"Just go with the flow" stunda

Ir tāda "unschooling" kustība - tā īsti nav "mājmācība", bet tieši "unschooling", kas balstās uz to, ka tiek mācīts tas, kas bērnam tajā brīdī ir aktuāls un interesē, nevis ko programma vai skolotājs ir izdomājuši (īpaši tas skolotājs, kurš iepriekšējā vakarā izvelk kaut kādus aizpagājušā gadā sagatavotus vecus metodiskos materiālus par tēmu "A sport in India", un visi izliekas, ka tas ir okei).

Un vakar sapratu, ka tieši ar šiem vienpadsmit, nu jau 14 gadīgajiem jauniešiem, ik pa laikam piedzīvoju lielisku "unschooling" jeb pašvadīto mācīšanos. Parasti tas notika tajās reizēs, kad kaut kādu iemeslu dēļ man nebija izdevies sagatavoties stundām un es ierados pie viņiem "Kurtā Kobeinā" - nācu, kāda biju. Reiz, kad biju kaut kādā emocionālā pakaļā, atnācu uz skolu un sapratu, ka neesmu spējīga neko padomāt, kur nu vēl stundu novadīt. Palūdzu klases teatrālākajai meitenei novadīt 5 minūšu "Dance Class" cerībā, ka pa tām piecām minūtēm paspēšu savākties. Viņa tā aizrāvās, ka neapstājās ne pēc 5, ne 10, ne 20 minūtēm. Viņa novadīja rēcīgāko 80 minūšu stundu manā pedagoģiskajā pieredzē. Tas bija vesels "Girls School" uzvedums non-stop fluentā angļu valodā, kad visas meitenes tik ļoti bija iegājušas lomā, ka iesaistīja arī citas klases puišus. Mūsu stunda notika skolas koptelpās, un viņas improvizēja te ēdamzāles sadaļā, te bibliotēkā. Es toreiz smējos līdz asarām. Man nebija ne pirksts jāpakustina un tur bija viss - "dialodziņi", "lomu spēles", "jaunie vārdiņi", "gramatika", "klausīšanās", "sociālās prasmes" un tā tālāk. Viss, ko tādā izglītības sistēmas programmā viens programmu sacerētājs var iedomāties sacerēt. 

Un šī stunda ir tikai viens no piemēriem, ko ar šo klasi esmu piedzīvojusi. Tieši tāpēc saku - viņi ir kaut kāds brīnums.

Vienīgais, kas man šādās reizēs kā pedagogam ir jādara - jāienāk klasē ar sirdi saujā, jāuzdod pirmais jautājums un tad jutīgi, empātiski jāļaujas tam, kas notiek tālāk, mazliet pieliekot airi šur vai tur. Tas paģēr būt ļoti klātesošai, dzirdēt katru vārdu, reakciju, vērot jauniešus un sekot tam, kur viņi ved. 

Vakardienas stundām teorētiski it kā biju sagatavojusies, taču viss aizgāja kaut kādā flovā. Visrēcīgākās un, tajā pašā laikā, jaudīgākās, bija pēdējās 40 minūtes. Manā mugursomā parasti līdzi ir gandrīz viss iespējamais, tai skaitā haoss. Tā tas bija arī vakardien - krāmējot ārā visu ko, izkrāmēju arī savu taro kāršu kastīti. Āāāāāāāāā, hahaha.

Sekoja tik asprātīgs lūgums "predict my future love life, career, whatever", ka es nolēmu - lai notiek, haha. Uztaisīju nenormāli svarīgu seju un sāku jaukt kāršu kavu. 

- Well... what is that you should focus on today... Hah! This is telling me that you have been carrying something for too long. There is some extra weight you should get rid off. Learn from nature. What is happening with trees right now?

- Leaves are falling.

- Exactly! And this is the time for something "to fall off" your life. So now think of one thing or aspect you are getting rid off today.

Omg, tas, kas sekoja pēc tam, bija mega. Kāds to pārvērta rēcīgā jokā, atbrīvojoties no maza, saburzīta papīrīša, kas mēnešiem stāvējis bikšu kabatā, kāds patiešām nopietnu seju pateica kaut ko dziļi personīgu. Vide bija tik droša un viņi ir tik kolosāli. 

- Leave your things at home, mom, - teica mans dēls, pirms pateikt, no kā šodien atbrīvojas, haha. Manam pusaudzim nav variantu - viņš ir pieradis, ka viņa māte uzvedas kā uzvedas. Kad viena meitene piedāvāja, lai turpmāk eju uz skolu un mācu viņus slepus, es uzvilku pār galvu džemperi un izlikos, ka mācu viņus slepus. Sava dēla seju tajā brīdī, protams, neredzēju :D

Ou, novirzījos no tēmas.

Brīdī, kad kāds jaunietis teica: "I'm getting rid off this coca-cola can", es iekurbulēju RECYCLING tēmu, un mēs uz brīdi parunājām par to. 

Visvairāk mani aizķēra kāda ļoti gudra puiša teiktais.

- Today I'm getting rid off my insecurity when speaking English. I'm afraid of making a mistake, I'm afraid that I won't be able to think of a correct synonym. I'm getting rid of that.

- But there must have been situations when you have been able to speek fluently, huh?

- Of course!

Un te man bija iespēja izvērst nelielu diskusiju par to, ka viņš nav viens tāds. Izstāstīju, ka man ir tieši tā pati problēma, turklāt man ir vēl lielāks "pressure", jo angļu valodas skolotāja taču ķipa zina visu un nekad nekļūdās, un runā kā pats Dievs, vai vismaz kā native speakere. Izstāstīju, ka mana performance ir mainīga un, ka tas ir atkarīgs no vietas, cilvēkiem, pašas noskaņojuma. Ka ir bijušas reizes, kad stundās paveru muti, un jau domās izlaboju divas gramatikas kļūdas vai nepareizi lietotu vārdu. Nu... pateikts ir pateikts, ko tur daudz. Citreiz toties super-fluent un bez nevienas kļūdas. Izstāstīju arī kāda cita superfluent jaunieša pieredzi, ar kuru esam runājuši par to, ka tieši komunikācijā ar Britiem kaut kas "aizveras ciet", un sanāk bezmaz vai stostīties, neko sakarīgu tā arī nepasakot. (Pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka briti diezgan aizraujas ar džadžošanu - kāds akcents, no kurienes, utt.) Gribēju, lai katrs no jauniešiem dzird, ka tā ir izplatīta "problēma", nevis viņu unikālais gļuks. Bļāviens, mēs neviens neesam perfekti. Pat native speakeri nerunā perfektā gramatikā - lieto "who" un "that" kā pagadās, nemaz nerunājot par "conditionals", kas ir mana mīļākā gramatikas tēma.

Šitās džadžošanas un labošanas - bāc. 

"I'm not good enough" būtu jānomaina nevis uz "I'm good enough", bet vienkārši uz "I AM". I AM. Ar visām savām insecurities un ar visām savām brīnišķīgajām valodas zināšanām. To es gribētu viņiem iedot līdzi dzīvei.

