Karabasa Barabasa raustāmo leļļu teātris ir slēgts
Pēdējās pāris nedēļās jūtu, ka kaut kas virzās uz Grand Finale. Pat ne kaut kas, bet vesels manas dzīves 12 gadu cikls, vai drīzāk tūkstošgažu cikls or smth, un šonedēļ šī sajūta ir īpaši intensificējusies - esmu caurlauzusies, caurtikusi. Vārds breakthrough manās iekšās ir skanējis jau gadus trīs, sākumā kā nereāls sapnis, kad maģiskā dzīve bez ciešanām šķita notiekam tur - ārā, tālu prom aiz zirnekļu tīkliem, kuros biju ieķērusies. Izlaušanās procesa laikā simtreiz nomiru, taču kaut kāda savāda spēka vilkme lika man nepadoties un ticēt, ka man izdosies, lai gan dažkārt robeža starp dzīvību un nāvi bija, maigi sakot, trausla. Ar to otro es vairs nekoķetēju, šobrīd ierūsējusī milzu kuģa stūre beidzot ir pagriezta dzīves garšas virzienā, ne bez atbalsta pleciem, protams. Pēdējo pāris mēnešu laikā īpaši jutu, ka Dievs un Zeme sūta man palīgā savus trumpjus. Laikam noticēja, ka es patiešām beidzot esmu izdarījusi izvēli dzīvot. Divine timing.
Kā raustāmlelle esmu izraustījusies pa aizkapijām, aizlaikiem, aizdzīvēm, aiztraumām, aizvājprātiem, aizdrāmām un visa cita, kas aiz tīras mīlestības frekvences. Ik pa laikam dzīve vēl mani patestē, iedodot kādu toksiskuma testerīti. Nav. Nulle. Manī ir nulle toksiskuma, drāmas neinteresē, ciešanas ir prom, neviena vainīgā un nevainīgā - tīrs lauks. Wtf, kas tas viss bija? Retorisks jautājums, jo atbilde neinteresē. Protams, ka ir izaicinājumi - uh, kā ir, taču tiem ne tuvu vairs nav pagātnes skumju garšas, un es tos ātri atkožu, atšifrēju, atkodēju, atrisinu, atlaižu. Ja ir kaut kas, ko nespēju atrisināt, tad pēdējo, ko tur ielaižu, ir drāma. Nu, ja nav - nav, droši vien tad būs kā citādāk. Vieglums un pieņemšana.
Nokrīt migla, nokrīt rasa, es atradu kumeliņu. Tā man šobrīd ir - kā tautasdziesmā, kur esmu izkļuvusi no biezas purva miglas. Kā tāds aklais, kurš pēkšņi ir tapis redzīgs, vai kurlmēmais, kurš pēkšņi dzird un dzied. Kas tā visa bija par triku spēli, kurai bija jāizairējas cauri miljons līmeņos? Kaut kāds dīvains escape room.
Skatos apkārt, lai ieraudzītu pārējos, lai sajustu, kurās frekvencēs ir ļaudis, kurus pēdējo reizi sastapu savā miglā. Dažus vairs nedzirdu, viņi ir kaut kur citur. Tas nekas, jo zinu, ka viņi mani mīl tikpat ļoti, cik es viņus. Tā vienkārši ir, jo viss kaut kādā brīdī tāpat ir viens - grozies kā gribi.