enerģiju ragana
Tātad, nedēļas nogalē nācās sabūt kādā pirtī - jau ieejot telpā, man kļuva nelabi un izsprāga asaras - tur nebija nevienas brīvas vietas, kur nostāties, un nevis tāpēc, ka telpa būtu stāvgrūdām piekrāmēta ar mantām. Mantu bija tik, cik katrā normālā pirtī - dažas gultas, galds, krēsli, soli, dvieļi, spilveni, pāris trauki. Telpas bija pilnas ar ko citu - ar aizdirstu enerģiju, ko normāls cilvēks ne sajūt, ne redz. Pirtiņa šķita kā izvarota - katrā tās pikselī redzēju alkohola izelpas, bļeģus, atraugas, pirdiengāzes, spermu, zirnekļu tīklus, putekļus, putekļu ērces, gārdzienus, krācienus, nopūtas, raudienus. Šai enerģijai nevarēju redzēt cauri, un man sāka trūkt gaisa. Izgāju ārā izstaigāt līkumu, jo tanī brīdī skriet prom nešķita risinājums.
Vakarā iegāju pirtī kādu stundiņu pasēdēt uz lāvas - nav jau grūti saņemties. Sēdēju, svīdu, elpoju mierīgu garu, taču pirmo reizi dzīvē jutu, ka izeju no pirts netīrāka un šaurāka, nekā tajā iegāju. Attālās apdzīvotās vietas viesu nama gultas baltie palagi pēc pirts šķita kā dziednīca.
***
Nesen biju Kurzemē un pa nakti paliku kādā mums ļoti mīļā viesu namā, uz kurieni esam devušies gadiem. Šoreiz stāvēju telpas vidū un sajutu, ka nespēju ielīst lielajā gultā - jutu no tās nākam visu, kas tajā daudzo gadu laikā ir noticis. Uz nakti sarunāju ar sevi kompromisu un iekārtojos vienā no dīvāngultām. No rīta, koptelpā ēdot brokastis, smaidīju, taču iekšēji apraudājos. Nea, kaut kas ir mainījies. Telpā? Vietā? Manī?
***
Ar mani šādas sajūtas notiek arvien biežāk, kad nespēju ieiet telpā vai vietā, kur kādreiz iegāju, divreiz nedomājot. Vienu brīdi šķita - kas pašai iekšiņā, tas āriņā, un arī tā kādā brīdī ir taisnība. Taču tikpat lielā mērā pieredzu, kā vides enerģija ietekmē cilvēkus - ievelk sevī, un tie saplūst ar telpu, un vienā brīdī ir grūti atšķirt, kur sākas telpa un kur cilvēks. Labi, ja telpa ir gaištīra, tad tādi ir arī tās cilvēki.
Šī enerģiju jutība ir viens no maniem šī brīža krīzes aspektiem - vai es spēju būt tik liela, lai iztīrītu aizdambētu enerģiju no vietām un lietām pat tad, kad neviens man apkārt šito enerģiju padarīšanu neuztver nopietni? Pagājušā gada nogalē nolēmu pārstāt cīnīties ar apstākļiem un tā vietā sākt ar sevi. Padarīt sevi par svētvietu pašai sev, nebāžot sevī katru konču, kas stāv traukā uz galda, neaudzējot sevī lepnības un citus zememociju pusfabrikātus, un, ja telpā bļeģo un runā sūdu, es neuzkrītoši pieceļos un izeju pastaigāt ar suni, piemēram.
Ir viegli kopā ar laumiņu putekļiem dzīvot burbulī, kurā apgrozās tikai manas meditējošās sirds apļa māsas un citi dabas bērni, taču liela daļa Latgales realitātes šobrīd sastāv no visa kā cita. Vai es spēju būt tik liela, lai tajā atrastu savu vietu un radītu to par svētvietu? Ir vietas, kas tādas ir, taču tām ir savi vietraži, kas šo vietu radīšanā ir ieguldījuši laiku, enerģiju, darbu. Nevaru iedomāties, ka es tā vienkārši ierastos ar koferīti un teiktu - es te piemetīšos kaimiņos, lai gan arī tāds piedāvājums mums bija.
Soli pa solim, kāds teica. Šobrīd sāku ar sevi.
#sacredspace
Foto: Laura Lukēviča
Saruna
Man nav nekādu gumijas čību, ko vilkt baseina telpās, tāpēc no ģērbtuves iznācu basām kājām. Dīvānos pie matu žāvētājiem bija iekārtojusies kāda ģimenīte. Savu somu un slapjo dvieli uzstutēju uz dīvāna maliņas, lai veikli uzvilktu zeķes.
- Mana soma nepieklājīgi izpletusies pa visu telpu, ļoti atvainojos, - teica ģimenes tēvs, paņemdams nost savas lietas no dīvāna trešdaļas.
- Nekas. Ne to vien dzīvē esmu piedzīvojusi, - tā es.
- Es ticu, - sasmējās ģimenes tēvs un sasmējās viņa sieviete.
Man šķiet, ka esmu gatava stand-up skatuvei un vēl man šķiet, ka pamazām atveros cilvēkiem, un vēl man šķiet, ka šovakar minipoles baseinā pieredzēju ļoti daudz cilvēciska siltuma - kāds teica, ka man nokritusi atslēga, kāds to pacēla, kāds cilvēkpilnā saunā padeva labvakaru, kāds klusiņām sabīdījās, lai es varētu iespraukties stūrītī, un tad tā augšminētā saruna.
