Iemīlējusies
- Cik spēcīgs mans augums spalvainais, - ņurd velns dziesmā, un ragana manī iegaudojas, spēcīgā auguma strāvu ķermenī caurjuzdama.
Šis ieraksts ir mana prokrastinācija tam, kas šodien paveicams - metrogrāda ietvaros esmu pieķērusies pāris ghostwriting darbiem. Pirmais sanāca izcils, nākamais - nu, tā, uz ballēm astoņām. Šodien vēl viens teksts uzrakstāms, taču jau kuro dienu esmu samīlējusies tā, ka nespēju šim tekstam pieslēgt savu intelektu - imitēju kaut kādus literatūras avotu izpētes darbus, pierakstot kaut kādus citātus, kurus nekad neizmantošu.Esmu samīlējusies sevī notiekošajā viņš un viņa alķīmijā. Man nav ne jausmas, kāda veida metamorfozei vēl jānotiek - vai tas ir viņš, kurš izšķīst, vai viņa, kura izšķīst, lai notiktu pilnīga saplūsme. Manī viļņojas pirmsorgasmiskas sajūtas, un pirmspotenciāla sprādziens teju nes nost. Pagaidām mans prāts vēl mēģina ar lupatu kontrolēt okeāna plūsmu un līdz galam neļaujas - kaut ko airējas, jo apzinās, ka tas, kam patiesībā ir paredzēts notikt, tamī ir milzu draivs, un tas totāli atrodas ārpus nezināmā. Un tas ir skērī šit.
Kā būtu, ja kādam mēģinātu izstāstīt, ka tas, kurā tik ļoti esmu samīlējusies, atrodas manī? Kolosāla spēlīte, nekāds tur riču-raču n' stuff.
Jauna ēra or smth
Šodien ārā laiks reti draņķīgs, taču, kas sarunāts, sarunāts - es un viņa devāmies uz Siguldu, lai ieliktu pāris ķeksīšus savā darāmo lietu sarakstā un nodotu kādu īpašu stafetes kociņu. Visa cita starpā notika tā, ka viņa man ļoti vēlējās kaut ko uzdāvināt - kaut ko, kas simboliski iezīmētu stafetes kociņa nodošanu, #newbeginnings un to, ka kaut kādā ziņā būšu viņas mentors jeb, kā es to saucu - čīrlīdere. Sākumā viņa dāvanu gribēja pasniegt mazliet viltīgi - uzminot, kas man patīk un tad uzdāvinot, taču es nebiju uzmināma, un tad viņa atzinās savā dāvināšanas vēlmē, un no tā, kas ieraugāms plauktos, es drīkstēju izvēlēties jebko, ko gribu. Nolēmu izvēlēties vislabāko - tādā ziņā, ka izvēlējos to, ko pamanīju jau ienākot mazajā konceptkafejnīcā. To, ko mans prāts totāli nespēja izskaidrot, taču sirds teica - vēlos šo, kas nav ieliekams nekādā loģikas un koncepta rāmī, vēlos šādu greznību savās rokās un punkts, yeah!
Sēdēju pie loga un priecājos par krūzes struktūru un krāšņajām krāsām, sakot, ka tā man ir kā tāda Porshe.
- Aizvediet cienījamo scenārija autori uz filmēšanas laukumu ar Porshe, - tā es.
Burtiski pēc pāris minūtēm aiz loga piebrauca sarkana mašīna.
- Smalka mašīna. Žēl, ka tā nav Porshe.
- Tā IR Porshe, - mana šīs dienas svētku partnere smējās balsī.
- Izskatās pēc Ferari or smth, - auto logo es točna ne visai labi rubīju.
- Tas ir Porshe! - viņa sāka mūs fotografēt, kamēr es sēdēju, roku mutei priekšā aizšāvusi un neticībā smējos caur asarām.
Tas patiešām bija Porshe. Tajā brīdī tas varēja būt reāls man uzdāvināts auto, taču es nebūtu bijusi ne par kripatu laimīgāka, kā šajā mirklī, sēžot ar savu Porshes greznuma krūzīti un redzot, cik ātri spēj materializēties vārdi. Varu tikai iedomāties, kas notiktu, ja to visu sāktu uztvert nopietnāk, nevis tikai ālējoties mētātos ar vārdiem bez reāla seguma. Kas notiktu, ja būtu pastrādājusi arī fiziskajā plānā, lai notiktu brīnums un Porshe mani aizvestu uz filmēšanas laukumu?
Nez, laikam joprojām nespēju noticēt tam, ka tas notiek, tāpēc joprojām ālējos ar vārdiem kā nemākulīga burve ar nupat iegādātu burvju nūjiņu.
Post Scriptum
Kādā brīdī tuvojāmies spontāni tapušam deju aplim - tur kāds mikrofonā mācīja deju soļus, un es piestāju. Man tik padod dejas spontanitāti.
- Ejam, kamēr mūs vēl kāds neparauj dejot, - tā Viņš, un neapstājies devās tālāk. Es stāvēju un smaidot skatījos uz dejotājiem. Man tieši gribējās, lai kāds mani parauj dejot, izskatījās, ka viņi te nodarbojas ar dzīvu dzīvi, ar darīšanu, ar esības prieku.
Pēkšņi kāds mani patiešām parāva dejot. Viņš kādā brīdī bija pagriezies un devies atpakaļ pie manis. Viņš realizēja manas klusās ilgas. Tas, kas toreiz bija noticis viņa galvā, lai šādi rīkotos, manī joprojām ir neatbildēts jautājums, taču šobrīd tas vairs nav svarīgi. Es dejoju kopā, kas man ir savāds jaunums.
