P.S.
Vakardiena mani ir izsmēlusi līdz totālam bezspēkam. Ir cilvēki, ar kuriem vairs nav pa ceļam, un nav ko sevi mānīt.
Foto: @LauraLukēviča
Jautājums
Foto: @KaijaKalēja
Soften Back
Soften Back, priede man saka. Apraudos, un mans ķermenis lēnām atlaiž - vairs nesāp, un jūtu kā tas atslābst.
Cik dienas es šādā cietības agregātstāvoklī esmu staigājusi? Nedēļu? Pat nemanīju. Sieviete jau nekļūst cieta vienā dienā - viens besītis, otrs, vēl kaut kas, vēl šitas, un ķermenis lēnām pārakmeņojas, un tā mēs pierodam staigāt cietas, it kā tā būtu norma. Un tad jāiet pie masieriem un dakteriem meklēt, kur vaina. Vaina jau nerodas uz līdzenas vietas. Tā krājas. Uzkrājas.
Priede mani dziedina vienā minūtē.
Sēžu parkā ar kladi klēpī un suni blakus, lēnām un dziļi elpoju, un bez apstājas rakstu SoftenBack, SoftenBack, SoftenBack (..) un kļūstu arvien... atzūmotāka no tā emociju un prāta konstruktu zootropa, kur biju iestrēgusi, un izplestāku apziņu.
Mana realitāte pēkšņi kļūst pilnīgi citādāka, nekā pēdējās dienās to biju redzējusi.
P.S. Pirms pieplaku pie priedes, man bija izvēle - doties uz veikalu pēc alko vai doties uz mežu. Drošības pēc nopirku vīna pudeli, jo kaut kā neticēju, ka to psihoemocionālo sūdu, ar kuru biju aplipusi un kas trieca mani pret klinti, tāpat vien atlaidīs. Ja būtu sākusi ar alko, es būtu izmantojusi to pašu dziedināšanas līdzekli ko vienmēr šādās reizēs.
Tas prasīja lielu iekšēju spēku - iekāpt mašīnā un aizbraukt līdz mežam. Aizliet acis ar vīna glāzi ir ātrs, ērts un pārbaudīts veids, kā tikt galā ar to, kas šodien ar mani notika.
Vīnu nupat izlēju izlietnē.
Tieši tik lielu iekšēju spēku dažkārt vajag, lai piedzīvotu nebijušu sevi, lai spertu citādu soli un radītu jaunu pasauli, kurā nevis aizleju savu iekšējo krīzi, bet eju tajā iekšā un aicinu visus kosmosa spēkus sev palīgā. Un man palīdz. Atbilde tiek dota.
Sēžu pēcsaulrieta minipoles pils kalna virsotnē un vēroju savu ķermeni un debesis. Abi šķiet vienādi lieli. Kā saglabāt sevī šo lieluma sajūtu? Kā nesamazināties?
Ķermenis pēc saspringuma dienām ir tik atslābis, ka knapi ierakstos šajā realitātē.
Foto: @KaijaKalēja
Septītais aifons
Pēdējās dienās man ļoti patika apziņa, ka man nav telefona. Tas sagādāja pāris liekas stresa situācijas komunikācijā ar ļaudīm, kuriem joprojām bija telefoni, un ar kuriem man bija darbi darāmi, taču iekšēji jutos laimīga.
- Tev ir zona? - Viņš jautāja, kad meža vidū bijām izkāpuši no laivas un nevienam telefonam nebija zonas.
Es smējos balsī. Haha.
Man varbūt nebija telefona, taču zona man točna bija.
Foto: @LauraLukēviča
Ziņojums no upes
Esmu ieairējusies kaut kur ne tur, un es atceļu savus vārdus.
Sāku no sākuma.
Foto @LauraLukēviča
Nakts starp kokiem
Izslēdzu ierastos parastizētājus, paņemu segu, ietraušos hamakā un uzreiz zinu, ka šī ir pareizā izvēle. Citam tāda nakts gulēšana ir normalitāte, man - vēl viens solis prom no ieraduma spēka, lai virzītos tuvāk sev.
Ja Viņš kaut vienā čīkstteikumā būtu pateicis, ka man tur vienam teltī jāguļ (pieļauju, ka es tā varētu ieprincesēties kaut kādā prāta aptumsumā), es gulētu teltī. It kā tāds mazs, nenozīmīgs nieciņš, taču pat šeit sajutu Viņa bezvārdu atbalstu.