#vissirviens
Pārības būšana
- Pastāsti man par sevi, - tā sieviete jautāja kādā piektajā sarunas minūtē.
Džīzaskraist, es nodomāju, jo tagad man tas viss būs jāklausās. Lai izvairītos no svešinieka neveiklās monologrunas, aizpeldēju atmiņās, kad pirms diviem gadiem kopā ar mīļoto vīrieti gājām cauri parkam pateicīgi, ka viens otram esam, ka nav jāklīst meklējot, ka sirdī ir miers. Iluzors miers, protams, jo īstais pārības action jau nenotiek, sēžot publiskā kafejnīcā vai pastaigājoties parkā - tas notiek ikdienā, kad nākas izcilāt visu, kas iepriekšējos gados un dzīvēs sačakarēts, velkot ārā lauskas, kas iedūrušās līdz bērnībai, tādējādi dziedējot tagadnes sevi un tagadnes pārību. Visam pa vidu jāatceras dzīvot ar fokusu tagadnē un prātu sirdī, lai neviļus neradītu jaunas plaisas.
- Lielākā māksla ir neizšķirties, - tā kādā nodarbībā teica Inita Krūmiņa. Konteksts, kādā viņa to teica, ir dziļš un plašs, kam pamatā ir darbs ar savām traumām un ēnām, ko sāpīgi vai nepatīkami spoguļo otrs.
Tā dažkārt tiešām šķiet kā trausla un reta mākslas forma - darbošanās ap sīkajām zemapziņas un apziņas detaļām, rakstiņiem, skrāpējumiem un līmējumu vietām.
Esmu pateicīga ikkatrai sievietei, kura par savu vīrieti runā ar dziļu cieņu arī tad, kad dalās savas pārības iekšpārdzīvojumos. Tas man palīdz redzēt šo vīrieti lielu, lai kādi būtu viņa izaicinājumi. Tas man palīdz redzēt šo sievieti lielu, lai kādi būtu viņas izaicinājumi. Tas man palīdz redzēt sevi pašu lielu un viņu lielu, lai kādi būtu mūsu izaicinājumi. Nesamazināt otru un pašam nesamazināties - tik trausls juveliera darbs.
Dažkārt viss gravējums saiet kaut kādā tūtē, taču gudrinieki saka, ka bez krīzēm neesot izaugsmes. Mūsu septembra pieredze rāda, ka gudrinieki zina, ko runā - izbridām krastā vēl nepieredzētā pārības līmenī, un šobrīd atkal ir posms, kad nav ne jausmas, kurā krastā izairēsimies.
- Un man likās, ka jūs vairs [nanana lalala], - pārsteigta teica kāda sieviete.
Cilvēka dabā ir ņemt un kādu idealizēt, jo tas iedvesmo - ja ideālais ir atradis kādu laimes vai veiksmes formulu, tad arī citiem tas šķiet iespējams pat tad, ja šis ideālisms ir iluzors un uzburts tikai paša vērotāja galvā. Un vaaaaaai tam role model cilvēkam, ja viņš izrādās neideāls.
Neesmu nākusi uz šīs planētas, lai uzturētu par sevi kaut kādu ilūziju un stāvētu blakus savam prezidenta kungam uz balkona un mulsi smaidītu. Esmu nākusi piedzīvot savu un pārības potenciālu. Dažkārt tas nozīmē ņemt lāpu un taustoties iet tumsā, jo ideālo pārības paraugu man pieejamajās mācību grāmatās nav. Tādu vienkārši nav, jo nav ideālu cilvēku. Mēs katrs esam kādā personīgo izaicinājumu punktā - kaut kam tikuši pāri un kaut kam vēl ne. Tāpat ar ikkatru pārību. Būšana pārībā ir ārkārtīgi smalks juvelierdarbs, tāpat kā attiecības pašam ar sevi.
Lielākā māksla ir neizšķirties - šis dod spēku krīzes brīžos neskriet prom, taču, ja to skandina kā vienīgo mantru, tad pastāv risks tā arī nesadzirdēt sevi un nodzīvot sev garām.
Lielākā māksla ir neizšķirties, taču tikpat liela māksla ir nemelot sev.
Ir daudz lielu mākslu.
Foto: vismaz gadus septiņus sens vai citā dzīvē uzņemts.
Viszinības tupiks
Šobrīd esmu nevis tupikā, bet normālās ganībās, kur nokritusi migla un rasa, tieši tāpēc varu saprātīgi pareflektēt.
Vasarā biju iebuksējusi pamatīgā purvā, jo šķita - ja jau viss ir manī, tad ilgu vilkme mācīties ko jaunu ir kārtējais prāta uzstādījums, no kura jāatgaiņājas kā no dunduriem Maltas upes ielejas vasaras dienvidū. Jutu, ka stagnēju, taču nespēju sev atzīties, ka vēlos mācīties, līdz ciemos atbrauca Zane, lai savās ilgās pēc mācīšanās nospoguļotu manējās. Nu jau piekto mēnesi mācos aromterapijas skolā un apzinos - pat, ja šis instruments nav mans galamērķis, tas ir process, kas ved mani plašumā un dziļumā, nevis tupika šaurībā, tas ved mani pie cilvēkiem un jaunām atklāsmēm. Sēžot mājās un bez maksas meditējot, es nekad nenonāktu pie tik daudzveidīgām enerģijas apmaiņām un ierosmēm. It kā izklausās loģiski, taču ik pa laikam dzīvē iestājas kaut kāda viduslaiku tumsonība, kad tā nešķiet.