Viena tāda skolēnu pašvadīta stunda atsver desmit ar "work book" un "students book" novadītas stundas. Kad dzirdu kādu skolotāju sakām: "Open your students book on page 72. Read the first question, please!"... es nosirmoju par simts matiem ātrāk.

Pateicos par vakardienu. Tā 120 minūšu mācību stunda nebija perfekta un pēc visiem priekšrakstiem, taču tā bija perfekta. Man tā bija perfekta. Es kaut ko ļoti, ļoti sapratu. Kaut būtu to sapratusi pirms gadiem piecpadsmit, kad šo visu sāku, nevis brīdī, kad aizvēru aiz sevis durvis.

Es atnācu uguntiņu

Foto: Zanda & Kristaps

Krakš

Nezinu, kādus Dievus šonakt lūgt, lai rīt līdz 14:00 es paliktu sausām acīm un savā spēkā. Heh, es to varu. Es māku pēdējo darba dienu pie brīnišķīgākajiem jauniešiem pasaulē. Māku, ja. 

Pirmo reizi dzīvē negatavojos stundām, jo esmu straus ar galvu smiltīs. 

Kā man uztvert rītdienu? Kā svētku dienu? Kā tādas dienas vispār lai uztver? 

Kā svētu dienu... Tā to uztveršu.

Vienkāršs jautājums

- Nu... labāk parunājam par svarīgākām lietām. Kā tev vispār iet? - viņš prasa. 

Atlikušo ceļu norunājam par to, kā mums abiem iet.

#kadpusaudzispajautā

Liriska atkāpe

Ne tur īsti, ne tur. 

Foto: instagram @lauradaama

Soul Tribe

Šajās dienās to vien darīju, kā ieklausījos sevī, ar zīmuli veicot kaut kādus pierakstus kladē un lasot manam ceļam līdzīgu ceļu ejošu sieviešu ierakstus - līdzīgas pieredzes, līdzīgi izaicinājumi un sajūtas. Dažreiz jau nevajag neko daudz - tikai zināt, ka neesmu viena tāda.

I’m the first one in my family (that I know of) to consciously clear trauma and viral programming from my blood line and ancestry.

If you’re reading this, you probably are too.

There is a lot of shadow work involved on the path of light. But, I promise you, there is a very bright light at the end of that dark tunnel. I invite you, daily, to surrender the story of who you have been over to the Holy Spirit in you. So that you may now experience the truth of all that you came here to be. My new embodiment as Katarina Rain begins now.

Thank you for witnessing my vulnerable human journey. And thank you for having the courage to align with your highest timeline.

And so it is. ॐ"

Katarina Rain

Oct, 2021

***

".... i am going to it and part of me is nervous for something new but the other part of me is so calm knowing everything in my life has lead up to today and that I will be surrounded by like minded people + not feel crazy or alone. I can’t wait to meet my soul tribe 💗⚡️⭐️✨"

Sarah Sloan

July 9, 2019

Dejot tātad

Ja ir kāda lieta, par kuru no visām simts jaunlietām savā dzīvē esmu sev pateicīga, tad tā ir magicpeople-woodoopeople dejošana rītos, vakaros un kad vien ienāk prātā. Jogas, ciguni, skriešanas un citi sporti ir kaut kas, ko esmu sev mēģinājusi mākslīgi piekarināt. Dejoju un domāju - kā es varēju iedomāties, ka man dzīvē jāmaksā par aerobikas zālēm vai jāiet pie youtube treneriem? Dejošana - neko saudzīgāku, draudzīgāku pret savu ķermeni un, tajā pašā laikā, dziedinošāku gan fiziskā, gan emocionālā plānā, nespēju iedomāties. 

Dejošanu kā "aerobiku" atceros jau no Pulkveža un Slepenā eksperimenta laikiem, kad man bija 19 gadu.

- Viens, divi, "airobika", viens, divi, "airobika", - mēs ar māsu, rokas un kājas pa gaisu vicinādamas, repojām viena otrai un jebkuram, kam mēģinājām pateikt, ka šī nakts un šī deju grīda ir iespēja kārtīgi izkustēties. Uz klubiem pārsvarā esmu gājusi ar domu izdejoties slapju kreklu. Dažkārt apstājos pret dīdžeju, nomaucu intensīvas trīs stundas un gāju mājās. Esmu atrāvusies no čaļiem, kuriem esmu atteikusi, kad viņi mēģināja aicināt uz deju, jo vienmēr gribēju dejot viena - es taču te atnācu izsvīst, nevis neveikli ļurkāties, neveikli komunicējot vai vēl neveiklāk klusējot. 

- Tad ko tu te nāc?! - reiz kāds man Pulkvedī uzburkšķēja.

Esmu mēģinājusi iet arī uz modernās dejas un modernās džeza dejas nodarbībām, jo vizuāli tas vistuvāk atgādina to, ko sevī jutu. Taču, lai arī no malas tas izskatījās stilīgi, horeogrāfes izdomātie soļi dzina mani izmisumā - man bija garlaicīgi un grūti sekot kaut kādām septiņām izdomātām kustībām, lai cik tās krutas. Tehniski mācīties kaut ko no galvas - priekš kam, ja manam ķermenim ir pašam sava tehnika?

Kad dejoju, esmu viskosmiskākajā saslēgumā ar sevi, ar debesīm un zemi. Manas kustības ir dīvainas un deju zālēs tā parasti nedejo, taču mežā un pļavās, un vannas istabās pie spoguļa gan.

Soften

Nereti attopos, iezūmojusies savā dzīvē līdz kaklam, kad metos visu sakontrolēt vismaz divus soļus uz priekšu, davai cirst kāju grīdā un uzstāt uz savu iedomāto scenāriju, vai stresot par to, ko darīt, ja notiks tā vai ko darīt gadījumā, ja notiks šitā. Katrā tādā kontrolēšanas mānijas reizē attopos sapiņķerējusies pati savā dzīves kontrolē, izdarījusi visādas liekas kustības un apēdusi pati savu asti.

Man jau nu vajadzēja vislabāk zināt, ka brīnumainākās pieredzes manā dzīvē notiek tad, kad esmu savā iekšējā spēkā, kas nozīmē, nevis ar prātu mesties visu izdomāt, bet aizvērt prātam muti, ieklausīties intuīcijā un paļauties uz dzīvi, airi upē ieliekot vien intuitīva impulsa vadītai. Ļauties savas dzīves plūsmai, nevis vispārējam haosam.

Šorīt atkal jutu, kā ieslēdzas stress, sāk sāpēt ķermenis un attapos, ka domās jau apsveru simts veidus, kā sākt bažīties. Nu i nafig. Nēēēēēē. Netaisos padirst šo dienu bažās. Pielēju vannā ūdeni līdz augšai, iebēru tajā trešdaļpaku sāls un ļāvu, lai sālsūdens dara savu.

- Soften, - manā atbrīvotajā apziņā ienāca sen zināmais vārds, ko ik pa laikam piemirstu.

Satuntulējos brāļa milzu jakā un apsēžos zem kļavām saulrieta meditācijā rožu tējas krūzi rokā.