No rīta totāli nožēlotu, ja būtu izvēlējusies ierasto telts standartu.
Paldies Unai, kura aizdeva telti un pie viena pajautāja, vai es negribot izmēģināt hamaku.
Foto: @KaijaKalēja
Offdienas
- Tad būs man jauns ar krutāku kameriņu, - es noķiķinu, tomēr telefonu nolieku kaut kur citur.
Šodien pēc trīs gadu godīgas kalpošanas telefons saplīsa stikldriskās tā, ka pat ekrāns aizgāja offlainā uz visiem laikiem. Rīt un parīt sēdēšu laivā upes vidū un mierīgu sirdi pieņemšu faktu, ka divi datumi šeit paliks bez ierakstiem. Kā perfekcionistei, kurai pat divsimts grāmatu muguriņas kādreiz grāmatplauktā bija precīzi sakārtotas ne tikai pēc valodām, bet arī pēc garumiem, iztrūkstošie cipari labajā ekrāna malā varētu šķist mazliet kaitinoši, taču pēdējā laikā esmu kļuvusi par let it go pro.
Foto: lauralukēviča
Pirms gada
Apzināti sāku lauzt paternus un iet citā virzienā, kādā nekad līdz šim nebiju gājusi. Pēc trim uzrakstītiem maģistra darbiem beidzot nolēmu sākt mācīties kaut ko dzīvei pietuvinātāku - kā tas ir noticēt sev un savam lielumam, savam spēkam. Mans pētniecības darba mērķis - sajust, atklāt, atcerēties, radīt savu autentisko, unikālo identitāti un savu dzīvi.
Viss, kas man pagājušā vasarā bija jādara - pirmo reizi dzīvē jādzīvo ar Viņu kopā zem viena jumta anti-dizaina villā pie Rāznas, jāuzraksta raksts žurnālam I'mperfekt un jāpabeidz rakstīt grāmata bērniem, kuru jau pāris gadus, slepus no visas pasaules, rakstīju. Man pirmo reizi dzīvē nekas nebija jādara, tikai savi sapņi. Pat ēst ne dienu netaisīju, jo viņā bija atmodies kaut kāds ēst gatavotāja gēns.
Kā jūs domājat, vai šajos ideālajos apstākļos es padirsu pagājušo vasaru? Jā, es to izdarīju tik ļoti lielā mērā, ka gandrīz padirsu arī savu veselību un dzīvi. Dzīvojam laikā, kad kosmoss neļauj cilvēkam ilgstoši necienīt savu dzīvības enerģiju un laiku - ātri var attapties ne tur, kur plānots. Ar prātu to apzinājos, taču pagātnes čakars bija daudz spēcīgāks par mani.
Intuitīvi nojautu, ka ar to, ka brīnišķīgais vienradzis ir sapakojis mugursomu un fiziski devies prom no Viņa dzīves, nekas nav beidzies. Man bija aizdomas, ka mans tumšāko ēnu gaismā celšanas ceļš tikai sāksies, un tā arī bija.
Eitunost, kad paskatos atpakaļ uz pagājušo vasaru, kur intuitīva greizsirdība jaucās ar aizlaiku traumām un aizvainojumiem, un dusmām par to, ka sievietes neciena sevi un mūsu pārību, un nenormāliem kompleksiem, un besi par to, ka viņš mūsu atšķirtības laikā ir atgriezies pie vecajiem ieradumiem, un visam pa virsu skaudība - kamēr es plosījos ar savu iekšējo zaņķi, kāda cita radīja veiksmīgus tekstus. Es dienām un nedēļām no rīta līdz vakaram nīku pie datora, taču viss, uz ko biju spējīga, bija dažas izmocītas lapaspuses, kas ne pēc kā neizklausījās. Žurnālam vispār neko neuzrakstīju, jo man netika dots neviens sakarīgs vārds vai doma. Raksta nodošanas dienā saņēmos drosmi, lai nakts piesegā uzrakstītu Laurai ziņu, ka raksta nebūs, jo esmu pakaļā.
Kosmoss nav nekāds duraks, un to es saku ar 100% pārliecību - ja cilvēks ir aizņemts, savu enerģiju pakāšot greizsirdībā un skaudībā, tad visi radīšanas avoti un iedvesmas tiek nogrieztas kā ar nazi.