***
- Ko tu vēlies no manis?
- Uzticies man. Dejo ar mani. Atbrīvojies un atveries, ļaujies. Tu man dod spēku, kad esi tāda, kāda esi, tev nav jābūt nekam citam, - tā pēdējās pāris dienas ar mani sarunājas mans iekšējais mīļotais.
***
Atcerējos kādu savu senu ālēšanos. Man vienmēr ir paticis dejot vienai - ja kāds uzlūdz, tad tas šķiet ekstra čakars, jo jāpielāgojas viņa ritmam vai neritmam, jāpārvar kaut kādas neveiklības un tādā garā. Laiku pa laikam diskotēkās vnk ālējos - apkārt man dejoja pārīši, kamēr es, atteikusi reāliem ielūgumiem dejot, improvizēju deju ar kādu neredzamo partneri. Es sēžu, viņš mani uzlūdz, un tad griežam abi virpuļus pa zāli vai, apskāvušies ņukājam lēnā dejā, dažkārt es ar savu neredzamo deju partneri lepni padejoju garām kādai draudzenei, it kā rādot, cik man kruts čalis. Haha, nesen, kā reiz, ietrāpījos kādā deju pasākumā, un tieši tur šo atkal izdarīju - dejoju ar savu neredzamo. Nekad nebiju iedomājusies, ka tas patiešām var būt kaut kas īsts - mans iekšējais mīļotais. Un tad vienā brīdī ārējais. Pārstāt dejot pašpietiekamībā, sākt pilnībā uzticēties, atbrīvoties, atvērties un ļauties. Izrādās, ka tas ir tas, ko viņi vēlas. Viņš.
***
“…Viņus nesaprata, un arī tā var būt.”#skatītājustāvovācijas
Hailaitija #closure #newbeginnings
Vakara gaidās nolēmu ienākt sīkret gārdenā un padalīties ar savu pirms pāris nedēļām tapušo līdzšinējās dzīves hailaitu jeb izgaismojumu sarakstu - kas zina, varbūt tas iedvesmos vēl kādu paskatīties uz savu dzīvi atzūmotā versijā - cik niansēti daudzveidīgu dāvanu pilna tā ir. Vakarā, kad tapa saraksts, mana sirds pateicībā izpletās kosmosa lielumā - atmiņā nāca desmitiem notikumu, kurus ielikt izgaismojumu topā 100, taču bija jāizvēlas 10. Ar laika nobīdi to ir samērā viegli izdarīt, jo izkristalizējas būtiskākie slāņi. Aiz kadra ir palikuši neskaitāmie ārzemju ceļojumi un visādi citādi labumi. Izrādās, ka svarīgs un būtisks ir bijis kaut kas pavisam cits, nekā esam iedomājušies vai ceram. Interesantākais, ka nekad nevar zināt, kurš būs tas mirklis, kas izrādīsies dzīves īpašais izgaismojums, tāpēc ir vērts būt klātesošam, ieguldīties un ļauties ikkatrai minūtei.
💛 1 Saules Dievs Ra
Rāznas saulriets kalnā, kurā vīrietis man uzdāvināja Visumu - caur vienkāršu un siltu vēlmi pārsteigt, iepriecināt, parādīt, parūpēties. Un es to pieņēmu caur paļāvību, atvērtību, pateicību. Tīra mīlestība.
P.S. Šo izgaismojumu detaļās esmu aprakstījusi nākamajā sērijā.
💛 2 Vienpatība
Mani daudzpadsmit gadu garumā izveiktie ikvasaras vienpatības braucieni gar Kurzemes jūras krastu.. Īpaši saullēkti - tie mani ir iedvesmojuši dzīvot drosmīgāk, autentiskāk, tie ir atmodinājuši manī arvien spēcīgākus intuitīvos impulsus un manu pirmatnējo dabu. Saulrietiem parasti bija mazliet skumja vientulības garša.
💛 3 Bērns
Pirms gandrīz 17 gadiem man piedzima dēls. Caur viņu mācījos pieskarties, apskaut un teikt, ka mīlu. Arī šorīt iegāzos dīvānā blakus savam par galvastiesu garākajam puisēnam un ar pirkstu uzspiedu uz viņa degungala - sens inside joke. Viņš, protams, noburkšķēja, ka mammīte ir sajukusi prātā. Jā, no mīlestības un pateicības.
💛 4 Laimi var arī nopirkt
Pirms daudzpadsmit gadiem mans mīļotais eksvīrs un lieliskais dēla tēvs uzdāvināja man skaistāko pieredzi, ko toreiz par naudu Latvijā varēja nopirkt - biļeti uz Vestarda Šimkus koncertu Liepājas teātrī, rezervēja visdārgāko numuriņu viesnīcā Promenāde un iedeva man naudu, lai es varētu Vestardam nopirkt puķes un pasēdēt kafejnīcā. Dēlam toreiz bija viens gads, un viņi abi ar tēti tusēja pa viesnīcas smalko istabu, kamēr es, nopirkusi milzu pušķi, svētlaimīgi sēdēju 4. rindā pa vidu un biju vienīgā no skatītājiem, kas uzkāpj uz teātra skatuves, lai pateiktos Vestardam par viņa talantu un eneģiju. Un vakarā gulēju tai krutajā vannā, kas redzama viesnīcas fotogrāfiju katalodziņā. Laimes dažādās nokrāsas.