Manī un simts metru rādiusā ap mani ir miers - maniem mīļajiem un man - mums ir mierpilns sestdienas vakars #controlfreezone #sievietespēkānevisnespēkā

Keramiķe

Nē, tā smukā rozā nav. Un arī tā smukā zilā ne. Tur ir viena tāda šķība un nedalakota, lai gan likās taču, ka nolakoju. Un tas zelta šļakstiens, kas sākotnēji bija domāts kā dažas zvaigznes kosmiskajās debesīs, vairāk izskatās pēc tā, ka ota nejauši pasprukusi vaļā. Neviens astītes galiņš manī neluncinās, lai nākamreiz izdarītu labāk. Vai drīzāk - tādas nākamās reizes nebūs, jo... nu, nav ko tērēt materiālu. Lai citiem paliek. Nopirkšu piecas bļodiņas no kāda, kuram astīte luncinās.

Manas māsas stāstu, šķiet, zina daudzi. Pirms gadiem divdesmit viņa gribēja iestāties lietišķajos. Viņai bija četrpadsmit gadi un nupat beigusi pamatskolu. Tā kā es tajā laikā studēju Rīgā, mans uzdevums bija aiziet uz skolu un iesniegt dokumentus. Nomuļļāju visu līdz pēdējai dienai un ierados dažpadsmit minūtes pirms dokumentu iesniegšanas termiņa beigām. Lasu 15 dažādu dizaina nodaļu sarakstu un saprotu, ka nezinu, kur viņa grib stāties. Nevarēju, kā tagad, paņemt mobilo un piezvanīt. Tajā laikā bija tikai peidžeri un tie telefonu automāti ar dīvaino monētu ar robiņu. Man monētas nebija un peidžeris ģimenē bija man vienai. Tagad pat neatceros, kāda bija tā jēga - ko tieši es ar tādu peidžeri varēju iesākt.

No visām nodaļām "Modes dizains" man šķita visforšākais. Iesniedzu dokumentus tajā. Māsa kaut kādā smieklīgā veidā tajā superpieprasītajā nodaļā arī iestājās - eksāmena dienā bija jāšuj princešu kostīmiņš. Mare ieradās, kad visi smukie audumi jau bija izķerti. Atlicis esot tikai kaut kāds zaļš un nesmuks - paņēmusi to, viņa uztaisīja kostīmu varžu princesei. 

Izrādās, ka viņas sapnis bija iestāties keramikas nodaļā, taču iestājās kur iestājās un apņēmīgi un mērķtiecīgi pārdesmit gadus veltīja tam savu enerģiju un radošo potenciālu. Tagad, atceroties, kā viņa bērnībā gāja uz Vaidavas keramiku pie tēta kolēģiem un kaut ko lipināja, šķiet - bāc, kā es toreiz to neredzēju! 

Viņa joprojām ilgojas pēc virpas. 

Mani virpa točna neinteresē. Nekas mani keramikā neinteresē, izņemot skatīties uz skaistajām bļodiņām un ēst no tām. 

Meditācijas jēga

Kad Jumurdas mežos nonācu pirmo reizi, viena pati tur nodzīvoju veselu nedēļu - klusums tāds, ka ausīs griež, neviena cilvēka, neviena nekā. Tas bija agrs pavasaris, kad zemi no rītiem klāja sniegsalnas. Biju pasākusi celties pirms saullēkta un gumijniekiem kājās brist kalnā sagaidīt dienasgaismu, vecu koka krēslu aiz sevis vilkdama. Vakarā tādā pašā garā vilkos kalnā saulrietu skatīties. Tā tas sākās - tik dziļā dabā esot, nemaz citādi nevar, kā vienkārši paklusēt. Kādā trešajā dienā savas pakalnā sēdēšanas nosaucu par saullēktu un saulrietu dievkalpojumiem, un krēslu vairs šurpu turpu nevilku. Savācu to no pļavas dienā, kad braucu prom.

Kad atgriezos pilsētvidē, visa meditēšana nafig vairs nelikās svarīga, taču kaut kādos brīžos atcerējos to iekšējo sajūtu, ko biju piedzīvojusi savos "dievkalpojumos", un pasēdēju turciņā. Ar laiku sāku sajust šīs darbības jēgu, un šo trīs gadu laikā esmu piedzīvojusi dažādus meditācijas jēgas līmeņus, ja tā var izteikties.

Sākotnēji meditēšana palīdzēja tikt pāri emocionālām sāpēm un drāmām. Kad jutu, ka iekšā sāk malt karstu un nāk virsū histērija, tad piespiedu sevi apsēsties, fokusēties iekšup, un pēc laika drāma izgaisa. Piespiest sevi apsēsties, kad sūdīgi, nav viegli. Vieglāk ir atvērt vīna pudeli un piedzerties vai maukt uz "Pienu". Tā kādreiz darīju, ne aci nepamirkšķinot.

Ar laiku jutu, ka, meditācijā esot, vienā brīdī ieslēdzas kaut kāds tik intensīvs laimes un prieka stāvoklis, ka tā vienā brīdī kļuva par atkarību. Līdz tam stāvoklim gan ir jāmāk nonākt. Ja tupa sēžu un nepiefiksēju, ka pa galvu maļu miljons paralēlas domas (visas svarīgas!!!) tad tikpat labi varu celties un iet beidzot izberzt vannu vai izšrubēt tualetes podu. Šos savādos laimes mirkļus piedzīvojot, sapratu, ka meditējot paceļu savu iekšējo stāvokli kaut kādā augstākā frekvencē,  kas attaisnojās ilgtermiņā - ar laiku arī apkērtējā pasaule pielāgojās manam iekšstāvoklim, un es vairs nebiju kaut kāda nelaimes čupiņa, kas nolaidusies uz nepareizās planētas. Sāku vairāk priecāties par dzīvi, manī ienāca vairāk enerģijas, un man pievilkās arvien sakarīgāki notikumi un pieredzes.

Kad izvācos no megapoles un mēģināju augšāmcelties jaunai dzīvei, tad sapratu, ka meditācija palīdz dziedināt attiecības. Vispirms ar mammu. Nekas jau tāds - kaut kādas mistiskas bērnības "traumiņas", kad ar laiku noslēdzos sevī līdz tādam līmenim, ka vispār neko par sevi nestāstīju. Arī pāru attiecībās tas palīdzēja gan piedot, gan saprast, gan aiztriekt prātu ganos. Prāts dažreiz ir tāda pakaļa - maļ uz riņķi vecos stāstus, un es tik peros pa tiem līdz enerģijas izsīkumam. Tas ir vispārzināms fakts - katru reizi, atceroties kādu notikumu, mūsu ķermenis to izdzīvo tā, it kā tas notiktu pa īstam. Akdies, cik daudz tādu notikumu esmu simtiem reižu uz "repeat" likusi! Vēēēēēē. Meditācijas treniņš man ir iemācījis piefiksēt, kad sāku sev stāstīt vecu stāstu un to pārtraukt. Tādējādi vairāk enerģijas paliek šodienai - tā netiek notriekta pagātnē.