Nebija jau tā, ka es dienām tupa staigāju apkārt skaužot un greizsirdīgojot kā meksikāņu seriālos. Skenēju sevi, savas sajūtas, un mums abiem par to bija desmitiem sarunu, lai izrunātu katru mazāko smilšu graudu aizvainojumu jūras smiltīs un sajustu veidu, kā es varu justies drošībā, kamēr pati turpinu strādāt ar savām pagātnes traumām un zemo pašvērtējumu. Es taču apzinājos - kamēr šīs lietas netiks izravētas un sakārtotas, kamēr es pati nebūšu sajutusi savu identitāti, savu spēku, savu lielumu, atkal un atkal uzradīsies kāds elements, kas mani trigerēs tā, ka zemes ies pa gaisu, un es mūžam muļļāšos uz vietas. Augusta sākumā izteicu spēcīgu nodomu sakārtot zemapziņu, sadziedēt traumas, lai varu doties tālāk. Biju totāli nogurusi no visa, kas bijis un ļoti vēlējos beidzot sākt radīt to, kas būs.
Par laimi, viņš, kaut kāda sava iekšēja spēka balstīts, izturēja visus manus destruktīvos tornado, zemestrīces un pārmetumus. Viņš neliecās un nenolūza. Tik daudz atklātu un tiešu sarunu savā dzīvē vēl nebiju piedzīvojusi. Mūs izglāba sarunas, viņa pieņemtais lēmums un mana intuitīvā ticība, ka viņš ir mans cilvēks.
Aiz muguras ir daudzi vājuma gadi un milzīgs darbs ar sevi, tāpēc tik droši un atklāti šobrīd runāju par savu spēku, laimes sajūtu, pateicību un prieku, par Viņu un par mums. Ir ļaudis, kas domā - hei, hei, prātīgāk, ir taču tādas, kas var noskaust. Heh, ko tad? To vājprāta darbu, ko esmu ieguldījusi sevī, kam esam kopā izgājuši cauri?
Starp citu, pagājušā gadā man kāda sieviete atzinās, ka viņai skauž mana dzīve - ka es tā varot. Pirmajā mirklī mazliet apmulsu un pat tā kā saškrobējos, jo viss, ko savā dzīvē jebkad esmu darījusi, ir nācis caur lielu drosmi, darbu ar savām bailēm un kompleksiem, un ar cīņu ar bailēm par to, ko par mani padomās. Ko par mani padomās, ja kāds uzzinās, kā man patiesībā klājas, kā jūtos, ko domāju, un kā vēlos dzīvot. Taču vēlme piedzīvot savu dzīvi dzīvu, nevis eksistēt līdz nāvei, ir bijusi spēcīgāka. Šī ir mana dzīve un tajā nav nekā skaužama. Katrai pašai sava radāma.
Viss, ko šobrīd varu teikt - neskaud un greizsirdībā nepamazini citu cilvēku. To darot, tu samazini sevi un atņem enerģiju pati savai dzīvei. Tā vietā velti enerģiju, lai fokusētos savā centrā un radītu savu dzīvi tādu, kādu vēlies to piedzīvot.
Foto: lauralukēviča
Iekšējais spēks
Šis iekšējais spēks nav iluzors lielums. Kad noplēstas visas liekkārtas, kad izšrubētas iekšas, kad tik ļoti apnicis slēpties un izlikties, nekas cits neatliek, kā dzīvot ar sirdi plaukstā un, neslapstoties pa krūmiem, iet savu autentisko ceļu. Tas nenozīmē, ka ar milzu plakātiem eju ielās un pierādu savu taisnību. Man nav manas ultimate taisnības, taču man ir sajūta, ka tas, kur eju, ir virziens, kurā vienmēr esmu ilgojusies doties. Bāc, ja jūs zinātu, cik skaisti ir dzīvot neslēpjoties. Apzinos, ka vienā brīdī es kādam varētu šķist ar putniem, taču tad atkal - mēs katrs kādam šķietam ar putniem.
Līdz brīdim, kad iemācāmies pieņemšanu.
Foto: lauralukēviča
minipoles pilnmēness piezīmes
- Tur neviens šorīt vēl nav rādījies, - dzirdu izpalīdzīgo kaimiņieni saucējai atbildam.