💛 5 Joyride
Kad ar savu mīļoto ekspartneri devos braucienā pa Rāznas ezera apkaimi meklēt mūsu mājas, nenojautu, par cik sirreāli episku un maģisku šis brauciens izvērtīsies. Šajā vietā gan vēlos pievienot teju visus mūsu braucienus - gan sabiedriskajā transportā, gan mašīnās. Pats braukšanas process vienmēr ir bijis tik aizraujošs un atklāsmēm piesātināts, ka, nonākot galapunktā, katru reizi esmu bijusi gandrīz vīlusies, ka esam jau klāt. Varbūt tāds ir bijis viss mūsu kopbrauciena stāsts - aizraujošs un atklāsmēm piesātināts, tāpēc esmu gandrīz vīlusies, ka esam jau atbraukuši, haha.
💛 6 Downlowd
Kādu nakti gulēju Maltas upes ielejā, un mani nesa nost kāda spēcīga enerģija. Tonakt nesapratu, kas ar mani notiek, visu nakti tā arī nevarēju aizmigt. Tā bija kāda spēcīga pārmīlestības doza, kas tika manī pludināta - jutu to vibrējam viscaur savam ķermenim un plešamies savā mīļotajā ekspartnerī, kurš gulēja turpat blakus. Brīžiem viņš pa miegam man pieskārās. Tie bija vien pāris minūšu mirklīgi pieskārieni, taču bieži un silti. No rīta izrādījās, ka arī viņš nav gulējis un ir novārtījies man blakus tieši tajā pašā enerģijā. Lai kas tur toreiz ar mums notika, tas šīs spēles ietvaros bija pa īstam. Tīras mīlestības daunlouds.
💛 7 Andalūzijas soundtreks
Kāzu ceļojums uz Andalūziju pirms daudzpadsmit gadiem notika laikā, kad ceļot uz Spāniju vēl šķita nereāli tālu - kā lidot Ameriku. Pa dienu ar vēl diviem draugiem braukājām apkārt pa Andalūzijas uzkarsušajiem ciemiem, izkaltušajiem laukiem un klusumā sanošajiem kalniem, vakaros devāmies uz kādu indie mūzikas festivālu, kas trīs dienas norisinājās senlaiku pilī bez jumta, kas atradās pārsimts metrus no Vidusjūras krasta. Morissejs bija viens no hedlaineriem. Omaigād. Un Renārs, viens no mūsu draugiem, toreiz man iemācīja, kā tas ir - dalīties. Viņš izvilka no somas savu pēdējo banānu un, pirms pats tajā iekodās, pajautāja, vai vēl kāds vēlas. Toreiz biju ļoti izsalkusi, tāpēc ļoti pateicīga par gabaliņu banāna. Tādu piedāvājuma žestu un tādu pateicību sevī toreiz piedzīvoju pirmo reizi. Šodien bieži vien esmu paēdusi jau no šī piedāvāšanas žesta vien, cik kruta tas šķiet.
💛 8 Vecāki, es un ārzemes
Tas viens ceļojums bērnībā uz Igauniju, kad braucām ar balto žiguli. Neko daudz neatceros, taču ārzemju brauciena ballītes sajūtu toreiz sevī iezīdu ar saldajiem, kraukšķīgajiem kviešu miltu salmiņiem. Uz kastes milzu burtiem bija rakstīts KORSIK. Atceros, kā atceļā no ārzemēm mašīnā ēdām korsikus, bija silti, visi laimīgi, apmierināti, omulīgi. Mieriņš.
💛 9 Māsa un es
Tā bija viena diena mūsu pusaudzībā. Mammai torei bija divi pāri brūnu krimplīna bikšu un, ejot uz dārzu novākt burkānus, mēs ar māsu prikola pēc tās bikses uzvilkām. Māsa izskatījās stilīgāk, es ne tik ļoti. Bet tas ok, jo viņa pēc dažiem gadiem kļuva par atpazīstamu modes dizaineri, kamēr es ne. Tātad, toreiz mamma bija darbā, bet mēs ālējāmies pa vagām - taisījām ritentiņus un tiltiņus, kritām melnzemē un no smiekliem vārtījāmies, dejojām apkārt burkānu lakstiem. Tīrs radīšanas prieks.
💛 10 Brālis. Māsa. Es. Spēle.
Pirms daudzpadsmit gadiem mans Nuf-Nufīgais, kārtīgais, loģiskais, prātīgais, asprātīgais, lieliskais brālis mūs ar māsu uzaicināja uz kādu skaistu vietu, lai iepazīstinātu ar savu draudzeni, savu tagadējo sievu. Visu vakaru sēdējām uz pirts lāvas un spēlējām kādu vārdu minēšanas spēli. Pēc tam neviens vairs nevarējām atcerēties, kā tā spēle īsti bija jāspēlē, taču visi atcerējāmies, ka tā bija kruta spēle.
Jau sākot šo sarakstu, zināju, ka ļaušu tam izplesties par vienu notikumu garākam, tikai nezināju, kurš no visiem 100 notikumiem tas būs. Re, kurš, izrādās.
💛 11 Savējās un savējie
Gan grāmata, gan mūsu pašradītais vienas frekvences sieviešu notikums, kas gan man, gan viņām parādīja, ka atbildes ir mūsos, ka varam radīt, ko vien gribam, ja zinām, ko gribam. Pašas radījām un pašas kaifojām. Savējo frekvences ir svētība - kā putni lidojam kaut kur paralēli un ar savu iekšspēku palīdzam cits citam šķērsot arī okeāna vētras.
