multipas detected
Atceros to scary shit brīdi, kad savā dzīvē reāli sāku piedzīvot Andras Neiburgas stāstu Stum.Stum. Kad tas pirms daudziem gadiem tika izdots nu jau leģendārajā grāmatā, sajūsminājos par tā prozisko garšīgumu tik ļoti, ka izlasīju vairākas reizes, arī izrādi JRT noskatījos un Baibai Brokai būtu varējusi suflēt tekstu priekšā. Tās, kuras ir izlasījušas gan Stum.Stum., gan manas grāmatas meža mājas epizodes, visticamāk, sajuta scary shit līdzību - divas sievietes ar augstākajām izglītībām runā rupjības, dzīvo kaut kādu izmisumu un stumj ķerras.
Nezinu, kas bija pirmais - vista vai ola? Vai grāmata pavēstīja kaut ko par manu nākotnes dzīvi, vai arī salasījos to tik ļoti, ka ieprogrammējās. Bet tad jau Pepijai Garzeķei, Karlsonam, kas dzīvo uz jumta, Mazajai raganiņai un Herbem ar lielo cepuri arī būtu jāieprogrammējas - tos esmu lasījusi simtreiz biežāk nekā Stum.Stum. Un tagad 5. elements, kas pēdējos pāris gadus ir tik ļoti intensificējies manā laukā, ka vnk.
Bet vispār šo fotogrāfiju te ievietoju, jo gribēju uzrakstīt, kā divas dienas gulēju zālē, degunu, muti un pieri iespiedusi zemē tik ļoti, it kā gribētu kaut ko daunloudēt. Nja, visu ko tādu dabisku gribēju uzrakstīt, taču nē - citplanētieša roka no 5. elementa. Vnk čau. Vūdūvūdū, šššššpššššš, laižu vaļā, gžžžžž, mžžžž, pšššš.