Tā arī nesapratu, kā par šo justies. No vienas puses tas ir ļoti mīļi, jo kāds mani sauc kā bērnībā, kad vēl nebija mobilo telefonu, no otras puses - kaimiņienes zinošais komentārs bija vnk čau.
***
No sienām visi tapešu krikši un krāsu klekši ir nost un, kamēr es pa dienu laukos lasīju ogu krājumus ziemai, Viņš visus sensienas negludumus ir nošpaktelējis. Esmu pateicīga. Viņš šobrīd minipolē ir tikai manis un šī mini dzīvoklīša dēļ - es vēlos šo vietu sakārtot jebkurā gadījumā, un, man šķiet, viņam ir grūti saprast, kāpēc jāinvestē enerģija kaut kamī tādā, kur viņam vairs nav laika būt - sen laiks būt Latgales džungletērijā un darīt to, kas tur jādara. Taču visi mani dedlaini, kā normālam cilvēkam, ir par mēnesi ievilkušies. Nekas. Tāpat viss notiek vispareizākajā laikā, nav ko sūkstīties. Jau pirmdien megapolē nobraukšu gar otro elpu un atstāšu tur visu lieko, un pēc tam došos uz veikalu pirkt sienām krāsu.
Iedomājos, ka būtu jāuztaisa tāds kā Garage Sale tepat minipoles dzīvoklītī. Varbūt kādam tieši vajag grāmatu "Mazais princis" kādās 12 valodās. Atdotu visas par 12 centiem (enerģijas apmaiņai, haha). Kādreiz tas bija mans klikšķis - katrā valstī ietusēt pa gāmatveikalu un meklēt mazo princi. Šobrīd šīs grāmatas ir kā tāds akmens simts iemeslu dēļ.
***
Šīs pāris dienas ir bijušas dziļu un iedvesmojošu sarunu un ilgu apskāvienu pilnas. Tā ir neaptverama laime apskaut cilvēku un tā stāvēt, kamēr viens otru palaižam, nedomājot, ka daru kaut ko sociāli neakceptētu, baidoties, vai tikai mani par to nenostučīs vai nepiestādīs soda naudu par noteikumu neievērošanu. Un vēl esmu attapusies savādā sajūtā, ka citu cilvēku viedokļu, izvēļu, pasaules redzējuma, pārliecību, utt. pieņemšana būs mans turpmāko mēnešu atslēgvārds. Savā būtībā esmu ļoti pieņemoša un redzu ikkatra viena subjektīvo taisnību kā vēl vienu skatpunktu, kam ir okei būt, taču vakardiena man parādīja, ka arī manai pieņemšanai vēl ir tādas blūrētas robežas.
Foto: lauralukēviča
Tu radiate raganism
- Kā tā? - es vakar vakarā Viņam neizpratnē jautāju, jo viņas taču nelasa šos Kerijas Bredšovas ezotēriskās māsīcas no Cēsīm bloga ierakstus.
- Par ko tieši tu brīnies? Tu taču radiate raganism, - viņš smejoties atbild.
Foto: @lauralukēviča
Sajūtas
Pirms pāris gadiem attapos situācijā, kur kāds mani mēģināja ievilkt vai iegrūst vienā vai otrā ierakumu pusē, vai vienkārši pieņēma, ka es jau defoltā esmu ieradusies, lai nocietinātos vienā vai otrā ierakumu grāvī, jo citādi jau cilvēka #standartedition prāts nedarbojas - ir jābūt kādā pusē.
Jau sen esmu atmetusi vēlmi pierādīt, ka neesmu nevienā pusē, ka redzu visu un saprotu katru no visiem, taču neesmu pusēs - līdz sirds dziļumiem saprotu katru no divpadsmit cilvēkiem, kas sēž pie galda un bliež no argumentu lielgabala cīņā par savu taisnību. Es neesmu liberāla lišķe, pielīdēja vai hameleons, sakot, ka saprotu ikkatru un ikvienu no viņiem. Vēl pirms pāris gadiem biju vāja savā centrā un jebkurš mani varēja apmētāt ar akmeņiem no savas iedomas vien, ka esmu tajā otrajā pusē, un es pārdzīvoju un raudāju, jo vēl nebiju iemācījusies sevi, nezināju, kā atzūmoties no ierakumiem un iezūmoties savā centrā.