Tie viszinības posmi nemaz nav tik rožaini - ir mazliet grūti izvelties ārā no savas viszinības dīvāna un kaut kur ierasties kā skolniecei, jo teorētiski taču visu zinu, jo viss ir manī. Viszinei manī nav vienkārši aiziet uz deju nodarbību, jo viņa taču zina, kā pati māk un grib dejot. Viszinei nav vienkārši ierasties ciemos un klausīties kādā, kurš tajā brīdī atrodas pats savas viszinības zenītā un domā, ka viszine ir nezine. Nav vienkārši brīdī, kad kāds pilnām mutēm dod dzīves mācības par to, ko viszine jau pati zina.
Šķiet, ka pēdējo pāris gadu laikā man visgrūtāk bija pieņemt, ka es drīkstu gribēt mācīties kaut ko jaunu un par to maksāt. Ļaudis to sauc par investēšanu sevī. Man tā šķita neticēšana savam iekšējam resursam. Biju pārgurusi no akadēmiskās studēšanas un dzīves atlikšanas, tāpēc vēlējos beidzot neko vairs nemācīties, taču tas izrādījās otrs grāvis jeb tupiks, kur apstājas laiks un enerģija.
Viss, kā parasti un kā izrādās, atkal un atkal ir atrodams līdzsvarā - savs laiks no visa norobežoties, lai sadzirdētu sevi un savas atbildes un savs laiks būt neko nezinošai, lai pajautātu atbildes otram vai kādam citam. Šobrīd man ļoti patīk neko nezināt, un pie manis atnāk atbildes, kuras, visu zinot, nekad nedzirdētu vai neiedomātos pajautāt.
Foto: Laura Lukēviča
Skatuves darbiniece
Pēdējās dienās manī kaut kas klauvējas - atmiņas par skatuvēm birst no dažādām fotogrāfijām un nu arī realitātē. Vēl vakar viņam teicu - bāc, ka man būs un būs savs mazais teātrītis! Ne jau šī vārda klasiskajā izpratnē, protams.
Esiet sveicinātas, manas divas pretējības - cilvēks, kuram sanāk iegadīties prožektoru gaismās un cilvēks, kuram tīri labi patīk būt par vērojošu introvertu.
Pēdējie gadi ir notikuši aiz rakstāmgalda, daudz esmu slēpusies aiz mugurām, tumšā apģērbā un sarautiem pleciem - lai pēc iespējas nemanāmāka, taču kaut kas manī jau kādu laiku klauvējas, mostas, kaut kāda samiksēta mākslas terapijas enerģija pieņemas spēkā un prasās ārup.
Dievs vien zina, kas tas ir/būs.
JAUTĀJUMS
Nē, nu, situācija man tāda - šodien sagadījās tā, ka abi atradāmies vienā telpā. Viņš gatavojās pēc pāris minūtēm sākt savu kārtējo trīs stundu garo zoom formāta lekciju tādā un tādā augstskolā, kamēr es ģērbos, lai dotos uz mežu pastaigāties ar suni. Kamēr pie ārdurvīm lēnām pačkājos, dzirdēju, kā viņš sāk lekciju - bez kaut kādiem tur gariem ievadiem pa tiešo ķērās pie zīmolu temata. Noklausos vienu teikumu, otru, trešo... Saprotu, ka suņa rīta pastaiga ir gana svarīgs notikums, taču brīnišķīgais balss tembrs, kas pieder tam vīrietim, kurš sēž pie mana rakstāmgalda un pusotru stundu bez apstājas stāsta studentiem visu ko mega interesantu, notur mani dīvānā teju bez elpas. Viņš rāda, komentē, stāsta, jautā, atbild, un es kāri riju katru vārdu. Pusstundas starpbrīdis. Jau!? Ātri, ātri pačurināt suni un tad atpakaļ uz nākamo pusotrstundīgo lekciju.
Varbūt es būtu visnetalantīgākā studente visā LADC skolas vēsturē, taču, bāc, kā šis pasniedzējs iedvesmo pamēģināt. Ne jaut tur kaut kādam lielvēderam reklāmu domāt vai ko tādu - pati savas lietas varētu zīmolot uz nebēdu. Tas tā, ja nu kāds man prasa, kas šajā dienā tāds foršiņš ar mani ir noticis.
A kā tev vispār iet?
Pēdējie teikumi fotogrāfijā runā ar mani tāpat, kā es ar sevi pēdējos pāris gadus - kad pārstāsi aizdirst sevi ar to, kas dara tavam ķermenim pāri, tava intuīcija kļūs par tavu galveno sabiedroto. Pēdējos pāris gadus koķetēju ar šo tēmu. Koķetērijas laiks beidzies - vai nu eju attiecībās ar sevi līdz galam vai nafig šito ilūziju spēli. Šorīt noņēmu kārti no spoguļa plauktiņa un iejaucu starp pārējām.
