Savējās
Ap to laiku iegadījos kādā garīgo meklētāju festivālā, kurā, kā reiz, sabiju tādā sieviešu spēka aplī. Pie poliestera auduma telts ieejas mūs sagaidīja portugāles Pokahonta ar savām pavadonēm. Aplī sēdēju starp pārdesmit citām sievietēm no meklētāju cilts. Pokahonta ar galma dāmām bija iekārtojušās smuki noformētā spilvenu tronī kā elkdievības, un es savā nošņurkušajā festivāla tērpā skatījos tajā visā kā brīnumā.
Gāja gadi, taču savējās no zila gaisa tā arī nenokrita. Staigāju apkārt viena kā no bara noklīdusi avs un kļuvu arvien noslēgtāka. Ik pa laikam iegadījos kādā paziņu draudzeņu lokā, taču vienmēr jutos kā garāmgājēja - paciemojos, papriecājos par citu draudzībām, taču skaudrā patiesība bija acīmredzama un sirdij jūtama - tas nav mans bars, lai kā es gribētu ka ir. Kādu laiku cerēju savējās satikt vienā, otrā vai citā meditācijas pasākumā, jogas nodarbībā vai vēl kamī tamlīdzīgā, taču vienā brīdī pieņēmu faktu, ka tā ir ilūzija - kā pasākumu patērētāja un meklētāja es meklēšu mūžam. Meklētājas pievelkas pie līderes, apbrīno viņu un cenšas iegūt viņas uzmanību un pozitīvu novērtējumu, nevis kaut kur perimetrā ierauga tādu pašu par sevi nepārliecināto meklētāju. Pamana, protams, taču draudzēties neraujas. Mēs ejam uz enerģiju, nevis izmisumu.
Pirms pāris gadiem nonācu savējo trūkuma lielākajā badā - izvākusies no lielpilsētas un apmetusies uz dzīvi mežmalas mājā, es negaidīti kā centrifūgā tiku izpurināta cauri aizdzīvju pieredzēm. Manā draugu lokā nebija neviena, ar kuru par to varētu runāt. Biju gatava samaksāt jebkurai regresa viedsievietei par viņas laiku un enerģiju, ja tikai zinātu kurai. Gāju pa ceļu un raudāju - kā tā var būt, ka man kādam jāmaksā, lai parunātu kā draudzene ar draudzeni. Toreiz mani izglāba pirtniece Ingūna. Biju satikusi viņu tikai reizi dzīvē, taču uzdrošinājos lūgt palīdzību - parunāt. Viņa atbrauca pie manis uz mežmalas māju. Mēs sēdējām virtuvē pie galda, dzērām tēju un runājām, runājām, runājām. Kad viņa cēlās, lai ietu, es nojautu, ka pienācis brīdis, kad psihoterapeitu kabinetā parasti samaksā par vizīti.
- Kā es varu norēķināties? - domās jau ņēmu no somas maku un liku uz galda naudu.
- Savējās ir jāpieskata... padod tālāk.
Kad viņa aizbrauca, es raudāju balsī. Ingūnas atbilde bija dziļa dziedināšana, un tajā brīdī zināju, ka reiz šo viņas man veltīto laiku un enerģiju padošu tālāk simtkārtīgi - pieskatīšu savējās, lai kas būs tas formāts.
Un tad man apnika būt vienai. Izteicu spēcīgu nodomu un palaidu kosmosā - es vēlos piedzīvot savējās! Jau pēc pāris dienām attapos neticamas laimes vidū - mani uzaicināja kādā nelielā virtuālajā grupā, kurā bija viss, pēc kā biju ilgojusies. Jutos kā Leonardo di Kaprio filmā The Beach, atklājis paradīzes pludmali. Manis atklātajā virtuālajā pludmalē dzīvoja manu frekvenču sievietes, kuras mauc kosmosu - runājām par aizdzīvēm, citām galaktikām, ezotēriku, garīgumu, ikdienas bedrēm, ego, pašsvarīgumiem, un tā tālāk. Ik pa laikam notika kāda uzšvirkstēšana, taču izreaģēts tas ātri norima un mēs atkal dalījāmies sirsniņās. Mana pateicība plūda pāri malām - šķita, ka beidzot esmu atradusi savējās. Taču, tāpat kā Leonardo di Kaprio vienā brīdī ložu fonā nācās bēgt no gaišzilās lagūnas, arī es nakts aizsegā aizbēgu no iluzorās paradīzes, kura izrādījās dzīves mācību poligons - aizvēru aiz sevis sociālo tīklu durvis, atslēdzos no pasaules, no draudzībām un sen nelietotiem telefona numuriem. Biju nolēmusi ļauties tiem, kuri mani atradīs, ja gribēs. Vairākus mēnešus briedināju savu enerģiju no jauna, lai noticētu vispirms jau pati sev, un pēc tam - sieviešu draudzībai. Ka to šajā dzīvē ir iespējams piedzīvot vēl nepieredzētā formātā. Tādu, kas dziedina ar pieņemšanu, dod spēku, atbalsta un iedvesmo.
Pilnīgā klusumā un vienpatībā sāku rakstīt šo blogu, un palēnām pie manis kā magnētiņi pievilkās savējās. Te nu es esmu. Te nu mēs esam. Šorīt mēs piedzīvojām pirmo sirds apli - savas dzīves radītāju sirds apli. Māsības apli. Neviena no mums nebija ne vecajā, ne viedajā, ne gudrajā - cilts gudrajās kroni ar putna spalvām laidām pa apli. Virtuāli, protams, jo dzīvojam dažādās valstīs.
Daudzi šobrīd savā pasaules izjūtā un ceļā jūtas vieni - ilgojas satikt savējos un meklē tos, klīstot no grupas uz grupu, no retrīta uz retrītu, no nometnes uz nometni. Arī tas ir ceļš kā atrast. Taču mana pieredze izrādījās pilnīgi cita - dažreiz patiesās savējās iet tepat blakus un klusām atbalsta, kamēr mēs viņas meklējam nedēļas nogales retrītā par 300 eiro.
Ilustrācija: Laura Lukēviča
Sprādziens pīļu dīķī
Vienā tādā vakarā nolēmu izdarīt ko sakarīgu - ar vienu piegājienu atvainoties Viņam par visām reizēm, kad esmu bijusi nejauka. Pārdesmit minūšu laikā uzskribelēju tekstiņu, kurā pašironiski iesmēju par kaut kādām standarta sadzīves burkšķu klišejām, kas sastopamas gandrīz katrā mājā (izņemot tajās, kur viss ir 100% ideāli). Ieraksts tapa publisks. Viņa draugu lokā esošie laikabiedri mīlīgi iesmaidīja, manas draudzenes, atpazinušas sevi, smējās caur asarām, saņēmu īsziņas - es ar savu pašakmeni esot precīzi trāpījusi daudzu sieviešu dārziņos. Abi pasmējāmies un jau nākamajā dienā par šo ierakstu aizmirsām.
Vakar manā pīļu dīķī notika sprādziens. Pēcpusdienā ieskatījos enerģijas nosūcējtīklā un neatpazinu savu kluso un mierpilno ostu - augšējā labajā stūrī viss ņirbēja kā Brīvības ielas luksofori, kad ietrāpīts sarkanajā plūsmā - mani draudzēties aicināja gan nepazīstami, gan sen neredzēti ļaudis, komentēja, spieda sirsniņas un īkšķīšus, dalījās ar manu ierakstu. Blenzu datora ekrānā un vēroju, kā cipari acu priekšā mainījās pa sekundēm - stresa līmenis strauji cēlās un pāris minūtēs iedzīvojos psihosomatikā. Kad ieraudzīju, ka ar manu ierakstu ir padalījušies arī trīs psihoterapeiti, tad piecēlos, iekāpu zābakos un izgāju pieputinātajā minipolē.