Tieši tur es esmu - savā centrā, nevis kādā pusē un varu tikai lūgt sev un kosmosam, lai iekšējs spēks un pieņemošs miers ikkatrā un tajā, kas nāks. Man nav ilūziju. Šī vasara ir skaists klusums pirms vētras, un var tikai intuitivizēt, kur vētra katru no mums iznesīs.
Neviens nav sliktais. To var ieraudzīt tikai atzūmojoties no spēlītes.
Foto: @lauralukēviča
lalalala
Pa šo laiku krustabās kļuvu par krustmāti.
Pa šo laiku finalizēju nākamās sezonas sērijas bērnu raidījumam.
Pa šo laiku iemīlējos Viņā par pikseli dziļāk.
Pa šo laiku ikea nopirku lielspuldzi, ko iekarināt pie minipoles mansarda istabas griestiem tā briesmekļa vietā, kas tur karājas.
Pa šo laiku satiku 15 gadus nesatiktu... draudzeni. Mēs bijām kursabiedrenes, ne tik ļoti draudzenes. Pirms kāda laika viņa mani uzmeklēja, un vakar beidzot satikāmies. Pusnaktī pārrados minipolē par vienu iekšējā spēka pikseli bagātāka. Satikt savu frekvenču cilvēku ir dāvana. Dāvana. DĀVANA. Viņa ir cilvēks, kas ar savu klātbūtnību netīši savieno kaut kādus vadiņus, un rodas impulss. Arī es pārrados mājās ar savu impulsu - ar sajūtu, ka ir pienācis laiks fiziski ķerties klāt pie tā, par ko jau pāris gadus runāju, taču attiecinu uz kaut kādu desmit gadu tālu nākotni.
Ir pienācis laiks pašai cept maizi.
Foto: @lauralukēviča
Nedari tā, nedari šitā, un tā arī nedari, dari šitā
- Kas tu gribi visas ērces uzlasīt? - kāda sieviete man teica, kad apsēdos nesen nopļautā divus centimetrus īsā mauriņā.
- Ko?! Jūs atkal kopā?! Es to neatbalstu, jo man ir viedoklis!!! - tāds aptuvens konspekts no garajiem, dusmīgajiem feisbuka mesendžera palagiem, ko kāda sieviete pagājušā gadā man rakstīja, jo visu zina labāk, lai gan neko nezina ne par mani un maniem sapņiem, ne manām aizdzīvēm, traumām, ēnām un dvēseles ceļu.
Ja es klausītu katram, kuram ir kāda baža par manu dzīvi vai viedoklis, kā man labāk darīt vai ko nedarīt, tad es iedzīvotos vispasaules neirozēs. Vēl jautrāk - es tā arī nekad vairs nepieredzētu, ko nozīmē atlaisties svaigi pļautā zālītē, nemaz nerunājot par pļavu, jo tā pilna briesmu. Nekad dzīvē vairs agrā pavasarī nesēdētu smiltīs pie jūras vai meža sūnās, jo vēl nav bijis pērkons, un arī sūnas taču pilnas briesmu.
Un vēl es nekad nebūtu piedzīvojusi maģisko vakarvakaru, kad Viņš, iemācījies uz ukuleles nospēlēt divus akordus, spēlēja man kā no Laba Daba festivāla lielās skatuves, kamēr es smējos balsī - izčakarēties cauri visām tām dzīvēm, kurās esam kaut kādā formātā tikušies, lai šajā dzīvē saulrietā lēkātu ukuleles strinkšķu pavadībā. Es nebūtu piedzīvojusi jebkuru no tiem tūkstots maģiskajiem mirkļiem, ko pēdējā laikā ar Viņu kopā esmu piedzīvojusi. Nebūtu pieredzējusi tos brīžus, kuros esmu kliegusi uz viņu caur aiztraumām, lai pieredzētu, cik dziedinoša ir šī kopā būšana, cik tā palīdz man kļūt par sevis labāku versiju, cik ļoti Viņš mani ceļ. Un, cik mierpilni, rāmi, pacietīgi un pieņemoši viens vīrietis spēj mīlēt savu sievieti.
Bāc, es nebūtu piedzīvojusi visu savu līdzšinējo dzīvju laimīgāko un dziedinošāko gadu, bļāviens.