- Kas man šobrīd visvairāk var palīdzēt? - tā jautāju, pirms izvelku nākamo kārti.
- Tev labi sanāk, turpini tādā pašā garā, - Visums atbild, kad no visām iespējamajām kārtīm izvelku to pašu.
stranger things
Manī bija sakrājies tik daudz izstaigājamā, ka to var izstaigāt tikai gar jūru.
Eju ātrā tempā un pusbalsī sarunājos it kā ar sevi, it kā ne sevi - mazliet nojucis, ar kuru sarunājos, jo es un mans augstākais aspekts šķiet saplūduši ar Dievu/Visumu, man vairs nav robežu.
- Kāpēc Tevi nedzirdu!? Šobrīd nedzirdu tavas zīmes, neprotu tās izlasīt. Kas man jādara!? Varbūt esmu visu pārpratusi un maucu grāvī!? Kāpēc šobrīd no Tevis esmu tik tālu!? Kāpēc ar šo esmu viena!? Kāpēc Tu klusē!? Lūdzu, dod kādu zīmi - tādu, lai tiešām saprotu, ka daru pareizi.... vai nepareizi. Lūdzu, dod zīmi...
Tēma ir gana akūta un aktuāla jau krietnu laiku, netieku un netieku ar to galā, un vairs nesaprotu, kā ar to būt, tāpēc šis robežojas gandrīz ar izmisumu. Manī ir enerģijas pārpilnība, taču šobrīd šķiet, ka no emocionālā pārdzīvojuma bezspēkā saļimšu.
Pa priekšu jau krietnu brīdi iet divi vīrieši ar mugursomām plecos. Mirklī, kad jāšķērso nākamā ieteka jūrā, viens no viņiem izlemj neriskēt un iet kaut kur apkārt. Daudz nedomādama, lecu pāri un viņus apsteidzu. Viena kāja mazliet trāpa ūdenī, bikses slapjas, taču turpinu iet kā apsvilusi. Pie sarkanajām klintīm grozās paliels cilvēku bars. Pa gabalu šķita, ka kāzas, jo viens tēls ir izteikti balts, taču, pieejot tuvāk, aptveru, ka kaut kāds tīmbildings. Visi sastājušies fotogrāfijai. Daļa ļaužu ar nūjām, daļa bez. Redzu, kā tīmbildinga līderis uzrunā garām ejošu nūjotāju pāri. Vīrietis paņem telefonu un sagatavojas fotografēt, līderis pievienojas tīmbildingam. Čikčirik, fotogrāfija gatava.
- Aplausi fotogrāfam! - sauc tīmbildinga līderis.
- Ūūūūū! Āāāāāā! Jāāāāā! - sauc tīmbildings.
Pasmaidu par to, cik teatrāli amizanta ir šī aplaudēšana un dodos viņiem garām.
- Paaagaidieeaaaat! - mani mēģina noķert sieviete no tīmbildinga. - Es tur kaut kur esmu atstājusi cepuri. Vai jūs varētu to paņemt, ja ieraudzīsiet? Balta cepure.
- Labprāt, citādi garlaicīgi iet, - es saku. Kaut kas taču ir jāsaka.
- Paga, bet kā mēs pēc tam to cepuri..., - sieviete mazliet apjūk.
- Iedotiet man savu telefona numuru.
Savu telefona numuru man iedod tīmbildinga līderis, teatrālā balsī novēlot priecīgu iešanu vai ko tādu, un es dodos tālāk. Pieķeru sevi domājam, ka, ja cepuri atradīšu, tad tā būs zīme, ka visu daru pareizi, taču, ja nu neatrodu? Eju gandrīz kā nojukusi - lidoju pāri slideno akmeņu joslām, kur citkārt būtu lēnām taustījusies. Pēc krietnas iešanas tālumā starp akmeņu tornīšiem pamanu spīdam kaut ko baltu. Cepure ar uzrakstu Stranger Things. Iebāžu to kabatā un apsēžos turpat zemē. Šķiet, ka dzirdu, kā palēnām manā apziņā formējas atbilde - es nez... kā lai tam notic? Taču citu variantu man nav, citu atbildi Visums pēdējā laikā nedod, atšķirībā no prāta, kurš dzen mani šaurībā.
Pagriežos un dodos atpakaļ. Pa akmeņiem kāpelējot, pretī nāk abi vīrieši, ar kuriem pirms stundas gājām gandrīz kopā. Viens no viņiem sasveicinās ar mani - mīļi, es nodomāju. Saulrieta izskaņā jau pa gabalu redzu tīmbildingu, kurš nekustas - stāv un vēro saulrietu. Apzinos, ka viņi ir jāpanāk pirms manas mašīnas stāvvietas, jo man nav nekādas vēlmes pēc tam sazvanīties un tumsā taustīties pēc tīmbildinga koordinātām, tāpēc pielieku soli.
- Septiņas sievietes nostājas līnijā gar jūras krastu! - dzirdu tīmbildinga līderi saucam, kad pēc krietnas pusstundas esmu viņus panākusi. Iekšēji brīnos, ka viņi ir apstājušies vietā, kur mežā aiz kāpām stāv mana mašīna, un jau sāku domāt, ka šis tīmbildinga bariņš notiek tikai manā galvā.