Tikai pašā vakarā saņēmos drosmi paskatīties, kas noticis ar manu pasmejies-par-sevi-pats ierakstu. Tas bija aizgājis kaut kādos man nezināmos ceļos - kontroles pults jau sen bija pazudusi no manām rokām. Lielākā daļa reakciju izrādījās tieši tādas, kā sākotnēji to biju domājusi - ieraugu nelāgo paternu, nosaucu to vārdā, pasmejos par sevi un mainu savus ieradumus uz pilnīgi citiem. Taču gadu esot prom no sociālajiem tīkliem un ziņu lapām, dzīvojoties pa savu virtuālo dienasgrāmatu, kurā neviens nevar garāmejot atraut durvis, ieslāt istabas vidū un pateikt, ko par mani (lasīt - pats par savu dzīvi) domā, biju zaudējusi saķeri ar realitāti - biju piemirsusi, ka pasaulē dzīvo arī ideālie vīrieši un sievietes, kuri zina, kā ir pareizi un kuriem pēdējos pāris gadus, esot kopā ar otru cilvēku teju 24/7, noteikti izdodas būt 100% pieņemšanā, mīlestībā un kolosāliem. "No tādām jāturas pa gabalu!", "Pašpietiekamas un gudras sievietes neizrīko savus vīriešus!"
Vēroju savas sajūtas, kad dīvainā "slavas" piecminūte ir iestiepusies arī nākamajā dienā. Pirmā doma bija tipiska - padarīt ne tik foršos komentārus neredzamus. Bet tad atslābu, jo piefiksēju, ka patiesībā jūtos lielāka par virtuālajā burbulī sacelto jezgu - mana apziņa ir izpletusies un es zinu, kas esmu un kā esam savā pārībā. Sēžu un skatos uz anonīmās Astrīdas ālēšanos manā taimlainā un smaidu. Pasaule ir jautra vieta kur būt. Uz mirkli izgaismoju katra paša iekšpasauli un tas arī viss. Ejam tālāk.
- Par ko smaidi? - Viņš prasa, ienācis virtuvē.
Kā lai šo visu pāris teikumos izstāstu? Pat nemēģinu.
Savas enerģijas dārzniece
Te nu es esmu - sēžu savas enerģijas dārziņā un skatos, kas te labs sakuplojis.
Kas ir šis leknais augs gaļīgajām lapām, kas stiepjas pāri sētai? Izskatās, ka pēdējā laikā tas ir saņēmis spaiņiem manas uzmanības un enerģijas mēslojuma. Uzraksts pie auga no biežās lietošanas mazliet padzisis, taču salasīt var. Citu cilvēku virtuālās darīšanas. Nu... okei.
Un kas ir šis kuplais, zaļais krūms pa kreisi? Pieeju tuvāk un lasu. Manas dusmas un aizkaitinājums. Nu, nē. Pa kuru laiku? Es taču meditēju un kokus apķeru - kādas dusmas, eu! Nu, labi, varbūt pie vainas ir tā reize, kad Viņš istabā iegāja ar zābakiem. Vai tas vakars, kad viens pārītis minūtes desmit pie mājas rūcināja mašīnu? Ā, nu varbūt tā diena, kad sirmmāmuļa ar micīti galvā lēnu garu savā mašīnā ripināja pa minipoli un man nācās pielāgoties viņas meditatīvajam tempam. Hmm, vēl jau tas klepotājs, kurš vakar veikalā nostājās man aiz muguras. Ā, un tad vēl tā nenomazgātā plīts virsma un... bāc, baigi garais saraksts.
Ou, un kas ir šis nelielais stādiņš ar trim odziņām? Pateicība. Nu paaaag, es taču bieži pasakos... lai gan nē, pēdējā laikā paldies esmu teikusi mazāk, nekā ar dusmu šautrām mētājusies. Un šis te, kas dārza pašā malā kā tāds pīķis stiepjas pret debesīm? Augstprātība. Ko? Kā? Ā, nu jā - tas ledus karalienes balss tonis, kad Viņš pajautā, kur pats kaut kādus savus štruntiņus nolicis... Pag, un kas tas tāds - diezgan ņipri pastiepies. Citu cilvēku sapņi. Hmm... nu...
Un tad pēkšņi atceros, ka nelielajā uzkalniņā ir iebakstīta arī manu sapņu sēkliņa. Jožu skatīties - vā, kāds knibucis! Odziņas knapi sārtas. Bāc, bāc, bāc! Metos pēc lejkannas un laistu, un rušinu, un sarunājos, un apsolu, ka piekāpšu biežāk. Un tad steidzos pie citiem mīļaugiem - mīlestības, paļāvības, līdzsvara, pieņemšanas, prieka, sirdssiltuma, uzticēšanās. Aprušinu zemi ap katru sīkaugu un apsolu to pašu, ko saviem sapņiem.
Ja dusmu krūms no biežās sīkbarošanas ir pāraudzis jebkuru manā dārzā esošo mīļaugu, tad pienācis laiks sirdsplesties. Un šoreiz es to ne tikai sev, bet katrai dārzniecei, kura savas mājas iekšdārzā aiz inerces turpina sīkbarot dusmu, aizkaitinājuma un aizvainojuma krūmeļus, kamēr mājas fasāde nolīmēta ar emoji sirsniņām un namaste saliktajām plaukstiņām.
Kādu laiku atpakaļ saņēmu Kosmosa atgādinājumu par to, ka, gaisā palaista dusmu doma nepārvēršas laumiņu putekļos un neizšķīst, bet multiplicējas un nolaižas gan pie tā, kuram tā raidīta, gan pie paša raidītāja, gan dāsni padalās arī ar kopējo energolauku. Taču aktīvai lietošanai ir pieejams arī pozitīvais scenārijs - ja kāda neganta doma tomēr izsprūk no manas mīļās galviņas, tad vienmēr varu paspēt to noķert gaisā, pirms tā nosēžas kā pieneņpūka, un palūgt Zemei, lai caur uguns stihiju transformē to laumiņu putekļos.
Enerģijas nezūdamības likumu neviens uz šīs planētas vēl nav atcēlis, tāpēc staigāju apkārt ar mantru uz lūpām - lai sirdsplešanās kļūst par biežāk sastopamo mīlestības vīrusa simptomu pasaulē.
Namaste
Ilustrācija: Laura Lukēviča
Zeķes un apenes
Okei, šis lai paliek starp mums, meitenēm, ja. Teikšu kā ir - biju iedomājusies, ka esmu unikāla un zeķu klišeja manai šīs zemes dzīvei ies ar līkumu, taču šodien atrāvos šīs klišejas delta variantu.
Kā katru rītu, arī šorīt mazliet pievācu istabu - ar ierastām kustībām suņa sakošļāto vilnas zeķi iemetu suņa kastē, savas zeķes noliku pie savām drēbēm un Viņa zeķu divpārus slaidā lokā aizlidināju uz Viņa drēbju stūri. Viss būtu noticis tikpat mierīgi un nemanāmi, kā jebkuru citu rītu, ja vien pēdējā manevra laikā telpā neienāktu Viņš un neieraudzītu ar kādu anti-attieksmi tiek lidinātas 46. izmēra zeķes. Tas, protams, nepalika bez komentāra - zeķes esot pelnījušas cieņpilnāku attieksmi. Man spura gaisā - es taču nemanāmi tās savācu katru ceturto vai septīto dienu - kāda starpība, ar kādu attieksmi tās lido uz savu stūri? Viņš tur atkal kaut ko par to, ka pats varot savas zeķes savākt un man tas neesot jādara. Es, savukārt, izsaku minējumu par to, ka, ja dažādos istabas reģionos mētājas jau divi pāri pavalkātu zeķu, tad, acīmredzot, tas tā nav.
- Nu, nezinu. Mani tās zeķes netraucē, - tā Viņš.