Foto: @lauralukēviča
Darbiņš mīļš
- Tu pārāk labi izskaties, - viņš teica.
Paskatījos uz savu zaļo kleitu un nolēmu, ka nav ko spirināties pretī - gāju atpakaļ pie datora rediģēt tekstus. Pa ausu galam dzirdēju, kā viņš sarunājas ar savu tēvu.
- To, ko es šodien nepaspēšu sakrāmēt, izdarīšu pēc tam, kad atbrauksim atpakaļ (no minipoles).
Dzīve mežmalas mājā man ir iemācījusi, ko domā cilvēki, kuriem sausa malka stāv zem klajas debess, tāpēc šorīt piecēlos un uzvilku savu veco tkreklu, šortus un darba cimdus, un meditācijas vietā devos pie malkas kaudzes. Krāmējamais apjoms izskatījās man pa kaulam - tā uz pāris stundām.
Realitātē tas man prasīja trīs stundas, un es esmu pateicīga par šīm vienpatīgajām rīta stundām, kad pa ilgiem laikiem varēju izdarīt jēgpilnu darbu, kas prasa fizisku slodzi un izturību, un bija laba iespēja sazemēt savu lidojumu. Ik pa laikam pasaucu viņu, lai atnāk un sagatavo apakšu nākamajai malkas grēdai - katrā mājā tomēr citi likumi. Kamēr krāmēju malku, man galvā sāka skanēt:
Pati māku sienu pļauti
Pat' izkapti asināt
Tik vien lūdzu tautudēlu
Lai sameta kaudzītē.
Atceros, ka reiz lasīju, ka šī patiesībā esot nerātnā tautasdziesma - erotiska rakstura. Sieviete pati tur kaut ko sev darot, un tad vīrietis ko tur viņai izdarot. Nevarēju atcerēties, kādas tieši darbības, saskaņā ar tautasdziesmas analizētāja uzskatiem, tika veiktas. Visādi izdomājos, taču tā arī paliku nesapratusi - ko tieši senie latvieši šajā tautasdziesmā tik seksuālu bija domājuši. Nojaust, protams, varu, jo variantu jau nav bezgalīgi daudz, taču tas viss tāds baltiem diegiem šūts, haha.
Krāmēju malku un kaudze kūst manā acu priekšā. Uz beigām malkas pagales sāk krist ārā no rokām, esmu pārgurusi, taču gribās visu pabeigt, jo zinu, cik mājiniekiem tas būtiski. Viņš nāk saukt mani brokastīs. Es saku, lai palīdz pabeigt darbu, ka es nevaru malkas grēdas augšu aizsniegt - spēka vairs nav. Viņš atnāk un samet visas tās simts pagales malkas grēdas pašā augšā.
Lai ko tas cilvēks, kurš analizēja "Div' pļaviņas es nopļāvu" kā nerātno tautasdziesmu, bija tur saskatījis, man šķiet, ka dažreiz banāns ir vienkārši banāns. Dažreiz sieviete vienkārši grib darbu līdz galam izdarīt.
Dažreiz teorētiķiem un analizētājiem vajadzētu iedot rokā siena dakšas un palaist pļavā, lai padara fizisku darbu. Tad beigs saskatīt to, kā nav tur, kur tā nav. Vai arī to es tādā seksuāli apmierinātas sievietes augstprātībā tagad... nja. Pat vienu tautasdziesmu katrs var pēc savas personīgās pieredzes izinterpretēt tā, ka nenobrīnīties - no kurienes tas viss. Tad kāpēc lai pareizajai pasaules kārtībai nebūtu miljoniem interpretāciju?
Foto: @lauralukēviča @lauradaama
Dziļdžungļu paradīzes piezīmes
Tātad, toreiz tiku pie brīnišķīgas kleitas, kuru esmu uzvilkusi vien pāris reižu, jo, lai kur ietu, man tā vienmēr ir šķitusi mazliet pārāk traka ar mazliet pārāk traki atsegtu muguru, mazliet pārāk volānaini kankaraina, mazliet pārāk lecīga, un nenormāli zaļa.
