. Ou, tas, protams, nenozīmē, ka es par grāmatām negribu runāt - grāmatas ir jālasa, īpaši bērniem un jauniešiem. Tas rada empātiju, rosina radošumu, valodas izjūtu, un tā tālāk. Taču es savu grāmatu lasīšanas kvotu esmu izpildījusi, tāpat kā teātru un mākslas filmu skatīšanās kvotas. Bez koncertiem varu iztikt - tie, kuri man jādzird, līdz manīm atnāks.
Tradicionālās kultūrtelpas kvotas izpildījusi un interesi par to zaudējusi, taču laimīgāku sevi savā dzīvē neesmu piedzīvojusi - brīvu savās izvēlēs un radīšanas iespējās. Tas taču nepadara mani par sliktāku cilvēku, ko?
Man nav šaubu, ka tas, kā šobrīd šeit, Rāznas skvoterijā, esam, ir mūsu šī brīža pareizā esības forma. Lai radītu kaut ko pilnīgi jaunu, nepieredzētu, nebijušu - vismaz pašas prātam neaptveramu, ir pilnībā jāatmet viss, kas sadomāts. Turklāt atrast savu vietu un radīt tur, kur teorētiski NEKĀ NAV, ir tāds izaicinājums, ka man enerģija sāk skriet pa ķermeni no domas vien, cik ļoti vēlos piedzīvot šo brīnumu. Tas jau kaut kādā ziņā notiek un top.
Taču dažreiz iedomājos, kā mana dzīve izskatās citu acīs un manis pašas kādreizējās acīs - ar sadomāto "laimīga sieviete dzīvo šādos standartos". Kad esmu sajutusi, ka standarti ir kā korsete, ko kādreiz uzžmiedza tā, ka elpa trūka... tad atceros, ka laimīga sieviete dzīvo brīva radīt sevi un savu dzīvi tādu, kādu viņa to sevī jūt.
Zeme iet tieši uz tādām pašām pārmaiņām - lai cik sparīgi mēs kaut ko lāpītu visās sistēmās un mēģinātu izdzīvot izdzīvošanas režīmā, mēs būsim spiesti radīt pilnīgi citu, mūsu pieredzei nezināmu, pasauli. Tās sīkās iemanipulētās piespiedu darbības, ko mums šobrīd liek darīt, lai "saglābtu sistēmu" un mēs atgrieztos pie "normālās dzīves", ir cilvēka cīņa ar vējdzirnavām... Nodokļu paaugstināšana, piemēram. Vienā brīdī tas vējdzirnavu rats sāks griezt tik vājprātīgā ātrumā, ka cilvēks vairs nespēs tikt līdzi, un būs jāapstājās, lai darītu pilnīgi citādāk.
Jā, tā ir. Te nu es esmu ar savu atzīšanos. Vienā brīdī man mani ieraksti sāka šķist nejēdzīgi, jo es turpināju slēpties. Te nu es esmu - piekususi izlikties, ka ticu tam, ka pieaugušie šobrīd zina, ko dara. Man dažkārt ir diezgan neviegli uz to teātri noskatīties. Turklāt, tas pat nav teātris, kur cilvēki sēž zālē kā skatītāji, nopirkuši biļetes un ierēc vai raud par to, kas notiek uz skatuves. Tas ir leļļu teātris, kurā teātra apmeklētāji paši tiek raustīti, bīdīti, virzīti, kratināti palēcienos, rāpināti pa grīdu, un tas nav trīsstundnieks. Tas pat nav astoņu stundu garais Vāgnera uzvedums operā, kur jāiet kā uz darba dienu un pa starpu jāieplāno kārtīgas pusdienas.
