Tumsā
28. marts, 2024 pl. 18:43
Šo nedēļu pavadu tādā kā metaforiskā tumsā, kur redzu un jūtu tikai sevi vai to, kas taustes attālumā. Kad prāts sastopas ar askēzi un palēninājumu, tas vairs neārdās kā pa gaisu pasista fūrija. Prātā notiek tik minimāla kustība, ka spēju uztvert katru impulsu, kas nāk no manis pašas limbiskā lauka, kad virspusē uzpeld kaut kas sastāvējies - kāda vecprogramma vai notikums.Vakar, piemēram, pie manis atnāca kāds pāris. Mirkli sabijām koptelpā, taču tad notika pārsteigums - tā vietā, lai es noņemtos ar sajūtu verbalizēšanu, es atņirdzu vilcenes zobus, pēc brīža caur atņirgtajiem zobiem sāku rūkt un vēl pēc brīža jau rēcu uz viņiem meža zvēra toņkārtā. Toreiz, pirms daudzpadsmit gadiem, es nepratu robežas. Tas beidzot ir izdarīts.
Viss tukšs un kluss ir atkal klajumā.
pīs n' lav