Serpentiādes 4. sērija
Par laimi, šajās dienās jūtos ļoti pieskatīta. Mani Sakartvelijas draugi, Jasmīna un Sebastians, šobrīd manai dzīvei ir tik klātesoši kā bērnībā kaimiņu bērni - pieklauvē pie loga un, kādreiz rūdītie veģetārieši, aicina uz tirgu sapirkties olas un gaļu. Vai citu reizi pieklauvē pie loga, jo ir sapirkušies austeres un grib mani iemācīt tās ēst, un tā tālāk. Šorīt mazliet pēc astoņiem devāmies uz Zvārtes iezi bungot - mūsu iekšējie bērni ālējās un drasēja pa ieža apkārtni ar bungām, skaņām un smiekliem, līdz atklājām pasakainu pļaviņu ar trim ozoliem, pie kuriem beidzot apklusām. Jasmīna, Sebastians un Inka - mēs no Zemes cilts.
Šodien ir diena, kad atkal sāku trīsreiz dienā dzert ceļteku, māla un oglītes smūtiju, tāpēc mani Sakartvelijas draugi solidarizējās ar mani un līdzpaņemtie sālītā tītara filejas gabaliņi palika neaiztikti, toties manis vārīto buljonu gan visi kā svētēdienu izdzērām.
Esmu iemīlējusies Zvārtes iezī un dzīvē, kura tieši pie manām durvīm atved tīrradnīgu klātienes draudzību brīdī, kad šķiet, ka visi striķi ir trūkuši. Izrādās, ka satrūkt sākušas pa pakšiem sagrābstītās, pašiniciētās vai citu sastādītās programmas. Tāpēc sāpīgi un mazliet psihi, taču ārkārtīgi skaisti.