To tikai man vajadzēja dzirdēt, haha. Šis teikums manī ieslēdza Visuma radošo enerģiju. Teikt, ka jau trešo dienu uz grīdas čučošas zeķes man traucē, nav jēgas. To saviem vīriešiem ir mēģinājušas iestāstīt miljoniem sieviešu pirms manis un rezultātā ir sacietējušas neseksīgumā. Mans iekšējais bērns no priekiem sita plaukstas par to, ko es tūlīt darīšu.
- Okei, es tev, savukārt, parādīšu, kas mani netraucē, - piegāju pie krāsns, noņēmu no āķīša savas vecrozā apenes, kas tur mierpilni žuva un nometu tās vietā, kur vēl pirms piecām minūtēm bija mētājies Viņa aizvakardienas zeķu pāris. - Un tūlīt no veļasmašīnas izvilkšu vēl vienas un nometīšu tās zem galda - otra zeķu pāra vietā.
- Es sapratu, - Viņš sāka smieties. - Es sapratu, haha.
Sadzīves ikdiena nav atcelta arī mūsu šīs zemes dzīvē, taču man ne prātā nenāk to uztvert pārāk nopietni.
Ilustrācija: Laura Lukēviča
Nosaukt sevi vārdā
- Šī ir Mares māsa, - tā draudzene mani iepazīstināja ballītē ar savu sarunbiedru.
Jutos kā tāds vārdā nenosaukts ezers un savā introvertumā pat priecājos - nav nevienam nekas jāpaskaidro, visiem viss ir skaidrs. Viņa ir Mares māsa.
Savu cilvēkiem atrādāmo identitāti lēnām ieguvu tad, kad aizlīdu aiz rakstāmgalda un sāku rakstīt, bet arī tad jutos kā ar svešām spalvām izrotājusies, kad jauniepazītie cilvēki mēģināja saprast, kā mani ierāmēt.
- Nu, ir tāds bērnu seriāls Tutas lietas un es tam rakstu scenārijus un...
- Oooo! Tutas lietas! Bumbas, krāsas, spēles, lelles...
- Jā, jā, arī tai dziesmiņai tekstu.
Taču arī scenāriju, bērnu dziesmu tekstu un stāstu rakstīšana ir tikai daļa no manas dzīves pieredzes, nevis mans satvars. Ilgas vilka mani tālāk - arvien biežāk aizklīdu dabā, gulšņāju sūnās, klausījos kā Zeme elpo un skatījos kā zāle aug.
- Čau, raganiņa, - kādu dienu telefonā saņēmu ziņu.
Pēc kāda laika vēl vienu.
- Viņa tev ir ragana, - kāds dziednieks Viņam teica par mani - kā komplimentu.
Tā arī to uztvēru.
- Raganiņa, - kāds komentēja, kad pētīju savu Jaungada vakarā izlieto alvas laimi.
- Tas ir kompliments, ja sievieti nosauc par raganu, - piebilda Latgales dziļdžungļu pirtnieks, ērti atlaidies dīvānā.
Taču es nevaru valkāt tādu vārdu tāpat vien - jā, es daru savus rituālus, taču neburos ar zālītēm un neviedpareģoju likteņus.
- Hei, šamane! Vai atbrauksi pie mums ciemos ar savām bungām? - tā kāds ap Saulgriežiem atrakstīja pēc tam, kad bija ieraudzījis manu bungubildi, un man nācās taisnoties, ka šamandraman nav mans šīs dzīves plāns.
Kādreiz aizdomājos, ka esmu kā trubadūrs - staigāju pa mājām ar pauniņu pār plecu, apsēžos, vēroju un pēc tam pierakstu sajusto un redzēto. Saimnieki aicina pie vakariņu galda, iedod līdzi kādu pašvārītu ievārījuma burku, pašceptu maizi vai burciņu ar gurķu-sinepju salātiem, piemēram. Vairs neatceros reizi, kad no kādas mājas būtu izlaista tukšām rokām. Taču arī trubadūrs neesmu. Esmu kaut kas cits. Tāds, kurš kaut ko raksta un tāds, kurš iet atpakaļ savdabā. Kā tādus sauc? Kā tādu ierakstīt profesiju klasifikatorā, ko?
Nesen apsēdos Latgales dziļdžungļos ar blociņu rokā - nez ko gribēju tur pierakstīt. Atvēru tukšu lapu un bez domāšanas ieskribelēju Earth Whisperer - tieši tik vienkārši. Kad latviskots, tas trāpa manas sirds un šīs dzīves sajūtas dubultdibenā.
Ilustrācija: Laura Lukēviča
Savas dzīves radītājas rokasgrāmata / Epizode Nr. 1
Līdz šai lapaspusei savā dzīvē esmu nonākusi pa garu ceļu - savākusies augstskolu diplomus, izpirkusi grāmatveikalu plauktus, klausījusies viedokļos, atziņās un manas dzīves komentāros, un krustu šķērsu izvazājusies pa ezotērisko gadatirgu, kur vienas mācības ir pārkliegušas citas. Stāvu meža un savas dzīves klusumā un zinu - viss ir citādāk un daudz, daudz vienkāršāk.
Protams, ka varētu turpināt pa vecam - izlikties, ka viss ir kolosāli un ik pārdienas anestezēt kādu sāpi ar puspudeli vīna, gadiem maksāt psihoterapeitam vai ik pa laikam pārskaitīt pusi algas divu dienu retrītam, vai lasīt katru izdoto guru grāmatu, pierakstot pilnus blociņus ar citātiem, vai uzsēsties uz ezotērisko meistaru adatām, vienu nedēļu apmeklējot meditāciju par 70 eur, nākamajā piedaloties elpošanas aplī par 15 eur, tad kādā praksītē par 25 eur un tad zoomiņa meditācijā par 50 eur - traumas un bloki, ar kuriem strādāt, katrā no mums ir atrodami kā gailenes pēc lietus. Tā var bezgalīgi un tā ir ērti. Taču tā joprojām ir patērēšana, nevis savas dzīves apzināta radīšana. Es ne par citiem šajos teikumos - es par sevi un tikai par sevi. Jau pāris gadus esmu sagurusi būt patērētāja un punkts.
Radīt. Radīt no nulles. Radīt savu dzīvi no nulles. Kad pirms diviem gadiem Viņš manā dzīvē atkalatgriezās uz palikšanu, mans prāts sapriecājās - mūsu pārība ir lieliska, jo mums ir lielisks sekss, sarunas un līdzīgas vērtības. Kad kāds superelements uz brīdi nojuka, tad prāts plosījās kā satrakojusies vilcene, kurai draud atņemt mazuli. Mana sirds tikmēr dziļi un mierpilni elpoja līdz aizlaikiem un gaidīja, kad zemapziņas pieredze un prāts beigs ārdīties. Sirdij jau sen bija skaidrs - mana Dvēsele šajā dzīvē vēlas pieredzēt to, ko divi cilvēki ar sākotnējiem daždesmit eiro kontā var izdarīt, ja nolemj kļūt par savas dzīves radītājiem. Prāts vēl ilgi nebija gatavs piekrist sirds versijai par to, ka Viņš ir īstais partneris šai pieredzei. Taču jo tālāk ejam, jo prāts arvien vairāk ir gatavs ļauties frīstailam, nevis aizpagātnes bažām. Es un Viņš - mēs viens otram esam perfektie partneri ceļā uz savas dzīves radīšanu. Co-creators.
Lasīt kāda cita pierakstītas atziņas un piekrītoši māt ar galvu ir ērts veids, kā simulēt darīšanu. Vakarā izlasu iedvesmojoša teksta rindkopu par to, kā būt afigenna* jaudīgai sievietei - visam piekrītu, visu saprotu, pārrakstu teikumus blociņā, bet nākamajā dienā uzkāpju uz grābekļa, kuru, bļāviens, laikus nepamanīju, jo vīrietis to pārkrāsojis citā krāsā un nometis man pa kājām! Blākš! Atkal esmu turpat - negarīga, sacietējusi un izbesījusies.
