Mirklis
Tā bija gluži parasta diena, kad savā Rāznas skvoterijā strādājām pie mana mīļotā ekspartnera grāmatas. Toreiz mums bija tāds nerakstīts likums - katru vakaru doties skatīties saulrietu. Taču tajā vakarā viņš teica, ka gribot man kaut ko parādīt, kādu vietu, kuru viņš atklājis, meklējot mums mājas. Viņš brīdināja, ka būšot jāiet pāri pļavai, lai es uzvelkot zābakus.
Tā arī bija - pa tiešo slājām iekšā pļavā. Viņš pa priekšu, es nopakaļus. Nevarēju iedomāties, ko tādu īpašu viņš varētu parādīt, jo apkārtnē nekā tāda nebija, turklāt, man šķita, ka visu ievērības cienīgo jau esmu redzējusi.
- Ir tikai viens noteikums - neskaties atpakaļ. Tu drīkstēsi skatīties atpakaļ tad, kad es teikšu.
Bija jāiet tādā kā uzkalnā. Viņš tur nokļuva pirmais.
- Tikai neskaties atpakaļ, - viņš vēl un vēlreiz atgādināja.
- Jā jau jā, neskatos, ņerrr, ņurrr, džabadaba, - neatceros, ko tur Milā Jovovičā pļurkstēju līdz brīdim, kamēr biju piegājusi viņam cieši klāt.
- Tagad vari skatīties.
Pagriezu galvu un iekliedzos, un tad iekliedzos vēlreiz, un vēlreiz. Šķiet, ka smējos un raudāju vienlaikus, un tad atkal kliedzu. Droši vien, ka tā varētu reaģēt sieviete kādā filmas epizodē, kur vīrietis viņai pasniedz saderināšanās gredzenu, lai gan šī banālā klišeja šim notikumam nestāv pat gaismas gadu tuvumā.
Tas bija maģiskākais, neticamākais saulriets pasaulē, un tajā brīdī es biju gatava pa īstam kļūt par šī vīrieša sievieti, jo viņš man bija uzdāvinājis Visumu. Vienkārša vīrieša vēlme pārsteigt, iepriecināt, parādīt, parūpēties. Kad sievišķais jūt šo vīrieša tīrnodomu un absolūtu klātbūtni, notiek patiesa pieņemšana caur paļāvību, atvērtību, pateicību. Tīra mīlestība.
#purelove #rāznassaulriets