Tas gan nav tieši saistīts ar meditāciju un drīzāk ir kaut kāds meditācijas blakusprodukts - pēdējā laikā spēju pateikt "STOP" (dažreiz pat ar tiešu rokas kustību) kritizējošām vai aprunājošām sarunām. Pirms dažiem gadiem pavilkos līdzi vai pati biju šādu sarunu iniciatore, taču pēdējā laikā izvēlos nelaist sevī intensīvu aprunāšanu vai citu cilvēku dzīvju džadžošanu. Jo zinu, ko tas nodara manai dzīvei. Tie, kuriem esmu pateikusi "STOP", nav apvainojušies. Viņi vienkārši aizrāvās un... Man pašai ir pāris "trigeri", kur es kādam cilvēkam lieku žagoties, taču ceru, ka tās ir vairs tikai nanomikroskopiskas žadziņas, kas ar laiku pāries. Un vēl man šķiet, ka es neapvainotos, ja kāds man pateiktu, ka esmu iegāzusies džadžošanas zonā. "Judgement free zone" - tā kāreiz saucās manis izveidotā slepenā feisbuka grupiņa, kurā bez manis bija mana Amerikas draudzene un mana Kembridžas draudzene. Meditācija man palīdz pateikt "nē", nospraust robežas. Kādreiz nepratu - manī varēja pūst iekšā un ārā visu, ko vien nebija slinkums. Biju tik pieklājīga, ka man bija kauns kādu pārtraukt un pateikt, ka negribu sūdu klausīties. 

Pēdējos pāris gados meditācija man ir palīdzējusi uzkačāt intuīciju, jutību. Kamēr dzīvoju megapolē, tā bija galīgi "aizdirsta" (pardon my french).  Sajust to smalko robežu, kur pļerkst prāts un kur čukst intuīcija, sākotnēji nav viegli. Ar prātu man dažkārt šķiet, ka esmu superduper intuitīva - visu ko "intuitīvu" sadomāšu. Taču patiesībā intuīcija ir tādi ļoti klusi, nelieli impulsi - kāds iekšējās "balss" vārds, teikums vai iekšējās redzes kadrs, kas pazib. To nav iespējams aprakstīt - kad tas notiek, tad es zinu, ka zinu. Arī ķermenis daudz pasaka priekšā. Kad saslēdzas īstā bilde, tad ķermeņa reakcijas ir nepārprotamas. Tie ir tādi kā ķermeņa reakciju "paterni", pēc kuriem varu noteikt - ir jādara šādi vai citādi.

Pēdējo pāris nedēļu laikā esmu sajutusi vēl kādu līmeni... un tas ir tas, uz kuru tiecos. Tāpēc daudz disciplinētāk sāku atteikties no cukurnašķiem, alkoholiem un kafijām... bet par to tā prātīgi jārunā, jo tie, kas par to runā, ir cilvēki "ar putniem".

Haha, nupat atcerējos kādu epizodi. Vasarā piedalījos dažu sēriju filmēšanā, un vienā tādā bija jāfilmē zirgi. Stallī neviļus biju nostājusies vienā pusē, kamēr visa pārējā komanda sastājusies otrā. Kaut kur jumta dzegā čivināja putni, taču es tam nepievērsu uzmanību.

- Tie ir tavējie? - operators Dāvis man vienā brīdī pajautāja.

Haha, ja vien viņš zinātu.

Foto: Zanda un Kristaps

Tādu kā es pasaulē šobrīd ir daudz - stāv tur, kur vecais ir beidzies, bet jaunais tikko sācies...

Jaime Elder"

Dec 10, 2020

Kāršu kava

Vakardienas kārtis bija kā trāpījums desmitniekā. 

Pirmā par pagātnes tēmu manās un Viņa attiecībās, kas nomira un augšāmcēlās citā kvalitātē. Tur pat nav ko piebilst. Ieraugu un viss skaidrs. Tur jebkuram, kurš mūs pazīst, ir viss skaidrs.

Otrā kārts ir par šo brīdi - precīzas pēdējās nedēļas sajūtas. Vakar vakarā sēžu un skatos uz šo kārti un redzu atslēgu - saprotu, ka šobrīd viss ir diezgan lielā sajūtu pakaļā, taču atslēga nozīmē palīdzību, ka tā ir tepat, tikai neprotu to ieraudzīt, sajust. Kas ir tas, ko es neredzu, iegrimusi savā pakaļstāvoklī?... Aizgāju gulēt un šorīt pamodos ar divām ziņām whatsappā. Viena ir satraukuma pilna no mana Zemes sargeņģeļa Martas. Otra no kāda, kurš manam blogam seko līdzi kopš pirmās dienas. Pārsteigums bija abas šīs ziņas, jo pārsvarā man šķiet, ka esmu te viena - kaut kā dažreiz aizmirstos. 

*** 

Pastāstīšu ko vairāk par otro kārti. Varbūt, ka tas ir mans pienākums. Nesen biju pie draugiem, kuri savas mājas Jumurdas mežos atrada divu gadu laikā. Viņu potenciālās mājvietas amplitūda bija daudz plašāka, nekā mūsu izvēlētā puse. Mūsu meklējumos ir pagājis gads, turklāt tikai puse no tā ir patiešām apzināta domāšana par to un meklēšana. Līdz tam tā bija tāda koķetērija - vajadzētu, taču paši nespējām sev skaļi atzīt, ka tas ir nākamais solis. Viņš ir izstaigājis vietas krustu šķērsu, ir bijušas telefonsarunas, cilvēksarunas, vietu apbraukāšana. Ja mēs gribētu vienkārši kaut kādu ģimenes ligzdiņu Latgalijā, tad mēs tur sēdētu jau vasaras vidū, taču ar to arī viss beigtos. Garlaicīgāku dzīvi priekš sevis nespēju iedomāties. Tā puse, kur vēlamies atrast savu vietu, ir wild. Tur nav bezgalīgi daudz variantu, taču joprojām ticam, ka mūsējais tur ir. 

Kad Viņš agrā pavasarī parādīja kādu sludinājumu un sazvanījās ar vietas saimnieci, es blakus istabā slepus raudāju - no saviļņojuma, ka tāda vieta patiešām eksistē. Tā vieta tik ļoti izskatījās pēc manas māju sajūtas, pēc vietas, kuru radīt cilvēkiem, taču saimniece par to gribēja simts tūkstošus. Haha. Tikpat labi miljonu.

Līdz septembra vidum izmantoju katru brīdi, lai būtu Latgalē, jo savās spēka vietās uzpildījos un spēju noticēt, ka varam radīt jebko. Katru reizi, atgriežoties minipolē, kā tādam putnam nācās sakļaut spārnus, lai ierakstītos šajos nelielajos gabarītos. Pusotru nedēļu atpakaļ sapratu, ka Latgali kādu laiku nesatikšu, jo mūsu skvoterijā kļuva arvien aukstāks un bija arvien neiespējamāk tur uzturēties. Latgales pilsētvide, kurā esam gaidīti gandrīz jebkurā mājā, mani enerģētiski dzen pakaļā, tāpēc esmu šeit - minipolē. Savukārt Viņš šajā vietā zaudē savu autentisko spēku. Tāpēc ir tā, kā ir. Nenormāls pārbaudījums it visā.