Ik pa laikam dzirdu, ka mēs esam tā paaudze jeb tas posms, kas beidzot pārraus savas dzimtas nelādzību ķēdi - kas nu katrai dzimtai - alkoholisms, toksiskas attiecības cauri laikiem, ķipa iedzimtas slimības, "vājie" vīrieši, sievietes ar zāģiem, despotiskie tēvi, metoo sievietes, bezseksa dzīve, nespēja sarunāties, es tevi mīlu apslāpēšana, pieskārienu bads, nelaimīga vecāku ģimenes modeļa turpināšana, kas no malas izskatās kā paraugģimenes etalons, bet iekšēji brūk, līdz pussabrukušas mājas pamatos stāv atsevišķi ķieģeļi, un pati māja turās kopā uz puņķiem vai bērnu dēļ, un tā līdz alfabēta pēdējam burtam.
Esmu nosaukusi savas traumas un ēnas vārdā, tāpat kā savā pārībā esam vārdā nosaukuši savu dzimtu medus mucās iekritušos darvas pilienus. Tas nav nekāds kauns - ir labi iepazīt mīnu lauka karti un tad palaist to pa vējam - lai izbal saulē, lai izšķīst lietū un sniegā. Mēs abi apzināti speram citus soļus, nekā gadiem ierasts mūsu dzimtu vai mūsu pašu Zemes dzīvju pieredzēs. Šobrīd tas nav ne ērti, ne organiski - prāts kliedz un ķermenī dažbrīd ir diskomforts - kāds sakars?! Kāpēc man jādara citādāk, nekā esmu ieradis, ko!? Gan pieradīs - kā pie visa cita labā šajā dzīvē, haha.
Mans plāns ir iepārdot savam ķermenim domu, ka darīt citādāk izrādīsies laimīgāk, jo tas, patiesībā, ir vienīgais jēgpilnais veids, kā turpmāk būt - pieņemošāk, vieglāk un priecīgāk. Pa vecam mākam mēs visi, bet vai tas ir darījis mūs patiesi laimīgus? Mani nē. Šo citādo ceļu netaisos iet viena - ne prātā nenāk. Kam tad ir domātas draudzenes - esošās un topošās? Mums top sava māsības cilts, kurā nav ne vecajo, ne viedajo, ne gudrajo - tur sanākam mēs ar savām perfektajām iekšiņām un āriņām bez vajadzības citai citu patērēt. Sadzirdēt, saprast, pieņemt un līdzvērtīgi dalīties gan. Dziedinošs efekts, starp citu. Vienā brīdī nāksies cilti nosaukt vārdā, lai nolaižas uz Zemes kā ezers teikās. Savas dzīves radītāju cilts or smth.
*afigenna - ļoti /žargonvārds, slengs/
Ilustrācija: Laura Lukēviča
Intro epizode
Lielu daļu savas dzīves esmu dzīvojusi normāli. Ja kāds profesionāls kinokritiķis par manas dzīves scenāriju sataisītos rakstīt recenziju, tad viņam sanāktu kas līdzīgs tam, ko nesen izlasīju kādas teātra kritiķes komentārā, "Klišejiskas frāzes, viss jau kaut kur dzirdēts, lasīts...". Pamatskola, pirmais skūpsts, kas izrādījās ne tā kā pasaku filmās, augstskola, pirmā bēgšana no sevis, pirmais sekss, laulība, bērns, trīsdesmitgadnieces krīze, otrā augstskola, šķiršanās, pirmie vārie garīgie meklējumi, otrais partneris, identitātes krīze, veģetatīvā distonija, trešā augstskola, depresija, šķiršanās, sevis meklējumi, pirmie drosmīgie pašrealizācijas centieni, iniciācija, augšāmcelšanās, būšana dabā savdabā, traumu dziedināšana un palaišana izkūpēt gaisā, ēnu izcelšana saulē, ļaušanās dzīves plūsmai, savas autentiskās esības pieredzēšana... Taču visam pāri jautājums - kāpēc es te esmu? Gadiem ejot, mainījās tikai jautājuma intonācija no nafig es te esmu? uz kāda jēga te būt? un tad bet nopietni, kāpēc es te esmu?
Kādā vēsā aprīļa dienā, kad jau mēnesi visapkārt bija plosījusies pirmā šī gadsimta pandēmijas neiroze, es sajutos pārgurusi - pārsēdējusies pie rakstāmgalda nakšu naktīm tik ļoti, ka manī vairs nebija ne piles radošuma. Nosūtīju pabeigtos scenārijus, aizvēru datoru, iemetu mašīnā četras segas, lukturi, termosu un dažas grāmatas, un braucu uz Kolku sagaidīt saullēktu. Naktī ārā bija +2 grādi, tāpēc pāris reizes cēlos, lai sildītu mašīnu. Aizmigu īsi pirms saullēkta. Kad zvanīja modinātājs, nolēmu, ka necelšos - miegs mācās virsū kā slinkā mātesmeita. Jau nākamajā brīdī, segā satinusies, iekāpu zābakos un cauri mežam slāju uz jūru, un tad tas notika - mans pirmais saullēkts šajā dzīvē. Saules paurītis kā dzemdībās bēbis pēkšņi izlīda no jūras. Visu brīnumu brīnums.
Pēc saullēkta krietnu stundu bez nevienas domas klīdu gar jūras krastu. Vēl pirms dažiem gadiem atgaiņājos no klusuma kā no augļu mušām, un, pat gar jūru ejot, bāzu ausīs stereoausu puļķus, uzgriezusi mūziku tādā skaļumā, lai nedzirdētu pati savas domas. Tas laiks ir beidzies. Jau pāris gadus zinu, ka visas atbildes ir tevī nav nekāda teika. Klusums ir iespēja dzirdēt impulsus, atbildes. Klīdu gar krastu, līdz apstājos pie bērza, kas pieķēries zemei ar dažām saknēm - pārējās gaisā. Acīs sariesās asaras.
- Bet kāpēc es te esmu? - tā es.
- Jo Zeme lūdza, - tā Visums.
- Okei, sapratu, - tā Zemes vārdotāja Inka.
Ilustrācija: Laura Lukēviča
BALTA LAPA
364. diena jeb pēdējais ieraksts vecajā kladē
- Bāc, kā es šajā dzīvē gribētu darīt ko tādu, kur esmu tādā plūsmā, ka gribas ātrāk kāpt no gultas laukā un darīt, darīt, darīt, - datoru vaļā vērdama teicu.
- Mhm, - Viņš pusmiegā nomurmināja.
- Eu, bet... es taču to JAU daru! - pēkšņi aptvēru. Kaunīgi atzīties pat sev, ka ikdienas dienasgrāmatas ieraksts ir tieši tas, kas dara mani laimīgu - izspūrusi, apenēs, neēdusi, nečurājusi, bet jau pie datora, lai ātrāk uzrakstītu to, kas, guļot gultā, pāris minūšu laikā salikās vienā bildē. Kāpēc "kaunīgi"? Jo tādi bloga ieraksti nav nekas tāāāāds - nekas, ar ko lepoties, nekas tāds, kas piepilda maku, nekas tāds unikāls, galu galā. Taču, bļāviens, nekas cits mani šī gada laikā nav tā iedvesmojis, kā es pati sevi, rakstot ierakstu pēc ieraksta dienu no dienas.