No rīta pamodos Latgalē, nevis minipoles pilsētas svētku epicentrā, uzvilku mazliet pārāk trako kleitu, Viņa radītos legingus ar ziemas ceļu printu, iekāpu savos vecajos mokasīntipa zābakos, kurus nekur publiski neesmu vilkusi, jo kaut kādi pelēkbrūni - nav nekādi melnie stilīgie, un braucu uz savu dziļdžungļu spēka vietu. Apsēdos uz kāpnēm, lasīju grāmatu, vēroju ezeru, suns ierāpās man klēpī un pazuda laiks.
Ultimate pateicības sajūtā ņēmu un apraudājos - sēžu tādā Latgales dziļdžungļu paradīzes vidū ar savu uzticīgo suņuku klēpī, mana iekšiņa un āriņa beidzot ir sasinhronizējušās, un esmu tālu no citu sadomātajām realitātēm. Bļāviens, šī ir mana vienīgā šīs zemes dzīve, un tikai tagad es sāku apzināties, ko nozīmē ļaut sev autentiski būt - radīt savu dzīvi ar tik spēcīgu iekšējās brīvības sajūtu, ka kosmosam nākas noticēt - eu, viņa to pa īstam domāja! Un kosmoss pavelkās līdz.
Šķiet, tā bija rakstniece Inga Ābele, kura reiz teica: "Izdari savu daļu un ļauj Dievam darīt viņa daļu."
Foto: @lauralukēviča
new
Ap pusastoņiem iestūrēju tukšajā minipolē. Mašīna piekrauta ar ķiršiem, gurķiem, kabačiem un dziļo grunteni. Nē, ne grunduli, kas noķerts ezera dziļumā. Dziļā gruntene, kas domāta sienām. Esmu nolēmusi šodien cēsizēties - notīrīt krāsu atlikumus no sienām un nolaist visu ar grunteni, lai tad, kad Viņš nākamnedēļ atbrauks uz minipoli, varētu ķerties pie špaktelēšanas.
Pie mājas nevar tikt - visur ķieģeļzīmes. Oouououououououou, esmu uztrāpījusi tieši uz pilsētas svētkiem, yey! Nevaru ar sevi vienoties, kā par šo jūtos. Agri no rīta vēl domāju, ka palikšu šeit un miers - nav ko triekties pa puspasauli.
Taču tagad, kad sēžu savā iemīļotajā septiņbāru kafejnīcā un dzeru cigoriņu lati no vienreizlietojamās kartona krūzītes, un ēdu biezpienkūku no papīra šķīvīša ar kokveidīgu dakšiņu, kamēr ļaudis pa Rīgas ielu pārvietojas gar tirgotāju saulessargiem, es saprotu - paķeršu suni un prom uz Latgali. Varētu jau teikt - kurš liek vilkties laukā? Sēdi un gruntē sienas. Emmm, Pils ielas komendante, pa ielu garāmplūstošie dziesmusvētku dalībnieku apjoma pūļi un trīsdesmit grādu karstums liek man domāt, ka es zinu kādu vietu, kurā šodien ļoti, ļoti vēlos būt. Un tā nav minipole.
Mēs abi daudz esam runājuši par to, kā jūtamies Cēsīs un kas ir tā sajūta, ko esam noķēruši Latgalē. Un šobrīd, šeit sēžot, es jūtos tieši pretēji tam, kā jūtos tajā Latgales vietā, kur ik pa laikam aizšmaucu. Ziniet, kā tur jūtos?
Kā Ņujorkā, kur viss ir iespējams.
Foto: @lauralukēviča
AKKA/LAA
Pēc supergarās dienas atvēru ledusskapi vecāku mājas virtuvē, izņēmu no saldētavas šokolādes "polu" un iegūlos šūpuļtīklā, kas iekarināts starp ābelēm. Laimes un piepildījuma sajūta par šo dienu tik liela, ka bija slinkums iet iekšā un vērt vaļā datoru, un rakstītu savu ģeniālo ierakstu, tāpēc paņēmu telefonu, lai beidzot apskatītos, kas pa dienu sabiris whatsapā un īsziņu kastītē.
Ko!? Šodien 11:55 esmu saņēmusi 45.08 eur ieskaitījumu no AKKA/LAA! Kā? Ko? Kas!? Mans pirmais AKKA/LAA ieskaitījums šajā dzīvē! Svētku sajūtu neaizēno pat fakts, ka, pateicoties lieliskajai jaunajai nodokļu sistēmai, 25% no šīs fantastiskās summas būs jāsamaksā nodokļos. Pārsteigums ir patiess, sajūtas - nekad nebijušas, dzīve ir mega!