Pakaļsajūtu pastiprina tas, ka Cēsīs jūtos kā outcast. Šeit ir patiešām lieliska radošo cēsinieku "komūna", un man šķiet, ka uz šo brīdi personīgi pazīstu jau kādu pussimtu kolosālo - viņi ir jaudīgi, viņi koprada, viņi rada, un neviens mani "neautkāsto". Es pati autkāstojos... bet to es šobrīd daru gandrīz no visa... un tā ir divējāda sajūta, jo no vienas puses es slēpju to, kur ved mans ceļš - joprojām kaunos par to, ka neesmu "normāla" un izskatās, ka nekad tāda vairs nebūšu. Sākumā man bija bail no manām "nenormālajām" pārmaiņām. Tas ir spēks, kam nevar pretoties - tā iekšējā autentiskā vilkme piedzīvot savas esības īsto spektru ir tik spēcīga, ka grūti izlikties par "normālo". Tie ir tādi dziļumi, ka dažkārt grūti runāt par ikdienišķo. Ir totāli neinteresanti runāt par prezidenta vēlēšanām amerikā un vakcīnu sazvērestības teorijām, vai kaut kādiem specifiskiem kultūras pasākumiem. Nekas no tā nav interesanti, kad esmu sev atklājusi dabas un savas intuīcijas spēku, ja esmu sev atklājusi pirmatnējo saslēgumu un radīšanas lielumu. Priecājos, satiekot cēsiniekus, priecājos par viņu panākumiem, priecājos, ka viņi ir, taču šī outcast sajūta nepamet, tāpat kā spēcīgā sajūta par to, ka ir laiks doties tālāk.

***

Trešā kārts lai paliek starp mani un Viņu. Tas lai paliek mūsu rokās, un tajā ir akdies', kāda patiesība.

***

Ir sajūta, ka ir noslēdzies kāds milzīgs cikls un tajā skaitā pāreja no manas pirmās dzīves daļas uz otro. Esmu prom no nosaukumiem un darbiem, kuri līdz šim mani ļoti piepildījuši, kas ir bijuši manas identitātes pamatā, un par kuriem esmu bezgalīgi pateicīga. Man nav ne jausmas, kas mani sagaida, taču nav jau variantu. Atpakaļceļa nav...

behind the scenes

Jūtos kā tāda Mila Jovoviča 5. elementā, kuru Brūss Viliss ap filmas beigām pusdzīvu izcēla no kaut kādas sašautas šahtas. Varbūt mans Brūss Viliss atbrauks un mani pusdzīvu izcels no minipoles, haha. Tā es gribētu gan, taču tā tikai filmās notiek, ne manā dzīvē.

Šoreiz nelīdz pat atcerēšanās, ka patiesībā taču manā dzīvē viss ir brīnišķīgi un viss būs čill, un ir cilvēki, kuriem tiešām ir iemesls būt skumjiem un gulēt bedrē,... Nelīdz pat apzināšanās, ka "tavs iekšējais stāvoklis rada tavu ārpasauli" un "tu esi tas, ko tu domā". Mazliet līdzīga esības forma, kā manas lielās depresijas laikā pirms gadiem četriem.

Ir tik sūdīgi, ka varētu sakrāmēt mugursomu, iziet uz lielceļa un stopēt uz Jaunzēlandi. 

Man ir aizdomas, ka vienā brīdī mana rīcība būs tieši tāda - pēkšņa, apkārtējiem negaidīta, ar spēcīgu nodomu. Šeit un šādi esot, es neko nespēšu mainīt savā dzīvē, tikai eksistējot sačākstēšu.

Diena mežā, jo mājās naff lap

7:56

Izklājos sūnās zvaigznītē. Āāāāāāāāāāā... bāc, tik labi.

Pieķeru sevi pie domas, ka laikam nesaprotu, kāpēc joprojām šajā mežā katru rītu esmu viena. 

15:38

Izklājos sūnās zvaigznītē. Āāāā.....

Šurp dodoties, sunim izstāstīju, ka šoreiz gan mežā nelaidīšu vaļā, jo tur noteikti būs cilvēki. Ārā mega atvasara, minipole pārbāzta ar ļaudīm un viņu mašīnām. 

Mežā neviena cilvēka. Kā...

Nespēju noticēt, ka te rindiņā neguļ tādi paši, kā es. Nākamajā brīdī iedomājos - kāpēc iešana uz lielveikalu vai delfu čekošana tiek uztverta kā "normāli", bet mežā gulēt zvaigznītē un pieplakt pie kokiem, ir diezgan nenormāli? 

Kurā brīdī viss iegriezās tieši šādi?

Nē, nu labi vien ir, man vairāk vietas, un nav jāievēro distance.

Nenāciet uz mežu, te nekā tāda vsp nav! Gaaaaaarlaicīgi nenormāli un no rīta vsp garlaicīgi, te nekas nenotiek, un tā.

Māras zeme

Ar katru minipolē pavadīto dienu arvien vairāk jutos, kā būra stūrī iedzīts zvērs. Vai drīzāk, vakar satiktā sunīte Keiko, kurai uzmaukts uzpurnis. Nevis tāpēc, ka uzpurnis. Vērojot viņu, jutu to nebrīvi - kad mežonīgā daba ir piespiesta pie zemes, visa viņas stāja pauda kaut kādu "es šobrīd šo pieņemu, taču, bļāviens šis ir... šī ir samierināšanās šī vārda visskumjākajā konotācijā."

Keiko tajā brīdī nebija izvēles. Man ir izvēle. Vienmēr. Katru dienu devos uz mežu un lūdzu, lai dod man spēku, lai ver manu ceļu, lai kas tas būtu, jo tas, kā šobrīd esmu - tā kaut kādos primātu laikos varēja justies jaunavas, kas dzīvas iemūrētas mūros, lai tie nesabrūk. Tikai šajā mūrī esmu iemūrējusi sevi pati. 

***

No rīta ap septiņiem apsēžos pie Ērgļu klintīm, lai sagaidītu dienu. Gaujā notiek piena upes ķīseļu krastos - miglas vāli, kas pārņēmuši koku galotnes, līdz ar pirmajiem saules stariem, palēnām izgaist. Sēžu pie miljongadīgajām klintīm un esmu dinozaurzemē - šī ir liela vieta, un es esmu liela. Mana prāta fonā rīb šamaņu bungas, manā ķermenī notiek savādas svārstības, un es zinu, ka šis ir mans ceļš.