Bet vispār tas, kas ar mani pēdējās divās sestdienās notiek šodienas realitātē, ir izgaismojumu izgaismojums - nejaušas, sponānas cilvēktikšanās, smiekli, prieks un dzīves sinhronitāšu dāvanas. Esmu kaut kādas Itālijas-Francijas-Spānijas-Latvijas korpažojuma māklsas filmas pirmā plāna aktrise. Izcila aktrise, starp citu.
Mirklis
Tā bija gluži parasta diena, kad savā Rāznas skvoterijā strādājām pie mana mīļotā ekspartnera grāmatas. Toreiz mums bija tāds nerakstīts likums - katru vakaru doties skatīties saulrietu. Taču tajā vakarā viņš teica, ka gribot man kaut ko parādīt, kādu vietu, kuru viņš atklājis, meklējot mums mājas. Viņš brīdināja, ka būšot jāiet pāri pļavai, lai es uzvelkot zābakus.
Tā arī bija - pa tiešo slājām iekšā pļavā. Viņš pa priekšu, es nopakaļus. Nevarēju iedomāties, ko tādu īpašu viņš varētu parādīt, jo apkārtnē nekā tāda nebija, turklāt, man šķita, ka visu ievērības cienīgo jau esmu redzējusi.
- Ir tikai viens noteikums - neskaties atpakaļ. Tu drīkstēsi skatīties atpakaļ tad, kad es teikšu.
Bija jāiet tādā kā uzkalnā. Viņš tur nokļuva pirmais.
- Tikai neskaties atpakaļ, - viņš vēl un vēlreiz atgādināja.
- Jā jau jā, neskatos, ņerrr, ņurrr, džabadaba, - neatceros, ko tur Milā Jovovičā pļurkstēju līdz brīdim, kamēr biju piegājusi viņam cieši klāt.
- Tagad vari skatīties.
Pagriezu galvu un iekliedzos, un tad iekliedzos vēlreiz, un vēlreiz. Šķiet, ka smējos un raudāju vienlaikus, un tad atkal kliedzu. Droši vien, ka tā varētu reaģēt sieviete kādā filmas epizodē, kur vīrietis viņai pasniedz saderināšanās gredzenu, lai gan šī banālā klišeja šim notikumam nestāv pat gaismas gadu tuvumā.
Tas bija maģiskākais, neticamākais saulriets pasaulē, un tajā brīdī es biju gatava pa īstam kļūt par šī vīrieša sievieti, jo viņš man bija uzdāvinājis Visumu. Vienkārša vīrieša vēlme pārsteigt, iepriecināt, parādīt, parūpēties. Kad sievišķais jūt šo vīrieša tīrnodomu un absolūtu klātbūtni, notiek patiesa pieņemšana caur paļāvību, atvērtību, pateicību. Tīra mīlestība.
#purelove #rāznassaulriets
Pārības deja manī activated
- Mīļā, ir laiks.
Tas ir Viņš, mans iekšējais mīļotais. Pirms gandrīz četrām nedēļām, mēness aptumsuma dienā, Viņš mani atveda uz mežpļavas māju, iekurināja krāsni un ļāva man būt ar sevi, sevī, iekšupvērsties, veikt savus intensīvos ārupgriešanas iekšdarbus, integrēt kosmosā notiekošos procesus un dabas dziedinošās enerģijas, vētīt cilvēkpieredžu un ķermeņa tīrīšanas intensitāti. Uz pāris dienām izskrēju līdz minipolei, lai pabūtu ar dēlu, satiktu satiekamos un aizietu uz tirgu, bet jau drīz biju atpakaļ.
- Vai varam vēl vienu nedēļu? - tikai pēdējās pāris nedēļās esmu piedzīvojusi savu ķermeni brīvu un centrālo nervu sistēmu dziļi atslābušu, tikai nesen pa īstam esmu pieredzējusi saplūsmi ar Zemi un pati ar sevi, gribu vēl ilgāk pabūt uz šīs drošības salas.
- Tu šeit esi sabijusi gandrīz mēnesi. Ir laiks.
Es zinu, zinu. Jutu, ka Viņš tā teiks. Ārpasaulē lēnām formējas notikumi, ļaudis raksta, sauc. Tuvojas Viņa laiks. Sievišķā puslode manī ir iekšupvērsusies un dzemdējusi jaunu sevis versiju, esmu izdarījusi ļoti, ļoti daudz - tālu aiz tā, ko mans prāts vispār spēj aptvert. Tagad esmu gatava ļauties Viņam, ir laiks doties ārup.
Piekārtoju, iztīru, izmazgāju, izkvēpinu un izvēdinu mežpļavas māju, krāmēju mašīnā mantas. Viņš vēlas, lai minipolē nomazgājos siltā dušā, sapucējos, uzvelku ko skaistu. Rīt Viņš mani gribot aizvest uz kādu notikumu, lai kopā nosvinētu kaut kā beigas un kaut kā sākumu.
Mīlu šo pārības deju sevī. Mīlu Viņa rūpes par mani un vēlmi pasargāt. Mīlu Viņam ļauties. Mīlu Viņu. Mīlu sevi sevī.
