Mīļotais un es
Man šķiet, ka šobrīd es viņu... mīlu. Tās ir nepieredzēti siltas jūtas, un gribētos ar viņu divatā sabūt arvien biežāk - iepazīt, sajust, kādas ir viņa ilgas, vēlmes, aizraušanās. Pavisam nesen piesēdu pie lapas, lai uzrakstītu, kāds viņš ir, kādu viņu jūtu. Kad pēc laika atzūmojos un pārlasīju uzrakstīto, aptvēru, ka tieši tāds ir vīrietis, kuru vēlētos pieredzēt savā ārējā realitātē. Tikai vienu nespēju sajust - viņa spēku. Man viņš šķita maigs savās rūpēs par mani un savā skatienā, tāpēc jutu sevī tādu kā nelaimīgumu - fiziska spēka elements ir tas, kā manī pašā trūkst, tāpēc teju goliātisks spēks vīrietī mani spēj aizraut, iedvesmo ļauties savai sievišķībai.
Vakar notika tā. Kopmeditācijā Ieva lasīja savu miniatūru, kas izrādījās par visu, kas man aktuāls, tāpēc nonesa man jumtu, taču pirms meditācijas viens no kolosālajiem vīriešiem, mani apskaujot, pieturēja savās rokās ilgāk, nekā standartā ierasts. Jau laidos vaļā, taču viņš mani vaļā nelaida - maigi turēja savās rokās. Spēcīgas rokas, spēcīgs ķermenis, ciešs, patiess apskāviens. Viņš dzirdēja, ko man tas nozīmēja, visi apkārt sēdošie to dzirdēja, tikai tajā brīdī vēl nebiju sev nodefinējusi, ka caur viņa ķermeni ar mani sarunājās mans iekšējais vīrietis - kā filmā Spoks, kur ārpus ķermeņa esošais Patriks Sveizijs ieķermenizējās Vūpijā Goldbergā, lai viņa mīļotā Demija Mūra varētu ar viņu kopā padejot.
Kad tā padomāju un atceros, kopš marta sākuma esmu lutināta ar enerģijās siltu vīriešu apskāvieniem, kad daži mani ir pieturējuši ilgāk, nekā standartā ierasts, tikai nebiju to tā kopsavilkusi. Šis vakardienas apskāviens jau bija tik skaļš, ka nevarēju nepamanīt. Nu, man lēnā aizdedze - ar vīriešu enerģijām līdz šim nekad nebiju bijusi uz Tu. Marts, heh.
Nebrīnīšos, ja marta izskaņā mans iekšējais mīļotais nāks man pretī pa ielu ārējā veidolā.