***

Vakarā norauju masku un esmu ragana. Nevis "raganiņa", bet ragana. Māras zemes ragana. Pāris stundas zem pusnakts debesīm buros ap četriem ugunskuriem, runādama ar uguns stihiju, ar Debesīm, ar Zemi, ar Māru. Man nav ne jausmas, kas ir pareizi rituāli un kā ar ko jārunā, un man vienalga. Jo tas saslēgums, kādā atrados... Izrādās, ka tad, kad neviens neskatās, kad esmu pati ar sevi, kad neslēpjos vairs pati no sevis... Tajā pusnakts tumsā plosījās mana autentiskā daba, ko ikdienā esmu iesprostojusi aiz Keiko uzpurņa. 

Sēžot šeit, pie minipoles rakstāmgalda, ārēji esmu mierīga, normāla sieviete. Neviens nepateiks, ka manī ir šīs spēcīgās ilgas iet tumsā, lai bungotu pa vēl snaudošo Māras zemes sieviešu apziņu. Tik daudzas jau bungo kaut kur pa savām ielejām. Āāā, es to jūtu.

...

Šis ir viens no tiem brīžiem, kad ir tik apātiska sajūta un vairs nav spēka mēģināt kaut ko no šīs dzīves saprast, ka es vienkārši padodos. Truli sēžu un padodos dzīvei, debesīm, Dievam. Lai ved mani, kur ved. Man vairs nav dukas pašai airēties. Ja Viņš man šodien piezvanītu un teiktu - mīļum, brauc šurp, mums ir mājas! Es sazvanītu kaut kādu pārvadātājkompāniju, liktu tiem megapolē iekraut manas klavieres, savāktu tās dažas kastes ar pekelēm, kas šeit, un dotos prom. 

Kamēr tā nenotiek, man jāsajūt nākamais solis. Tieši nākamais. Maza impulsa veidā. Man nav ne jausmas, ko gaidīt. Kādreiz pastāstīšu, cik rēcīgi man izgāja ar maniem radošajiem mēģinājumiem. Tie nav mani nākamie soļi. 

Kaut kas mirklīgs manai tukšajai apziņai patiešām izskrien cauri. Pierakstīt savas dzīves epizodes prozā. Nez'... varbūt. Taču netaisos tos gadiem krustu šķērsu draftēt un melnrakstēt kaut kādā word dokumentā, man tam nav laika. Ja kaut kas nāk, lai iet gaisā tūlīt. Tāpēc šodien atveru šeit jaunu sadaļu un nosaucu to par grāmatu. Bieži esmu dzirdējusi jautājumu - kad tu rakstīsi grāmatu? Man nav tādas prozas grāmatas rakstīšanas ambīcijas, bet, ja būtu, tad tā izklausītos aptuveni tā, kā pirmais ieraksts, ko paņēmu no papīra dienasgrāmtas pierakstiem un ierakstīju, kā sākumu.

Reiz kāda dramaturģe teica, ka aizņemsies vienu manas dzīves stāstu. Teicu, lai aizņemas - man nav žēl. Taču patiesībā... well... tā ir mana dzīve... un man pašai ir pienācis laiks to pierakstīt. Pat, ja notikumi neatbildīs secībai, kārtībai, un pieļauju, ka dažreiz arī patiesībai ne...

Foto: Kad no šīs pasaules aizgāja mana vecmāmiņa Ausma, ļoti vēlējos no viņas paturēt sev kaut ko par piemiņu. Nezinu baltās krūkas vēsturi, vien to, ka tā atradās vecmāmiņas mājā pēc viņas aiziešanas. Toreiz, kad paņēmu šo māla trauku, vēl nenojautu, ka jau sen esmu no viņas ko "paturējusi". Mana kaislība uz rakstīšanu un latviešu valodu caur viņu man iedota. 

Ritualizēta dzīve

- Vēl neesmu izdzērusi savu rīta kafiju, nerunājiet ar mani! - esmu dzirdējusi cilvēkus sakām.

Šorīt attapos tieši šādā situācijā, tikai rīta kafijas vietā nebiju veikusi savus rīta rituālus, un tagad saprotu, kā tieši cilvēki jūtās bez savas rīta kafijas. Jutos kā čība, kā aizmigusi, kaut kāda saņurcīta, neenerģizēta. Par laimi, tās bija tikai pārdesmit minūtes ar pusatvērtām acīm, un es varēju doties mājās, lai ritualizētos, tādējādi neizlaižot ne rītu šajā nedēļā.

Uztaisu lielu glāzi ar citronūdeni un ieslēdzu mūziku. Dejoju minūtes septiņas, un tad laižu uz auksto dušu. Paņemu suni un braucam uz Ērgļu klintīm, kur pasēžu nelielā dabas meditācijā. Esmu sapratusi, ka, ja vien varu meditēt dabā, tas ir jādara dabā. Kārtīgas brokastis ar kaut ko skaistu fonā (lasu, klausos, neizbaudu ēdienu šeit un tagad, jo ēdiens nav mans kults, taču brokastis ir mani svētki, kad vienatnē ēdu un daru, ko gribu) un tad darīšanas - kādas nu kuro reizi. Ja katru dienu iesāku ar šiem elementiem, tas dod struktūru, fokusu uz sevi, mieru. 

Patiesībā pati svarīgākā rīta daļa ir jau tad, kad atveru acis ap sešiem vai septiņiem. Sajūtu, kādā iekšējā stāvoklī esmu. Elpoju lēnām, mierīgi, izplešot savu sirdstelpu lielāku par savu apziņu. Ja man tas neizdodas, ja esmu pamodusies ar kaut kādu "nestāvokli", tad atveru youtube un paklausos meditāciju, ko priekš sevis esmu atradusi. Tā vienmēr garantē to, ka piecelšos apziņā lielāka, nekā fiziski esmu. Un tā ir laba sajūta, jo tad dienu var iesākt no iekšēja miera stāvokļa, nevis šauri, negribīgi un izplūst arvien lielākā besī vai aizlēkāties no sevis, kad jebkas var izsist no fokusa. Dienas iesākšana ar sociālajiem tīkliem jau gadu nav mana problēma. Tā vienkārši vairs nav manā dzīvē un viss. Nekādu lomku, nekādas garām palaistas dzīves sajūtas. Dzīve ir tur, kur es to dzīvoju.

Kā jūtos bez kafijas un cukurnašķiem? Arvien labāk. Aptvēru, ka, ja es turpinātu savu emocionālo ēšanu un kafijošanu katru reizi, kad justos nomākta, skumja, apjukusi vai gribētu sevi par kaut ko apbalvot, tad šīs nedēļas laikā būtu izdzērusi kādas 10 kafijas un apēdusi pāris rabarberu zefīrpakas, tiramisu itāļos, un kūkas megapoles kūkotavās. Nulle kafiju piecu dienu laikā un dažas medusmaizes. Wow... esmu sev pateicīga. Un šī noturība un spēja pateikt "nē" iedod lielāku paļāvību sev. Dzīve bez apziņas aizlipināšanas ar cukurnašķiem un intensīvi smaržīgo kafijdzērienu iedod intensīvāku klātbūtnes sajūtu pašai savā dzīvē, savā ķermenī. Man kļūst vieglāk sev pateikt "nē" arī citās lietās, kur vairs nav jālien. 

Es teiktu, ka kļūstu veselāka...