Izvelku cepuri no kabatas un tuvojos līderim. Jau paredzu, ka klusām tas nebeigsies, taču, ko tur daudz, esmu gatava.
- Jūs atnesāt cepuri!? Cepure ir atnesta! Aaaaplausiiiiiiii!
- Ūrāāāāā! Cepure ir atnestaaaa! Āāāāāā! Jāāāāā! - sauc tīmbildings un aplaudē.
Paklanos un pagriežos, lai dotos prom.
- Pagaidiet! Pagaidiet! Balviņa! - sauc gan tīmbildings, gan tīmbildinga līderis.
Kaut kur tiek meklēta balviņa, un jau pēc mirkļa pie manis pienāk gan čupačups, gan milzu šokolāde.
- Mums ir uzvarētājs! - sauc tīmbildinga līderis, kad paklanos vēlreiz un dodos prom.
- Ūrāāāāā! Āāāāāā! Jāāāāā! - man aiz muguras sauc tīmbildings un aplaudē.
Eju un smaidu - vajag tikai Visumam pasūdzēties, ka jūtos viena - tas uz knipja sitiena piedāvā dzīves čīrlīderu bariņu ar aplausiem un balviņām. Paņemu no mašīnas termosu, ieleju krūzē tēju un dodos atpakaļ kāpās. Sēžu un vēroju oranžirozā pamali - pēdējos pāris gados saulrietus pat nemēģinu fotografēt, taču šoreiz paceļu telefonu nosalušajos pirkstos un noknipsēju.
- Atdalījāties no sektas? - garām atkal paiet abi vīrieši.
- Neesmu no viņu sektas, - tā es.
- Kas viņi ir?
- Nezinu. Acīmredzot, cilvēki, kuriem ir jautri.
Turpinu vēl ilgi sēdēt saulrieta tumsā, nosalušajos pirkstos turot tukšo krūzi. Kas šis viss nupat bija? Balta putna spalva ezotēriskajā pasaulē esot zīme. Kas ir balta cepure ar uzrakstu Stranger Things?
ask yourself
And then live the answer.
Foto: Laura Lukēviča
Viņas balss
Janas balss ir spēcīga. Pirms pāris gadiem youtubā zem senas viņas dziedātas dziesmas video kāds komentētājs ir ierakstījis, "Labākais vokāls Latvijas roka vēsturē! Ļoti žēl, ka neturpināja." Katram savi līkloči pie sevis ejami. Katram savi...
Tāpat kā visu šo dzīvi planējam viena otras orbītā, arī pēdējos pāris gadus klusām un pacietīgi riņķoju Janas tuvumā. Sākumā iekšēji uz viņu kliedzu: "Celies, nāc ārā dziedāt, davai! Tavas balss spēks ir vajadzīgs, tam ir jāvibrē kosmosā!" Pēc laika pārstāju bļaustīties un vienkārši gaidīju, lai gan tas nenācās viegli - katru reizi, izdzirdot viņas balsi kādā ierakstā skanam, klusām kunkstēju. Šobrīd esmu mierīga - viņa nāks, kad pienāks laiks.
Tas dziļais spēks, kas ir Janas balsī, ir vajadzīgs tām, kuras vēl klusiņām pīkst un baidās skanēt, jo neskanot.
Klausos viņas balsī, un manī vibrē spārni. Pēc reizēm piecām sāku dziedāt otro balsi, vēl pēc reizēm piecām jūtu, ka esam viena, un raudu, raudu, raudu. Jūtu viņu. Un tad atgriežos savā ego apziņā, lai turpinātu divbalsīgi.
Jau otro reizi savā pieredzē ar kādu saslēdzos vienbūtībā. Teikšu, kā ir - kaut kad ziemas sākumā izteicu sirds nodomu - es vēlos sajust, kas tas viss ir viens ir. Nevis dzirdēt lielu un tukšu skaņu, bet reāli sajust. Un nu šo sajūtu pieredzu jau otro reizi, un ir tā, ka neviena cukuratkarība nestāv šai dzīves baudīšanas atkarībai klāt.
Jā, turp es dodos. Vienbūtības virzienā, kas plešas iekšup un ārup. Nekad neticētu, ka tas, ko kādreiz dēvēju par māsību, reiz parādīs man ceļu uz vienbūtības pieredzi, nespēju pat iedomāties, ka vārds māsība tajā brīdī jau vibrēs pavisam citādi, nekā pirms diviem gadiem, kad šo vārdu uzrakstīju pirmo reizi, un Laura rotaļājoties uzzīmēja nelielu zīmējumu.
Ilustrācija: Laura Lukēviča
ēšanas padarīšana
Andra dalījās ar sava kolēģa pieredzi, kurš sapulcēs esot mēdzis ierasties ar kolas pudeli līdz brīdim, kad kolas pudeli nomainījusi ūdens pudele. Uz jautājumu, kā viņš šitā spēj - kolu pret ūdeni, cilvēks godīgi atbildējis, ka tā katru reizi ir apzināta izvēle, katru reizi, katru reizi, katru reizi.