#whatislove #theanswerisinyou #iekšējaismīļotaisunes
Karabasa Barabasa raustāmo leļļu teātris ir slēgts
Pēdējās pāris nedēļās jūtu, ka kaut kas virzās uz Grand Finale. Pat ne kaut kas, bet vesels manas dzīves 12 gadu cikls, vai drīzāk tūkstošgažu cikls or smth, un šonedēļ šī sajūta ir īpaši intensificējusies - esmu caurlauzusies, caurtikusi. Vārds breakthrough manās iekšās ir skanējis jau gadus trīs, sākumā kā nereāls sapnis, kad maģiskā dzīve bez ciešanām šķita notiekam tur - ārā, tālu prom aiz zirnekļu tīkliem, kuros biju ieķērusies. Izlaušanās procesa laikā simtreiz nomiru, taču kaut kāda savāda spēka vilkme lika man nepadoties un ticēt, ka man izdosies, lai gan dažkārt robeža starp dzīvību un nāvi bija, maigi sakot, trausla. Ar to otro es vairs nekoķetēju, šobrīd ierūsējusī milzu kuģa stūre beidzot ir pagriezta dzīves garšas virzienā, ne bez atbalsta pleciem, protams. Pēdējo pāris mēnešu laikā īpaši jutu, ka Dievs un Zeme sūta man palīgā savus trumpjus. Laikam noticēja, ka es patiešām beidzot esmu izdarījusi izvēli dzīvot. Divine timing.
Kā raustāmlelle esmu izraustījusies pa aizkapijām, aizlaikiem, aizdzīvēm, aiztraumām, aizvājprātiem, aizdrāmām un visa cita, kas aiz tīras mīlestības frekvences. Ik pa laikam dzīve vēl mani patestē, iedodot kādu toksiskuma testerīti. Nav. Nulle. Manī ir nulle toksiskuma, drāmas neinteresē, ciešanas ir prom, neviena vainīgā un nevainīgā - tīrs lauks. Wtf, kas tas viss bija? Retorisks jautājums, jo atbilde neinteresē. Protams, ka ir izaicinājumi - uh, kā ir, taču tiem ne tuvu vairs nav pagātnes skumju garšas, un es tos ātri atkožu, atšifrēju, atkodēju, atrisinu, atlaižu. Ja ir kaut kas, ko nespēju atrisināt, tad pēdējo, ko tur ielaižu, ir drāma. Nu, ja nav - nav, droši vien tad būs kā citādāk. Vieglums un pieņemšana.
Nokrīt migla, nokrīt rasa, es atradu kumeliņu. Tā man šobrīd ir - kā tautasdziesmā, kur esmu izkļuvusi no biezas purva miglas. Kā tāds aklais, kurš pēkšņi ir tapis redzīgs, vai kurlmēmais, kurš pēkšņi dzird un dzied. Kas tā visa bija par triku spēli, kurai bija jāizairējas cauri miljons līmeņos? Kaut kāds dīvains escape room.
Skatos apkārt, lai ieraudzītu pārējos, lai sajustu, kurās frekvencēs ir ļaudis, kurus pēdējo reizi sastapu savā miglā. Dažus vairs nedzirdu, viņi ir kaut kur citur. Tas nekas, jo zinu, ka viņi mani mīl tikpat ļoti, cik es viņus. Tā vienkārši ir, jo viss kaut kādā brīdī tāpat ir viens - grozies kā gribi.
Zināšana
P.S. Šis ieraksts ir miljoniem gaismasgadu plašāks, nekā kāds vispār varētu iedomāties. Un jā, es to vakar vakarā nočenelēju, haha, un man smadzenes sagriezās no otrādības - tā vēl nekad nebiju uz sevi paskatījusies. Ar prātu neizdomāts ieraksts.
Nekāda tur Keira
Kad iedomājos, cik nosauktais ir maza kripatiņa no kopuma, ko esmu nākusi uz Zemes pieredzēt, ka manī ir absolūts hit mix no visu laiku laikiem, man savā priekšā gribas salikt rokas namaste.
Namaste.
Miglains rīts
Sapņot ir tik baudīgi, tāpēc ļauju sev vēl dažas minūtes pazvilnēt spilvenos, un tad lēnām pieslēdzos realitātei - pabužinu suni, ieslēdzu spotify, izstaipu ķermeni, izpurinu, izplaukšķinu, 10 pietupieni, silts ūdens, pārsimts metru aplītis rīta rasā, uguns elpa, mazliet dejas, mazliet balss, ceļteku-māla smūtijs, silts ūdens, un tad apenēs pie rakstāmgalda. Šodien darbiņš padarāms.
Feels like anniversary / 15.02 - 15.04
Prāta statistikai: 5 serpentiādes īsroundu (2-4 dienas) laikā no manis ir atdalījušies apmēram 9 metri džurbaļurbaļerbas, kuri, pat podā iekrituši, šķiet dzīvāki par dzīviem - šaušalīgi sirreāla dzīvības forma, kurai ir vieta šajā pasaulē, taču ne manī, lūc. Virtuves statistikai: apmēram pirms mēneša manā prātā notika klikšķis, tur kaut kas sagriezās par 180 grādiem, un, ja šobrīd uz galda būtu nolikta pasaulē sulīgākā papaija un jēla, malta liellopa gaļa, mazliet apkaisīta ar svantes sāli, es, acis nepamirkšķinot, izvēlētos otro. Jo apzinos, ka tas mani sazemē, iedod iekšēju mieru, spēku, nesvaida pa cukurotiem un psihiem Villija Vonkas amerikāņu kalniņiem un negāž iekšā drāmu pakaļās. Varbūt kādreiz viss būs citādāk, taču šobrīd pusjēla ola un jēla gaļa ir vērtīgākais un labākais, ko Zeme manam ķermenim var iedot.
