Post Scriptum
Kādā brīdī tuvojāmies spontāni tapušam deju aplim - tur kāds mikrofonā mācīja deju soļus, un es piestāju. Man tik padod dejas spontanitāti.
- Ejam, kamēr mūs vēl kāds neparauj dejot, - tā Viņš, un neapstājies devās tālāk. Es stāvēju un smaidot skatījos uz dejotājiem. Man tieši gribējās, lai kāds mani parauj dejot, izskatījās, ka viņi te nodarbojas ar dzīvu dzīvi, ar darīšanu, ar esības prieku.
Pēkšņi kāds mani patiešām parāva dejot. Viņš kādā brīdī bija pagriezies un devies atpakaļ pie manis. Viņš realizēja manas klusās ilgas. Tas, kas toreiz bija noticis viņa galvā, lai šādi rīkotos, manī joprojām ir neatbildēts jautājums, taču šobrīd tas vairs nav svarīgi. Es dejoju kopā, kas man ir savāds jaunums.
***
- Ko tu vēlies no manis?
- Uzticies man. Dejo ar mani. Atbrīvojies un atveries, ļaujies. Tu man dod spēku, kad esi tāda, kāda esi, tev nav jābūt nekam citam, - tā pēdējās pāris dienas ar mani sarunājas mans iekšējais mīļotais.
***
Atcerējos kādu savu senu ālēšanos. Man vienmēr ir paticis dejot vienai - ja kāds uzlūdz, tad tas šķiet ekstra čakars, jo jāpielāgojas viņa ritmam vai neritmam, jāpārvar kaut kādas neveiklības un tādā garā. Laiku pa laikam diskotēkās vnk ālējos - apkārt man dejoja pārīši, kamēr es, atteikusi reāliem ielūgumiem dejot, improvizēju deju ar kādu neredzamo partneri. Es sēžu, viņš mani uzlūdz, un tad griežam abi virpuļus pa zāli vai, apskāvušies ņukājam lēnā dejā, dažkārt es ar savu neredzamo deju partneri lepni padejoju garām kādai draudzenei, it kā rādot, cik man kruts čalis. Haha, nesen, kā reiz, ietrāpījos kādā deju pasākumā, un tieši tur šo atkal izdarīju - dejoju ar savu neredzamo. Nekad nebiju iedomājusies, ka tas patiešām var būt kaut kas īsts - mans iekšējais mīļotais. Un tad vienā brīdī ārējais. Pārstāt dejot pašpietiekamībā, sākt pilnībā uzticēties, atbrīvoties, atvērties un ļauties. Izrādās, ka tas ir tas, ko viņi vēlas. Viņš.
***
“…Viņus nesaprata, un arī tā var būt.”#skatītājustāvovācijas