Un tad man atrakstīja vēl kāda brīnišķīga būtne, lai apsveiktu ar pārvēlienu un to, ka man ir izdevies, tas, kas viņai vēl ne. Kopš šīs ziņas vairākas dienas staigāju apkārt ar neuzrakstītu atbildi: "Nekāda pārvēliena vēl nav, es šitādos posmos savā dzīvē esmu sabijusi gana daudz, kad pāris mēnešus izturu, un tad kaut kāda iemesla dēļ atkal viss nobrūk un pazūd kaķim zem astes."
Taču šoreiz viss ir ļoti citādātāk - koķetērijas vairs nav un atpakaļceļa arī vairs nav. Pazemība ir tik liela un dziļa, ka katru dienu divreiz dienā dodos uz mežu, lai piekļautos Zemei un lūgtu atbalstu. Kā gan es daudzu gadu garumā biju noticējusi, ka baroties ar cukurkūkām* ir vienīgais veids, kā svinēt dzīvi vai izturēt to?
cukurkūka* - jebkas ēdams vai dzerams, ar ko aizbakāt sevi, lai radītu ilūziju, ka viss notiek superīgi.
Foto: Laura Lukēviča
Vecmēness
Foto: Laura Lukēviča
Es zinu, kas es esmu
Katru tādu reizi viņa pajautā, ko tieši ar to domāju. Dažkārt šķiet, ka viņā ir pretestība pret šo apgalvojumu, dažkārt, ka tas satrauc vai rada neizpratni. Katru reizi neveikli taustos pēc paskaidrojuma - tik lielai sajūtai vārdus piemeklēt šķiet lieki.
Šonakt man bija sapnis - mazliet baiss. Ar sapņiem vienmēr esmu bijusi uz Jūs, jo nekad neesmu pratusi tos interpretēt, un tie man traucē izgulēties, tādēļ pēc pamošanās ātri vien pamanos tos aizmirst un miers mājās. Šīs nakts sapnis šķita pārāk zīmīgs, lai to ignorētu, turklāt šobrīd man ir instruments, ar kuru savus zemapziņas sūtījumus varu atkodēt - eļļas. Baaaigi negribējās ar to sapni čakarēties, taču sapratu, ka tas mani tik viegli neatlaidīs, tāpēc atvēru savu dubulto grāmatvedību un ķēros pie darba. Jau pēc minūtēm desmit nakts tumsa man kļuva skaidra kā diena, un, dušā stāvot, manī ielija atbilde uz Zanes simts jautājuma zīmēm.
Es zinu, kas es esmu - zinu savu lielumu un zinu savu tumsu.
Foto: Laura Lukēviča
Tīru logu no iekšpuses
- Mmmm, - tā es.
Saule spiežas starp koku stumbriem, ik pa brīdim iespīdot man sejā. Akdies, akdies, akdies, cik labi šitā sēdēt. Pēc minūtēm desmit mans gadiem uztrenētais jādara, jāraksta, jādara, jāraksta ieradums grib ķermeni stutēt kājās, lai ejam mājās. Gandrīz vai fiziski jāpiespiež sevi turpināt sēdēt, atgādinot, ka drīkstu te būt, cik ilgi vien vēlos - mani negaida neviens kādam apsolīts teksta gabals.
Tā sēdēt ir tik dziedinoši silti, ka varētu aizvērt acis un aizmigt.
***
Vakarpusē ķeros klāt kadiķa darvas eļļas darbiem - trakākais ir aiz muguras, galva no smakas vairs nereibst. Tagad eļļa drīzāk atgādina par brīnišķīgo melno pirtiņu pie Ingūnas Raudas, taču turpinu izpētes darbus un, ņemot vērā eļļas darba lauku, ķeros pie jautājumiem, kuriem nekad neesmu varējusi izprast cēloni, piemēram, kāpēc man ir tik grūti pateikt paldies vai piedod. Ar prātu varētu kruķīties uz riņķi vēl ilgi, kamēr ar eļļas palīdzību spēju tik pierakstīt atbildes, kas ir tik fokusēti skaidras, ka prāts sēž un klusē.
Inita saka, lai piebremzēju un neesmu tāda teicamniece - lai vismaz nedēļu atpūšos no iepriekšējā raciena. Taču mans plāns ir kļūt par īstenu eļļu rodeo meiteni, vai precīzāk, man ir vēl dažas dienas, lai beigtu iekštelpas ģenerāltīrīšanu ar kadiķa darvu. Pēc tam varēšu atvērt logus, ielaist istabā svaigu gaisu, izmest noplīsušo h&m vīriešu nodaļā pirkto melno džemperi un beidzot ķerties pie darīšanas, kurai pāris mēnešus biju uzlikusi standstill režīmu.
Vai man savai nākamajai darīšanai ir plāns? Nav. Vienkārši darīšu to, ko iekšējais kompass rādīs. Pa šiem mēnešiem būšu savu iekšdzirdi mazliet uztrenējusi.
Foto: Laura Lukēviča
Sirds aplis #feedback
Pēc tam, kad nospiesta poga leave meeting vēl minūtes desmit sēžu un klausos, kā enerģija plūst cauri augumam. Ar šo ārkārtīgi lielo un silto enerģiju būtu jāpasāk kaut kas labs, taču nekas sakarīgs nenāk prātā, tāpēc turpinu sēdēt.