Kad man bija 25 gadi, es gāju uz Annas Eižvertiņas teātra studiju, lai sagatavotos Kultūras akadēmijas iestājeksāmeniem. Mani mācīja pats Ansis Rūtentāls un Aina Matīsa. Es gribēju iestāties leļļu aktieru kursā, lai vadītu lelles, dotu tām balsi un raksturu. Aina teica, ka man ir iespējas tikt līdz pat trešajai kārtai. Taču, kad uzzināju, ka man būs jādara viss tas pats, kas dramatiskā aktiera studentam - jāvārtās pa grīdu, jāģērbjas kailai, ja režisors tā gribēs, jāatdod savs ķermenis režisora verdzībā, man zuda interese. Pakļauties kādam, kurš liek man darīt to, ko iekšēji nevēlos... Mana interese par leļļu teātri nav zudusi - es to joprojām realizēju - iekļauju bērnu raidījumu scenārijos un ālējos, kad man palūdz pieskatīt kādu bērneli.
Man būs savs brīvo leļļu teātris, nevis Karabasa Barabasa.
Kāpēc cilvēklelles joprojām turpina izlikties, ka tas, ka mūs rausta, ir normāli? Vai tāpēc, ka bail, ka bez Karabasa Barabasa iluzorās, pierastās drošības sajūtas mēs pazudīsim? Arī es ar savu klusēšanu, vērošanu un vispārējo pieņemšanu, turpinu izlikties, lai arī redzu cauri katram vissīkākajam manipulatīvajam teikumam. Klusējot pa dzīvi, es turpinu noliegt sevi.
Tāpēc arī šis ieraksts, jo no manis skaļus viedokļus ielās neviens nedzirdēs. Transformēju savu pārliecību dabā, virzu savu spēku, radot gaišu frekvenču telpu kaut kur dziļdžungļos. Tādu, kur bailes un neticība var braukt ciemos un transformēties iekšējā spēkā, iekšējā brīvības sajūtā, ticībā dzīvei un savas dzīves radīšanai.
Ar mīlestību,
Pinokio
***
***
Man nepatīk, kā šīs dienas vidusdaļā uzvedos. Nekas jau tāds, vien mazliet par daudz pašsvarīguma vai vēl kaut kas nesaprotams. Visa situācija bija tik savāda, ka es apjuku. Visa pasaule šobrīd ir tik savāda, ka ne es viena apjukusī.
***
Pašsvarīgums. Kas tas vispār par sūdu? Gribas tādu izvākt no savas dzīves.
Vēl 3.5 mēneši
Dažreiz man šie ieraksti šķiet kā skabarga pakaļā - šodien, piemēram. Kad esmu Latgales dziļdžungļos, tad būt līdz kaulam atklātai ir vieglāk nekā kafiju uztaisīt. Kad esmu minipolē, tad viss, ko gribas, ir slēpties. Paslēpties un nomaskēties par to, kas neesmu. Lai normāli.
Taču ziniet ko? Ar katru nedēļu jebkuram cilvēkam, kurš dzīvo uz šīs planētas ar sirdi saujā, kļūs arvien grūtāk notēlot to, kas viņš nav, lai kas viņš būtu. Ikkatram izlikšanās vai klusēšana par to, par ko klusēt grūti, kļūs arvien neiespējamāka. Nez', kāda kuram tā patiesība sprāgs ārā.
Ou, un megapolē šovakar piedzīvoju dziļdziļu pateicību. Gāju pa Tērbatas ielu, kur kafejnīcas terasē sēž sieviete - viena pa visu terasi un ķipa skaisti ēd. Tāds savādi skumjšs skats. Esmu tik pateicīga, ka šie skaistskumjie gadi, kad apjukusi sēdēju megapoles kafejnīcās, lai aizbēgtu no sava tukšuma un vientulības, ir beigušies.
Esmu pateicīga, pateicīga, pateicīga par to, ka pēc septiņiem klīstošā holandieša gadiem manā dzīvē ir ienākusi zināšana, ka kaut kur uz šīs planētas ir mana spēka vieta un māju sajūta pat tad, ja ēkas atslēgas man vēl nav. Tie, kuri lielāko daļu dzīves ir klīduši pa šo zemi ar skumju esmu-noparkojusies-uz-nepareizās-planētas sajūtu, mani sapratīs.
