Par serpentiādes virtuvi jeb aizkadrā
18. marts, 2024 pl. 9:10
Šorīt no manis atdalījās vēl pusmetrs tamā, uz ko joprojām raugos ar tādiem kā šermuļiem. Mēneša laikā podā ir nolaisti apmēram astoņi metri šermuļu avota. Neko nemēru un nepētu, jo tehniskās detaļas mani maz interesē, pagaidām kaut ko piefiksēju prāta vajadzībām, taču tas vairāk ir acumēra aprēķins, skaitļus noapaļojot uz leju.Kopš esmu uzsākusi serpentiādi, manā fonā visu laiku ir jautājums - kāpēc šis process ir bijis tik ļoti dēmonizēts? Jautājums drīzāk ir retorisks, nevis tāds, uz kuru vēlos definēt atbildi. Patiesībā atbildi ļoti labi apzinos, taču mīlu sevi tik ļoti, ka slinkums moralizēt, haha.
Manā pasaulē šis process ir izvērties par dziļu un mīlestības pilnu nākamā līmeņa notikumu pašai sevī. Ja iepriekš man šķita, ka mana redzība un jutība ir bijušas ēteriski asas, tad šobrīd ar sajūsmu baudu to, kā no acīm nokrīt līdz šim neapzinātas klapju kārtas un sevi mīlēt kļūst arvien vieglāk, savkuārt dzīvot - patiesāk, caurspīdīgāk, maģiskāk.