Fundamentālākā izmaiņa, ko šo divu mēnešu laikā esmu novērojusi savā iekšpasaulē, ir tā, ka mana centrālā nervu sistēma ir sajutusi dziļa atslābuma stāvokļus un pamazām sāk tos integrēt uz palikšanu. Manī ir rimusies histērija, ir parādījies noturīgāks rimtums un iekšēja līdzsvarotība pat tajos brīžos, kad šķiet, ka viss tūlīt točna sabruks. Iekšēji saglabājas dziļa paļāvība. Varbūt tāpēc, ka redzu cauri ilūziju un spēles miglai. Varbūt tāpēc, ka... man no sevis vairs nav bail. Vairs nav bail no programmām, kuras kādreiz raustīja, vairs nav bail, ka izdarīšu kādu nepareizu izvēli un kaut ko ļoti sačakarēšu, vairs nav bail kādu pārtraukt sūdrunāšanas vidū vai piecelties un doties tālāk, vairs nav bail pieņemt un pateikt mīlestību, ja tā ir patiesa, tīra enerģija, nevis manipulācijas vai šķietamības forma. Turu sevī caurspīdīgumu attiecībā pret sevi un apkārtējiem, pat savās domās nemēģinot sasiet mezglus, aiz kuriem aizķerties. Pēdējais gan vēl trenējams, jo prātam aiz inerces vēl gribētos kaut ko pasteidzināt un kaut kur ieviest skaidrību, taču tajos brīžos sasmaidos un atceros kādu nesen lasītu tekstu:
Sometimes you get what you want. Other times you get a lesson in patience, timing, alignment, empathy, compassion, faith, perseverance, resilience, humility, trust, meaning, awareness, resistance, purpose, clarity, grief, beauty and life. Either way, you win.
Pirms pāris dienām gāju cauri minipoles rimi, lai dēlam iepirktu standarta ledusskapja saturu, pirms dodos uz mežpļavas māju, kad pēkšņi izdzirdēju kādas dziesmas piedziedājumu. Var gadīties, ka lielākais serpentiādes ieguvums tajā brīdī skanēja man deguna galā - man no sevis vairs nav bail. Es turpinu.
saules plosības
Šodien tas pats. Guļu, nevaru roku pacelt un ar suni ārā iziet ne tik. Vēl paspēju nodomāt, ka saule kādu laiku nav magnetizējusies, un tad no draudzenes pienāk info - džugadžuga, džabadaba, saule plosās n' stuff. Zin kā, gribētos būt tādai, kas stāv pāri visiem metrogrādiem, pilnmēnešiem un saules psihozēm, taču šīs spēles ietvaros vēl neesmu atkodusi, kā to izdarīt.
Līdz bērzam tomēr aizvelkos. Apķeru, skaļā balsī pastāstu par savām sirdslietām, sabučoju un velkos atpakaļ. Rītam vajadzētu būt gudrākam par vakaru.
Starp citu, vakar vakars bija ja ne gudrāks, tad maģiskāks par šo rītu gan - kaut kas manī dounloudējās, sēdēju mašīnā absolūtā laimes, mīlestības un atslābuma stāvoklī vairākas stundas, šodien laikam integrācija, haha. Vnk čau kosmosā notiek.
P.S. Līga, paldies par enerģijas superdevu ❤️
Zemestrīce mīlestības frekvencē
Tas, kas manī pēdējās nedēļas laikā notiek, ir aiz vārdiem.
#divinetiming
Zemes cilts
Pēc tam vārdu savienojums Zemes cilts pie manis ir atnācis vēl divas reizes. Inka no Zemes cilts. Dzirdu šo savā ķermenī, un manī viss atslābst, jo zinu, ka esmu mājās, ka lielā bilde liekas kopā - cauri gadiem palēnām nākušās atsevišķās skaņas saplūst vienā. Jo Zeme lūdza, Zemes balss, Zemes skaņa, Zemes deja, Zemes vārdotāja, the Earth is calling us, un tagad - Zemes cilts. Nevienā no šīm reizēm es nebiju ieslēgusi prātu.
Pēdējās pāris dienās mans prāts bija sācis trīties, bažīties, atcerēties, vērtēt, mērīt, baidīties, un es vairs nezināju, kur ir patiesība, taču biju pārgurusi no bēgšanas. Divas dienas gulēju zālē, ar seju ieurbusies zemē. Kā citi iet uz darbu, tā es gāju ārā gulēt ar seju zemē.
- Ļaujies šīs Zemes cilts plūsmai. Nebēdz, - izdzirdēju sevī.
Kaut ko tādu es savā prātā neizdomātu, pat ar visu savu rakstnieces-izgudrotājas supertalantu ne. Šo dienu veltīju, lai atslēgtu sevī Runnaway Bride programmu, kura, tiklīdz jūt, ka ir kaut mazākā iespēja pazaudēt savu brīvību vai autentiskumu, ka var atrauties sāpīti, ir gatava bēgt, pat nedodot notikumiem iespēju. Aiz inerces bēgt, zemapziņas atmiņu vadīta.
Bāc, ja es nevaru uzticēties vārdiem, kuri pie manis ir nākuši caur dziļu klusumu, caur zemes smaržu, caur mani pašu, tad kam vēl lai šajā pasaulē uzticos? Pārstāju trīties un ieslēdzu dziļu paļāvību. Stāvu. Ieklausos signālos no Zemes cilts.