Taču, pat darot to, kas ļoti, ļoti patīk, cilvēku var piemeklēt lejas, kad visam zūd jēga. Novembra sākumā ar mani notika 364 dienu rakstīšanas zemākais punkts, kad pēkšņi nolēmu - viss, pietiek, kāda jēga? No bezjēgas mani izcēlāt jūs, kurām mani ieraksti bija izrādījušies vajadzīgi. Ja ne jūsu īsziņas tajās desmit dienās, kurās klusēju, tad es tā arī nepabeigtu savu apņemšanos līdz galam, un šobrīd to diezgan pamatīgi nožēlotu. Izrādās, ka cilvēks nav un nav vientuļa sala. Pat ja tā ir publiska dienasgrāmata sev, ir vajadzīgs kaut viens, kuram vēl bez manis tas ir svarīgi. Paldies, Sanda, Laura, ElīnaElīna, Valda un Viveja par to, ka toreiz atrakstījāt, jautājot, "eu, davai, kamon, kur paliki!?" Mans visīpašākais paldies lai lido pie Ilzes Krieviņas, kurai nebija mans telefona numurs, tāpēc rakstīja manai māsai - nevarot mani atrast. Šī ziņa no māsas man pēkšņi iedeva savādu impulsu - ja ir kāds, kurš gatavs papūlēties, lai atrastu veidu, kā mani atrast, tad KAS ES TĀDA ESMU, LAI IZLEMTU, KAD PĀRTRAUKT RAKSTĪT!?
Paldies arī pārējām brīnišķīgajām, kuras epizodiski parādījās manā laukā ar pateicību par ierakstiem. Tas man palīdzēja saprast enerģijas apmaiņas likumu arī uz savas ādas. Līdz šim to biju zinājusi tīri teorētiski, tagad piedzīvoju arī praktiski. Enerģijas apmaiņas lauks ir nenovērtējams - citreiz tā ir ievārījuma burka, citreiz paldies, citreiz zīmējums, ķirbja ceturtdaļa, eiro, gurķu-sinepju salāti, pašcepta maize, saruna vai vienkārši kopā izdzerta tēja - tas viss iegriež enerģiju abos virzienos. Ja es te vientuļi bakstītu tastatūrā, kamēr jūs sēdētu ierakumu otrā pusē un klusībā špionētu manu dzīvi, es būtu izčākstējusi jau februāra pirmajās dienās. Tā, ka jā - pateicos par jūsu īsziņām un visu citu labo.
Vai esmu realizējusi savu 2020. gada 30. decembrī izteikto nodomu - pārrakstīt savas dzīves scenāriju? Absolūti. Esmu cits cilvēks - daudz sacentrētāka, pašpārliecinātāka, pieņemošāka, sakārtotāka, mierpilnāka, veselāka, dziļāka, mīlošāka, pateicīgāka, pazemīgāka, priecīgāka, laimīgāka, empātiskāka, atraisītāka, un tie ir tikai īpašības vārdi. Palēnām esmu nokasījusi no sevis vecos tapešu slāņus, lai atklātu savu autentisko krāsojumu. Turklāt, ar vienu kāju esmu iekāpusi nākamajā esības formātā, un man vairs nav ne kauna, ne baiļu par to, ka mani varētu nesaprast. Esmu gatava iet savā dabā līdz galam. Savdabe dabā.
Ko tālāk? Tā, kā līdz šim, vairs nav jēgas - esmu izmalusi teju katru duālās pasaules sadzīves tēmu, ko viena sieviete ir spējīga izķidāt. Man tas vairs nav interesanti. Nezinu, kā būs tālāk, taču rakstīšana ir kā mana otrā āda - caur to es elpoju. Dodu sev divas dienas, lai sajustu, kā būt tālāk šīs pašas lapas ietvaros.
Viss, ko šobrīd varu teikt - sekojot saviem impulsiem un dzīvojot savu dzīvi, nevis sagrābstīto un iestāstīto, rodas medžiks, kas iet pāri prāta pieredzes robežām. Neviens nav nācis uz šīs Zemes, lai attaisnotu manas cerības un gaidas. Nevienam nav pienākums realizēt manus priekšstatus par to, kā šajā pasaulē ir pareizi būt. Ikkatrs viens šeit ir nācis, lai atklātu savu unikalitāti un izdzīvotu to ārpus kopī un peist rāmja, ja vien nav nolēmis kā citādāk. Un ikkatrs viens, kas kaut ar enerģijas milimetru pieskaras manai dzīvei, ir nekas cits, kā manas iekšpasaules ārējā manifestācija. Kad to paturu prātā, tad nevienu vairs negribas ne pamācīt, ne nosodīt, ne vērtēt, ne aprunāt, ne samazināt, ne kontrolēt, ne kaunināt, ne vainot. Tad gan dzīvot kļūst priecīgāk, gan elpot vieglāk.
Šis ir bijis manas līdzšinējās dzīves spēcīgākais, laimīgākais un dzīvespriecīgākais gads.
Ilustrācija: Laura Lukēviča
Uz rīta kafiju
- Nu, dzeram kafiju? - viņa priecīga saka. - Ak, vai, piedod! Es domāju, ka Brigita - es te bez brilles, piedod, piedod..., - un mūsu saruna pārtrūkst.
Guļu un domāju - kas man ar šo zvanu ir jāsaprot? "Dažreiz banāns ir vienkārši banāns", Z. Freids esot teicis, taču ne manā dzīvē. Manas dzīves agrā otrdienas rītā minipoles kaimiņienes zvans nav vienkārši banāns. Un tad man pielec. Tik dzīvespriecīgs uzaicinājums uz rīta kafiju un būšanu kopā ir kaut kas, ko manas kaimiņienes, Antra un Brigita, māk. Viņas nav draudzenes, taču "komūna" gan. Skatos griestos un vēlos, kaut manā telefonā būtu tādi numuri, uz kuriem uzspiežot, varētu kādu uzaicināt uz rīta kafiju - tieši tik maz, bet tik daudz.
Notinkšķ telefons. Whatsappā pienākusi ziņa no Ārlatvijas, "Mēs šonakt abas pusi nakts manā sapnī sēdējām un runājām par dzīvi, attiecībām, plāniem un sapņiem."
Antra un Brigita piedzīvo sarunas realitātē, kamēr es ar savām draudzenēm sapņos vai kaut kad vasarā, vai jau mēnesi atliktajā telefona sarunā. Ko Antra un Brigita ir sapratušas tādu, ko es vēl neesmu sapratusi?
#atvērtība #esībasvieglums
Esības prieks
Bijām aizbraukuši līdz Kārsavai apciemot draugus, pie viena paviesojāmies vietējā muzejā - laikmetīgs, es teikšu. Apskatīju katru fotogrāfiju un izlasīju katru burtu. Pašā malā izlikti mīlīgi "jauno uzņēmēju" darbiņi - čiekuru eņģeļi un dažas rokassprādzes, kuras darinājušas 5. klases skolnieces. Ieskatījos ar bērna roku rakstītajā cenu lapā - manējā maksā 0.80 eur.
Starp citu, šis simboliskais atgādinājums par to, ka pa dzīvi vēlos iet ar sirdi plaukstā, strādā.
Mums apkārt
Kad vakar pamodos, uz galda stāvēja krūzīte, kura skatījās man virsū - tieši tāda izmēra krūzīte, par kādu pēdējo mēnešu laikā biju domājusi. Tāda, kura organiski ieguļ manā plaukstā. Bija skaidrs, ka uz galda noliktā krūze ir domāta man, tikai nebiju pārliecināta. Pacēlu krūzi, lai izlasītu, kas iegravēts apakšā. Pīterkolns. Metos guglēt, jo gribēju saprast, kas ir šīs krūzes radītāji un, galu galā - kādas ir pārējās krūzes. Atceros, ka vēl vasarā gribēju meklēt, pirkt, pasūtīt, varbūt pat ļepināt pati (lai gan, atceroties savus meistardarbnīcas piedzīvojumus, šo domu atmetu pašu pirmo)... un te nu tā ir - atnākusi pati kā savdabīga dzīves sinhronitāšu metafora. Tas, ko es meklēju, meklē mani.
Tas, ko es meklēju, meklē mani. Un, izrādās, ka iespēja satikties ir tieši tik vienkārša - ja darām sevi tieši tik unikālā veidā, kādā darām.
