Rīts
29. marts, 2024 pl. 8:04
Kā katru rītu bez modinātāja pamostos mazliet pēc sešiem. Šorīt saullēkts bez saules. Drēgns. Slapjš. Uzvelku vilnas zeķes un eju iekurināt krāsnis. Ja kāds man tagad pajautātu, kas manā pasaulē ir veiksme vai skaistākā skaņa, es atbildētu - izdzirdēt krāsnī vilkmi un tad klausīties uguns un malkas kopradē. Krāsns kurināšana man ir vesela alķīmija, katru reizi to iekurinu ne gluži kaut kādu krāsns kurināšanas likumu vadīta, drīzāk intuitīvi. Nekad neesmu sapratusi, kā manam tēvam izdodas sakraut krāsnīs tik sinerģiskus krāvumus, ka siltumu var iestartēt ar vienu sērkociņa šķīlienu.Kā katru rītu miniatūrajā krūzītē ieberu karoti kafijas un uzleju verdošu ūdeni. Krūzīte stāv uz galda, es to pa laikam paceļu, pasmaržoju un nolieku. Šorīt, atšķirībā no iepriekšējiem rītiem, kafija smird nevis smaržo. Starp citu, šonakt sapnī apēdu vienu šokolādes konfekti Magone.
Kā katru rītu, arī šorīt iedzeru ceļteku-māla smūtiju. Vairs neskaitu serpentiādes raundus, tie ir pārgājuši tādā kā plūstamībā. Smūtiju iedzeru simboliski, lai prātam liktu zināt, ka šī nav diena, kurā iestartēt kādu laiku nerealizēto ēdienu višlisti.
Šodien daudz kas jāpagūst izdarīt, tāpēc esmu pateicīga, ka aiz loga nav ārā iešanas vilkmes cienīga skata. Defekts par efektu.