Kad mana Vācijas Elīna aicināja uz pirmo savstarpēji nepazīstamu sieviešu sanākšanu zoom platformā, manam prātam bija pāris diezgan saprotami argumenti, kāpēc man tas nebūtu jādara - vēl ne vai šoreiz ne, vai vispār ne.
Taču jau kādu laiku man ar Visumu ir dīls. Tā kā vairākus mēnešus neesmu sociālajos tīklos, katru uzaicinājumu, kas nonāk līdz manām namdurvīm, uztveru diezgan personīgi. Tā arī šoreiz nemaz neļāvu prātam sākt ļurināt.
- Būšu klāt, - tā teicu.
Tagad teorētiski būtu jāuzraksta kādi atsauksmes vārdi, kurus iedot Elīnai, jo tāds bija viņas lūgums, taču pat man - cilvēkam, kuram pēc vārdiem parasti tālu nav jāmeklē, šoreiz trūkst vārdu.
Kā Visums zina, kuram ar kuru ir jāsatiekas un kad? Tak sen jau zinu, ka zina, taču, kad kārtējo reizi nokļūstu kādas vēl nepiedzīvotas enerģijas un jaudas epicentrā, es apbrīnā noelšos - šoreiz par to spēku, ko izcēla mana satikšanās ar līdz šim nesatiktu spēcīgu enerģiju un par sinerģiju, ko šī satikšanās radīja.
P.S. Runājām katra no citas valsts, un vispār pieļauju, ka jau pēc pāris gadiem šādās sarunās teleportēsimies bez zooma, kā es te sēžu, haha.
Foto: Austra Jenner Parson
Koku zīmes
Īsi pirms kalna virsotnes, kur notiek viss galvenais enerģijas, svētkoku un kultakmeņa tusiņš, pāri ceļam šķērsām guļ nogāzies koks. Skatos, kur stumbrā tas pārlūzis pušu, pamanu, kur ļaudis sniegā iestaigājuši pēdas, lai kokam tiktu pāri. Citkārt arī es stirnas riksī tam pārkāptu, taču tagad stāvu kā zemē iemieta. Stāvu un vēroju kailos kokus - noaugušus ķērpjiem, un man nav sajūtas, ka jādodas tālāk. Precīzāk, ir sajūta, ka šis stāsts manā dzīvē ir beidzies. Vēl mirkli pastāvu un pagriezusies dodos atpakaļ.
Līdzīgu sajūtu nesen piedzīvoju Latgalē. Kad devos prom no kādas vietas, pusi ceļa šķērsoja nogāzies koks. Neviļus iedomājos, ka tā vairs nav vieta, kur atgriezties, un arī šobrīd šī sajūta nav pametusi.
***
Aromterapijas skolā šonedēļ darbiņš ar kadiķa darvas eļļu - brīdī, kad šķita, ka nu jau gan viss ir izmēzts, pati māte daba iespiež man rokā kadiķa darvas eļļas pudelīti, noglauda galviņu un saka: "Paskaties šajā stūrī, meit. Kas tad te aiz zirnekļu tīkliem sabāzts?" Ieelpoju eļļu, un man vienā mirklī kļūst nelabi, galva reibst, asaras šķīst, seja raujas vieplī. Aizlaiki un pārītis citu štruntu.
Nostrādājusies melnu muti, paņemu tamburīnu un iebrienu mežā.
- Kad tas vienreiz beigsies? - prasu priedēm.
Klusums. Nu, tad es pateikšu, ko par šo domāju. Ceru, ka eži un lāči palika guļam savā ziemas miegā pēc tam, kad biju devusies mājās.
Hibernācijas epizode
Visu šo mēnesi biju mēģinājusi komunikācijā kaut kā nebūt kārpīties uz priekšu arī tiešraidē no lāčalas, taču man ir aizdomas, ka neko diži tas nesanāca - neklātienes saziņa nereti ir izvērtusies tāda, it kā katrs no iesaistītajiem atrastos citā lapaspusē, kamēr retās un epizodiskās klātienes tikšanās ir bijušas iedvesmas, pateicības un priekpilnas. Vēl man ir aizdomas, ka īsziņu, epastu un zoomu formāts būs nākamais, kas pazudīs no manas dzīves, tāpat, kā to ir izdarījuši sociālie tīkli. Elementāra telepātija varētu būt mans nākamais līmenis, haha - padomāju un satieku to, kurš jāsatiek.
Lai nu kā, klusējot šajā mēnesī esmu paveikusi vairāk nekā runājot. Iekšdarbi sevī ir bijuši svētīgi.
Foto: Laura Lukēviča - brīvmāksliniece, ilustratore un vienkārši brīnišķīgs cilvēks.
Telepātiskā cimdu epizode
Ārā bija krietni zem nulles un šī iemesla dēļ tajā rītā nolēmu uz mežu nedoties, bija apnicis tūcīt pirkstus dūrītē - tie salst i tā, i šā. Daudzus gadus virs pirkstaiņiem nēsāju Martas mammas adītos cimdus, ko sen, sen biju saņēmusi kā vārda dienas dāvanu, taču pagājušajā gadā viens dūrainis pazuda. Tajā tagad droši vien mājo pasakas par vecīša cimdiņu dalībnieku bērnubērni.