- Kas ir šis? - jautāju, kad Viņš ienāk istabā.
- Tas mums no Daces. Aizvedu viņai grāmatu, - Viņš saka, un seko pāris teikumu stāsts, jo par Daci neko nezinu. Dzirdot, ka viņa lasa manas virtuālās dienasgrāmatas ierakstus, manī iekšā kaut kas spēcīgi novibrē. Māsības faktors.
Ikkatrs stāsts, kad cilvēks sper sirds vadītus soļus, lai darītu to, ko patiešām vēlas savā dzīvē darīt, mani piepilda ar miljons laimes pikseļiem. Un, ja ar savu darīšanu nejaušā sinhronitātē ietrāpam viens otra vajadzību frekvencē, tad tā ir Visuma pateicība par to, ka sadzirdam savas Dvēseles impulsus un sekojam tiem.
Foto: Neveikls kadrs no manas šī rīta puskrūzītes kafijas
#Pīterkolns
"Defekts" par efektu
Šovakar bija tā - gulšņāju gultā un iedomājos, ka varētu panašķēties ar Viņa mātes gatavoto kakao krēmu. A Viņš atnes krēmu ar ķīseli, bet es taču negribēju ķīseli! Kāpēc nevarēja pajautāt, vai es gribēšu arī ķīseli, ko? Bez kaut kādām pieklājības frāzēm uzpukstu, lai atnes man krēmu bez ķīseļa, davai. Viņš iet uz virtuvi vēlreiz un atnes krēmu bez ķīseļa... kaut kādā parastā bļodā! Kur estētika? Kur baudīšana? Eju purpinādama ar visu prasto bļodu uz virtuvi pati - pārleju smukā traukā un beidzot perfektajai man viss ir perfekti.
Viņš bieži izdara kaut ko neperfektu - nopļeckā vienu zupas pili uz tīrās virsmas un aiziet, nomet cimdus virtuvē uz ledusskapja tā vietā, lai noliktu kaut kur normāli, nopērk kaut kādas dīvainas auzu pārslas normālu auzu pārslu vietā, ne tā paskatās, ne to pasaka, ne to ēd, ne tā guļ, ne tik klusu iet, ne tik klusu runā, ne tā brauc, ne to uzvilcis, ne tādu lampu nopircis, ne to paprasīja, ne...
Kad 2019. gada jūnijā, pēc piecu gadu kopā būšanas, mēs izšķīrāmies, mani pēkšņi pārņēma neliela panika. Viņš vienmēr bija pieņēmis mani tādu, kāda esmu - ne reizi nebija izteicis neapmierinātu komentāru par to, kā izskatos, ko velku, kā runāju, ko saku, kā eju, kā šņaukājos, kā mīlējos, ko ēdu, ko dzeru, kādas man neperfektas krūtis, kādas nenoskūtas kājas šovakar, kā neseksīgi esmu saģērbusies, kāda man riepa šoziem, kā... Jā, es reāli sabijos, ka mans nākamais vīrietis izrādīsies perfekts - pārvietosies perfektā klusumā, visu aiz sevis vienmēr notīrīs, nopirks perfektās auzu pārslas, ēdīs perfekti, piezvanīs perfektā laikā, perfekti atcerēsies, kur kas nolikts, un tādā garā. Sabijos no šādas perspektīvas, jo tas nozīmētu, ka manām kājām vienmēr būs jābūt gludi skūtām, uz sejas nedrīkstēs būt neviena pumpa, manas vienu bērnu piedzīvojušās krūtis izrādīsies pārāk netvirtas, un... nu, visādā ziņā neperfekta sieviete. Un trakākais - mans perfektais vīrietis knapi pieciestu manu suni - mūžīgās suņa spalvas visās malās, it īpaši viņa perfekti iztīrītajā mašīnā vai uz viņa perfekti melnajām biksēm. Suns vairs nedrīkstētu nakts vidū randomā ielīst starp mums, atņemot perfektajam vīrietim 2/3 segas, un... Āāāāā!
Man reāli noveicās, ka Visums man deva otro iespēju - novērtēt to, kas man ir - Viņu! Vai es to novērtēju? Kā nu kuru reizi sanāk, un pārsvarā sanāk tā, ka es joprojām esmu perfektāka visās savās izpausmēs, nekā Viņš. Teorētiski zinu, ka no garlaicības aizmigtu un neirozēs sarautos maziņa, ja atlikušo dzīvi nāktos pavadīt ar manā prātā teorētiski izdomāto perfekciju, taču praktiski joprojām gadās reizes, kad mēdzu aizmirsties un aizrauties.
- Tu esi perfekta, - pēdējo pāris gadu laikā, kopš atkal esam kopā, no Viņa dzirdu itin bieži. Tie nav tikai vārdi - to jūtu katrā Viņa skatienā, un tā ir ļoti dziedinoša sajūta. Tad kāpēc es iedomājos, ka man mūsu pārībā pieder šīs sajūtas monopols? Kāpēc es par katru cenu gribu vilkt līdz šo vecās pasaules nodrāzto sievietes-zāģētājas paternu? Ko tieši es no tā iegūšu - perfektu vīrieti? Uzmanies, ko vēlies, haha.
Manā dzīvē kopš šodienas un turpmāk viss jau a priori ir perfekti.
*Kā parafrāze vienam no Viņa Grāmata par nonullēšanos teikumiem.
Fīdbeks par dzīves lēmumiem
Šogad mans jaunietis, kurš mācās Cēsu Jaunajā vidusskolā, kopā ar liecību mājās atnesa arī skolā rakstītu Ziemassvētku "novēlējumu" vecākiem. Jā, esot bijis jāraksta novēlējums - to var izlasīt zemāk pievienotajā fotogrāfijā.
Esmu pateicīga tiem impulsiem un sakritībām, kas mani aizveda tieši uz minipoli. Pateicos dēlam, ka viņš noticēja tam, ka var arī citādāk, un paldies par pieticību attiecībā uz dzīves apstākļiem, kamēr mātes paspārnē. Pateicos dēla tēvam par uzticēšanos un nepretenziju uz krutajām megapoles skolām. Pateicos Sandai Torimai par pirmajiem Cēsu impulsiem un iespēju piedzīvot muižu un brīnumu. Pateicos Lūkasam par rebel skatienu. Pateicos Unai Dreiblatei, kura ir bijis mans un mana dēla atbalsts kopš pirmās dienas, kad ierados minipolē - klases audzinātāja made in heaven, cilvēks, kuram rūp. Pateicos Viņam par malkas piegādēm un sava plašuma iespiešanu mazajā minipoles miteklītī laikā, kad man bija vajadzīgs atbalsts. Minipolē joprojām esmu tieši zemāk redzamā Ziemassvētku "novēlējuma" dēļ.
Pateicībā,
mīloša māte
Lai vājais posms top spēkā!
Naktī skatījos griestos un mēģināju sajust - kas man varētu palīdzēt vai kurš. Pēkšņi sapratu, ka no sava vājā punkta nav jābēg - tas man sekos, lai ko es censtos izdzēst. Pēkšņs impulss no Visuma dzīlēm ļāva man sajust, kā savu vājo punktu pārvērst savā spēkā. Watch me!
Foto: Laura Lukēviča
Vēl viena Whatsapp ziņa
Ziniet ko? Mana pieredze rāda, ka darīšana vienatnē vairs nav aršana - visi mani pēdējā laika darāmie ir bijuši ļoti ciešā sakabē ar kādu, un katrā no tiem esmu piedzīvojusi spēcīgu sinerģiju. Ja nāk impulss, tad tas jāķer ciet. Ar smadzeni prātot, vai man ar šo cilvēku kaut kas jādara kopā, ir laika šķiešana. Šis laiks vairs nav par prāta konstruktiem, bet gan par pilnīgi neierastiem ceļiem un sirds impulsu.
