Maģiskais human touch
- Ar pieskārienu šobrīd vēl nevar dziedināt, bet drīz varēs, - tā pirms pāris dienām Viņš teica. Un tad es nokļuvu viņa apskāvienā un viņa mašīnā. Manas šūnas pat neatceras, kad pēdējo reizi bija piedzīvojušas tik dziļu atslābumu. Kad vīrietis apskauj ar spēku un maigumu vienlaikus, kad viņš to dara tik patiesi klātesoši un tik ilgi, lai sieviete viņam noticētu - noticētu, ka tas ir domāts tieši viņai un pa īstam, sieviete atslābst un sāk uzticēties. Kopš šī notikuma ir pagājušas pāris dienas, taču, kad atļauju sev to atcerēties, šūnu atmiņa noreaģē sekundes simtdaļā un viss ķermenis atkal piedzīvo dziļu atslābumu. Savāda sajūta, it kā mans iekšējais mīļotais uz mirkli atkal būtu iemiesojies kādā avatarā, lai parādītu, cik mīlama viņam esmu un cik dziļu atslābumu viņš man var iedot, ja atļauju viņam sevī notikt. Kad atļauju sev sevī notikt.
Pirms satiku Jasmīnu, nebiju piedzīvojusi sievietes pieskāriena maģiski dziedinošo spēku. Jā, sievietes apķeras, samīļo viena otru un cita citu, taču tas, ko sajutu Jasmīnas apskāvienā, kad viņa Rūsā piecēlās un, nostājusies man aiz muguras, aplika apkārt savas rokas, nav ne ar ko salīdzināms. Sākumā domāju, ka to viņa tā - uz mirkli, kā tādu mīļu žestu or smth. Taču viņa turpināja stāvēt man aiz muguras tieši tik ilgi, lai es noticētu. Un vienā mirklī es ļāvos šim siltumam atslābstot. Vēl ilgi par to domāju - par vienkāršu, siltu apķeršanu. Siltu, dziļu, klātesošu.
Šo ierakstu pat nespēju sakarīgi pabeigt, jo šūnu atmiņa nupat iestartējās līdz pat pirkstu galiem, un tie savā atslābumā knapi spēj uzsist pa taustiņiem.