Kinematogrāfe*
Pēdējo desmit gadu laikā savu dzīvi vēroju kā filmu - domāju kinematogrāfiskā valodā, kā tāda scenāriste ālējos pa zemes virsu, nosaucot lietas un vietas savu sajūtu vārdā. Tā piemēram Maltas upes ieleju, kurā ar savu mīļoto ekspartneri nodzīvoju gandrīz gadu, kādā brīdī nodēvēju par Jukonas upes ieleju. Man tā bija vesela iekšpasaule un mēs abi - šīs pasaules supervaroņi, kuri mākslas filmas ietvaros katru dienu dara savas lielās lietas, pat ja tā ir tikai bērzu tāšu lasīšana novembra lietavās. Jo tālāk pa dzīvi eju un arvien reālāk aptveru, kas šī ir par spēli, jo vairāk atļauju sev izvēlēties, kādā filmā spēlēt, un sāku rakstīt arī pati savas filmas apzināto scenāriju, jo, nu, kamon - ja šī konkrēti ir spēle, tad kāpēc izlikties, ka tā nav?
Tātad, Milas un Brūsa kods plūst manā asinsritē, taču viņu nespēja veidot inteliģentas sarunas manām erogēnajām smadzenēm ir pārāk šaura esības forma - tāda pati kā Brūsa večalas tehnokrātiskā kabīne trīs kvadrātmertu lielumā. Man vajag ko vairāk, mana sievišķā puslode nespēj funkcionēt tikai askēzes un misijas rāmja ietvaros. Šajā dzīvē tādā pieredzē esmu bijusi, un sievišķais elements manī toreiz strauji izkalta, tāpēc šobrīd sev vairs nevaru sadirst - ja man pa ielu nāktu pretī vnk Brūss Viliss, es pagrieztos un bēgtu.
Ir vēl kāda filma, kuru esmu noskatījusies vismaz reizes simts, un filmas galvenā varone ir bijis teju mans alter ego. Pat filmas skaņu celiņa klaviernošu grāmatu iegādājos un pavasara rītos sēdos pie klavierēm, cik ļoti man patika būt tajās sajūtās. Keira Naitlija filmā Pride and Prejudice (2005) - inteliģenta un drosmīga rebele, pārmaiņu radītāja un sapņotāja, vienmēr ar grāmatu rokā, nevis adīkli. Un Misters Dārsijs - visi tie maģiskie kodi, ko sieviete vēlas sajust vīrietī, tik niansēti sapludināti vienā tēlā. Vīrietis, kurš daudz nerunā, bet izdara, kurš pasniedz roku, jāj uz zirga, kuram ir milzu muiža, un viņš spēj būt lielisks sparinga partneris dziļās un dzīvās sarunās, un tā tālāk un tā joprojām. Taču atkal - ja tas būtu tikai Misters Dārsijs bez Brūsa Vilisa misijas apziņas un līderisma elementa, es garlaicībā aizmigtu.
Tāpat ar abām sievietēm - Mila, kura vnk ir ieprogrammēta uz pasaules glābšanas misiju vienā brīdī vairāk atgādina sektanti, nevis dzīvu sievieti. Un Keira Naitlija - ja viņa turpinās tikai sapņaini vazāties apkārt, spēlēt klavieres un inteliģentā veidā izaicināt vīrieti uz emocionālo/garīgo izaugsmi, lai tad abi kopā ietusētu muižiņā un rīkotu inteliģences sanākšanas vakarus, well. Tas viss ir bijis. Atkārtot paternu? Noooope.
Sauciet mani par sapņotāju, taču Brūsa un Mistera Dārsija kombo ir reāls, tāpat kā Milas un Keiras Naitlijas kombo, vai jebkāds kombo, kas atbilstošs ikkatra iekšējam mīlotajam vai mīļotajai. Tā alķīmija vienā brīdī saplūst.. Nupat sasmējos, jo manu virtuālo dienasgrāmatu šobrīd pārsvarā lasa tās, kuras ir reālās, taustāmās pārībās, kamēr es te ālējos ar filmu varoņiem. Taču patiesībā mans stāsts nav par filmu varoņiem, caur puķēm runāju par reālām pieredzēm. Manā dzīvē visi šie elementi ir bijuši klātesoši, esmu tos jutusi, piedzīvojusi, taču neesmu varējusi savietot vienā kopbildē. Varbūt tāpēc, ka nekad neesmu zinājusi vai nodefinējusi, ko īsti vēlos un, pat, ja esmu nojautusi, vai esmu ļāvusi sev ticēt, ka manā dzīvē tas ir iespējams? Jo tā tikai filmās notiek. Sūda limitācija sociuma lielumā.
Mani joprojām neatstāj doma, ka pastāv filmas scenārijs, kuru vēl neesmu uzrakstījusi. Nu, tā, ka reāli - scenārijs, pēc kura tiks uzņemta reāla filma. Kad pirms dažiem gadiem mani uzrunāja kāda producente, jautājot, vai es nevēlos uzrakstīt kādu filmas scenāriju, man šķita, ka vēlos. Sāku pierakstu kladē veidot sižetu, taču uzkāros pie tā, ka man vairs nav interesanti atzelēt ciešanu un drāmu pārbāzto pagātni, pietiek ar grāmatu - tur viss ir atzelēts krustu šķērsu. Tagad sēžu pie rakstāmgalda un jūtu, kā manī uzjundī aizrautība, kā asinīs parādās karstums - izrādās, ka tas joprojām ir aktuāli, taču tikai tad, ja šis scenārijs ir mana autentiskākā versija, ja filmas tapšanas kopdarbā spēju sevi nenodot.