- Nu tā, es beidzot pabeidzu to, ko gribēju Tev nosūtīt uz vārda dienu, haha. Tagad man vajadzētu, lai atsūti kādas koordinātas, - tā vacapā dažas stundas vēlāk atrakstīja Elīna.
- Saki, ka tie ir cimdi! - tā es.
- Saku, ka tie ir cimdi, - tā viņa.
Kaut kad agrā pavasarī no Elīnas saņēmu fotogrāfiju ar vienu noadītu zeķi. Viņa teica, ka esot nolēmusi iemācīties darīt kaut ko noderīgu - adīt, piemēram. Decembra vidū pajautāju, vai ir tapusi arī otra zeķe, uz ko viņa nodemonstrēja savus jaunos, smukos dūraiņus. Tajā brīdī šī viņas apņēmība kļuva par vēl vienu pikseli manas dzīves iedvesmas bildē. Vot, apņemies un vienkārši dari.
Taču kā viņa ar savu kolosālo radošo apņēmību prata ietrāpīt tieši tajā brīdī, kad manā dzīvē aktualizējās dūraiņu tēma, man joprojām ir lielais nezināmais.
- Vēl viens pierādījums, ka reizēm prātam tas “kā” nemaz nav jāizdomā, - tā Elīna uz manu pārizbrīnu.
Elīna ir viena jauna un iedvesmojoši drosmīga sieviete, kas klausās sevī, taustās pie sevis, ir pie sevis. Savas grāmatas ilustratori Lauru no šejienes aizsūtīju uz Elīnas blogu - vienaudzes kā nekā.
Ideālā sestdiena
Ziemeļvalstu rakstnieku grāmatas bērniem ir viens no ļoti svarīgiem iemesliem, kādēļ bērnību šajā dzīvē gribētu piedzīvot vēlreiz, kad ar trim Druva cigoriņu salčukiem var apsēsties dārzā zem ābeles un lasīt, lasīt, lasīt.
- Sēdēsi savā vietā? - Kristīne man jautā, kad iebrāžos MALĀ.
- Jā, atnācu palasīt, re, ko! Lība jau ir izlasījusi? Bibliotēkā ir vesela čupa ar šitām.
- O, biju redzējusi, taču, nē, vēl neesam lasījušas. Liels un mazs grāmatas parasti cenšos pirkt, jo Lībai tās ļoti patīk.
Šo man patika dzirdēt arī tāpēc, ka savējie atbalsta savējo izdevniecību. Ja vien man būtu kāds, kura dēļ šo grāmatu nopirkt... Un tad attopos, ka no tām dažām bērnu grāmatām, ko esmu paturējusi savā plauktā, divas ir Marijas Parras grāmatas. Ko tur daudz - trīs lietas, labas lietas, ne?
Novelku zābakus un iekārtojos savā vietā, kas ir ērtais dīvāns telpas tālākajā galā, un vienā mirklī pazūdu grāmatā. Aaaaakdies, tirpiņas skrien lasot un liekas, ka sirds pa muti izlēks no priecīgā satraukuma. Baudu valodu, rakstnieces iztēli un mazās meitenes krutumu. Šī ir grāmata, kuru dot lasīt mazām desmitgadniecēm. Lai gan pieļauju, ka drīzāk tā būtu jālasa viņu mammām. Alfa paaudzes bērni jau nebūs tie, kuri ļaus kaut kādiem Klausiem Hāgeniem aizliegt sev dziedāt. Alfa paaudzei Tonje kā būmeriem un mileniāļiem Ronja.
Marijas Parras valoda ir tik rotaļīgi ideāla, ka spiedzu no sajūsmas kā tāds bērnelis, kurš smilškastē dabūjis jaunas kūku cepamās formiņas.
"Trīs stūres ragavas vairāku kilometru garas nogāzes virsotnē ir tik brīnišķīgs skats, ka par to vajadzētu būt sacerētai operai." [24.lpp.]
Piespiedusi grāmatu cieši klāt, devos nelielā pastaigā. Minipoles saulrieti un šī sestdiena ir tik brīnišķīgi, ka par to vajadzētu būt sacerētai operai.
facepalm
Lūk, šo teicamnieci un apzinīgo pusaudzi gribētos iedrošināt atslābt un ļauties frīstailam, nevis ar pirkstu vilkt līdzi teorijai pašas ego apputējušajā mācību grāmatā. Tad arī tās pāris spurainās īsziņas būtu nevis ar tonīti, bet gluži norm. Taču no otras puses, vai tikai šobrīd manī nerunā apzinīgā teicamniece? Sagribēja pilnmēnesi un metrogrādu uz desmit ballēm nodzīvot.
Šis teksts jau arī nav nekas tāds, par kuru mana vidusskolas padziļinātā literatūras un latviešu valodas novirziena skolotāja ieliktu vairāk par seši septiņi. Pārāk daudz anglicismu, sarunvalodas, neveiklu angļu valodas frazeoloģismu tulkojumu, un vispār - kas tās par guglē sagrābstītām mērvienībām bez atsaucēm uz zinātnieku, kurš tās ir pierādījis.
*Kaut kur internetā noklausīta skala, kuru dažkārt ālējoties izmantoju, lai raksturotu mājas kārtību, piemēram. Bardaks - trī dē, supertīra - pieci dē.