Mans iespējamās kopdarīšanas barometrs ir mans ķermenis. Ja nāk impulss un es jūtu, ka būšana šī cilvēka laukā piepilda ar enerģiju, nevis iztukšo mani vai samazina, tad ir jādara. Ja sirds rajonā sajūtu patīkamu trīsu - kaut uz sekundi, tad ir jādara. Ja pirmo impulsu nesajūtu vai izliekos neredzam, tad pēc sekundes ierodas prāts un ar buldozeru ierok impulsu dziļi zemē.
Arī Viņa Grāmata par nonullēšanos nebija klasiski ierastais ceļš - tā netapa kāda superpieredzējuša pro redaktora un korektora apčubināta. Šī gada agrā pavasarī Viņš sāka domāt, kurš varētu būt Grāmatas par nonullēšanos redaktors. Izdomājos tur visādus vārdus, uzvārdus, bet man nebija nekādas pieredzes ar redaktoriem, tāpēc beigās paraustīju plecus. Pēkšņi Viņš paskatās uz mani un saka: "Tu taču varētu." Ja es ļautos prātam, tad nevarētu gan, jo tā ir nenormāla atbildība un man nav pieredzes... taču es prātam uzreiz aizbāzu muti - kā tas ir - nav pieredzes? Ja kāds palasītu šīs digitālās dienasgrāmatas pašus pirmos ierakstus - tie spīd un laistās no pārrediģēšanas. Pieredzi vienai savajadzējās, haha.
Ja nāk kaut mazākais impulss un sirds rajonā ievibrē kaut kāda "eu, bet tiešām - kā būtu, ja šito?" sajūta, tad tas ir nekas cits kā Visums, kas mēģina parādīt vārdā nenosaukta talanta virzienā. Ja šāds impulss vai saruna atnāk vēlreiz, tad, es teiktu - ņem un vienkārši sāc - kaut atver word dokumentu un sāc kaut ko skribelēt, skicēt, uzraksti kādu epastu, pajautā.
Šī digitālā dienasgrāmata taču arī nav nekas cits, kā viena neliela impulsa galaprodukts. Toreiz sniegainā 30. decembra dienā, skumja kā vecā pasaule, aizbraucu uz savu priežu mežu - apstājos meža vidū un stāvēju minūtes piecas. Pēkšņi "dzirdu":
(Visums): Raksti blogu, sāc šodien.
(Mans prāts): Wtf, kāds sakars? Tak miljoniem tādu blograkšu.
(Visums): Vienkārši sāc rakstīt.
(Mans prāts): Man kauns, priekš kam, ja kāds uzzinās ka rakstu blogu? Man pats vārds "blogs" jau liekas kā lamuvārds. Kāpēc vēl viena digitāla info kaudze pasaules info atkritumu jūrā? Un vispār - ko rakstīt?
(Visums): Tagad pagriezies, ej uz mašīnu, brauc mājās, piesēdies pie rakstāmgalda un sāc.
(Mans prāts): Jā, bet...
(Mana sirds): Okei, braucam mājās.
Pateicoties savai digitālajai dienasgrāmatai, esmu piedzīvojusi apzinātāko gadu savā dzīvē - pēc dabas vienmēr esmu bijusi diezgan haotiska - visādi pierakstu blociņi malu malās, un katrā no tiem ieskribelēta kaut kāda haotiska domu driska vai citāts, vai vēl kas tāds. Esmu mēģinājusi rakstīt dienasgrāmatas, taču tas viss ir apstājies pie tā, ka man besī, ja ir neizrediģēts teksts - rakstu, dzēšu ar zīmuli un tā arī nekur netieku. Esmu Visumam pateicīga par šīs dienasgrāmatas impulsu un esmu sev pateicīga, ka sadzirdēju un noticēju. Pateicoties šim impulsam, esmu nonākusi pie sakārtotākas, līdzsvarotākas sevis. Un tagad man pēkšņi pielec, ka, pateicoties šai dienasgrāmatai, Viņš ieraudzīja manu rakstu valodu ne tikai tad, kad rakstu viņam histēriskas īsziņas vai ir informēts, ka es rakstu scenārijus, bet izlasīja, ka esmu spējīga salikt kopā arī tādus teikumus, kas skaisti plūst un mainās. Un pateicoties saviem ierakstiem un skrupulozajai rediģēšanai šī bloga pirmajās nedēļās, es noticēju, ka varu ķerties arī pie citu cilvēku radītiem tekstiem.
Beidzot noticēju, ka esmu vismaz par desmit cilvēkiem talantīgāka tekstu jomā, un varu viņiem palīdzēt :D Tā, ka nekas cits kā impulsa sadzirdēšana, šķiet, nepalīdzēs. Ar prātu mēs nonākam tikai tik tālu, cik stiepjas mūsu pieredze. Radīšanas brīnums sākas aiz prāta robežām.
Gada cilvēks
Un tad saņēmu nākamo ziņu. Man aptrūkās vārdu, "Jā, mēs iepazināmies ar grāmatu, un priecājos, ka iepazinos. Man te pirms pāris dienām uzjautāja, kas ir mana gada filma, gada dziesma, gada cilvēks un tiri piri. Un mani ir pāris gada cilvēki, un viens no tiem - Tu ar savu blogu, darbiem, esību un īstumu 💚"
Vēlu vakarā Viņš atbrauca no megapoles un, ēdot ķirbju-burkānu krēmzupu (ko nevaru vien atēsties, tāpēc taisu bieži) viens otram pastāstījām, kā katram gājis. Viņš saticies ar cilvēkiem, kuriem atdevis grāmatu. Es - neko tādu. Pabeidzu rakstīt bērnu dziesmas tekstu un pārrakstīju vienu scenāriju. Un vēl pastāstīju to, ka esmu viens no diviem Lauras Gada cilvēkiem.
- Ahhhhh... es arī gribētu kādam būt Gada cilvēks.
- Nu, tu esi mans gada cilvēks. Kā tev tas? - es piedāvāju.
- Un tu mans, - viņš atjokoja. - Bet vispār, jā, tu esi mans Gada cilvēks. Kurš tad cits vispār? Šis mums ir bijis tik jaudīgs gads.
Taču saprotu, ko Viņš domāja, kad mazliet iesmēja par to, ka mēs viens otram Gada cilvēki. Būt viens otram - to mēs mākam. Taču būt citiem - tas ir kaut kas, ko šobrīd neielikšu vārdos, un, ja kādam mana esība ir bijusi iedvesmojoša, palīdzoša vai vienkārši devusi kādu impulsu virzībai tālāk, tas ir liels pagodinājums... bet tur vēl ir daudz citu vārdu aiz šī. Pat nezinu, kā jūtas tās sievietes, kuras sieviešu žurnālos tiek ierakstītas Gada sieviešu topā. Māsa pāris reižu ir ietrāpījusi starp visām jaudīgajām - nez, kā tas ir? Patiesībā jau mēs katra varam nosaukt tādas Gada sievietes, kuras ielikt topos, jo tas, ko viņas ir izdarījušas, ir mega. Gaidu, kad visos topos beidzot parādīsies Marta Selecka, piemēram. Viņa ir paveikusi revolūciju - cēlusi saulītē literātus, atbalstījusi dzejniekus un rakstniekus, dodot iespēju nopelnīt radošā darba cienīgus honorārus, un uzlikusi augstu latiņu bērnu raidījumu saturam.
Mans Gada cilvēks tops taps pēc dažām dienām - līdz gada beigām vēl krietna nedēļa ejama. Varbūt manā dzīvē pēkšņi no zila gaisa nokrīt zelta zivtiņa un nopērk man muižu, haha. Stulbi būtu tops bez zelta zivtiņas.