*Kinematogrāfija
www.tezaurs.lv
multipas detected
Atceros to scary shit brīdi, kad savā dzīvē reāli sāku piedzīvot Andras Neiburgas stāstu Stum.Stum. Kad tas pirms daudziem gadiem tika izdots nu jau leģendārajā grāmatā, sajūsminājos par tā prozisko garšīgumu tik ļoti, ka izlasīju vairākas reizes, arī izrādi JRT noskatījos un Baibai Brokai būtu varējusi suflēt tekstu priekšā. Tās, kuras ir izlasījušas gan Stum.Stum., gan manas grāmatas meža mājas epizodes, visticamāk, sajuta scary shit līdzību - divas sievietes ar augstākajām izglītībām runā rupjības, dzīvo kaut kādu izmisumu un stumj ķerras.
Nezinu, kas bija pirmais - vista vai ola? Vai grāmata pavēstīja kaut ko par manu nākotnes dzīvi, vai arī salasījos to tik ļoti, ka ieprogrammējās. Bet tad jau Pepijai Garzeķei, Karlsonam, kas dzīvo uz jumta, Mazajai raganiņai un Herbem ar lielo cepuri arī būtu jāieprogrammējas - tos esmu lasījusi simtreiz biežāk nekā Stum.Stum. Un tagad 5. elements, kas pēdējos pāris gadus ir tik ļoti intensificējies manā laukā, ka vnk.
Bet vispār šo fotogrāfiju te ievietoju, jo gribēju uzrakstīt, kā divas dienas gulēju zālē, degunu, muti un pieri iespiedusi zemē tik ļoti, it kā gribētu kaut ko daunloudēt. Nja, visu ko tādu dabisku gribēju uzrakstīt, taču nē - citplanētieša roka no 5. elementa. Vnk čau. Vūdūvūdū, šššššpššššš, laižu vaļā, gžžžžž, mžžžž, pšššš.
Radošais pašizaicinājums
Piesēdu pie lapas, nočenelēju tekstu, ierakstīju video, nosūtīju Jasmīnai, un jau pēc dažām minūtēm man pienāca atbilde. Haha, talantīgas malacītes, nu. Vēl pēc dažām dienām piesēdām pie Jasmīnas mikrofona, lai ierakstītu demo, pirms viņa un Sebastians uzsāk mājupceļu uz Sakartveliju.
Kopš tās dienas ar savu pirmo singlu spontānā aizrautībā esam uzstājušās jau trīs vietās - vietējā komūnas kopmeditācijā, mājas ballītē un visbeidzot kāpām uz lielās skatuves kādas megaduper koptalkas noslēguma pasākumā. Nupat datorā atvēru mp3 failu un ieraudzīju, ka Sebastians mūsu grupai ir iedevis nosaukumu. Gray Smoothie. Ahahahaaaaa, tāds konceptuālists 😂
No izjukšanas pa gabaliņiem līdz lielajai skatuvei ir tieši tik daudz un tik maz. Viss tikai sākas, kad...
Maģiskais human touch
- Ar pieskārienu šobrīd vēl nevar dziedināt, bet drīz varēs, - tā pirms pāris dienām Viņš teica. Un tad es nokļuvu viņa apskāvienā un viņa mašīnā. Manas šūnas pat neatceras, kad pēdējo reizi bija piedzīvojušas tik dziļu atslābumu. Kad vīrietis apskauj ar spēku un maigumu vienlaikus, kad viņš to dara tik patiesi klātesoši un tik ilgi, lai sieviete viņam noticētu - noticētu, ka tas ir domāts tieši viņai un pa īstam, sieviete atslābst un sāk uzticēties. Kopš šī notikuma ir pagājušas pāris dienas, taču, kad atļauju sev to atcerēties, šūnu atmiņa noreaģē sekundes simtdaļā un viss ķermenis atkal piedzīvo dziļu atslābumu. Savāda sajūta, it kā mans iekšējais mīļotais uz mirkli atkal būtu iemiesojies kādā avatarā, lai parādītu, cik mīlama viņam esmu un cik dziļu atslābumu viņš man var iedot, ja atļauju viņam sevī notikt. Kad atļauju sev sevī notikt.
Pirms satiku Jasmīnu, nebiju piedzīvojusi sievietes pieskāriena maģiski dziedinošo spēku. Jā, sievietes apķeras, samīļo viena otru un cita citu, taču tas, ko sajutu Jasmīnas apskāvienā, kad viņa Rūsā piecēlās un, nostājusies man aiz muguras, aplika apkārt savas rokas, nav ne ar ko salīdzināms. Sākumā domāju, ka to viņa tā - uz mirkli, kā tādu mīļu žestu or smth. Taču viņa turpināja stāvēt man aiz muguras tieši tik ilgi, lai es noticētu. Un vienā mirklī es ļāvos šim siltumam atslābstot. Vēl ilgi par to domāju - par vienkāršu, siltu apķeršanu. Siltu, dziļu, klātesošu.
Šo ierakstu pat nespēju sakarīgi pabeigt, jo šūnu atmiņa nupat iestartējās līdz pat pirkstu galiem, un tie savā atslābumā knapi spēj uzsist pa taustiņiem.
I love you
Vakar atsāku serpentiādi un man nav ne jausmas, kas atrodas tajā, nupat no manis izbirušo šermuļu pusmetrā - kas ir tas, kas šoreiz no manis ir atdalījies. Kaut kas dziļi skumjš, katrā ziņā. Pirms šermuļmošķu izbiršanas vismaz miljons reižu paspēju noklausīties Woodkid "I Love You". Izkliegt vārdā nenosaucamo vecporgrammu, izraudāt, izdejot. Un tad atlaist no sevis zaļmelnu šermuļmošķu pusmetrā. Fakingfak. Mīlu sevi par savu drosmi. Ai, vienkārši mīlu - pa dziļo un bez kādiem par.