Gulbja dziesma kafijai

Pirms gadiem desmit vai piecpadsmit, kad vēl Vecpilsētas kafejnīcā/bārā Cuba  bija "laimīgās stundas", kur par vienu cenu varēja dabūt divus kokčikus, māsa nolēma nosvinētu tur savu dzimšanas dienu. Laimīgā stunda sākās 16:00 un ilga līdz 20:00. Plāns tāds - sadzerties garšīgos kokčikus pa lēto.

Lai neapreibtu, pirms tam iegājām maķītī apēst burgerus un frī kartupeļus. Es paņēmu arī ledus kafiju. Nezinu, kāpēc. Ledus kafija karstā augusta dienā kā tāds desertiņš - auksta, salda. Kad izgājām no maķīša, man pēkšņi sāka griezties galva kā karuselī - reiba līdz gandrīz vēmienam. Apsēdos turpat pie pirmā nenovāktā ārgaldiņa. Māsa vēlāk teica, ka turpat blakus bomzis esot sēdējis un ēdis kaut kādus kartupeļu pārpalikumus. Cubā dzēru tikai ūdeni. Galva bija dulla un nekādi alko kokčiki pat prātā nenāca. Māsa vēl ilgi atcerējās, kā es viņas dzimšanas dienu izčakarēju ar savu kafijas dzeršanu.

Un tad pirms astoņiem gadiem iepazinos ar Viņu. Viņš ir tāds kafijas dzērājs, ka būtu gatavs ar trīslitra burku apkārt staigāt un apgalvot, ka "tā ir tikai viena kafija dienā". Vispār tālu no patiesības nav - viņam ir divlitru krūka, un pārsvarā tā nav viena krūka dienā. Arī tāpēc man tik grūti līdz šim bija "atmest" kafiju, jo tā smarža telpā ir... tur ir jābūt komā, lai siekalas nesāktu tecēt.

Tātad, pirms kaut kādiem astoņiem gadiem stāvēju viņam blakus virtuvē un nolēmu, ka "viss ir tikai galvā", un sāku pa mutītei padzert no viņa kafijas, līdz notika "pirmā kafijas krūze" ar puskarotīti kafijas. Ar laiku tā kļuva par tējkaroti, un diezgan drīz kafijas dzeršana pārauga ieradumā, un tad jau atkarībā. Astoņi gari kafijas gadi. Man šķiet, ka vienam brūnšķidrumam ir atdots pārāk daudz uzmanības un enerģijas. Tieši par pēdējo es aizdomājos visbiežāk. Tas ir kaut kāds iluzors stereotips, ka kafija dod enerģiju, vai ko tur tādu. Es izdzeru kafiju un eju pagulēt. Enerģiju dod greifrūta ūdens vai citronūdens, bet ne kafija. 

Šorīt mana pasaules draudzene Sanda atraksta ziņu, "Kalendārā rakstīts, ka šī ir Starptautiskā kafijas diena (tas tā, ja nu šodien pie Gulbja Kaspara prasās)." 

Kaspara servētā kafija ir brīnišķīga - arī visādas nekafijas tur ir lieliskas. Viss tur ir lielisks. Lai visiem labi garšo un lieliskas pastaigas te gar manu logu ar kafijkrūzēm rokās.

Taču šī ir mana Gulbja dziesma kafijai. 

Foto: Mare

Cukurnašķi un kafija + piens = prom

Ļoti labi zinu to iekšējo sajūtu, kad beidzas koķetērija un tiek pieņemts nopietns lēmums, ka pietiek.

Metrogrāda un dilstoša mēness pavadībā un ar dēlu kompānijā kopš vakardienas neēdu cukura našķus un nedzeru kafiju. Un tas ir cita līmeņa lēmums, kur esmu gatava iet līdz galam. Vakar biju megapolē un visu dienu dzīvoju nenormālās lomkās pēc kafijas. Domāju - eu, dēls taču to neuzzinās. Jau devos pa Barona ielu uz Ozirisa pusi, lai pasēdētu ārā ar lielo lattes krūzi un palasītu grāmatu, bet tad apgriezos un gāju atpakaļ. Cik var lauzt sev dotos solījumus? Pietiek. Pirms doties prom no minipoles, nogāju vēl gar savu mīļoto Andalūzijas suni. Tur vienmēr dzēru savas lattes. Tas bija ciet. Kādu atbalstošu zīmi no kosmosa man vēl vajag? Pa ceļam negribīgi pabraucu garām viršiem. Vakarā vēl iedomājos, ka varētu aizskriet līdz minipoles viršiem. Šorīt lomkas turpinājās, un tām klāt pievienojās arī cukura lomkas. Apēdu bļodiņu saldētu ērkšķogu, dzēru melno tēju ar indiešu garšvielām - jebko, kas ļautu aizmirst par kafiju un došanos uz veikalu pēc cukurnašķiem. Vēl esmu sev atļāvusi divas ēdamkarotes medus dienā. Vakarā apēdu ar rupjmaizi un sviestu.

Smieklīgi to atzīt, bet man iet reāli smagi. Arī tāpēc, ka pēdējās dienās piedzīvoju emocionālu sašļukumu. Parasti kafija un šokolāde glāba situāciju un kļuva vieglāk. Šobrīd sēžu tāda, kāda sēžu. Ar piparmētru tējas krūzi blakus. Taču mana apņēmība šai sēdēšanai ir iedevusi pilnīgi citu dziļumu - es nevis sarijos cukuriņu un man paliek omulīgiņi, bet eju savā emocijā un sajūtā iekšā, meklējot veidu, kā plest sirdi un celties tai negācijai pāri. Ar fāzereni un kafiju es tā arī ietuntulētos un sēdētu bez jelkādas personīgās izaugsmes, tikai kārtējo reizi gūtu apstiprinājumu savam vājumam, un tas ir kā riņķa dancis - vienreiz piekāšu sevi, tad nākamreiz, un atkal un atkal, līdz - kāda starpība, ko un kad riju. Emocionāli apēdu savu vājumu un nespēju turēties pretī savai atkarībai.

Lomkas būs arī rīt un parīt, un prāts centīsies ieskaidrot šitā: "Nu, tad nosvinam pēdējo kafiju un pēdējo kūku ar pēdējo kafiju un pēdējo kūku!" Hahaha. Zini, cik man tādu "pēdējo kafiju un kūku" svinību ir bijušas šī gada laikā?

Un es pat netaisos apspriest nekādas tur dekafe, ozolzīļu kafijas un augu pienus kā aizvietotājus. Muļķības. Prātā skan "labāk apēst laimīgam, nekā par to visu laiku domāt". Muļķības. Manā gadījumā tas ir bulšits. Izturēt 21 dienu, izturēt 60 dienas, un būt laimīgai un pateicīgai, ka šī atkarība manā dzīvē beidzot ir beigusies.

Viņa mokas kanniņa un kafjas bundža, kas te stāvēja un nelika man mieru - aiznesu ieslēpt Viņa mantās, lai nestāv acīs. Pie izdevības vedīšu prom uz Latgali. Tāda mokas kanniņa ir ātrākais ceļš uz kafijas atkarību - ķipa rituāliņš, taču īstenībā stilīgi nomaskējusies atkarībiņa.