Tagad zinu, kā jūtas visi tie autori, komponisti, un citi kultūrļaudis, kuru darbu kāds godīgi nopērk, nevis nozog onlainā vai padod tālāk vēl pieciem vai piecdesmit, vai aizņemās no kāda, lai nav jāmaksā. Eitunost, kādi man šodien svētki.
Vnk, eitunost, kādi MAN ŠODIEN NETICAMI AUTORSVĒTKI.
Naktsdzīve
Rediģēju savus tekstus, taču tas šobrīd diezko nevedas. Pēdējo dienu darba efektivitāte ir bijusi tuvu nullei - non-stop tveicē uzkarsušās smadzenes slīd pāri vārdiem bez saķeres. Tas ir tik savādi - šajā blogā esmu sarakstījusi palagiem teksta, un tas man nav radījis ne mazāko piepūli - tik vien, cik atvērt datoru un spēt pierakstīt to, kas nāk. Kamēr tas septiņdesmit lapaspušu prozas teksts tiek dzemdēts jau pusgadu - katrs teikums prasa disciplīnu, piepūli, iekšēju cīņu ar savu varēšanu un nevarēšanu, tas paģēr ticību, ka varu šo izdarīt līdz galam, turklāt labākajā iespējamajā versijā.
Dažreiz gribas būt tai, kas ar rokām spēj radīt skaistas lietas. Piesēsties un kustināt rokas, un prast skaisti iesaiņot, un cilvēks uz to skatītos vai to nēsātu. Vai spēlēt kādu instrumentu talantīgāk par to, kā to jau daru, un dziedāt, un cilvēki klausītos manī kā Džulianā Barvikā vai Kārlī Kazākā pateicībā par mirkli. Kāpēc no visiem pasaules radošajiem elementiem tieši rakstīt, ko?
Foto: @LauraLukēviča
Par magnētiem
Tā viņas tur vācās kopā savos klāsterīšos un runā par savu pasaules uztveri sev drošā vidē. Taču zinu arī to, ka daudzām ir kļuvis vienalga. Cik ilgi slēpsies kā tāds mežabrālis? Kas tā par dzīvi slēpjoties?
Viņu ir daudz, taču es joprojām esmu sava bara meklējumos. Ir interesanti vērot, kā pa visu Latviju savelkas sieviešu klāsterīši - klāsterītis ap ININ NINI un viņas šamanisko misticismu, klāsterītis ap Intu Blūmu un viņas sirds ceļu, klāsterītis ap Lindu Vītoliņu un viņas miera telpu, klāsterīši ap sievietēm, kurām knapi pāri divdesmit, taču viņas jau vibrē kaut kādā pārultrīgā hipiju vibrācijā un pulcē ap sevi simtiem citu. Ir daudz spēcīgu sieviešu, kas ir kā saliņas, kā magnēti, ap kuriem pievelkas līdzīgi domājošās - satiekas, sarunājas par to, ko ikdienu ziņu portālos neviens neraksta, meditē, dejo, retrīto, ai, jebko.
Braucam caur kaut kādiem Latgales diždžungļiem, kur zāle priekšā uz ceļa ir izaugusi mašīnas augstumā. Viņš grib parādīt man vienu ezeru. Sēžu tāda mazliet domīga, līdz paveru muti un dzirdu sevi sakām, ka nezinu, kāds ir mans klans. Kas ir tās sievietes, starp kurām es beidzot būšu kā mājās, lai kopā darītu to, par ko ziņu portālos neraksta.
Ja pasaulē nav uzrakstīta tāda grāmata, kādu vēlos izlasīt, tad esot jāraksta sava. Ja apkārt nestaigā ideālais vīrietis, ar kādu vēlos būt kopā, tad ieraugu to, kas man blakus, un mācos tapt par viņa ideālo sievieti, lai viņš varētu būt mans ideālais vīrietis. Ja visapkārt ir sieviešu klāsterīši, kuros jūtos kā nejauša garāmgājēja, tad... tad vienīgais, kas atliek, ir atrast savu vietu, sadzirdēt savu autentisko būtību un būt magnētam.
Lai katrai un katram izdodas sajust sevi un nemelot sev pat milimetros, lai savējie var viens otru un cits citu atrast.
