Jasmīna un es
- Kam tad tu to? - vaicāju.
- Tev, esi pelnījusi.
Pēc tam kopā ar rūpīgi iepakoto pušķi un ar Jasmīnu pavadīju vairākas stundas, taču uz pašiem ziediem tā īsti nepaskatījos. Vakarā izņēmu pušķi no papīra, secināju, ka man ir tikuši ārprātā skaisti ziedi, un tad bez emocijām ieliku tos vāzē.
No rīta pamodusies, blenzu uz ziediem un domāju - kāpēc es pret tiem neko nejūtu? Ierasto siltumu, ko parasti jūtu, kad sastopos ar puķēm. Bāc, tāds skaistums, varbūt mammai aizvest, tā nodomāju.
- Inka, izvēlies sev vislabāko, - pēdējo pāris nedēļu laikā, kopš mitināmies teju kaimiņos, Jasmīna man ik pa laikam saka, un to viņa par visu - par gaļu tirgū, par kafiju vai saldējumu Itālijas mazpilsētā, par jebko. Nē, Jasmīna nav bieza, izlutināta dāmīte, un šis stāsts nav par dārgām lietām vai šiku dzīvi. Viņa ir no Sakartvelijas, kur sētā ganās kaimiņu tītari. Tieši tāpēc stāsti par Jasmīnu un to, kā viņa izvēlas vislabāko, ir maģiski savā vienkāršībā un karaliskumā vienlaikus. Tā arī šorīt tirgū izdarīju. Makā ir 10 eiro, taču nopirku nevis robotiski novienādotās olas ar zīmodziņiem par 2.65, bet baltās un brūnās ar sūdiņiem par 3.50.
Apēdu šķidro olas dzeltenumu un turpinu skatīties uz saules apspīdētajiem ziediem. Iedomājos, ka šie droši vien ir skaistākie ziedi, kādi Cēsīs nopērkami, un jūtu, kā tiem atveros - noticu, ka tie patiešām ir domāti tieši man. Pēc brīža kaut kas vēderā sakustas, kļūst siltāks, un es sāku raudāt.
Vai beidzot atļaušu sev noticēt, ka esmu pelnījusi vislabāko?