Vāāā. Šis ieraksts ir emocionāli uzlādēts un ceru, ka no tā neuzsprāgs visa mana virtuālā dienasgrāmata.

Kāpēc es to daru? Kāpēc atsakos no "dzīve ir jābauda"? Jo esmu iepazinusi to, ko var dabūt tā vietā. Un tie nav salīdzināmi lielumi.

- Paga, bet pat pašceptu kūku ne?

Tur mēs ar dēlu abi vienojāmies, ka, ja cilvēks ir centies un cepis, un es ierodos ciemos, tad nesēdēšu kā augstprātīgs vegāns. Tajā brīdī svinēšu cilvēka pašceptu kūku. Taču tā nebūs topiņā nopirktā cielaviņa: "eu, bet, nu, vienu taču var." Kafija no manas dzīves aiziet uz neatgriešanos, lai kādas lomkas man vēl priekšā.

Jo zinu, kāpēc.

Minipoles lappūši un citi mazās dzīves lielie sīkumi

***

Aizdomājos - nez, kurā brīdī mana dienasgrāmata pārvērtīsies par professional looking mājas lapu ar pro bildēm, kur es, smuki sataisījusies, būtu sapozējusi pro fotogrāfam. Un teksti būtu perfekti pārdomāti, kā pro iesaiņotāja sapakotas Ziemassvētku dāvaniņas. Arī tāpēc man gribas iet līdz galam savos ierakstos, lai redzētu, kas te notiks - vai vienā brīdī pro pārņems manu nakedness un authenticity, un varbūt, ka viens otru neizslēdz? Tas ir tikai retorisks jautājums, jo mani šobrīd neinteresē atbilde un tas, ko citi ir pazaudējuši vai ko ieguvuši, attālinoties no patiesā kailuma un paslēpjoties aiz profesionāli pārdomāta satura. Mani tiešām neinteresē diskusija par šo tēmu, un domāju, ka tādas ir bijušas tūkstošiem, sākot no guļamistabām līdz Facebook komentāriem vai profesionāļu workšopiem par to, kā sevi labāk pārdot. Gribu izjust sevi caur sevi, nevis prāta izanalizētām diskusijām par plusiem un mīnusiem. Man kādreiz bija Instagram profils, kur pa laikam kaut ko ierakstīju, un bildes bija diezgan nekādas, taču man tas nesāpēja, tāpat kā tagad nesāp - es pat nepūlos uztaisīt kadru. Izvelku telefonu, nofotografēju kaut ko pāris reižu un eju tālāk. Ar vārdiem gan cakinos kā ar graudiem un pelavām. Un zinu, ka tie cilvēki, kuri man toreiz Instagramā "sekoja", nedarīja to bilžu dēļ. 

Tikai tā aizdomājos. Man taču nav nekas te šodien jāatbild vai jāsaprot.

Vakar no rīta ar suni gājām pastaigāties pa Pils parku un sapratu, ka ir pienācis ikgadējais pasaules gals - parkā notiek apokalipse. Vēl svētdien no rīta tur caur koku zariem spiedās saules stari, smaržoja rudens un tā... Pirmdienas rītā trīs citplanētieši ar lappūšiem rokās bija ieņēmuši parku un cīnījās ar lapām - viss parks pārņemts ar kodīgo dīzeļa smaku. Šīs sīvās kaujas vēl tikai pieņemsies apmēros. Oktobrī tās pāries arī uz garajām parka trepēm, kur pakāpienu pa pakāpienam tiks izcīnītas sīvākās cīņas, gaisā izdaloties ffffckg kodeklim. Kaujas turpināsies līdz pat kaut kādam oktobrim - līdz pēdējai kritušajai lapai. Un katru šādu reizi, kad nejauši būšu nonākusi šo cīņu epicentrā, es nodomāšu - bāc, žēl, ka nav pilnmēness, tad varētu Jānim Rozenbergam uz domi aizrakstīt: "wtf, Jāni". Nolaizīts parks bez nevienas lapas, kur gaisā sastāvējies kaut kāds sūdoksīdu izdalījums. Koki mums dod gaisu, ko elpot, mēs tiem ne lapu neatstājam, lai saknēm būtu kāds mēslojums. Dabai draudzīgā pilsēta.

***

Bez sarkasma aizdomājos par to, cik daudzām sievietēm izdodas dzīvot tā, lai ikdienā ap sevi raidītu sievišķīgu iekšēja spēka starojumu, cik daudzām izdodas piepildīti dzīvot savā pašrealizācijā, juteklīgi dzīvot savā ķermenī, rūpējoties par ķermeņa templi kā par svētvietu. Patiešām bez sarkasma, jo ik pa laikam aizdomājos, kur šauju garām. Kad man uz dažām nedēļām izdodas piedzīvot savu dzīvi šādā esības stāvoklī, tad arvien spēcīgāk saslēdzos ar savu intuīciju, radot to, ko vēlos radīt. Ķermenis ir lielisks priekšā teicējs - sajūtas, maņas, viss kļūst vibrējošs. Visa mana būtība tad vibrē Zemi un Kosmosu.

Dažreiz tā izdodas, taču pārsvarā nē. Visbiežāk šķiet, ka tā ir pilsētvide, kas mani atdala no sevis pašas, no dabas. Tas ir kaut kāds disfokuss, kad aizpeldu citos. Taču tas ir arī kaut kāds "dzīves kā rituāla" neizdzīvošanas efekts. Vienā brīdī ir nepieciešama sevis disciplinēšana, mājasdarba izpilde - ritualizē savu dzīvi jau tur, kur esmu. Kopš jūlija man ir Instagram konts, ko izveidoju, lai sajustu, kas apkārt, taču jau pēdējo mēnesi jūtu, ka pietiek. Oktobrī būs gads, kad esmu prom no Facebook, un saprotu, ka arī Instagram vide, lai arī izvēlos sekot tikai tām dažām sievietēm, kuras mani iedvesmo, mani dīvainā veidā iztukšo, nevis iedvesmo turpināt iet savu autentisko ceļu, sajust sevi. Un tam nav nekāda sakara ar šīm sievietēm. Instagrams ir kaut kāds enerģijas iesūcējcaurums - ja reiz esmu tās durvis atvērusi, tur aizplūst mana enerģija. Man ir ar ko salīdzināt - gadu biju ārpus šī melnā cauruma ietekmes. Kādu dienu piesēdīšu un atcerēšos, kas tur bija jādara, lai izdzēstos. Šodien nav laika čakarēties. Ja man kāds būs jāsatiek, satikšu reālās dzīves frekvencēs. Tā bija pirms jūlija, un tā tas būs arī pēc. 

***

Neviļus paceļu acis un paskatos ārā pa virtuves logu. Gulbja Kaspars aiziet uz savu kafijdotuvi. Bāc, ir jau 8! Jāmodina dēls, pēc 50 min viņam sākas skola, jācep pankūkas, jāsāk diena.

Foto: Mare