Foto: Viņš pagājušā vasarā veidoja herbāriju, jo tas bija daļa no kādas Viņa grāmatas lapaspuses. Mīlīgs rezultāts #gadaherbārijs
Megapoles sastrēgumu saulgrieži
Rezultātā viņi dziedāja bez manis, jo man uzradās citas - svarīgākas drīšanas. Visu dienu kopā ar Viņu virpuļojām pa megapoles bezgalīgajiem sastrēgumiem - tieši tik daudz laika pagāja, lai no Dardedzes tipogrāfijas nogādātu grāmatas uz diviem grāmatu apgādiem megapoles ietvaros. Pa ceļam paspējām atdot grāmatas vēl uz rokas pirkstiem saskaitāmiem cilvēkiem, taču kopumā tas bija viss, ko, non-stopā rullējot pa piesnigušajām un mašīnu pārbāztajām ielām, paspējām izdarīt.
Sekojot weizam un rūpīgi pieskatot joslas, kurās kaut kādos brīžos bija jāpārkārtojas, bijām pārguruši, it kā pushektāru kartupeļu lauka būtu norakuši. Līdz 18:00 bija jāpaspēj aizbrakt arī līdz "Jāņa Rozes" apgādam kaut kur Mežaparka rajonā. Piebraucām drīzāk ap 19:00, nekā ātrāk - pēdējiem apzinātības spēkiem. Viņš izkrāmēja grāmatu kastes un aizgāja parakstīt pavadzīmi. Tikmēr es sēdēju un ierakstīju weizā nākamo adresi, uz kuru traukties - Āgenskalns. Abi bijām emocionāli un fiziski pārguruši no nemitīgā uzmanības saspringuma un laika menedžēšanas, taču mierpilna apņēmība un iekšēja laimes, pateicības un prieka sajūta bija tikpat klātesoši.
Pēc brīža Viņš atvēra mašīnas durvis - priecīgs un ar konču kasti rokā. "Jāņa Rozes" ofisa meitenes, izrādās, bija iepazinušās ar "demo" grāmatu, ko Viņš kādu laiku atpakaļ piegādājis un šovakar iegādājušās divas grāmatas - esot bijis jāieraksta autogrāfs. Šis noliktavu kvartāla vidū, no zila gaisa nokritušais, mazais, priecīgais notikums mums abiem atvēra kaut kādas slēptas enerģijas rezerves.
Steidzāmies uz Āgenskalnu, Juglu, Balterzeru, lai līdz 22:00 paspētu nokļūt Saulkrastos - katrā vietā satikām kādu cilvēku, kurš iegādājies grāmatu. Protams, ka grāmata ceļo arī caur pakomātiem, pa pastu, pa rokām un uz grāmatu veikaliem, taču tajā, ka paši varam satikt cilvēkus, kuri grāmatu iegādājās vēl pirms tā bija iznākusi, ir kaut kas tāds, ko vēl neesmu nodefinējusi. Svētku sajūta, varbūt? Ziemassvētki. Jā, mūsu Ziemassvētki un Saulgrieži vienlaikus.
Stāvēt pie ugunskura un dziedāt spēka dziesmas noteikti būtu bijis skaisti un spēcīgi Taču divatā piedzīvot šo brīnumu, kad paši savām rokām un galvām esam kopradījuši ko tādu, ko nekad pirms tam savā dzīvē, un... nu tas ir tapis un dodas pie cilvēkiem...
Redaktore
Tik citādāks bija šis komandas darbs. Sinerģija. Elīna, pateicība Tev par visiem tiem punktiem, komatiem, slīpinājumiem un pacietību. Un tikai mēs trīs zinām, ka tās pāris kļūdas, ko ieraudzīju grāmatas lapās, nav ne redaktores, ne korektores neprofesionalitāte :D
Man tik ļoti patīk redaktora darbs - saskatīt uzrakstītajā tekstā kodolu, vērtību, kopskatu, autora balsi, liekvārdību, vienvārdību, šķībvietību, klaboņu, graboņu, un mainīt vārdus vietām un laikiem tā, ka šķīst. Kad rediģēju tekstus, man negribas ne ēst, ne gulēt - pazūd laiks, un tiek atlikti visi citi darāmie. Kādā brīdī domāju - nez, kā patiesībā strādā profesionāli redaktori? Un tad aizdomājos - kas profesionālus redaktorus padara par profesionāliem redaktoriem, un kā viņi atšķiras no manis?
Ā, nu
Kādreiz tā arī būtu nogulējusi, muguru uzgriezusi. Vakar piecas minūtes tā pamocījos un apnika. Paņēmu savu segu, spilvenu un gāju atpakaļ uz silto azoti, kura laipni pavērās, un es laimīga tajā ierušinājos.
Haha, štrunts ir visi tie sīkumi, par kuriem cilvēki dienām nerunā, un par kuriem aizvainojumā netiek no anti-seksīgā burkšķa paterna ārā. Patiešām štrunts.
Ja es to varu, tad visi to var - iet ārā no pagātnes, lai dotu enerģiju šodienai.
Foto: lauralukēviča
Radīt
Tādi, lūk, uzsaukumi pēdējā laikā izskan manā dzirdeslokā, un tas iekurbulē manī nelielu paniku - es nevaru ar prātu izdomāt, ko radīt. Un ar PRĀTU TO NEIZDOMĀ. Tas nāk impulsu formā - šortkatā no kosmosa caur sirdi.
Kad pirms pāris gadiem sēdēju virtuvē pie galda un kādas televīzijas bērnu raidījumu kanālam sacerēju dziesmiņas tekstu, tas mani darīja priecīgu. Kad radīju bērnu koncertu scenāriju, tas mani darīja priecīgu. Kad rakstīju bērnu un jauniešu organizācijai stāstus, tas mani darīja priecīgu. Visas tās mazās muļķībiņas, ko saliku bērnu dziesmu tekstos un raidījumu scenārijos, mani darīja priecīgu. Kad rediģēju tekstus Viņa grāmatā, tas mani piepildīja - ālējos pa tekstu smilškasti laimīga. Kad rakstīju I'mperfekt žurnālam, tas mani piepildīja un radīja sajūtu, ka ar saviem nelielajiem rakstiem izdaru kādu nelielu, dziedinošu darbu kādas sievietes dzīvē - nosaucot viņas sāpi vārdā.
Taču tas viss ir bijis, un ir jāiet tālāk. Zinu, ka darbs ar tekstu manā dzīvē turpināsies vienā vai citā veidā, taču sastresojos brīdī, kad kāds pasaka - nu... vispār jau kaut kur rakstīt nav "huge enough". "Huge enough" ir aiz sevis vest cilvēku simtus. Tādos brīžos pēkšņi sāk šķist, ka nedaru pareizo lietu, ka gribas kādu posmu izlaist, lai ielēktu nezinu kur. Taču apzinos, ka priekšā stāv darāmais pie vēl vienas stāstu sērijas manai mīļajai bērnu un jauniešu organizācijai, jo tas ir veids, kā ar savu esību varu kādam jēgpilni palīdzēt.
Ir kaut kas, ko vēl neredzu - kaut kādu nākamo posmu aiz šī. Redzu sevi janvārī un februārī, un tad - nav ne jausmas. Un redzu sevi pēc gada, taču nevaru tur pēkšņi pārlēkt.
Kotieširadītkoradītkoradītkorāāāāādīt.
Šis ir jautājums, kas šobrīd nodarbina daudzus, kuri te ietusē uz planētas Zeme - kuri ir sevi kādā posmā izsmēluši, un katrs savā mazajā kvadrātmetriņā mēģina sajust - ko es tādu varētu šajā pārmaiņu posmā sākt darīt. Kas ir tas, kas man pašam sagādā patiesu prieku, turklāt vēl citiem noder.
Patiess prieks un piepildījums ir nevis tad, kad ar prātu mēģinu kaut ko izkonstruēt, bet kā sunītis pakaļ kociņam skrietu - ar aizrautību, flow sajūtu, kad procesā līdz ausīm, un astīti, kas luncinās.
